Par Andra Puriņa daiļradi
"A. Puriņš piesaistīja lasītāju uzmanību ar patiesu interesi par reāli
eksistējošām jaunatnes problēmām, ar nevienkāršotiem raksturiem un
darbības vides precīzu tēlojumu. Viņa grāmatas, iznākdamas vienā laikā
ar A. Dripes darbiem, L. Dumbera "Pašrocīgi zīmētu kalendāru", Z.
Skujiņa "Jauna cilvēka memuāriem", iekļāvās tajā literatūras plūsmā,
kuras autori tiecās atklāt jaunieša pašsajūtu saskarsmē ar dzīves
īstenības pretrunām, kā arī sabiedrībā eksistējošo pretrunu ietekmi uz
jaunā cilvēka personību."
Rožkalne, Anita. Andris Puriņš. Latviešu rakstnieku portreti. 70.–80. gadi. Rīga: Zinātne, 1994. 200. lpp.
"Romānā "Zelta zirneklis smejas" (1981) saasināti tēlota labā un ļaunā
veidošanās cilvēkā, tā izpausme rīcībā. Romāns "Zilā Jumprava" (1990)
sarakstīts piedzīvojumu literatūras tradīciju garā, romānā "Bezrūpīgie
ceļotāji" (1989) lielāka nosacītība, kompozīciju veido reālā un
fantastiskā mija. Puriņa prozai raksturīga krasa intonācijas un redzes
punkta maiņa, koncentrēti dialogi ar bagātu zemtekstu, ironija un
groteska sociālo parādību atveidē. Pievērsies romāna žanram, kas balansē
uz fantastikas un piedzīvojumu romāna robežas, sarakstījis romānus "Ar
skatienu augšup jeb Vampīru sazvērestība" (1992), "Saulesšķēps" (1994),
"Neredzamās nāves pieskāriens" (1997). Romānā "Lāčplēša klejojumi"
(2001) oriģināli izmantojis latviešu literatūrā daudzkārt variēto
Lāčplēša teikas motīvu, dažādojot Andreja Pumpura un Raiņa darbu sižetu
un tēlu traktējumu."
Rožkalne, Anita. Andris Puriņš. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003. 464., 465. lpp.
"Tendence iekļaut šausmu elementus dažādu žanru tekstos turpinājās ar neatkarības atgūšanu, kad ceļu uz publicēšanu atrada atšķirīgas kvalitātes darbi. Diemžēl nereti šausmīgais faktors tajos atrodams nevis darba sižetā, bet gan kvalitātē. Pie tiem darbiem, uz kuriem var attiecināt abus šos nosacījumus, pieder Andra Puriņa romāns "Ar skatienu augšup jeb Vampīru sazvērestība" (1992). Šausmu elements šajā darbā pieņem tik groteskas aprises, ka tās jau robežojas ar absurdu (..). Daudz efektīvākas šausmu epizodes parādās Puriņa pusaudžiem adresētajā romānā "Zilā Jumprava" (1990): arheoloģisko izrakumu dalībnieku, četrpadsmit gadus veco Aigaru naktīs vajā milzu skelets ar akmens cirvi, jo viņa gulta nejauši novietota uz senas apbedījumu vietas. Kaut gan tas ir sapnis, tomēr daudz iespaidīgāks par vampīru un sātana tēliem vēlākajā Puriņa prozā."
Simsone, Bārbala. Monstri un metaforas: ieskats šausmu literatūras pasaulē. Rīga: Zvaigzne ABC, 2015.
Par romānu "Bezrūpīgie ceļotāji" (Liesma, 1989)
""Bezrūpīgie ceļotāji" ir romāns, kas apstiprina jaunās noslieces
Latvijas rakstniecībā šodien. Vispirms ar šo romānu varam konstatēt
reālisma, it sevišķi sociālā, kuŗa ideoloģiskā doktrīna valdīja un
vadīja rakstniekus un rakstītājus ilgus gadus, tālāku nojaukšanu.
Romāns, kuŗu autors apzīmē kā "mazliet fantastisku", varētu piederēt
fantastisko ceļojumu apraksta žanram, pie kā varētu pieskaitīt Mora "Utopiju"
, Voltēra filozofisko stāstu "Kandidu", Žila Verna
romānus un neskaitāmus citus darbus, kas palīdz Lasītājam,
neizkustoties no savas sēdvietas, doties dēkainos ceļojumos uz
eksotiskām zemēm, dažreiz pasaules telpā, ārpuschronoloģijas
likumībām. Ceļojuma romāns liek sastapties ar nepazīstamo un līdz ar
to ļauj Lasītājam labāk pazīt sevi. Tā arī
"Bezrūpīgiem ceļotājiem" piemīt alegorisks atspoguļojums, kas norāda uz to, kas ir šeit un
tagad. Bez tam, romāns ir iezīmīgs ar to, ka tas ir tverts no mūsdienu
pusaudžu perspektīvas kā izteiksmes veidā, tā psicholoģiskās nostājās. (..)
Ja šis romāns gluži
neienes "vienmuļajā ikdienā kaut ko krāsainu un brīnišķīgu", tas katrā
ziņā liek par daudz ko domāt, kas varētu arī būt labas rakstniecības
atribūts."
Silenieks, Juris. Ceļojumi laikā un telpā. Jaunā Gaita, Nr. 178, 1990, sept.