Astrīde Ivaska

Dzimusi Latvijas armijas ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa ģimenē.

1944: devusies bēgļu gaitās uz Vāciju.
1949: apprecējusies ar igauņu dzejnieku un literatūrzinātnieku Ivaru Ivasku.
1949–1991: pārcēlusies uz ASV.
1991–2001: pārcēlās uz dzīvi Fauntinstaunā, Īrijā.
Kopš 2001: dzīvoja Rīgā.

2015: piemiņas raidījums Latvijas Radio Kultūras Rondo, klausīties: Latvija mūžības ceļā pavada Astrīdu Ivasku / Raksts / LSM.lv
2017: raidījums Latvijas Radio 1, klausīties: Astrīde Ivaska - izjustas un smalkas dzejas autore, tulkotāja / LR1 / / Latvijas Radio (lsm.lv)
1999: tapusi dokumentāla portretfilma "Vēju loki", režisore Maruta Jurjāne.

Pie Vītolu fonda izveidota Astrīdes Ivaskas piemiņas stipendija.

LITERĀRĀ DARBĪBA

Pirmā publikācija
1959: dzejoļu kopa žurnāla "Jaunā Gaita" 23. numurā

LITERĀRIE DARBI

Dzejas krājumi
1966: krājums "Ezera kristības".
1968: krājums "Ziemas tiesa" (Zinaīdas Lazdas balva, 1969. Balvas piešķiršanas motivācijā pasvītrotas dzejoļkrājuma valodas vērtības, kas "valdzina, ir pati vienkāršība, bet ar savu plūsmu aizved pie aizdabīgā ieraudzīšanas tik nešaubīgi, itkā tas būtu daļa nodabas. Kā reti kur citur, Astrīdes lvaskas dzejoļkrājumā visu jūt gravitējam kādam vienam kopējam centram. Kaut kur aiz visa ir "slepena pasaules sirds."")
1973: krājums "Solis silos".
1982: krājums "Gaisma ievainoja".
1987: izlase "Vārdojums" (1987, Latvijā 1993, kopā ar liriskās prozas krāj. "Līču loki").
1997:"...jo rudens ir mans atgriešanās laiks".
2007: kopdzejas un atdzejas krājums "Dzeja un atdzeja".

Liriskā proza
1981: ceļojuma aprakstu krājums "Līču loki".
2003: "Pasaules pagalmos".

1981: "Kaķis, kam salūza dzirnaviņas".
1984: īsproza bērniem "Pārsteigumi un atklājumi".
2014: dzeja bērniem "Skaties!"
2016: dzeja bērniem "Ačgārni".

Dzeja angļu valodā
1980: "Oklahoma poems" .
1982: "At the fallow's edge" ("Papuves malā", atdzejojusi Ināra Cedriņš).
1988: "Tapio, master of the forest" ("Tapio, silu valdnieks").

Atdzejojumi
Dzeja atdzejota franču, igauņu, īru, islandiešu, itāļu, lietuviešu, rumāņu, somu, spāņu, vācu un zviedru valodā.

Atdzejotāja
Latviešu valodā atdzejojusi amerikāņu, igauņu, somu, lietuviešu, krievu un citu tautu dzeju.

Publicējusi recenzijas un apceres par latviešu un cittautu literatūru, īpaši žurnālā "Jaunā Gaita", "Tilts", "World Literature Today" (agrāk "Books Abroad"), "Journal of Baltic Studies" un citviet.
Almanahā "Arhīvs" (1966, 6) publicējusi latviešu trimdas dzejas pārskatu, pārskats par latviešu literatūru–izdevumā "Encyclopedia of world literature in the XXth century" (1967).

Dzeju komponējuši Longīns Apkalns, Bruno Skulte, Arnolds Šturms, Pēteris Plakidis, Gundega Šmite, Laura Jēkabsone.

