Anda Līce

Dzimusi agronomes un inženiera mežkopja ģimenē.
1949–56: kopā ar māti un vecvecākiem izsūtījumā Amūras apgabalā.

1967: pirmā publikācija – dzejolis "Gadi, klupdami steigā..." laikrakstā "Padomju Jaunatne" (8. martā).
2019: Anda Līce stāsta par sevi un saviem darbiem. https://www.youtube.com/watch?v=ng-st8Wz2nQ

Dzeja
1977: Uzvilkti pulksteņi
1982: Šai mūžīgā spēlē
1985: Ar zaļiem krustdūrieniem
1989: Es saradojos ar tevi
1992: Bet tagad par sauli
1992: Tev – debesīs...
1992: Un Tev – uz zemes...
1994: Iesēt starp puķēm
1994: Un pārvērsties ziedputeksnī
1997: Mana ziema ir beigusies
1999: Uzziedināšanas vārdi (izlase)
2004: Un pārvēršas putnos vārdi (dzeja un esejas)
2008: Tik tuvu pie... (kopā ar Elīnu Līci)
2012: Šovakar

Eseja, liriski monologi, publicistiskas pārdomas, redzējumi, autobiogrāfiskā proza
1992–1993: Vēstules bez pasta zīmoga" (2 grāmatas)
1994: Vai plīvo?
1996: Dzīvesstāsts un 33 nepublicēti dzejoļi
2000: Mūžīgie līdumnieki (liriski monologi, esejas, publicistiskas pārdomas)
2001: Citāda gaisma (dzeja un eseja)
2004: No sniega uz ziediem (redzējumi)
2007: Mūsu mirdzēšanas laiks (redzējumi)
2009: Esmu (redzējumi un dzejoļi)
2011: Pateikt un pateikties (autobiogrāfiskā proza)
2014: Lielais lakats (redzējumi)
2017: Paldies, ka uzmodināji! (redzējumi un dzejoļi)
2018: Viss sākas šorīt (liriski monologi, dzeja, esejas un publicistiskas pārdomas)
2020: Ceļadomas
2021: Vēl viena diena

1990–2008: sastādījusi staļinisma upuru liecību – atmiņu, dzejas un prozas grāmatas "Vis dolorosa" (1–6).
1991: sakārtojusi krājumu "Atmiņu lauskas".
Sakārtojusi vairākas represēto literātu grāmatas, bijusi grāmatu redaktore, pavadvārdu autore.
Piedalījusies grāmatu sērijas "Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata" veidošanā.

Par dzejoļu krājumu "Uzvilkti pulksteņi" (Liesma, 1977)
"Andas Līces populārākie tēli un priekšstati
ir šādi: zvaigznes, zeme, sirds, bailes, sāpes, saule, tumsa, gaisma,
spārni, putns, akmens, nakts, vējš, uguns etc. Vairumā gadījumu tie
kārtojas pienācīgos pāros, piemēram, tumsa – gaisma, zieds – puteklis etc. (..)
Autorei piemīt lieliska dabas izjūta
(varbūt organiska –daiļdārzniecei). Tieši šajā saskares punktā rodas
krājuma labākie dzejoli (..) Personifikācijas ir A. Līces stiprā puse,
ar tām izdodas uzspodrināt arī vienu otru "nodeldētu monētu". (..)
Andas Līces pirmais krājums pelna ievērību, jo
dzejniece iet grūtu ceļu. Tā ir balansēšana uz robežas starp ietilpīgāku
izteiksmi un konstrukciju. Kā jau iepriekš minēju, katrs no šiem izsenis
lietotajiem dzejas tēliem ir ārkārtīgi daudzslāņains. Ja izdodas
saskanot savu iekšējo izjūtu ar kādu no šiem slāņiem, tad ieskanas arī pārējie."

Jānis Lejiņš. Tas vārds vēl uz mēles. Karogs, Nr. 5, 1.05.1978.

