Anna Rancāne

Dzimusi kolhoznieku ģimenē.

Kopš 2000. gada dzīvo Rēzeknē.

LITERĀRĀ DARBĪBA

Pirmā publikācija
1975: dzejolis "Ko dziedāja bāra bērni" Ludzas rajona laikrakstā "Za pobedu kommuņizma" (30. decembris)

Dzeja
1982: "Lūgšana mājai"
1986: "Piektdiena"
1992: "Advente" (E. Veidenbauma prēmija 1992; kardināla J. Vaivoda fonda balva 1996)
1997: "Aizlūgums"
2001: "Svētdiena"
2005: "Zīmes"
2005: "Saules kalponīte" (izlase)
2012: "Pylni kārmani dabasu... Bezdelīgu pasts"
2018: "Prīca i klusiešona"

Citi darbi
1991: pirmatskaņota Latgales himna "Dzīd, trailoj mežs..." ar Annas Rancānes vārdiem, komponists Eugeņs Karūdznīks.
1992: rakstījusi dzejoļus un mistēriju "Francis Trasuns" (publicēta krājumā "Olūts", 1992, 8) latgaliešu rakstu valodā. Mistērijas galvenais varonis ir Francis Trasuns – garīdznieks, politiķis, rakstnieks, kurš cīnās par Latvijas vienotības ideju.
1993: dramatizējusi sv. Terēzes dzīves aprakstu "Kādas dvēseles stāsts". Pirmuzvedums notika "Ave Sol" koncertzālē 3. novembrī, piedaloties Nacionālā un Daugavpils teātra aktieriem Evijai Elstei, Intam Jurjānam, Indrai Rogai, Vigo Rogam, Olzei Rudzītei, Agitai Gruntmanei, Vizmai Kvēpai, Eleonorai Dūdai. Režisors – Jānis Skanis, komponists Valdis Zilveris.
1995: viena no scenārija autorēm dokumentālajai filmai "Ar paļāvību pie žēlastības troņa" (par Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vizīti Latvijā, filmā izmantotais dzejoļu cikls iekļauts krājumā "Aizlūgums").
1999: sarakstījusi libretu pirmajai latgaliešu bērnu operai "Muna tāvuzeme" (komponiste Jeļena Špilpe).
2015: pirmizrāde dokumentālajai filmai "Brāļi Varslavāni" 25. maijā. Režisore – Ilze Kunga-Melgaile, operators – Andris Priedītis, aizkadra teksts – Anna Rancāne.
2016: lugas "Bišu māte un vilkacis" pirmizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī 4. decembrī. Režisors – Valdis Lūriņš, scenogrāfs – Oskars Dreģis. Luga ieguva 2. vietu Nacionālā teātra lugu konkursā 2016. gadā.
2019: grāmata "Aiz azara bolti bārzi…" par diriģenti Terēzi Broku.

Dziesmas ar Annas Rancānes dzeju komponējuši Ilze Arne, Eugeņs Karūdznīks, Jānis Lūsēns, Egils Straume, Raimonds Pauls, Sovvaļnīks (Ingars Gusārs).

PAR ANNAS RANCĀNES DZEJU

"Annas Rancānes dzejai piemīt eksaltēts lirisms, jūtu sakāpinātība, ekspresīvi, folkloriski ietonēta tēlainība, īpaši daudz lietota personifikācija. Dzejā atdzīvināti gadsimtos koptie tautas ētiski estētiskie principi, galvenās vērtības ir tauta, zeme, bērns, māte, māja, Latgale. Pēdējos krājumos būtiski ir reliģiskie motīvi, kuros atklājas liriskās varones neizsmeļamais spēka, arī ētisko vērtību avots ticībā, paļāvībā uz Dievu. Uz laikmeta negatīvajiem sastrēgumiem dzejnieces skatījums ir dziļi personisks, izdzīvots vienotībā ar savu likteni."

Ieva Kalniņa. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.

PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "PIEKTDIENA" (LIESMA, 1986)

"Rancāne galvenokārt turpina un padziļina savas pirmās grāmatas metus. Rancāne saista lasītāju ar dziļu un atklātu sāpi, kas savienota ar zināmu latgalisku eksaltāciju. Savos labākajos dzejoļos Anna Rancāne nonāk līdz katarsei un spēj to dot arī citiem: "Tādā naktī, kas pirkstos lūst / un sabirst skanīgā zālē, / kad nespēks un ciešanas apvienos mūs / vienā ābelē. Vienā mālā." (36. lpp.) Vēl: "Neveikli, savu asaru kaunēdamās,/ šonakt liepa iespieda seju man klēpī" (20. lpp.). Diemžēl vietumis šī šķīstījošā spēka pietrūkst. Pārāk gūzmainas, neapvaldītas, pat brīžam tīši sakāpinātas veļas pār lasītāja galvu dzejnieces izjūtas un rada pretēju efektu – nomāktību. Zināmas iebildes rodas pret pārāk atklātu literāro skolotāju līdzstāvēšanu. Čīliete Gabriēla Mistrāla (latviskā versijā) neapšaubāmi ir Annas Rancānes gara radiniece, taču Mistrālas balss Rancānes dzejā vēl stipri jūtama, un no tās vajadzētu atbrīvoties. Lai Anna Rancāne aug pāri latvisko dzejnieču tradīcijai, iedod tai jaunus spēkus un mērogus, bet lai arī vienlaicīgi šo tradīciju respektē. Latviešu ieturētība un savaldība ir liels tikums cilvēces acīs temperamenta un krāsainības dzejniecei netrūkst pašai. Lai gan kritikas mudināta uz liroepiku, Anna Rancāne šajā jomā nejūtas droša. Pārāk spēcīga ir viņas liriķes uztvere. Latgaliskā pasaules izjūta Rancānei ir dziļākā un piepildītāka nekā vairumam viņas novadnieku, un tieši tādēļ viņai nevajadzētu maksāt meslus ārējai atribūtikai. Taču, kaut ar piebildēm, Annas Rancānes "Piektdiena" ir dzīvs un impulsējošs krājums."

Knuts Skujenieks. Dzejā kā jau dzejā. Literatūra un Māksla, nr. 23, 06.06.1986.

PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "AIZLŪGUMS" (PRESES NAMS, 1997)

