Augusts Ģiezens par nepieciešamību apgūt latīņu valodu
"Kāpēc mums jāmācās latīņu valoda? Iemeslu daudz. Romieši piesavinājās seno grieķu kultūru un savu mantojumu atstāja jaunajām Eiropas tautām, kuras vēl tagad pārtiek no senatnes ģēniju idejām. Daudzie svešvārdi, kas sastopami visās valodās, liecina, par to, ka cik iespaidīga ir bijusi latīņu valoda, cik daudz jēdzienu esam patapinājuši no seniem romiešiem. Latīņu valodā ir bagāta daiļ- un zinātniskā literatūra visās nozarēs. Tāpēc gara darbinieki savos pētījumos mēdz iziet no seno romiešu un grieķu gara guvumiem, lai rastu jaunas atziņas. Latīņu valoda nepieciešama arī tiem, kas nodarbojas ar dažādu valodu pētīšanu. Beidzot jāaizrāda, vēl uz to, ka ka latīņu vaoda ne tikai dažādiem zinātniekiem vien dod bagātu materiālu, bet tā paplašina katra pilsoņa redzes aploku, iepazīstina ar Eiropas kultūras attīstību un dod atslēgu sirmās senatnes, viduslaiku un līdz ar to tagadējo dzīves apstākļu pareizā izpratnē."
Ģiezens, Augusts.
Latīņu gramatika. Rīga: autora izdevums, 1939.
Par Augustu Ģiezenu
"Tulkojumā viņš atstājis daudz senās dzejas bagātību. Ļoti kluss dzīvē un savā dzejnieka un audzinātāja darbā Ģiezens gadu desmitiem strādājis, rūpīgi un iejūtīgi atdzejodams Homēra poētiskos dziedājumus, Sofokla, Aristofāna, Vergilija, Apuleja, Pļauta uc. sacerējumus. Tiklīdz pieskaramies Homēra "Odisejai" un "Iliadai", Sofokla "Antigonei", Apuleja „Amoram un Psichei" un "Zelta ēzelim", Pļauta "Gūstekņiem", Aristofāna komēdijām un daudziem citiem antīkās literātūras darbiem, domās jāapstājās pie Augusta Ģiezēna un viņa veiksmīgajiem tulkojumiem."
Kārlis Egle. Augustu Ģiezēnu pieminot.
Literatūra un Māksla, 1964.02.01
"Ģiezens bija piebaldzēns, un viņa tīrā latviskā runāšana bija diezgan skaļa, bet saturā trāpīga un gudra. Nulla dies sine linea (Nevienu dienu bez rindiņas, resp., bez darba), Ģiezens bieži atkārtoja, piebilzdams, ka sliņķi un vienīgi sliņķi šo sentenci nezinot. Gan it kā pa jokam, gan dusmīgi peldams vielas nezināšanu, locījumu, uzsvara vai izrunas kļūdas, Ģiezens kļuva tuvs ar labsirdību, kas aptvēra katru pēlumu. Bet tas saglabāja arī distanci, robežu, kam pāri neviens nedrīkstēja un neuzdrošinājās pārkāpt. [..] Skolotāja stingrība sakņojās nevis iedzimtā prasīgumā vai pedantiskumā, bet apziņā, ka bez senās pasaules pazīšanas un apjēgas nekas prātīgs dzīvē nav paveicams. Bet antīkās pasaules izpratne sākas ne tikai ar tās vēstures studēšanu, bet arī ar latīņu un grieķu valodas mācīšanos. ko gan spēs paveikt, pēc Ģiezena domām, tāds vidusskolas absolvents, kas nav dzirdējis, piemēram, Ēzopa fabulas un neprot veikli noskaitīt visus divdesmit astoņus prievārdus, kas "biedrojas" [..] ar akuzatīvu?"
Lazovskis, Ilmārs. Mans skolotājs. Varavīksne 1988. Rīga: Liesma, 1988, 63., 64. lpp.