Par dzejoļu krājumu " Šai mūžīgā spēlē" (Liesma, 1982)
"Jau analizējot Andas Līces pirmo krājumu "Uzvilkti pulksteņi", Jolanta Mackova rakstīja (LM 1978, 3. 8.), ka A. Līcei
laiks ir cilvēka liktenis, viņa uzveicamā da|a. Atzīmēts tika arī
tas, ka liriskais "es" "jūtas vājš laika un senču priekšā, viņam bail
no laika, kas, mirstīga cilvēka mūžam skrienot, gūst aizvien lielāku
paātrinājumu, līdz ar kuru pieaug nepiepildīta, vējā izkaisīta laika smagums, kas nenovēršami
un liktenīgi gulst uz cilvēku". Arī jaunajā krājuma autore cenšas izprast
laiku, to īso nogriezni mūžībā, kurā lemts uzdzirkstīt kā dzirkstelei un
vēl izdzīvot pilnu mūžu. (..)
"Šai mūžīgā spēlē" drīzāk uzskatāms kā
mēģinājums krāt sirds pieredzi, veidojot sev tuvo cilvēku dārzu un cenšoties izdzīt no turienes svešumu, saltumu.
Dzejnieces izvēlētā estētiskā telpa nav plaša, tā ir pārredzama, tāpēc tajā jo vairāk tiek
gaidīts, lai uz ārpusi neizšķiestā sirdsdedze tiktu atdota mīļajiem un ka ik
brīdi ceļoties, ejot un gulstoties ar domām par tuviniekiem, krātos sievietes
cilvēciskais kodols, tāds kodols, kuram vēlēšanās ir stipra diezgan, lai
uzsāktu bezvārdu karu ar ielavījušos saltumu viņas dārzā. Grāmatā nav gluži tā,
ka izvēlētā telpa tiktu pilnībā apdzīvota, ka tuvo cilvēku prieks vai sāpe
tieši atbalsotos liriskajā "es" kā pašas sāpe vai gaviles – vienmēr
viņai pietrūkst kāda minūte, laika nogrieznis, kas traucē "labiem šai
dzīvē būt". (..) Savā otrajā grāmalā A. Līce pilnībā nav tikusi galā ar precizitāti, kaut centieni apgūt, piemēram, soneta domāšanas veidu liecina, ka ce|š uz to tiek meklēts. Cerēsim, ka trešajā grāmatā tas būs arī atrasts un mākslinieciski pārliecinošāk atklāsies liriskais "es" savā laikā: gan zaudējumos, savus dzīvības spēkus izniekojot, gan guvumos, sevī vācot un krājot cilvēcisko kodolu."Anda Kubuliņa. Cilvēks savā laikā. Karogs, Nr. 1, 1.01.1983.

Par dzejoļu krājumu
"Ar zaļiem krustdūrieniem" (Liesma, 1985)


"Andas Līces pirmos divus krājumus "Uzvilkti
pulksteņi" (1977) un "Šai mūžīgā spēlē" (1982) kritika vērtēja kā pārāk
atturīgus, pat emocionāli atsvešinātā tonī skanošus, pārmeta pārāk šauru
problemātiku, apcerīguma, "pēcnoskaņu" dominanti – šai brīdī un šai
vietā notiekoša prieka vai sāpju izvirduma vietā. Tagad ir iznācis
trešais – "Ar zajiem krustdūrieniem" (1985). Tā ir mierīga, atturīgi
sievišķīga pasaule, tie ir Laimdotas, ne Spīdolas vārdi, kas A. Līces
mutē skan vispatiesāk un pakāpeniski no krājuma krājumā arī apjoma
ziņā ieņem lielāku vietu. (..) Tēli, ko izvēlas A. Līce, un
situācijas, kādās tie dzīvo, vairumā gadījumu jau paši par sevi ir ar
visai blīvu tradicionālu nozīmju un to pārnesumu slāni apauguši – ozols, kam ar zibeņiem pilnas rokas, godaprāts, ko nedrīkst aizmirst
mājās, koks, kas redzams pa pilsētas dzīvokļa logu. Salīdzinot ar iepriekšējiem, šajā Andas Līces krājumā pirmkārt ir
palielinājies subjektīvā momenta īpatsvars, saglabājot tomēr
dzejniecei raksturīgo atturīgo intonāciju. Interesantākās pašlaik ir šīs asociāciju saspēles
starp dzejoļiem, šīs kustības un vibrācijas."
Rota Goldšteina. Pieklājīgi un gaumīgi. Karogs, Nr. 9, 1.09.1985.