"Savās pamatnostādnēs Annas Rancānes dzeja ir ļoti stabila jau kopš pirmās grāmatas "Lūgšana mājai", mainījušās tikai proporcijas, atsevišķu motīvu īpatsvars un izstrādājums, bet negrozīti palikuši galveno vērtību vārdi: māte, māja, lūgšana. Arī pretstats starp lauku harmoniju – kaut gan brūkošu vai jau sabrukušu, tā ka to apliecina vairs tikai pamestie priekšmeti: aka, slieksnis, pavards, – un pilsētu kā aukstu un atsvešinātu cilvēku kopdzīves formu. Dīvainā pilsēta Daugavpils, kurā autore tagad dzīvo un kurai veltīti vairāki dzejoļi ("acis, tukšas kā stacijas perons/ pēc vilciena atiešanas"; "Šī pilsēta ir noburta/ slimiem baložiem,/ aukstām mājām/ un bezspārnu dvēselēm" utt.), šķiet, ir ideāls negatīvās, atsvešinātās pilsētas prototips. No iepriekšējām grāmatām turpinās arī otrs būtisks motīvs: māte un bērns. Visintīmāk un sāpīgāk šī liktenīgā tuvība, mātes nolemtība savam bērnam, ko nevar atcelt ne nāve, uzzied ciklā "Mirušais bērns", kas ir viena no krājuma virsotnēm. Mātes un bērna tēli ir iesaistīti arī citos darbos, kopumā tie tiecas kļūt par vienu no centrālajiem simboliem, par galveno auglības – neauglības, svētības – tukšuma pretstata izteicēju. Arī tauta ir ābeļdārzs (ābele – mātes koks), gan tukšiem, aplauztiem zariem. Arī paaudze (dzejolī "Manai paaudzei") ir nolemta nesvētīgam darbam un dzīvei, izredzēta "tukšus klēpjus izauklēt". Mātišķuma princips caurvij A. Rancānes dzeju gan savā rūgtajā, nepiepildītajā, traģiskajā, gan pozitīvajā aspektā (bet arī pozitīvais ir tāds drebošs, nervozs, pēdējiem spēkiem uzturams – kā turēšanās pie putniem gaisā (..)). Šo principu vainago Dievmātes tēls – arī viņā Anna Rancāne ierauga un izceļ nevis spožo, mirdzošo debesu karalieni, bet vienkāršo mātes rūpju, ciešanu un piedotspējas ideālu. (..) A. Rancānes dzejā liriskā "es" pārdzīvojuma laikam pievienojas vairāki vēsturisko laiku reprezentējoši slāņi – tagadne (kā mūsu kopīgā vēsturiskā tagadne), pagātne (kā lauku, zemnieciskās kultūras pagātne) un pagātne, kas ir arī mūžīgā tagadne Vecās un Jaunās Derības tēlos un notikumos. (..) Atdzīvojoties cilvēku interesei par garīgajām vērtībām, ari garīgi orientētā, kristietiski orientētā dzeja var piedzīvot uzplaukumu, no stipri specifiska, šauram lokam domāta atzara (turklāt tādu lasītāju lokam, kam mākslinieciskās kvalitātes nekādā ziņā nav svarīgākās) atgriezties lielajā mākslā. Anna Rancāne ir viena no dzejniecēm, kas to dara, un viņas grāmatā redzam gan šā ceļa grūtības, gan skaistas virsotnes."

Inta Čaklā. Grūtības un virsotnes. Literatūra. Māksla. Mēs, nr. 3, 22.01.1998.

PAR DZJEOĻU KRĀJUMU "SVĒTDIENA" (PRESES NAMS, 2001)

