Arnolds Apse

Dzimis zemnieka ģimenē. Bērnību kopā ar māti pavadījis karā cietušā Zemgalē. Pēc tēva atgriešanās no vācu gūsta ģimene atsāk apsaimniekot kara laikā atmatā palikušās dzimtas mājas.

LITERĀRĀ DARBĪBA

Pamatskolas vecumā radušos darbu – īpaši vasaras brīvlaikā ragaiņus ganot – pirmā lasītāja un vērtētāja ir nākamā literāta māte, bet dzimtas māju kaimiņos ir Edvarda Virzas Billītes. Mēģinājumi nepaliek noslēpums un izpelnās mūsu dzejas lielmeistara atzinību, īpaši prozā. Virzas sieva dzejniece Elza Stērste, turpretim, par pārākiem atzinusi dzejoļus. Vēlākie gadi un darbi tikai apliecina šo Arnolda Apses talanta plašumu.

1931: pirmā publikācija – dzejolis "Mātei" laikrakstā "Bauskas Vēstnesis" 1. maijā.
1940. gada vasarā tipogrāfijā iznīcināts dzejoļu krājums "Dieva zeme" metiens (saglabājušies daži eksmplāri) un romāna "Kugrēni" manuskripts.
Sarakstījis drāmu "Kungrēni". Lauksaimniecības kamera piešķīra par to atzinības rakstu, un lugu izrādīta Garozē.

LITERĀRIE DARBI

Pirmā dzejoļu grāmata "Dieva zeme" un vēsturiskais romāns par Kugrēnu dzimtu paliek spiestuvē, kad 1940. gadā sākas padomju okupācija.
Pēc nāves atstatajos manuskriptos palika sakopots prāvs dzejoļu krājums, "Klosterkalns" otrā daļa, "Kugrēni", gandrīz pabeigts romāns "Zeme, kur cīruļi nedzied", periodikā iespiestais romāns par pēdējo Zemgales bajāru un Klosterkalna tulkojums franču valodā.

1964:romāns "Klosterkalns" (1998, 1.–2. daļa).
1966: dzejas krājums "Saules puķes".
1982: romāns "Gandrīz ģenerālis".
1983: romāns "Lepnā Zemgales bajāru cilts".
1990: dzejas izlase "Manas saknes ir Latvijas zemē".

DARBĪBA ŽURNĀLISTIKĀ

Laikraksta "Zemgales Balss" līdzstrādnieks. Literārā žurnāla "Tāle" līdzstrādnieks.

Laikraksta "Brīvā Zeme" līdzstrādnieks.

Gūsta laikā Cēdelgheimā izdevumu "Ceļa Malā" un "Rīta Ziņas" atbildīgais redaktors.
Laikraksta "Latvija Amerikā" līdzstrādnieks.

SABIEDRISKĀ DARBĪBA

1950–1960: Francijas latviešu biedrības dibinātājs un vadītājs.

PAR PAAUDZES PIEDERĪBU

"Arnolds Apse pieder tai paaudzei, ko esmu dažkārt dēvējis par izklīdināto vai pazudušo paaudzi, jo tās rindas nežēlīgi izretināja karš un okupācijas varas, šīs paaudzes locekļi piedzima Pirmā pasaules kara sākuma gadā vai ap to, bērna zemapziņā uzņēma tā kara bēgļu gaitas vai frontes uguns ecežu joņošanu pāri Latvijai. Tā izauga jaunās valsts skolās un sūrā, bet jēgpilnā dzīves celšanas darbā un piepildīja sevi ar pārliecību, ka Latvija ir ceļama par mūžīgu latviskā gara valsti un ka latvietis vairs nekad nedrīkst kļūt par kalpu un upuri lielvaru negausībai. Tās uzdevums bija, dziļi iekšēji apzināts, tēvu izcīnīto Latvijas renesanses iespēju izvērst vispilnīgākās un vienmēr atjaunojamās formās. Tikai savā valstī šī paaudzevarēja sevi piepildīt, un ja tā ir nomākta okupācijā vai izmesta trimdā, tā var dzīvot tikai pagaidu dzīvi."

Andrups, Jānis. Rakstniekam Arnoldam Apsem 60 gadi. Londonas Avīze, 1974, 14. jūn.

