Antons Krauja
15.01.1880 – 01.01.1942
Antons Krauja, īstajā vārdā – Antons Balodis (1880–1942), ir literatūrkritiķis un diplomāts. Beidzis Vidzemes skolotāju semināru (1900), strādājis par skolotāju, piedalījies 1905. gada revolūcijā, par ko aizmuguriski ticis piespriests nāves sods, tāpēc devies bēgļu gaitās uz Šveici, vēlāk uz Franciju (1906–1911). Grenoblē beidzis franču valodas un literatūras kursus, iegūstot skolotāja tiesības. No 1911. līdz 1920. gadam dzīvojis Baku, Azerbaidžānā, kur strādājis par franču valodas skolotāju. Aktīvi darbojies latviešu kopienas dzīvē. 1920. gadā atgriezies Latvijā un stājies Ārlietu ministrijas rīcībā (1920–1934), bijis sūtnis Lietuvā un Somijā, ārlietu ministrs (1928–1930). 1941. gada 14. jūnijā apcietināts un deportēts uz Krievijas soda nometnēm, miris 1942. gada 1. janvārī Usoļjes soda nometnē.
Literatūrkritikā ražīgākā ir 20. gadsimta otrā desmitgade, kad raksti publicēti literāri kritisko rakstu krājumā “Vārds” (1912), žurnālā “Domas” (1912 – 1913), laikrakstā “Jauna Dienas Lapa”. Antons Krauja rakstījis par Andreja Upīša, Jāņa Jaunsudrabiņa prozu, Raiņa un Aspazijas dzeju un lugām. Kritisko rakstu būtiska iezīme – vērtēt literatūru, sasaistot šķirisku skatījumu uz daiļdarbu ar tā poētikas analīzi.