"Astride Ivaska ir dzejniece ceļā–viņas ceļojumi tomēr nav bezsatura traukšanās no vienas tūristiskas vietas uz otru. Gluži otrādi–viņa uzlasa pasaules pagalmos gan nokritušos, cilvēku un laika aizmirstos graudus, gan arī tos, ko pasniedz satiktu sarunu biedru un kollēgu rokas. Amplitūda ir plaša–Spānija, Grieķija, Austrija, Francija, Vācija, Somija un Zviedrija abiem Ivaskiem nav vairs svešums, bet pazīstamiem avotiem bagāti novadi, kur gūt un smelties darbam, pārdomām, dzejai un sev pašam."
Irbe, Andrejs sarunā ar Astrīdi Ivasku. Lauva ēd visādus dzīvniekus. Latvija, 1965, 25. sept.

Par dzejas krājumu "Ezera kristības" (Šipenville: Upeskalns, 1966)

"Ar jaunās dzejnieces Astrīdes Ivaskas pirmo dzejoļu krājumu "Ezera kristības" mūsu pēdējā laika dzejā radusies itin zīmīga pārmaina Un, tā ka krājuma uzņemtie dzejoļi sacerēti veselu deviņu gadu garā posmā (1957–1965), tad liekas, ka Astride Ivaska kā dzejniece jau stabilizējusies un arī nākotnē turpinās sākto ievirzi, tādā kārtā palīdzot pasargāt mūsu dzejas attīstību no nosvēršanās diskutējamā vienpusībā. [..] Astride Ivaska pavisam noteikti ir atgriezusies pie dabas un pat pie rustikālisma, tā kas viņas dzejā no urbānisma elementiem tikai retumis uzejams kāds sīkums. Pat atmiņas par Rīgu, kur dzejniece dzimusi. saistās ar ābolu smaržu Marijas ielā, ar Tērbatas ielā redzēto sienu, ar smiltīm un dūjām. Kā dabas mīlētāja Ivaska varējusi Latvijas galvaspilsētai piešķirt pirmreizīgi skaistu epitetu – "... smilšainā, dūju dūkanā Rīga." Ka daba šai dzejniecei nav tikai tematisku ierosmju devēja, kas varētu nozīmēt ari zināmu nevarību, bet dziļāk iepazīta un ar nopietnu interesi iemīlēta, liecina Ivaskas leksika, kur vecie, bet tagad daudziem aizmigtie latviešu floras un faunas nosaukumi uzņemti tik lielā skaitā un ar tādu poētiskās vērtības apjautu, ka brīžiem gribot negribot jāatceras Zinaīda Lazda."
Rudzītis, Jānis. Atgriešanās pie dabas un īstenības. Laiks, 1966, 18. jūn.

Par dzejas krājumu "Ziemas tiesa" (Šipenville: Upeskalns, 1968)

"Īstas dzejas pazīme ir spēja sakustināt lasītāju jūtu ieviļņojumam, bet pār visām lietām gaišredzei, saskarei ar personīgo, it kā neatveramo, ikdienas acīm neredzamo un tomēr dziļāko reālitāti, kas ir ap mums, pāri mums, kas mūs ietver sevī un no kuras neizbēgt. Astrīdes Ivaskas dzeja ir visvairāk tieši šīs saskares dzeja. Kontakts, tuvums, tīra un tieša intuīcija par reālitāti, kas slēpta aiz ārējo lietu pasaules, ir – manuprāt – viņas dzejas raksturīgākā pazīme. Zīmīgi, ka Ivaskai ļoti daudz dzejoļu rakstīti "tu" vai "mēs" formā. Trešās personas forma – "viņš", „tas" ietur distanci, norāda uz kaut ko ārpus savstarpējas tuvības loka; "es" ir izolācijas un vientulības vārds, bet "tu" un "mēs" ir kontakta, personīga dialoga forma. [..] ir atšķirība savas dzimtās zemes tuvuma pārdzīvojumā starp Ivasku un citiem dzejniekiem, kas arī izjutuši lielo lūzumu, pēkšņo atšķirtību un dzīvi tālumā un svešumā. Šo pēdējo dzejnieku dzeju bieži raksturo divi skaidri saskatāmi motīvi: tīri latviskais, sakņaini senais, un pašreizējais, „modernais", kas abi vai nu savijas kopā, vai nomainās viens aiz otra, vai pat it kā vienlaicīgi spīd viens otram cauri. Ivaskai šādu divu motīvu nav. Viņa it kā gājusi vēl soli tālāk. Mazā zeme patālā ziemeļu pusē, ko viņa nemēdz saukt pat vārdā, Ivaskas dzejā kļuvusi kāda pārlaicīga un mūžīga reālitāte, tā ir tepat ap viņu, tā ir „tu", ar ko dzejniece ik brīdi var sarunāties ārpus laika un telpas. [..] Tikpat zīmīgs Astrīdes Ivaskas dzejā ir absolūts patosa un sentimenta trūkums – še valda it kā vēsa, intellektuāla lietišķība, bet tieši šī lietišķība, šī ikdienas konkrētība ir tā, kas daudz dzejoļu piesātina gandrīz vai ar eksplozīvu spēku."
Valtere, Nora. Ziemas tiesa – Astrīde Ivaska. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, 1969, Nr. 4.

