PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "TUNDRAS MELODIJAS"
"Lai aizmirstos no apkārtējā posta un klusinātu savu izmisumu, sāku rakstīt, un pa visiem ledainajiem prombūtnes gadiem radās maza grāmatiņa ar nosaukumu "Tundras melodijas".
Turēt pie sevis papīru un rakstāmo skaitījās noziegums. Kratīšanas bija bieži, un tādas lietas konfiscēja. No cementa maisa iekšējām kārtām izmeklēju gludāku papīru un iztaisīju mazu burtnīciņu, ko viegli noslēpt. Pēc darba izmocītam un badainam, slepus uz nārām vajadzēja uzrakstīt iedomāto dzejoli. Neko neesmu labojis un arī nedomāju labot, jo tās rindas ir tādas, kādas uzrakstījis uz bada robežas necilvēcīgos apstākļos turēts vergs, kam cena bija zemāka par katru darba lopu.
No tiem laikiem pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi, bet vēl arvien sapņos bieži brienu pa sniegu, pagurst kājas, rāpjos pa sniegu uz rokām. Citreiz suns pleš bikšu dibenu, ja esmu pagadījies pēdējā piecniekā.
Dzejoļu krājumu "Tundras melodijas" esmu veltījis tiem saviem draugiem brāļiem, zināmiem un nezināmiem, kuru ceļš izbeidzās tundrā. Vairums atdusas brāļu kapā pie Šmita kalna, bet kas to var zināt, kur katram zeme klājas pāri."
Andris Bērzs. No autora. Literatūra un Māksla, Nr. 5, 04.02.1989.
"Tundras apstākļus, reizēm baigus un bezcerīgus, citreiz svešāda skaistuma, skopāku, smeldzīgāku izjūtu cauraustus savā neietekmējamā ritumā izsakošie dzejoļi vijas cauri visam dzejoļu kopojumam. No sākuma autora skatiens šajos cilvēka izdzīvošanai tik nepiemērotajos apstākļos ir dūms un izmisīgs, velti meklējot pēc kāda pieturas punkta. Tomēr no cilvēka būtības dzīlēm izvijas divi pavedieni, kas, jo necilvēciskāki apstākļi, jo spožāk mirgo – ticība un mīlestība. Un lai arī ārēji apkārt nekas nemainās, tā pati nežēlīgā cīņa un dzīvību un nāvi, kuru daudzi blakus esošie zaudē, tomēr – sava dzīvība mostas arī tundrā pavasarī un savs skaistums ir krāšņajiem kāviem – ziemeļblāzmai."
Inguna G. Viens no sāpju draudzēm. Latvija Šodien, Nr. 12, 01.12.1984.