"Ja aplūkojam Mileikas poētiku salīdzinājumā ar citu latviešu dzejnieku, īpaši dzejnieču, dzeju, redzam gan tās savdabību, gan kopīgo, kas rāda, ka viņas debija neapdzīvo vienīgi šaurāka reģionāla konteksta teritoriju. Citu pēdējos gados debitējušo autoru lokā Mileikas poētikai piemīt vairākas īpatnības, kas it kā iet pret straumi. Pirmkārt, viņas tekstos mazāks uzsvars likts uz mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem, tas ir, poētisko muskuļu izrādīšanu, lai gan brīžiem, teksta gaitā enerģētiskajam spriegumam pieaugot, arī valoda kļūst uzlādētāka. Atšķirībā, piemēram, no pagājuša gada spēcīgās Katrīnas Rudzītes debijas "Saulesizplūdums", Mileikas tēlainība tomēr nav tik blīva, un viņa to ekspluatē retāk, poētiskāku izteiksmes veidu mijot ar sarunvalodas elementiem. Šajā ziņā jaunākajā latviešu dzejā viņa ienes ikdienišķo – gan situācijās, gan valodā, no kā citi viņas kolēģi, šķiet, it kā kaunas. (..) šķiet, neviena Mileikas paaudzes dzejniece nav tik plaši izvērsusi sievietes un sievišķā portretējumu, turklāt vēl darīdama to tik skaudri. Te drīzāk nāktu prātā salīdzinājums ar Ingas Gailes "Miglu", lai gan dažādu sieviešu tēlu galerija te ir pat daudz plašāka, tās nereti rādot trešajā personā. Vēl jāmin Andras Manfeldes dzeja, kurā labi iederētos arī Mileikas lielākoties nelaimīgās varones. (..) līdz ar latgaliešu valodu dzejoļi kļūst īsāki, lakoniskāki, mazāk tēlaini. Un atšķirībā no iepriekš lasītajiem tie strādā, arī būdami apjomā pieticīgi. Lieta tāda, ka te sastopam atšķirīgu poētiku, kas izmanto vēl mazāk no tēlainas valodas iespējām, centrēdamās naratīvā."
Viguls, Arvis. Mileikas antoloģija. Satori, 14.07.2015.