Par dzejas krājumu "Solis silos" (Stokholma: Daugava, 1973)

".. jaunās grāmatas saturs ir ārpus sevis esošu pasauļu atklāšana, šai ziņā tā ir reta parādība, atšķirīga no parastās lirikas ievirzes, kas atklāj tikai dzejnieka iekšējo pasauli un ārpasauli rāda vai nu kā savu pārdzīvojumu projekciju, vai dekorējumu. Astrīde Ivaska turpretim nemitīgi izkāpj no sava individuālā loka un meklē ieskatīt ārpusē esošo. [..] Lai kādu ārpasaules daļu labāk izgaismotu, dzejniece pie tās atkārtoti atgriežas; dzejoļi tāpēc virknējas ciklos par mežu, par jūru, par vasaras balsīm u.t.t. [..] Astrīdes Ivaskas uzburtā pasaules ainava ir duālistiska: aiz skatāmās pasaules pastāv pārreālā pasaule.[..] Astrīdes Ivaskas galvenais dzejas līdzeklis ir intensīvais vārds. Par prieku tiem,kam patīk formulas, varētu teikt, ka viņas dzeja ir intensīvā vārda maģiskais reālisms, šis intensīvais vārds, piesātināts un gandrīz līdz eksplozijai kāpināts ar ārpasaulē sastaptās reālitātes pārdzīvojumu, ir ļoti daudzveidīgs. Dzejniecei nav pieņemtas manieres un gatavu spiedogu. [..] Nav šablonu arī šīs dzejas skaņu ietērpā. Astrīde Ivaska piekopj brīvos ritmus, ikreiz citādā izveidojumā, kas piemērots noskaņojumam. Bieži lietotas aliterācijas, kas parādās jau grāmatas titulā. [..] Astrīdes Ivaskas trešā grāmata rāda dzejnieces ceļu uz arvien koncentrētāku izteiksmi, arvien taupīgāku valodas lietošanu un arvien intensīvāki] dzejas vārda spēku, kur tas jau top par burvju vārdu."
Andrups, Jānis. Intensīvais dzejas vārds. Ceļa Zīmes, Nr. 53, 1973.

Par liriskas prozas grāmatu "Līču loki" (Stokholma: Daugava, 1981)

