Atis Freināts

Dzimis zemnieka ģimenē.
Mācījies Tukuma pilsētas un Rīgas vācu amatniecības skolā.
Strādājis par mūrnieku Rīgā, Lietuvā, Vācijā un Šveicē.
Ap 1910. gadu atgriezies Rīgā, darbojies biedrībā "Laboremus".
1. pasaules kara sākumā dzīvo Pēterburgā, 1916. gadā iesaukts armijā, 1917.–1918. gadā bijis vācu gūstā.

Dzīvesbiedre Hermīne.

Kolportāža un izdevējdarbība
No 1910. gada Rīgā izglītības biedrībā “Laboremus” iekārtojis grāmatu galdus un pārdevis grāmatas. Pēc viņa parauga līdzīgi grāmatu galdi iekārtoti arī citās strādnieku biedrībās.

1919. gadā 29. septembrī atvēris savu grāmatu veikalu Rīgā, Aleksandra (tagad Brīvības) ielā 90.
Vasarās kā kolportieris apstaigājis laukus un mazpilsētas, pārdevis grāmatas tirgos un piedāvājis atkalpārdošanai provinces tirgotājiem, vienojies par savu izdevumu pārdošanu. Darbojies Grāmatu izdevēju un tirgotāju biedrībā. Tās ietvaros vērsies pret lubu literatūras izplatību pusaudžu vidū. No 1929. gada organizējis lēto grāmatu tirgu Vērmaņdārza koka paviljona 2. stāvā, īpašu vērību pievēršot bērnu un jaunatnes grāmatu izplatīšanai. Šie izdevumi tirgoti pat par 1/10 daļu no sākotnējās cenas. Tirgi deva pircējiem iespēju iegādāties grāmatas par zemām cenām, izdevējiem – atbrīvoties no vecu grāmatu krājumiem.

No 1922. gada līdz 20. gadsimta 40. gadiem strādājis izdevējdarbībā. Dibinājis savu apgādu, kurā izdevis R. Sēļa, J. Grīziņa, V. Branka, Ž. Verna, Dž. Londona, K. Hamsuna, V. Skota, Š. de Kostēra u.c. autoru darbus, lielākoties tulkojumus, kopskaitā aptuveni 100 grāmatas. Freināta izdotās grāmatas bagātīgi ilustrētas (ilustratori mākslinieki J. Jaunsudrabiņš, I. Zeberiņš, A. Apsītis u.c.). 1939. gadā izdevis Latviešu biogrāfisko vārdnīcu "Es viņu pazīstu".

Līdz 40. gadu beigām Freināts strādāja par grāmatu izplatītāju.
Padomju okupācijas laikā pie viņa slepus varēja iegādāties tolaik aizliegtas grāmatas.

Kultūrvēsturiskie darbi un atmiņu literatūra
1924. gadā žurnālā "Domas" publicējis savus aprakstus un atmiņu tēlojumus, kas vēlāk ietverti grāmatā "Vāczemē" (1925).

Grāmatas
1925: "Vāczemē"
1926: "Tukums 1905. gadā"
1936: "Rīgas puikas Tukumā"
1939: "Grāmatnieki pa mājām, tirgiem un pilsētām" (1939; trimdā 1969 ar nosaukumu "Dzimtenes ārēs", atkārtots izdevums 1990)
Grāmatās ar humoru un vieglu ironiju, akcentējot sīkas detaļas, tēlots laikmets, cilvēki, notikumi. Freināta darbiem ir gan kultūrvēsturiska, gan literāra vērtība.

2006. gadā izdoti atmiņu pieraksti "Pēterbaznīca deg" – Ata Freinata 1945. gada pavasarī rakstītās atmiņas par Otro pasaules karu Latvijā Andra Kolberga sakārtojumā.

"[..] nekad neesmu varējis iedomāties, ka Atis Freināts ar spalvu rokā sēž pie rakstāmgalda, pār papīra lapu pārlīcis. Domās redzu viņu kā ceļavīru, kas ar grāmatu somu plecos apstaigā lauku sētas vai stāv pie grāmatu stenda kāda attāla dzimtenes nostūra gadatirgū. [..] Freinātam piemita liela cilvēku pazīšanas māksla: viņš nekļūdīgi zināja, kam piedāvāt grāmatu par lauksaimniecību, kam par biškopību, kas labprāt nopirks Džeka Londona romānu, kas nenoraidīs mīlas lirikas sējumiņu; viņš nedomādams varēja pateikt, kādās lauku mājās bijis ne vakar vai aizvakar, bet pirms gada un agrāk, kādu grāmatu tur pārdevis, kāds izskatījies cilvēks, ar kuru toreiz runājis. Freināts savā laikā veica klusu, bet atpazīstamu darbu, sekmēdams vērtīgu grāmatu izplatīšanu tautā, būdams turklāt pats arī grāmatu izdevējs. Freināta izdevniecība laidusi klajām mazāk oriģināldarbu (Roberts Sēlis – "Leišmalē", Jānis Grīziņš – "Vārnu ielas republika", Voldemārs Branks – "Strēlnieks un viņa suns"), bet bagātīga tās izdoto tulkojumu raža: Džeks Londons, Knuts Hamsuns, Žils Verns, krievu klasiķi – Puškins, Gogolis, Tolstojs u. c. Starp minēto grāmatu tulkotājiem atzīmējami Andrejs Upīts, Jaunsudrabiņš, Lejas-Krūmiņš. Freināta izdoto grāmatu skaitā ir arī čigānu autora vienīgā grāmata latviešu valodā – Leimaņa "Čigāni"."
Herberts Dorbe. Vīrs ar grāmatām. Rakstītas dienas: lappuses no literāras dienasgrāmatas. Rīga: Liesma, 1980, 99.–100. lpp.