Par dzejoļu krājumu "Es saradojos ar tevi" (Liesma, 1989)
"Vairāk nekā dzejascilvēks (kas biežāk gan tiek dēvēts par lirisko varoni)
Andas Līces jaunajā krājumā šobrīd var interesēt autores paštēls (aktieru un
rakstnieces Regīnas Ezeras lietots apzīmējums). Autora radītie tēli
parasti ir tikai daļa no viņa personiskās
pieredzes, no cilvēciskās būtības un dvēseles kolīzijām;
paštēls ir kopsaucējs, ar kuru viss pārējais tiek salīdzināts. Andai
Līcei visa pamats ir apzināties savu dvēselisko pienākumu šai pasaulē.
(..) Andas Līces būtībai raksturīga ir nevis iekšēja vētra, bet gan
līdzsvars. (..) Daudzu dzejnieču lirikā (piemēram, Vizmas Belševicas dzejā)
prasīgums pret vistuvāko cilvēku, ja tas nepieciešams viņa paša labā, var
izpausties arī kā spīvums. "Un tomēr es gribu stāvēt / pret
tevi ar gaišo pusi..." (27. lpp.) saka Anda Līce, tā apliecinot savu
galveno credo "otru ņemt gaismas aplī". Skaudrums Andas Līces
darbos parādās vienīgi tur, kur dzejniece runā par savas tautas ciešanām,
par sakropļotiem likteņiem. Tieši to dēļ "spārnu" vietā
"rudzu maiss uz kumbra". Sievietei. Mātei. Pašai saudzējamai.
Jo šīs sievietes tautu piemeklējis tas, par ko kliedz viens no visspēcīgākajiem Līces dzejoļiem "Pēc līvu dumpja". Grāmatas koptonis
ir mierīgs, bet paskumjš. Autore kopj mierīgu, vēstījošu stilu, un
brīžam uz lasītāju, brīžam sevī, brīžam tālumā vērstajā monologā ir
gan sadzīviski, gan poetizēti tēli un atribūtika. Līces individualitāte ir
ikdienišķu situāciju savdabīgs poētisks redzējums. Traucē tēliska
tradicionaiitāte, kas vispār ir hroniska kaite mūsdienu latviešu dzejai."
Edgars Bražis. "Redzi, kā satek no dvēseles delnā..." Literatūra
un Māksla, Nr. 23, 16.06.1990.

Par dzejoļu krājumu "Bet tagad par sauli" (Liesma, 1992)
"Jā, tieši sāpes – šauri personiskas, bet visas
tautas sāpes, kas to plosījušas pusgadsimta garumā un gājušās cauri
dzejnieces sirdij, devušas galveno domu un pārdzīvojumu pamatu šai
grāmatai. Tā ir pati skaudrākā un sāpīgāka Andas Līces līdzšinējā
dzejnieces ceļā. Reizē jāteic, ka pārdzīvojumu intensitāte un blīvums guvuši
labu adekvātu izpausmi. Dzejas tēli nes katrs savu iekšējo slodzi,
dzejas frāze kļuvusi iespējami lakoniska un reizē piepildīta Šī ir Andas
Līces piektā dzejas grāmata, un katrā no tām redzējām viņu
citādā rakursā. Līdztekus pirmajiem romantiskajiem un vispārpoētiskajiem
dzejas tēliem bija vērojama pietveršanās dzīves realitātei, kas
palaikam uzvēdī smagas, smeldzīgas izjūtas. Tieši tajās redzami aizmetņi tām
līnijām, kas vēlāk kļūst par dominējošām. Latviešu tautas smagie un traģiskie
likteņgrieži tiešāk vai netiešāk skāruši visus mūsu dzejniekus, bet pēc šā
Andas Līces krājuma vedas secināt, ka viņa patlaban ir viena no spēcīgākiem šo
domu un pārdzīvojumu paudējiem mūsu lirikā. "

Skaidrīte Sirsone. Auglīgās sāpes. Literatūra un Māksla, 10.04.1992.

