Par dzejoļu krājumu "Es zvēru pie kraukļiem" (Neputns, 2008)
"Dīvainā kārtā brīžiem ir grūti nosaukt vārdā to, kas Ogriņa dzeju padara pievilcīgu, un nevis tādēļ, ka autoram – nedod Dievs – nebūtu talanta, bet tādēļ, ka Ogriņa spēks slēpjas iracionālajā, kaut kādā dziņā, kas kādam šķietami racionālam cilvēkam, piemēram, starptautiska uzņēmuma projektu asistentam vai bankas darbiniekam lika stāties attiecībās ar dzeju, dziņā, kas slēpjas arī tajos, kurus šī dzeja uzrunā."
Viguls, Arvis. Latviešu psihs.
Satori, 30.05.2008.
Par dzejoļu krājumu "Zem pulksteņa pulkstenis" (Neputns, 2011)
"Patiešām, proporcionāli lielu daļu teksta sastāda nekur agrāk nefigurējuši vārdu savienojumi, turklāt spēcīgo tēlu ir tik vienmērīgi daudz, ka katram acīs iekritīs kāds cits, un nav pamata dažus no tiem īpaši izcelt. Ogriņam vismaz detaļās noteikti nevar pārmest visiem zināmu apziņas kopumu spekulatīvu lietojumu."
Auziņa, Anna. Oriģinālais Ogriņš.
Satori, 20.04.2011.
Par īsprozas krājumu "Pēdējā santīma grāmata" (Dienas Grāmata, 2012)
""Pēdējā santīma grāmatā" lielā mērā atkārtojas jau dzejā sastopamie motīvi un intonācijas, tāpat arī radniecīgas tēlu galerijas, bet teksti lielākoties būvēti uz tikpat haotisku asociāciju pamata. Varētu teikt, ka lielākā daļa tekstu visnotaļ atgādina Ogriņa dzejoļus, kas pierakstīti prozas formā, taču konsekventa interpunkcija un precīza struktūra padara tos pieejamākus lasītājiem."
Madris, Aivars. Izlasīt Ogriņu.
Latvju Teksti, Nr. 7, 2012.
Par dzejoļu krājumu "Plaukstu šķērsielas" (Mansards, 2015)
"Ogriņa dzeja nevis reprezentē objektīvu realitāti, bet gan aizstāv izteikti subjektīvu pasaules vērojumu, kurā šķietami labi pazīstamu detaļu izkropļojums ir kā spogulis liriskā "es" sajūtām. Šī dzeja jums nepalīdzēs labāk izprast savu vietu mūsdienu sabiedrībā, tā drīzāk rezonēs ar ikdienas rutīnai mazāk zināmiem apziņas nostūriem – ja vien jums pazīstama melanholija, ilgas pēc jēgas un atvērtība neparastajam."
Ostups, Artis. Pētījumi par vientulību.
Kultūras Diena un Izklaide, Nr. 100, 2015, 28. maijs.
Par dzejoļu krājumu "Debesu punkti" (Pētergailis, 2017)
"Runājot par sirreālo Ogriņa dzejā, nav tā, ka dzejnieks izmantotu automātiskās rakstības metodi un censtos pilnībā atbrīvoties no racionālas loģikas, struktūras un estētiskiem kritērijiem. Sirreālismu šeit atgādina raksturīgais tēlu konstruēšanas veids: tēli ir fantasmagoriski, himēriski, iracionālo realitāti deformē pārspīlējums; tēlā tiek savienotas lietas, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet galīgi nesaderīgas. Taču, kā pamanījuši kritiķi, kopš krājuma "Plaukstu šķērsielas" aizprāta balss kļuvusi prātīgāka; Ogriņš esot kļuvis nobriedušāks. Samazinoties gan tēlu blīvumam, gan epatāžai, jaunākajā grāmatā Ogriņš man šķiet arī sentimentālāks."
Baklāne, Anda. Kad avangards sastop sentimentu.
Domuzīme, Nr. 3, 2017.