Alfrēds Stradiņš

20.03.1906 – 1942

Alfrēds Stradiņš (1906–1942) – žurnālists un rakstnieks. Mācījies Latvijas Mākslas akadēmijā no 1925.–1929.gadam. 1929. gadā strādājis žurnālā "Darba Jaunatne", 1931.–1936. gadam bijis burtlicis Pļaviņās un Jēkabpils laikraksta "Mūsu Dzīve" līdzstrādnieks, piedalījies vietējā sabiedriskā dzīvē. 1936.–1938. gadam apguva fotogrāfa amatu pie fotogrāfa J. Lerha Rīgā, pēc tam strādājis par fotogrāfu Koknesē. 1940.-1941. gadam Galvenās literatūras pārvaldes pilnvarotais Jēkabpilī un laikrakstā "Brīvā Daugava" tehniskais redaktors. 1941. gada jūlijā iestājas Sarkanās armijas 201. latviešu strēlnieku divīzijā, kritis kaujā. Kopš 1924. gada publicējis dzejoļus un stāstus laikrakstā "Laikmets", žurnālā "Vienība", "Signāls", "Darbs", "Domas". Daļa dzejoļu sakopoti krājumos "Sarkanais kvadrāts" (1929) un "Manas skrandas" (1933, aizliegts 1937). Komēdija "Pilsoņi, cīnīsimies!" (1934, aizliegta 1937), viencēlieni "Skaistā Rīga" ("Darba Jaunatne", 1931, 2-4) un "Pavasara" (1932). Izdota izlase "Atstāsim grimstošos krastus!" (1960).

Darba autors (10)

Izdevējs (3)

Recepcijas persona (5)

Dzimšanas laiks/vieta

20.03.1906
Sēlpils
"Kalnadzeņos"

Miršanas laiks/vieta

1942
Narofominska

Personiska informācija

Dzimis rentnieka ģimenē.

Profesionālā darbība

1924: Pirmā publikācija – dzejolis "Kalpa zēna gaita" laikr. "Sociāldemokrāts" 14.X.

Citātu galerija

Alfrēds Stradiņš "Sarkanais kvadrats"
Modernā pilsētā, kur naktis kā ziedi iogos, jumtos un stabos plaukst elektro spuldzes, greznos bāros un klubos dārgi maksā par slavu, vīnu, sievietēm un nēģeru mūziku, kur telegrāfs, ratacijmašinas, radio sviež pēdējās senzacijas—modernam cilvēkam. Šai modernā pilsētā ir arī pelēkas istabas smirdošos pagrabos. Četras stūrainas sienas Galds. Gulta. Cilvēks — naktīs. Dienās tas strādā, lai būtu ko nolikt uz galda. Naktīs viņš ēd un guļ, lai dienās varētu strādāt. Dzīve vienkārša, salta, kaila. Tādas arī šī cilvēka domas vienkāršas, saltas, kailas. Tikai brīžos —ejot vai nākot no darba, bezmiega naktīs atplaiksnī nemiers, rūgtums. Vajag reiz citādi! Pasauli jaunu! "Šai pus gadiem, šai pus mūžiem" prasām dzīvi. Brīžos izlaužas sauciens. — Uz priekšu! — Bet kurp? kā? Doma ir vārga, izmocīta — pagurst, nespēj ietraukties plašākos horicontos. Tik jausma — „Es, strādnieks, Nevaru aiziet nekur"..! . Tāda ir Stradiņa dzeja. Viņa ir nabadzības, dzīves kailuma dzeja. Tikai tie miljoni, kam viņa pieder, nelasa un nelasīs nekādu dzeju.. Pārāk aprautas,kailas domas un izteiksme. Pat elementāri. Vietām programatiska, bet ne spēcīga. Vietām ironiska (lpp. 24, par resniem ari progresiviem dzejniekiem). Šai dzejā ir par daudz patiesības, lai par to varētu poētiski jūsmot.
J. P. Trauksme, Nr.4 (01.03.1929)