"Tā ir lasītājiem pazīstamā Rancānes balss tonalitāte, tikai mazāk dramatiski kāpināta nekā agrīnajos krājumos, un dzejnieces uzmanības lokā pastāvīgi esošie motīvi: mājas un bezmājība, bērns, mīlestība, cilvēka tieksmju saskaņotība ar Dievu, Latgales pagātne un tagadne, latgaliešu valoda utt. Protams, katrs tiktāl un tādā pavērsienā, kā tas iezīmē liriskā “es” vērtības, pretrunas un sevis apzināšanās ceļu. Tāpat kā iepriekšējās grāmatās, autore viegli un dabiski pāriet no kopliterārās valodas uz latgalisku rakstību un otrādi. Liekas, dzīvošana abās tuvajās, tomēr skanējumā atšķirīgajās valodas izteiksmēs viņai nav problēma, tādēļ par tādu netop arī lasītājam. Vēl kāda raksturīga jaunā krājuma iezīme: te ir atsauces uz citu dzejnieču darbiem (dzejolī "Vairs neatceros" Ā. Elksnes epigrāfs; dzejoļos "Tu manas lūpas neskūpstīsi..." un "Uz nesatikšanos" – situācijas un tēlu tuvība V. Belševicas dzejoļiem "Tā sieva" un "Un tad lai pār mani nāk ievziedu aukstums..."), bet biežāk – uz pašas agrākajiem dzejoļiem. Pašatsauces kādu laiku intensīvi kopa P. Brūveris: viņam tās uzsvēra, ka visi krājumi jālasa kā vienots, iekšēji saistīts teksts. A. Rancānei, šķiet, tās drīzāk kalpo sevis pārlūkošanai un izvētīšanai. Jo, kaut gan bez krasiem lūzumiem un atskatoties uz noieto, arī A. Rancānes dzeja ir mainījusies. (..) A. Rancānei būtiskais bērna tēls no simbola augstumiem "Adventē" jaunajā krājumā nokāpis uz zemes un, saglabādams absolūtas vērtības saturu, tomēr papildinājies ar pretrunīgāku un ikdienišķāku pieredzi: mātes nespēju pasargāt savus bērnus no pasaules ļaunumiem un neizlīdzinātu pretrunu starp sievieti dzejnieci un sievieti māti. Tā ir dilemma, par ko rakstījušas vairākas mūsu dzejnieces, un savdabīgs A. Rancānei ir varbūt vienīgi kāpināts žēlums pret visiem šai situācijā iesaistītajiem "bez vainas vainīgajiem". Tagadnes dzīves raksturojumam vairākkārt izmantota lausku, šķembu metafora (arī izirušas krelles u. tml.), turklāt no lauskās saplīsušas personiskās dzīves (“Mana kristāla kurpīte sen sadauzīta, ar lauskām spēlējas bērni, savainodami plaukstiņas”) līdz bojāejošas pasaules vīzijai, kas uzplaiksna saulrieta atblāzmu rotaļā (Asīze, 1). Pie izteiksmīgākajiem grāmatā pieder rudens pārdzīvojuma dzejoļi, starp tiem smalkais Rudens radīšana: "Viss, ko biklu roku skaru, top jau rudens, rudens, rudens." Šie un citi motīvi krājumā iezīmē sievietes tēlu kādā pārejas posmā no alkām un iespējām atvērtas jaunības uz rūpju un atbildības ielogotu pusmūžu. A. Rancānes dzejā šīs kolīzijas, dvēseles traumas un to dziedināšanas ceļi saistās ar kristīgo izvēli. Tāpat kā agrākajos krājumos, arī šajā ir biezs kristietības tēlu un situāciju slānis, bet, šķiet, nekad agrāk tik skaudri nav iezīmēts spriegums starp cilvēka gribu un Dieva gribu, kas arī kristietim ne vienmēr gludi sakrīt. (..) A. Rancāne mūsdienu dzejas un – plašāk – garīgo intenču ainā izceļas kā savrupa parādība. (..) Svarīgākais tomēr, ka grūtajā pašizcīņas ceļā A. Rancānei dažkārt izdodas sasniegt ļoti koncentrētu, lēnu un pacietīgu ielūkošanos savā vēl neiepazītā dziļumā (piemēram, skaistajā dzejolī "It neko vairs nemāku..."), tātad jaunas atklāsmes iespējas."

Inta Čaklā. Gaidošā. Literatūra un Māksla Latvijā, nr. 13, 28.03.2002.

PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "ZĪMES" (ZVAIGZNE ABC, 2006)

"Gan dabas pasaulei piederošas zīmes un norādes, gan kultūras reminiscences iet cauri visai grāmatai. Te ir tekstā ievīti literāru un sakrālu darbu nosaukumi - putns ar saldo balsi, mūža dienas. Jaunā Jeruzaleme, sniega karaliene, Dantes Elle un Tēvs mūsu debesīs. Latgaliskajā pieredzē un uztverē šī senā un galvenā lūgsna saglabājusi seno, tradicionālo vārdu kārtību: Pater noster. Kā visā Annas Rancānes dzejā, arī šajā grāmatā liela loma ir Dievmātes tēlam. Grāmatā dominē augusta noskaņas, vasaras otra puse, zvaigžņotas naktis, brieduma mīlestība, apziņa, ka neko nevar satvert un noturēt, kur nu vēl paturēt. Divreiz parādās saujā saspiesta tauriņa tēls. Ar putniem, lēpju lapām, govīm, seniem dievnamiem sadzīvo modernās pasaules atribūti - kabatas telefoni un saraustītas īsziņas. Autore pietiekoši organiski izjūt abas latviešu valodas formas, taču viņa ne tikai domā savā dzimtajā valodā, bet arī domā par to, par tās vietu, likteni, nākotni, un ne tikai šajā krājumā vien. Sava valoda ir tā, kuŗā klusē, kuŗā akas atbalss atskan no pašas dziļienes, kur kārtu kārtām liktas senču balsis un kuŗu nevajag pazaudēt. Manā valodā nav vārda - laime, konstatē dzejniece. Tā arī ir. Patiesībā, nav pat stieptās intonācijas, kādā šis vārds jāizrunā. Taču ir - prīca, ir dzeive, ir nūceja (cerība), ir mierinoša laičines (ūdensrozes) lapa."

