Andris Slapiņš

Andra Slapiņa atraitne Natālija Djušena ar bērniem Annu un Andri dzīvo Maskavā.

1973: operatora debija – kinožurnāla "Padomju Latvija" Nr. 31 sižets par Baltijas mākslas izstādi Maskavā.
1977: debija kinorežijā ar trim kinožurnāliem un dokumentālo filmu "Sveicināti un uz redzēšanos, zēni!". (1978).
1991: 2. februārī pirmā publikācija – dzejolis "Vēl dzīvajiem cilvēkšāvējiem" laikrakstā "Literatūra un Māksla".

Dokumentālās filmas

Režisors
1978: Sveicināti un uz redzēšanos, zēni!
1983: Latviešu folklora
1984: Krišjānis Barons
1986: Vakardziesmas
1987: Čukotka. Atmiņu krasts
1988: Cerību lauki
1989: Vēstules no Latvijas
1989: Kādreiz Eiropā
1990: Pērkons-89
1990: Latvijas Republikas pirmās dienas

Operators
1980: Diagnoze
1981: Rudais terorists
1982: Kārlis Zariņš
1982: Strēlnieku zvaigznājs
1983: Latviešu folklora
1983: Gadatirgus
1984: Krišjānis Barons
1984: Vēstules sievietei
1985: Laimes pakavs
1986: Labās gribas spēles
1987: Čukotka. Atmiņu krasts
1988: Demokrātijas stunda. Pirmā filma. Avots
1988: Demokrātijas stunda. Otrā filma. Straume
1988: Cerību lauki
1989: Vēstules no Latvijas
1989: Kādreiz Eiropā
1990: Latvijas Republikas pirmās dienas
1990: Pērkons-89
1990: Skrejošais Orfejs
1990: Krustceļš
1991: Impērijas gals
1995: Kurzemes zvans
2003: Dziedošā revolūcija
2005: Sapņu laiks (pabeigusi krievu režisore Lidija Kutuzova)

Scenārija autors
1986: Vakardziesmas
1987: Čukotka. Atmiņu krasts
1988: Cerību lauki
1989: Vēstules no Latvijas
1989: Kādreiz Eiropā
1990: Pērkons-89

Par operatoru un kinorežisoru Andri Slapiņu

"Latviešu dokumentālā kino leģenda – režisors un operators Andris Slapiņš – ar kinokameru sāka strādāt jau 1971. gadā, lai gan tikai 1977. gadā absolvēja kinoinstitūta VGIK Operatoru fakultāti. [..] 1980. gadā Andris Slapiņš veidoja kinožurnālu “Sports” par Latvijas olimpisko kustību, visdziļākās padomju stagnācijas laikā prasmīgi pamanoties savā žurnālā iekļaut arī materiālus par Latvijas brīvvalsts laika sportistiem. Bijis operators vairāk nekā 10 dokumentālajām filmām (režisori – Imants Brils, Ansis Epners, Hercs Franks, Andrejs Apsītis un citi). Būtisks ir kopdarbs pie Jura Podnieka dokumentālās pilnmetrāžas filmas “Strēlnieku zvaigznājs” (1982), kur Juris jau bija režisors.1983. gadā Slapiņš arī sāka filmu režisora darbu un pamazām pierādīja savu jau studiju laikos iegūto interesi par dažādu tautu garamantām – pēc VVKI diplomdarba “Līvu dziesmas” (1977) viņa filmu sarakstā ir gan “Latviešu folklora” (1983), gan “Krišjānis Barons” (1984), gan “Čukotka. Atmiņu krasts” (1987) un “Cerību lauki” (1988), viens no pirmajiem Rīgas kinostudijas dokumentālistu kopražojumiem ar Britu universitāšu kino un videoprogrammu padomi). Kā režisors Andris Slapiņš uzņēmis desmit dokumentālās filmas, viņš arī bija viens no pirmajiem režisoriem, kas sāka sadarboties ar jauno kino struktūru – Rīgas Videocentru; tur tapa Slapiņa filmas “Kādreiz Eiropā” (1989), “Vēstules no Latvijas” (1989), arī vizuāli interesants slavenās grupas “Pērkons” videoportretējums (1990). 1990. gadā Andris Slapiņš atkal strādāja kopā ar Juri Podnieku pie filmas “Krustceļš”, kopā viņi iesāka arī filmu “Impērijas gals”, bet 1991. gada 21. janvārī Andra Slapiņa dzīve traģiski aprāvās – filmēšanas laikā Bastejkalnā viņu un operatoru Gvido Zvaigzni nāvējoši ievainoja snaiperu lodes."

Latvijas Kinematogrāfistu savienība http://kinosavieniba.lv/jaunumi/andra-slapina-70-gadu-jubilejas-atceres-sarikojums-27-12-1800-k-t-splendid-palace-43

Par Andra Slapiņa dzeju

“Smalkas vibrācijas. Neuzrādāmi viļņi. Ziņas un vēstis. Vēstis un nojautas. Jūtīgi uznācieni. Laika nenotveramība. Izsalkusi modrība. Tālas jūras un tālas balsis. Nenosakāmi avoti. Lieli attālumi, neatrasti kalni. Tautu dvēseles. Tautu mirkļi. Viļņi. Visur. Un laiks. Andris bija laika dzejnieks. Arī filmās. Un galvenais “priekšmets” laiks… Gadatirgi un gadalaiki. Eksistenciālais laiks – nervos. Un filozofiskais laiks – dzīvības un nāves pārdomās. No nervoziem sekunžu brāzieniem – līdz meditatīvai bezlaika nullei. Šādā – laika – domāšanā Andris jau tad bija moderns. Andris neiedomājami nervozi juta, kā pulksteņi iet un kā laiks iet Latvijā. [..]
Diez vai Andris šos savus steigā uzmestos rokrakstus bija domājis publicēt. Te nu tas ir – satraukums, dusmas un sauciens pēc zvanu lējēja. Pirmsatmodas čaļa liecinājums. Ar daudz ko uzmanīgai acij nolasāmu: te ir populāri dzejas tēli no sava laika dzejniekiem, ir biogrāfiski “aizkadri” – tikai darbabiedriem saprotami, ir grāmatās izlasītas gudrības, atkārtoti “globāli bezmiegi” un milzīga mājupgriba. Visi pulksteni dodas uz mājām. Tā tur rakstīts.”

Ziedonis, Imants. Laika sargātāja laiks. Slapiņš, Andris. Man kalna virsotnē ir tālas mājas. Rīga: Teātra anekdotes, 1994, 139., 140. lpp.