Arvis Grods
20.09.1933 – 27.02.2005
Arvis Grods (1933–2005) – rakstnieks. Prozu rakstījis kopš 1960. gadiem, stāsti un noveles publicētas periodikā un kopkrājumos. Prozā atturīgi, klusināti, zināmā mērā distancēti risinātas psiholoģiskas problēmas, kas skar sarežģījumus ģimenes attiecībās, īpaši bērnu pārdzīvojumus šķirtajās ģimenēs, Otrā pasaules kara un tā seku izraisītās traģēdijas, paaudžu atsvešinātības tēmu. Sarakstījis romānu "Klāvnieki" (Atauga, 1998) par ģimeņu sarežģītajiem likteņiem Otrā pasaules kara laikā. Strādājis par skolotāju, laikraksta līdzstrādnieku, lektoru, tipogrāfijas korektoru, redaktoru izdevniecībās "Zinātne" un "Liesma", kā arī par valsts valodas inspektoru. Latvijas Trešās atmodas laikā pievērsies publicistikai par morāles, sadzīves un politiskiem jautājumiem. Vadījis Latvijas Tautas frontes Tukuma rajona nodaļas darbu, divus gadus bijis LTF Domes loceklis. 1988. gada decembrī aizsācis represēto novadnieku Upuru piemiņas kluba "Atauga" darbību. Rediģējis un izdevis laikrakstu "Avīzīte", kā arī apgāda "Atauga" brošūru sēriju. Vadījis represēto novadnieku darbību, darbojies Politiski represēto apvienības valdē un piedalījies apvienības konferencēs. Bijis arī Tukuma pilsētas Domes deputāts.
Dzimšanas laiks/vieta
20.09.1933
Tukums
Dzimis zemnieku ģimenē.
Miršanas laiks/vieta
27.02.2005
Tukums
Profesionālā darbība
1971: pirmā literārā publikācija – stāsts "Tādas rotaļas” laikrakstā "Literatūra un Māksla".
STĀSTU KRĀJUMI
1973: "Visas laimīgās ģimenes" (Liesma).
1977: "Tūdaliņ, tagadiņ" (Liesma).
1990: "Blakām ābeļdārzs" (Liesma).
1994: "Redzēties" (stāstu krājums bērniem; Atauga).
1999: "Devītais desmits" (Atauga).
2001: "Pieaudžu saspēlītes" (Atauga).
2004: "Mana latviskā veiksme" (Atauga).
ROMĀNS
1998: "Klāvnieki" (Atauga).
BIOGRĀFISKĀ PROZA
1993: par krievu prozaiķi Fjodoru Dostojevski "Katra sāpe" (Atauga).
1994: par krievu prozaiķi Fjodoru Dostojevski "Tā katorga" (Atauga).
Citātu galerija
PAR ARVJA GRODA STĀSTU KRĀJUMU "BLAKĀM ĀBEĻDĀRZS" (LIESMA, 1990)
"Arvis Grods, šķiet, nav vēl iekļuvis publicitātes starmešu degpunktā ar saviem trīs prozas krājumiem, taču viņam ir iezīmīga vieta savas paaudzes literātu vidū. Pēc nodarbošanās Grods ir redaktors, tāpēc vairāk, varbūt, rakstītājs kā rakstnieks. Pēc nu jau pārspētu pēcstrukturālistu teorētiķu uzskatiem, kuŗiem daudzi nevarēja pievienoties, rakstītājs raksta pašapzinīgi svarīgi, lai kaut ko pateiktu saviem lasītājiem. Rakstnieks raksta. Kas ar viņa rakstīto notiek, kā viņa lasītāji to sapratīs, nepieder pie rakstnieka radošā procesa. Tā zināmā mērā, varbūt, ir radusies Groda rakstniecības iezīmība, neparasta latviešu literatūrā. "Rokraksts gaužam atturīgs", raksta Mirdza Bendrupe savā ievadā. Grods neuzmācās saviem lasītājiem ar aizrādījumiem, pamācībām, it kā skatoties no augšas ar tik bieži novērojamu autoritatīvu pārākumu. Bet tas nenozīmē, ka autors kultivē augstprātīgu vienaldzību. Groda teksts ir lasāms ļoti uzmanīgi, jo neuzsvērtajā, kādā pasīkā detaļā, kas var likties nenozīmīga, ir tik bieži atrodams stāstījuma semantiskais centrs. Autora paslēptā ironija arī var apmulsināt lasītāju, kas sagatavojies visu uztvert burtiskā tiešamībā.
