Alfrēds Kvālis

14.11.1908 – 03.02.1945

Dzejnieks Alfeds Kvālis (1908–1945) dzimis Sēlijā, Seces pagastā. Izglītību ieguvis Latvijas Jaunatnes savienības ģimnāzijā un Seces-Sērenes divgadīgajā lauksaimniecības skolā. Strādājis par ierēdni, bijis saistīts ar Latviešu folkloras krātuvi (1936–1944). Pirmā literārā publikācija 1925. gadā dzejolis "Rudens skumjās". Episkas ievirzes dzejnieks, rakstījis odas, balādes, iekļāvies t. s. pozitīvisma strāvojumā. 1936. gadā izdots dzejas krājums "Saules ceļos", otrs krājums "Ābeles kokle" bija sagatavots izdošanai, tomēr to 1943. gadā aizliedza vācu cenzūra. Daiļrades galvenie motīvi – dzimtene, varonība, dzimtais novads, latviešu svētki, mīla. Dzejai raksturīga smagnēja izteiksme, himniskums.

Darba autors (9)

Komentāra autors (1)

Recepcijas persona (6)

Dzimšanas laiks/vieta

14.11.1908
Seces pagasts
Dzimis Seces pagasta Baložos.

Miršanas laiks/vieta

03.02.1945
Berlīne
Gājis bojā uzlidojumā.

Personiska informācija

Dzimis lauksaimnieka ģimenē.
Gājis bojā uzlidojuma laikā Berlīnē.

Profesionālā darbība

Literārā darbība
1925: pirmā publikācija dzejolis "Rudens skumjās" žurnālā "Atpūta" 18. septembrī.
Dzejoļi lielākoties publicēti periodikā. 1928–1936: dzeja publicēta laikrakstos "Jēkabpils Vēstnesis", "Latvijas Kareivis", "Rūjienas Balss", "Jaunais Smiltenes Vēstnesis", "Jaunā Raža", "Cīrulītis", "Zeltene", "Labietis", "Rīts", "Sējējs", "Tēvijas Sargs", "Brīvā Zeme" un citviet.
1932: minēts, ka drīzumā iznāks pirmais dzejoļu krājums "Mirkļu šūpoles" ("Jaunais Smiltenes Vēstnesis" un "Jaunā Raža"), dzejas krājums 1936. gadā izdots ar nosaukumu "Saules ceļos".
1943: bija paredzēts izdots otro dzejoļu krājumu "Ābeles kokle", to aizliedza izdot vācu cenzūra.

Darbojies kā žurnālists un redaktors.Daudzus publicistikas darbus parakstījis kā A. Oglēns.

Dzeju komponējis Oļģerts Kreišmanis, Tālivaldis Ķeniņš, Romualds Jermaks.

Citātu galerija

Par Alfrēda Kvāļa personību un daiļradi
"Kvālis nāca no sēļu zemes augstienes, no kuras viņa dzimtas koptie tīrumi nolaidās gandrīz līdz Daugavai. Lauku cilvēka sapņainība
un sirsnīgums viņā bija saaudies ar bezbēdību, vēriena plašumu un nacionālu apgarotību. Pēdējo dzejniekā padziļināja darbs Latviešu folkloras krātuvē, kur viņš varēja ieskatīties latviešu gara būtiskajos dziļumos. Literatūrā gan Kvālis ienāca ar drusku bravūrīgu dzejoli par Rīgas ormani, kas tika iespiests, ja nemaldos, 1928. g., bet vēlāk arvien noteiktāk sāka parādīties viņa mūzas patiesā seja – lauku sētas un dzimtenes romantizēšana, trausla, sapņaina mīlas lirika un senatnes idealizēšana. [..] No apm. 200–250 dzejoļiem, kurus Kvālis uzrakstījis 10–15 gados, vērtīgākie meklējami viņa mīlas un patriotiskā lirikā. Tās ir mazās, vienkāršās, muzikāli vijīgas dziesmiņas par dzimteni, dzimto sētu, dabu, karavīriem, mīlestību. Kādas desmit no tām komponētas. [..] Pēdējos gados, strādādams Daugavas Vanagos, dzejnieks rakstīja arī reportāžas un apcerējumus par dzimto zemi un vecajām latviešu tradīcijām. Arī šī proza vairāk pieder dzejai nekā savam žanram."

Raisters, Ēriks. Dzimtenes dziesminieka dzīve un darbs. Apskats, 1946, 6. febr.

"Saules ceļos" (1936)

"Kvāļa izjūtas nav tik komplicētas, [..] viņa temati parasti, un viņš tos apstrādājis ar rotaļīgu, romantisku, iejūsmu. Viņa panti tiešām plūst veikli un viegli, tikai nelaime tā, ka bieži, blakus gluži skaistām vietām, atrodam pretrunīgas un nedzejiskas, kurās autors, ļaudamies ritma un skanīgu vārdu mūzikai, piemirsis, ka jāveido viengabalaina, cieši būvēta dzejas celtne. [..] šī ir tikai pirmā Kvāļa dzejoļu grāmata, un tanī viņš jau savu talantu parādījis. Ja jemam vērā vēl viņa dzejas straujo progresu pēdējā laikā, tad varam teikt, ka vairāk piestrādādams savas dzejas veidošanā, viņš spēs cienīgi debitēt ne tikai mīlas lirIkā vien."

P. Ats. Saules ceļos. Straume, 1936, 1. febr.

"Kvālis kļuvis par varoņgara, dzimtenes un celtniecības apdziedātāju. Pirmais dzejoļu sakopojums tomēr rāda, ka īstu pamatni patosa pilnai varonības dzejai Kvālis vēl nav uzgājis. Pagaidām tuvākā un radnieciskākā jaunā autora iekšējai pasaulei, šķiet, liriskā intimu noskaņu dziesma, brīžam ar diezgan jūtamu skumju un rezignācijas nokrāsu. Tā itkā plūst dabiskāki, atraisītāki, spilgtāki ieskanas viņas iekšējais, dziedošais ritms, Kvāļa panta formāli stiprākā puse. "

Raisters, Ēriks. Alfreds Kvālis - Saules ceļos. Sējējs, 1937, Nr. 3.

"Viņa dzejas saturs pilnā mērā piekļaujas tagadējai valsts ideoloģijai. Tikai pēdējā nodaļā Nojautas ieskanas arī individuālais un
romantiskais elements. [..] Par Kvāļa dzejas metrisko pusi jau agrāk minēju. Vēl piezīmējams, ka viņam ir tieksme uz nacionālo pantmēru meklējumiem. Tas gan ne visai padevies, jo enklīze un cezūra vēl nedod iemeslu teikt, ka dzeja kļuvusi nācionālāka. Krājumā atrodams pāris sonetu un viens dzejolis tercīnās. [..] Kvālis, pēc manām domām, var būt dzejnieks. Bet lai tas notiktu, tad jānāk kādam lūzumam viņa literārajā darbībā. Lai viņš atmet domas, ka var dziedāt jau tagad "pantus kopā vīdams glīti", un sāk dzejās mākslu no pašas ābeces."

Rudzītis, Jānis. Trīs liriķi-iesācēji. Daugava, 1937, Nr. 5.