Par dzejoļu krājumu "Iesēt starp puķēm" (Teātra anekdotes, 1994)
"Andas Līces "lesēt starp puķēm" ir kā maigs pārsteigums šajos netīro putu laikos – tā ir mīlas
lirika, gaišu noskaņu dzeja. Tas, ka dzejoļi
ir rokrakstā, piešķir krājumam īpašu intimitāti, tādi paši
maigi un japāniski ir mākslinieces Lailas Hercbergas tušas
zīmējumi. Andu Līci šis atmodas laiks ir atraisījis, varētu sacīt, viņa ir
atradusi savu būtību. Raksta brīvi un viegli, viņai ir savs
atbalsta punkts šajā juku pasaulē – varbūt tā ir

ticība, bet varbūt izbristā likteņa (gan sava, gan citu represēto, – Anda Līce
sakārtojusi atmiņu krājumus "Via dolorosa") atziņu gaisma, šai dzejai nepiemīt
kāds īpašs spožums, tā ir ikdienišķa, ar vieglu poētisma iekrāsojumu, tā ir kā pļava rasā."

Laima Līvena. Trīs dažādi rokraksti. Literatūra un Māksla, Nr. 29,
22.07.1994.

"Viena no Andas Līces dzejas tematiskajām dominantēm – cilvēka attiecības ar laiku, ar laikmetu. Dzeja krājumos "Uzvilkti pulksteņi" (1977), "Šai mūžīgā spēlē" (1982) sievišķīgi atturīga, krājumos "Ar zaļiem krustdūrieniem" (1985), "Es saradojos ar tevi" (1989) šo attiecību risinājums distancēts, emocionāli atturīgs. 1990. gados Andas Līces daiļradē aizsākas radoši aktīvāks un intensīvāks posms. Dzejoļu krājumi "Bet tagad par sauli" ,"Tev – debesīs..." (abi 1992) – emocionālāki, apcerīgāki, priekšplānā izvirzīts reliģiski ētisks ideāls. Tā meklējumu ceļu konkretizē gan laikmeta vērojumi, gan nobriedušas dvēseles kolīziju atklāsme spilgtos mīlas dzejoļos, kas apkopoti krājumos "Un Tev – uz zemes..." (1992), "Iesēt starp puķēm", "Un pārvērsties ziedputeksnī" (abi 1994), "Uzziedināšanas vārdi" (1999, izlase). Grāmatā "Citāda gaisma" (2001), formā sapludinot dzeju un eseju, izteiktāk iezīmējas garīgās pilnveides ceļa neviennozīmība un daudzšķautņainība."

Inguna Sekste. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.

Ceļadomas
Pēc aiziešanas pensijā dzīvo "Ceļadomās".

–1961
Cesvaines ģimnāzija
Cesvaine

1963–1964
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Rīga
Vēstures un filoloģijas fakultāte

1964–1967
Bulduru dārzkopības tehnikums
Bulduri

1967–1971
Latvijas Lauksaimniecības akadēmija
Lielā iela 2, Jelgava
Studējusi mežsaimniecību, pēc tam dārzkopību.

1949–1956
Amūras apgabals
Kopā ar māti un vecvecākiem atrodas izsūtījumā Amūras apgabalā, Mazanovas rajona Aļeksejevkas sādžā.

1961–1962
Cesvaine
Strādājusi padomju saimniecībā "Cesvaine".

1962–1963
Rīga
Strādājusi fabrikā "17. jūnijs".

1964–1968
Krimulda
Strādājusi par daiļdārznieci ZP saimniecībā "Krimulda".

1968–1981
Bulduru dārzkopības tehnikums
Bulduri
Pasniedzēja.

1981–1983
Sētniece.

1984–1992
Latvijas Rakstnieku savienība
Rīga
Konsultante referente.

1992–2010
Izdevniecība "Svētdienas rīts"
Rīga
Korespondente

1993–1995
Latvijas Radio un TV padome.Valodas speciāliste.

1995
Latvijas Okupācijas muzejs
Rīga
Literārā konsultante.

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece ar Ordeņa domes 1995. gada 12. aprīļa lēmumu.
IV šķira
1995

Aspazijas prēmija
2005

Latvijas Republikas Ministru kabineta balva
Balva piešķirta par ieguldīto mūža darbu un izcilu devumu Latvijas kultūrā, veicinot okupācijas seku pārvarēšanu un Latvijas vēsturiskās atmiņas saglabāšanu.
2012