Alfrēds Veids

Dzimis rokpeļņa ģimenē. Strādājis uz dzelzceļiem, plostiem, lai krātu naudu izglītībai. 
1930: beidzis Jēkabpils vidusskolu, izgājis karaklausību, strādājis par ierēdni Jēkabpils miertiesā. 
No 1932: laikrakstu "Jēkabpils Ziņas", "Jaunākās Ziņas" un aģentūras "Leta" korespondents.
1936: saņēmis Kultūras fonda godalgu publicistikā.
Pēc 2. pasaules kara: mitis Vācijā.
Ap 1947-50: pārcēlies uz ASV, dzīvojis Virdžīnijā un Aiovā.
No 1951: dzīvojis Milvoki, bijis organizācijas "Daugavas vanagi" valdē, vēlāk noslēdzies no sabiedrības.

1930: pirmā literārā publikācija – dzejolis "Jānim Ziemeļniekam" žurnālā "Atpūta" Nr. 300. 

DZEJA

1938: "Lai top"

STĀSTS

1938: "Kalngales mācītājs"

PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "LAI TOP" (GAISMA, 1938)

Alfrēda Veida vārds jau šur tur manīts, taču periodikā iespiestie dzejoļi par viņu zīmīgu liecību nav devuši. Tagad tas publicējis 10 lokšņu biezu krājumu, kas iesācējam ir liels pārbaudījums, jo vajadzīga samērā augsta gatavības pakāpe, lai no tik plaša krājuma nedvestu vienmuļība. Pārlasot krājumu un meklējot to īpatnējo, kas apliecinātu suverenu dzejnieku, nonākam pie atziņas, ka šis īpatnējais vēl maz jaužams. Veids raksta jau diez gan veikli — viņam ir samērā muzikālas un vijīgas rindas, viņam ir jauneklīgas jūsmas pilna sirds, bet nav vēl savas tematikas, sava skatijuma un sava sprieduma. Visumā viņš liekas piesliedamies tai pozitivistu grupai, kas tālāk par priekšmetību nav tikuši. Saldi viņš dzied par rudzu druvu, par laukiem, siena šķūnīšiem, zemnieku aršanu, sēšanu un pļaušanu u. t. t., bet visas šīs lietas aprakstīdams, viņš reti domā, kas no viņa apraksta un jūsmas iznāks. Šī tēma tika ir modē, tā ir laikmetīga un ar to liekas, viss izšķirts. Bet ne jau mode vien nosaka dzejas vērtību. Kad izlasām rindas "ābeles lēni birdina prieku taisni man sirdī medainām rokām", tad paliek pavisam bēdīgi Veidā klausoties. Un ielasoties grāmatā vēl vairāk, jūtam, ka Veidam piemīt kāda ne visai teicama īpašība — pārdzejot citus dzejniekus pēc savas gaumes. Dzejolī "Latvija" (51. lp.) lasām: "Tu mīļā zeme Latvija, no mūžiem Dieva dotā, Sirds tevi karsti sveicina, tu krāšņums tautu rotā. Mēs Tavu vārdu turēsim uz laiku laikiem svētu... Tu svētais senču mantojums..." u. t. t. Cik te paņemts no Plūdona un Breikša, lai pārbauda pats autors. Veiksmīgāki ir dzejoļi, kas ievietoti grāmatas beigu daļā. Tur ir īsi baladiski dzejojumi vai viegli konturētas žanra ainiņas ar romantiski sēru pamatnoskaņu vai līksmu skatīšanas prieku. Viņos manāms izjūtu dziļums un patiesa dzejnieka kvēle, tikai Veidam vēl jāmeklē sava izteiksme un sava valoda, lai pārējo dzejnieku korī nepagurtu viņam vienam piederošā balss. Formālu meklējumu pie Veida nemanam — viņš apmierinās ar parastām kvartām, daudz nerūpējoties arī par atskaņām un lielāku pantu labskanību, bieži pielaižot diezgan zemas kvalitātes dzejiskas klišejas. Veiksmi panta konstruēšanā Veids šai krājumā parādījis. Cerēsim ka turpmāk tas uzrādīs arī veik smi dzejas veidošanā un tad jau varēsim runāt par jaunu dzejnieku.

Gulbis, Fridrihs. Recenzijas. Sējējs, Nr. 10, 01.10.1939.

literāts

Jēkabpils
Strādājis Jēkabpils tiesā par ierēdni.

1930
Jēkabpils 1. vidusskola
Jēkabpils
Beidzis Jēkabpils vidusskolu.

1945
Vācija

1947–1950
Virdžīnija

1947–1950
Aiova

1951
Milvoki