Krājums, šķiet, ir pailgi rakstīts vai arī gulējis atvilktnē, gaidot laikus, kad varētu tikt iespiests. Tā krājuma pirmais stāsts var likties kā tipisks pēc zināmas ideoloģiskas formulas tapis ražojums, bet aiz formulas rēgojas dzīves uzskats, kas iet pāri ideoloģijai. Stāsts apraksta kāda jauna, naiva studenta saskaršanos ar cilvēku neģēlību, kad vācu okupantu algotais sargs viņu noķer, sniedzot cigaretes nožēlojamiem krievu kaŗa gūstekņiem. Sargs viņu pazemina un piedevām vēl aplaupa autoritātes vārdā, un tā jaunais students konstatē, ka šajā pasaulē, kuŗas absurditāti cilvēki paši pavairo, žēlsirdīgā samarieša instinktīvais līdzcietības žests var kļūt par noziegumu. No citiem kaŗa un okupācijas stāstiem varbūt pats traģiski ironiskākais ir par atraitni, kas ar saviem trim bērniem atgriežas kaŗa laikā sapostītajās mājās. Kad jaunais zēns, pakāpies uz pussagruvušas sienas, stiepj rokas, lai noplūktu ābeļziedus, siena sabrūk un nosit viņa abas māsas. Šoreiz absurditāte vairs nav cilvēku rokās, bet tas nepamazina pamestību pasaulē, kur cilvēks var sastapties ar draudošu nedrošību un žņaudzošu netaisnību. Ābeļdārzs vijas kā skaidri dzirdams vai klusināts, paslēpts vadmotīvs cauri gandrīz visiem trīspadsmit stāstiem, kuŗu tematika aptveŗ kā traģisko, tā grotesko. Tā izdarīgs mietpilsonis, kam cienība nāk ar mantu, "hast du was, dann bist du was," ceļot kamīnu, pašam nemanot, sevi iemūrē savā ražojumā. Nāk prātā Jonesko traģiskie farsi, kur tik bieži materiālā pasaule, lietu pārpildīta, pārņem cilvēku un nepieļauj cilvēcību. Traģiskā vai komiskā kārtā, Groda stāsts vienmēr slēpj aiz savas neuzbāzības kādu vispārināmu domu par sabiedrību un individiem, bet pie sprieduma ir jānonāk lasītājam pašam, jo autors sevi neuzskata par sprediķotāju un atstāj lasītājam brīvību atrast savu patiesību. Tāds varētu būt patiesas literatūras iezīmīgums."
Silenieks, Juris. Rokraksts gaužām atturīgs. Jaunā Gaita, Nr. 186, 1992.
Nodarbes
Dzimtais vārds
Elmārs Starpins
Izglītība
–1952
Tukuma 1. vidusskola
Lielā iela 9, Tukums
Mācījies Tukuma 1. vidusskolā.
–1968
Maskavas Poligrāfijas institūts
Maskava
Studējis Maskavas Poligrāfijas institūta Žurnālistikas un rediģēšanas fakultātē.
1960–1962
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Rīga
Studējis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē.
Darbavieta
1966
Apgāds "Zinātne"
Latvijas Zinātņu akadēmija
Redaktors izdevniecībā "Zinātne".
1980–1991
Izdevniecība "Liesma"
Aspazijas bulvāris 24, Rīga
Izdevniecības "Liesma" redaktors.
Dalība organizācijās
12.1988
Atauga
Tukums
Aizsācis represēto novadnieku Upuru piemiņas kluba "Atauga” darbību.
1991
Latvijas Rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Biedrs.
Apbalvojumi
Triju Zvaigžņu ordenis
Goda zīme piešķirta ar Ordeņa domes 1997. gada 29. oktobra lēmumu.
I pakāpes goda zīme
1997