PAR ANITAS DAUGULES DAIĻRADI
"Anita Daugule nav ātrrakstītāja, bet
samērā rūpīgā stilā veido savus darbus. Reāli ikdienā noskatīto vai pašas pārdzīvoto,
pārkausētu literārā vielā, rakstniece pasniedz lasītājam. Kaut arī radīto ainu
vai personu konstruktīvā uzbūve ir dažkārt ar noslieci uz ireālo, dziļākām pārdomām,
taču pietiekami reljefi skicēta un pārliecina. Tāpat svarīgs rakstnieces
tēlojumos ētiskais moments, saistīts ar cīņu par labo un ļauno. Bez tam Anitas Daugules
talantam ir kāda īsti tīkama īpašība: meklēt neierasto, oriģinālo, kas sakāms
par viņas sen aizmirstu vai jaunu vārdu darinājumiem, tādējādi bagātinot mūsu valodu. Viss tas kopā veido sastatni,
kuras pamatos ir laba tiesa paliekamā, ko nesaēd laika rūsa."
Sudrabiņš, Jānis. Anita Daugule. Treji Vārti, Nr.43-44 (01.11.1974)
"Trimdā tad nu arī pilnīgi atplaukst un izveidojas viņas talants. Kaut devums nav liels: divi romāni "Sadedzinātie tilti" (1961) un "Tantals" (1970), kā arī stāstu krājums "Viļņu dziesma" (1979), tomēr nodrošina viņai paliekošu vietu latviešu literātūrā bēgulībā. Būdama īpatnības meklētāja, Anita Daugule dažkārt savos pasteļa glezniecībai radnieciskos darbos tēlo cilvēkus dzīves dažādos apstākļos, kuri sevī nes apdzijušas vai nesadziedināmas rētas. Raksturīga viņas tēlojumos retu vārdu lietošana, bet gan bez īpašiem eksperimentiem. Lasījusi arī savus sacerējumus daudzos rakstnieku rītos vai saietos."
Sudrabiņš, Jānis. Īpatnības mīlētāja. Londonas Avīze, Nr.1872 (13.05.1983)