"Viņš prot lakoniski stāstīt, neizplūstot epizodiskos sīkumos, prot situācijās un aprakstos uztvert raksturīgāko un interesantāko. "Vāczemē" diezgan spilgti tēlotas kaŗa gūstekņu ciešanas un ilgas pēc dzimtenes, nepārvaramu sapņu caurstrāvotas pēc brīvības. Tad – vienmuļā, gurdi smagā gūstekņa dzīve, darbs, vairākkārtējā bēgšana, viss tas dara šos piedzīvojumus raibus un interesantus. Tie sniedz drūmu, bet patiesu nesenās pagātnes ainu; te sastopamies ar dažādu tautību tipiem un īpatnībām, sākot ar šovinistiski pašapzinīgiem vāciem, rezignēti naiviem krieviņiem, dzīves priecīgiem francužiem, noslēgti nopietniem angļiem, italiešiem, austriešiem.
Šī ir Ata Freinata pirmā grāmata, bet tajā jau uzejam nopietnu literarisku talantu, kas dod autoram vislabākās nākotnes cerības. Sevišķi patīkama ir viņa koncentrētā, vienkārši skaidrā izteiksme."
Jānis Ziemeļnieks. Ata Freinata Vāczemē. Latvju Grāmata, Nr. 2, 01.03.1926, 116.–117. lpp.

"Nevaru vairs noteikti pasacīt, kurā gadā un kādos apstākļos
pirmo reizi satikos ar Ati Freinatu. Bet to gan labi atceros, ka toreiz mēs
viens otram spiedām roku jau kā labi paziņas. No pat sākta gala mani interesēja
Freinata dzīve un darbs, arī raksti, ko viņš publicēja žurnālā "Domas", sākot
ar 1924. gadu. Iepatikās viņa patiesi apbrīnojamais vērotāja skats, kas visur
uztvēra pašu galveno, ka pat šķietami sīka epizodīte pārliecināja. Šie sīkumi,
epizodītes – dialogi, dažādu iespaidu atzīmējumi, tiešām ir tik raksturīgi un
spilgti un tik labi iederas vispārīgajā stāstījumā.


Lai Atis Freinats rakstīja ko rakstīdams, no visa varēja
skaidri nojaust, ka savu vielu viņš lieliski pārzina. Vispār Atis Freinats savos
darbos parādīja sevi kā lielisku dzīves novērotāju un šo vērojumu veiksmīgu
notēlotāju. Savā tiešajā apkārtnē viņš prata uztvert dzīves spilgtākās
parādības un visu to vienkārši pastāstīt. Nekur viņš nebija daudzvārdīgs –
notikumus pastāstīja un cilvēkus noraksturoja īsi, dažos teikumos. Viņam
piemita vēl viena patīkama īpašība: arvien viņš bija nesatricināms optimists.
Gandrīz nebija tādu apstākļu, ko Freinats neuztvertu ar neslēptu humoru. Arī
satiksmē ar cilvēkiem viņš arvien bija smaidīgs, vēlīgs, laipns.”


Kārlis Egle. Ati Freinatu atceroties. Literatūra un Māksla,
Nr. 48, 02.12.1972, 14. lpp.
Avoti
Lilija Limane (b. g.). Šķirklis Freināts Atis. Datubāze "Latviešu grāmatniecības darbinieki līdz 1918. gadam". http://lgdb.lnb.lv/index/person/24/

grāmatizdevējs
grāmatnieks
izdevējs
kolportieris
rakstnieks

Veļezers

Tukuma pilsētas skola
Lielā iela 9, Tukums
Mācījies Tukuma pilsētas skolā (mūsdienās Tukuma E. Birznieka-Upīša 1. pamatskola).

Rīgas Vācu amatnieku biedrības skola
Mācījies Rīgas vācu amatniecības skolā.

29.09.1919
Ata Freināta grāmatu veikals
Brīvības iela 70, Rīga
1919. gadā 29. septembrī atvēris savu grāmatu veikalu Rīgā, Aleksandra (tagad Brīvības) ielā 90.30. gados veikals atradies Brīvības ielā 70.

1922–1940
Ata Freināta apgāds
Brīvības iela 64-66, Rīga
No 1922. gada līdz 20. gadsimta 40. gadiem strādājis izdevējdarbībā.

26.12.1955
Rīgas Pirmie Meža kapi
Apbedīts Meža kapos.