Ilona Salceviča. Aizprāta zīmju vēstis. Jaunā Gaita, nr. 247, decembris, 2006.

PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "PYLNI KĀRMANI DABASU... BEZDELĪGU PASTS" (LATGOLYS STUDENTU CENTRS, 2012)

"Dzejnieces latgaliski un latviski sarakstītais dzejoļu krājums ir viens no retajiem piemēriem, kad tādas tradicionālas vērtības kā Dievs, tēvzeme, daba, darbs, maize, dzīvības brīnums tiek iedzīvinātas pietiekami savpatnīgā, emocionāli piesātinātā vārdu krājumā, nevis klišejās un standarta formās. Blakus personiskai lirikai, Rancānes dzejas neatņemama daļa ir skaudras pārdomas par valodas identitāti un valodas likteni. Krājums pats par sevi ir interesants arī kā standartvalodas un dialekta dzejas salīdzinošas izpētes materiāls, vērīgam lasītājam sniedzot dažas atbildes uz jautājumu, kā dialekta izmantojums ietekmē dzejoļa satura un iedarbības uztveri."

Anda Baklāne. Speciālbalva Latvijas literatūrā 2013 - Annai Rancānei. laligaba.lv.

autore
dzejniece
politiķe

Latvijas PEN klubs

1987
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga

1966–1970
Liuzinīku pamatskola
Liuzinīki

1970–1977
Nautrēnu vidusskola
Nautrēnu pagasts

1982
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Beigusi Ekonomikas fakultātes Ekonomiskās informācijas mehanizētās apstrādes organizācijas nodaļu.

1983–1988
PSRS Zinātņu akadēmijas Maksima Gorkija Pasaules literatūras institūts
Maskava

1982–1984
Rīga
Komunālās saimniecības ministrija, ekonomiste

1984–1985
Rīgas TEC-1, ekonomiste

1985–1986
Komunālās saimniecības ministrija, ekonomiste

1986–1989
Izdevniecība "Liesma"
Aspazijas bulvāris 24, Rīga
Redaktore

1989–1992
Daugavpils teātris
Rīgas iela 22A, Daugavpils
Daugavpils muzikāli dramatiskais teātris, redaktore

1992–2000
Laikraksts "Latgales Laiks"
Redaktore

2001–2011
Laikraksts "Diena"
Speciālkorespondente Latgalē

2011
Rēzekne
Rēzeknes novada pašvaldības mājaslapas satura redaktore.

2022
Latvijas Republikas Saeima
Jēkaba iela 11, Rīga
Deputāte.

1989–2000
Daugavpils

2000
Rēzekne

1996
Kanāda

Eduarda Veidenbauma literārā prēmija
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumu "Advente".
1992

Kardināla Juliāna Vaivoda fonda balva
Balva piešķirta par krājumu "Advente".
1996

Aspazijas prēmija
2000

Konkursa "Preses nama grāmata" balva
Balva piešķirta par dzejoļu krājumu "Svētdiena".
2001

Latgaliešu kultūras gada balva "Boņuks"
Balva piešķirta par krājumu "Pylni kārmani dabasu… Bezdelīgu pasts".
Labākais izdevums/grāmata
2012

Latvijas Literatūras gada balva
Speciālbalva piešķirta par spilgtu sniegumu dzejas krājumā "Pylni kārmani dabasu. Bezdelīgu pasts", kas tapis paralēli latviešu un latgaliešu mēlē.
Speciālbalva
2013

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece ar Ordeņa kapitula 2019. gada 8. aprīļa lēmumu.
2019