PAR ROMĀNU "KLOSTERKALNS" (1964)

".. pieder pie labākā rakstnieka devuma. Tas ir pārdomu, atziņu, piedzīvojumu, leģendu, pasaku, liriski filozofisku pasāžu, vēstījumu, mistificētu dabas tēlojumu, cilvēku raksturu zīmējumu kopums. Liriski filozofisks romāns – tāds varētu būt žanriskais apzīmējums. [..] Viņš devis arī apakšvirsrakstu – "romāns-pašportrets". Varētu vēl precizēt – psiholoģiskais pašportrets. Dzimtenes dvēseli meklē vientulības nomākts cilvēks. Viņš ir ilgstošā trimdā, par mājvietu viņš izvēlējies kādu no pasaules noslēpušos franču ciemu ar sešām mājām, no kurām apdzīvotas ir tikai trīs."

Lūse, Dace. Arnolds Apse. Lūse, Dace. Latviešu trimdas proza. Rīga: Jumava, 2000, 113. lpp.

".. autors pienācīgā veida ierindojies trimdas prozistu saimē, turklāt - nevis sekodams trimdā populārajam stāstošā reālisma virzienam, bet izvēlēdamies savu ceļu: mozaīkveida romāna būvi. Tajā impresijas, anekdotiski stāsti un pārdomas nomaina viens otru, kopsummā veidojot interesantu, savdabīgu saaudumu. Teksta iestarpināti ari daži dzejoļi, tādēļ kopaina, virspusīgi vērojot, atgādina, piemēram, daļu Hermaņa Heses romānu. Tā ir akceptējama metode, jo neeksistē jau nekādi tādi noteikumi brīvi radošajā literārajā mākslā, kas liegtu lirikai, liroepikai un prozai vienai otru papildināt un kopīgi veidot literāro mākslas darbu: rakstnieka viela ir valoda un tās dažādās iespējas. Nelielu meslu Arnolda Apse ar savu romānu devis pašlaik trimdā modē nākušajai memuāru literatūrai, kas – no vienas puses – ir ārkārtīgi vērtīga, bet no otras puses –  ar saviem uzplūdiem biedinoša, jo tā vien šķiet – un grāmatu izdevēji zina, ko viņi dara – ka atmiņās kavēšanas kļuvusi par trimdas sabiedrības centrālo tendenci. Jeb ne? – Apse savu romānu nevajadzīgi nodēvējis par "pašportretu", bet vai zināmā mērā katrs, iekšējas nepieciešamības dzīts rakstnieka darbs nav vismaz detaļa autora pašportretā? Klosterkalns ir romāns, un tik ilgi, kamēr to vērtējam kā literāru darbu, vērtētājam ir pilnīgi vienalga, vai atstāstītie notikumi ir notikuši īstenībā vai "izgudroti", vai grāmatas "es" ir autors pats vai tikai kompozīcijas elements."

Irbe, Gunārs. Gandrīz izcils romāns. Latvija, 1965, 27. febr.

PAR GRĀMATU "GANDRĪZ ĢENERĀLIS" (1982)

"Tā kā Gandrīz ģenerālis ir bērnības atmiņu stāstījums, grāmata sarakstīta it kā no bērna viedokļa. Tomēr grāmatā ir ari veseli posmi ar pieaugušo stāstiem par tā laika notikumiem, pieredzējumiem, piedzīvojumiem, kas vairākkārt parāda un izceļ vēsturisko fonu. Šie pieaugušo stāsti tomēr nebūs gluži tādā veidā uzglabājušies mazā puisēna atmiņā, bet būs gan dzirdēti drusku vēlāk, kad bērns jau paaudzies un labāk saprot apstākļus. [..] Visumā maza bērna psīcholoģiju autors attēlojis interesanti un raksturīgi. [..] Arnolds Apse tomēr uzrakstījis grāmatu, kas var interesēt katru latvieti: vecākajā paaudzē tā atmodinās senas, neaizmirstamas atmiņas, bet jaunākajai paaudzei tā varētu pavērt dzīvu un konkrētu ieskatu Latvijas likteņos un valsts tapšanas virpuļainajā laikā."

Valtere, Nora. Gandrīz ģenerālis. Laiks, 1982, 10. nov.

rakstnieks