Andrejs Ļevkins

Grāmatas

1986: "Старинная арифметика" (stāstu krājums)
1991: "Тихие происшествия" (stāstu krājums)
1999: "Междуцарствие" (stāstu izlase)
2000: "Двойники" (stāstu krājums)
2000: "Цыганский роман" (stāstu krājums)
2002: "Голем, русская версия" (romāns un stāsti)
2004: "Черный воздух" (stāstu krājums)
2005: "Мозгва" (romāns)
2007: "Счастьеловка"
2010: "Марпл" (romāns)
2012: "Вена, операционная система"
2014: "Из Чикаго"
2016: "Битый пиксель"
2016: "Города как камни и представления"
2016: "Дым внутрь погоды" (Dūmi miglā)

2020: "Голые мозги, кафельный прилавок".

2024:Nekas, ka īstenībā to nevar redzēt /Ничего, что нельзя увидеть в реальности: proza; tulkojuši Arvis Kolmanis, Guntis Berelis, Rimants Ziedonis.

Sasniegumi

2001: Andreja Belija (Андрея Белого) balvas laureāts proza kategorijā.

Par stāstu krājumu "Дым внутрь погоды" (Dūmi miglā)

Nu jā, un Ļevkina tekstus var nesaprast. Jeb drīzāk tā – tie ir labi piemēroti nesaprašanai. Es pat teiktu, tādai patīkamai un intelektuāli stimulējošai nesaprašanai, kur lasītājs var būt brīvs no pienākuma katru teikumu glīti un ar nolūku ievietot kopējā jēgas struktūrā. Tieši otrādi – tā vietā, lai iedziļinātos tekstu smalkmehānikā un saprašanas vārdā izjauktu tos pa daļām, tiem ir iespējams vienkārši ļauties. Baudīt autora meistarību un savdabīgo domāšanas veidu. Ļevkina prozā galvenā darbība ir iespaidu uzkrāšana un domāšanas process, bet cilvēka domas ir brīnišķīgas savā mainīgajā haotiskumā. Viena ideja nemanot pārvēršas par citu, un pēkšņi Katrīna komisijas veikalā pa radioaparāta "Alpīnists" skaļruni izdzird kādu sen aizmirstu vai varbūt pilnīgi svešu vācu šlāgeri, un viņas domas no elektriskā patvāra iegādes aizklīst uz Bavārijas kalniem, kur tās pārvēršas vispirms par dūmiem un tad par miglu. Kaut kā tā.

Kuzmins, Svens, Ļevkina mapes, Satori, 17.02.2017

prozaiķis
žurnālists

Андрей Викторович Левкин