"Literārā paveida ziņā šīs grāmatas darbi viscaur ir liriski episkas miniatūras, kuru satura viela ir dzejnieces ceļojumu impresijas. No Ivaskas skaistajiem dzejoļiem šīs miniatūras atšķiras gandrīz vai tikai ar divi īpašībām vien. Pirmkārt, runājot par izteiksmi, ar organizāciju prozas teikuma formā, otrkārt, ar darbos biežāk iekaisītiem episka vēstījuma motīviem. [..] Atgriežoties pie sintaktiskajiem izteiksmes līdzekļiem, piebilstams, ka Ivaskas mainīgajā toniskajā sistēmā sacerētie dzejoļi dažviet pāriet t. s. brīvajā dzejā. Pa rindām sadalītas, dzejniece tanī reizēm ieloka poētiska prozas teikuma vārdkopas, pie tam pazīmīgas A. Ivaskai irvienkāršu paplašinātu teikumu konstrukcijas un no tām darinātas parataktiskas grupas. Vēl vairāk nekā dzejoļos tās duras acīs miniatūrās, kur tās daudzkārt mijas ar gramatiski vienkāršiem un nepilniem teikumiem, pie kam abi literārajās kategorijās dzejniecei ir teicama valodas ritma izjūta. Vārdu satura gleznas, ar greznojas Ivaskas dzejoļi, vērojamas arī miniatūrās, un brīžam tās še liekas pat vēl pieaugam savā poētiskajā spēkā. [..] Dzejnieces lielums ir cilvēcība un ziņa sajust un parādīt zūdīgas un mūžīgas kvalitātes dabā un cilvēka, kā arī atklāt Dieva pasaules mazo lietu lielumu, pie kam Ivaska izaug liela un nokļūst pie atziņas,pa greznas vārda mākslas ceļu. Lietājot metaforas, sakāms, ka šī miniatūru grāmata ir skaisti zaļa atvase Ivaskas dzejas mākslascera."
Gāters, Alfrēds. Dzīvot pretī mūžībai. Latvija, 1981. 1. dec.

Par dzejas krājumu "Gaisma ievainoja" (Stokholma: Daugava, 1982)

"Ja viņu varam saukt arī par izcilu vai lielu latviešu dzejnieci, tad tam tomēr ir vēl arī citi iemesli: absolūta vārdu meistarība, dzejnieces acs un sirds un spīdoliski vaidelotiska personība. [..] Dzejoļu krājums sakārtots 6 nodaļās, katra ar atšķirīgu temu un kopsaucēju. Pirmā nodaļa ar savu pirmo dzejoli devusi nosaukumu visam krājumam. Pats cikls "Gaisma ievainoja" it kā rāda dienas un nakts pretmetus piejūras imāžu ietvarā. [..] Otra nodaļa "Mēmais laiks" veltīta dzejoļiem par tautas gaitām svešumā gan kolektīvā, gan individuālā izpausmē. [..] Trešā nodaļa "Atelpa" šķiet sasaucamies ar dzejnieces prozas grāmatu "Līču loki". Atelpa ir atvaļinājuma laiks, kas ļauj apbraukāt iemīļotus pasaules nostūrus. [..] Arī ceturto nodaļu "Delfi" varētu uzlūkot kā liriskus iestarpinājumus un papildinājumus "Līču lokiem". Sestā nodaļa "Variācijas" ietver tieši to – variācijas, impresijas un tulkojumus no citu dzejniekudarbiem. Neapšaubāmi viena no nozīmīgākajām visā krājumā ir piektā nodaļa "Vēstis". Tajā atrodam patiesa un izcilas patriotiskās dzejas paraugusbez fanfārām, bungām un trompetēm. Arī bez artilērijas."
Brēdrichs, Inārs. Saules loka grāmata. Jaunā Gaita, Nr. 152, 1985.

Par grāmatu bērniem "Pārsteigumi un atklājumi" (Annarbora: Ceļinieks, 1984)

".. sakopoti dzejoļi un stāsti bērniem. Stāstu darbība norit dažādās pasaules malās. Tie ir stāsti par mūsdienu latviešu bērniem, un tie ir laikmetīgi, sarakstīti raitā, saistīgā un mūsdienu bērniem saprotamā valodā. Autore nevairās atrast nosaukumus un apzīmējumus lietām, ko Latvijā nepazina vai nepazīst. Ivaskas stāsti nemorālizē, bet tajos ir dziļa morāle – cieņa pret dabu, iejūtība un mīlestība pret dažādu tautību cilvēkiem un ģimenes locekļiem. Stāstos tēlotās situācijas ir neikdienišķas, bet to risinājumi noved pie ikdienā lietojamām praktiskām dzīves gudrībām. Krājumā sakopotie dzejoļi ir atjautīgi un veikli."
Latvija Amerikā, 1985, 6. apr.

Par dzejas izlasi "Vārdojums" (LaRas Grāmatu Klubs, 1987)

".. jaunā grāmata, kurā sakopota laba daļa no dzejnieces iepriekš iznākušajām sešām grāmatām un arī savs skaits dzejoļu ārpus tām, tad nu ir uzbūvēta pēc plāna, kas pakāpeniski un loģiski atklāj šo personīgi nozīmīgo, pārdzīvoto īstenību. [..] grāmatas nodaļas ritinās tālāk pa gaismas un tumsas, dzīvības un nāves, tuvuma un svešuma pakāpēm, līdz nonāk pie pēdējās – 12. nodaļas, kas
veltīta dzejnieka dzīvības maizei – vārdiem. Atrast īstā brīdī īsto vārdu nozīmē saprast īstenību, uzminēt sevi, atklāt patiesību. [..] Sajuzdama godbijību pret īstenību, kas jāatšifrē, lai rastu atbildes uz savas dzīves jautājumiem, dzejniece atklāj ārējo īstenību tādā intensitātē, kas rada reālas esamības priekšstatu. [..] Savas dzejas formā dzejniece piekopj brīvos ritmus, tos dažādi variēdama. Bieži lietotas aliterācijas. [..] Pēc sešām dzejoļu grāmatām 36 gados Astrīde Ivaska ir ieguvusi ļoti atšķirīgu, savrupu un svarīgu vietu mūsdienu latviešu lirikā ar savu intensīvā vārda dzeju."
Andrups, Jānis. Intensīvā vārda dzeja. Brīvā Latvija, 1988, 1. aug.

Par dzejas krājumu "Oklahoma Poems" (Norman, OK. Poetry Around, 1990)

"Astrīdes Ivaskas dzeja jau vairākkārtīgi parādījusies tulkojumos angļu, franču un spāņu valodās. Šajā izlasē sakopotā džeja, rakstīta tieši angļu valodā, veltīta dzejnieces Oklahomas draugiem un pazinām, bet jo vairāk pašai zemei, tās ainavām un ļaudīm, indiāņu pēcnācējiem, kas gan dzīvo savā zemē, taču, daļēji pazaudējuši savu kultūru, tur ir zināmā mērā kā svešinieki. Oklahomas ainavas ir krāsainas un kontrastējošas, kur karstās, tuksnešainās pusizžuvušās upju gultnes var gadalaiku mijā ātri pārvērsties par pārplūdušām, veldzētajām straumēm, un neauglīgais sarkanais māls kļūst par zaļo vairogu. [..] šī plānā dzejas grāmata, intima, bet neieslēdzoties kādā personīgā "es", ir dziļu izjūtu un domu pilna, kā tas tik raksturīgi Ivaskas dzejai. Un, kaut arī valoda ir cita, Ivaskas spēja saliedēt tās skaņu, ritmu, domas un izjūtas viengabalainā izteiksmē ir nemainīgi tieša un īsta."
Silenieks, Juris. Oklahomas zaļais vairogs. Laiks, 1990, 4. jūl.

Zinaīdas Lazdas prēmija
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumu "Ziemas tiesa".
1969

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumu "Solis silos".
1974

Jāņa Jaunsudrabiņa balva
Balva piešķirta par aprakstu krājumu "Līču loki".
1981

Goppera fonda balva
Balva piešķirta par īsprozas krājumu bērniem "Pārsteigumi un atklājumi".
1984

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece ar Ordeņa domes 2000. gada 12. marta lēmumu.
IV šķira
2000

Latvijas Literatūras gada balva
Balva piešķirta par mūža ieguldījumu dzejā.
Mūža ieguldījums
2009

Latvijas Republikas Ministru kabineta Atzinības raksts
Atzinības raksts piešķirts par ieguldījumu latviešu literatūras bagātināšanā un Baltijas valstu kultūras sakaru veicināšanā.
2011