Alfreds Dziļums

Dzimis Jura Dziļuma un Helēnas Šteinertes ģimenē, vectēva Indriķa Dziļuma mājā – Doles pagasta “Jeņčos” –, jo ugunsgrēks bija nopostījis Baldones “Pūriņus”, kur bija ieprecējies viņa tēvs, turklāt abas saimniecības šķīra vien robežupīte Ķekaviņa. Agri zaudējis vecākus.
Kad tika dalīts tēva mantojums, ieguva zemesgabalu, kur vēlāk izveidoja savu saimniecību un uzcēla “Rietumu” mājas; šajā laikā viņš nodibināja ģimeni, kurā dzimuši divi dēli.

Izglītību galvenokārt ieguvis pašmācības ceļā. Nodarbojies ar lauksaimniecību Baldones pagasta Siliņos, vēlāk Pūriņos un 20. gs. 30. gadu beigās saimniekojis Baldones Rietumos (šo mājvārdu lietojis arī kā vienu no pseidonīmiem).

1949: apprecējās ar aktrisi Irmu Vārpu.
1950: martā pārcēlās uz dzīvi Zviedrijā.
Strādāja Vermlandē.
Kopš 1955: pavasara ar ģimeni dzīvoja Stokholmā.

LITERĀRĀ DARBĪBA

1925: pirmā publikācija - tēlojums "Meža ainas" žurnālā "Meža dzīve" 2. numurā ar pseidonīmu Vizuls.
Līdz 1938: literārās publikācijas žurnālā "Meža dzīve".
1938: stāsts "Aizbērtā aka" mēnešrakstā "Daugava" 8. numurā.

LITERĀRIE DARBI

1931: drāma "Pie ozola".
1934: tagadnes aina "Kaimiņi".
1936: drāma "Egļu sala".
1938: stāsts "Raženā audze".
1939: luga "Mājas atslēga".
1939: luga "Smagās vārpas".
1939: luga "Meža vīri".
1939: romāns "Viršu druvas".
1940: romāns "Gaišie logi".
1942: romāns "Saplēstā krūze".
1946: īsprozas krājums "Pelni".
1947: pasaka "Sarkanais velns".
1947: stāsti "Meži deg".
1947: stāsts "Meža pils".
1948: triloģija "Celmenieki".
1948: pasaka "Meža Andrievs".
1949: romāns "Rīta cēliens", triloģijas "Celmenieki" 2. daļa.
1949: romāns "Tornas grāvrači".
1950: pasaka "Sētnieks Čiepsts".
1951: romāns"Vēja kaņepe".
1953: romāns "Dieva dzirnas", triloģijas "Celmenieki" 3. daļa.
1952: romāns "Vakars uz ezera".
1955: romāns "Pārvietotie".
1956: romāns "Mežlejas taurētājs".
1960: romāns "Nokaltis zars".
1961: romāns "Cilvēki vētrā".
1962: autobiogrāfisks romāns "Zeme dzīvo".
1964: autobiogrāfisks romāns "Pēdas rīta rasā".
1964: romāns "Daugavas krāces".
1965: romāns "Aklā ezera velns".
1965: stāstu krājums "Dieva dārzs".
1967: romāns "Vilka zobs".
1968: autobiogrāfisks romāns "Aizaugušās drupas".
1969: romāns "Vēja melderis".
1970: romāns "Tiesas svētdiena".
1971: stāts "Vienas vasaras zieds".
1972: romāns "Lai neaizmirstam".
1973: romāns "Kurzemes sirds vēl dzīva".
1974: autobiogrāfisks romāns "Mežu aizvējā".
1975: romāns "Gaidi mani!".
1976: romāns "Kurzemīte, sērdienīte".
1978: stāstu krājums "Plosti sēklī".

1941: laikrakstā "Padomju Latvija", Nr. 43-122; romāns "Rāvainie ūdeņi" (paskatīties, vai tas nav romāns "Celmenieki", parādās arī Celmenieku vārds, tomēr sākums ir pilnīgi atšķirīgs). 1. daļas beigas (23. maijs).
1944: žurnālā "Laikmets" romāns "Vēja vērpete" - Nr. 29 (14. jūl.) – Nr. 39 (10 tupinājumi; 22. jūl.)

1997–2008: Latvijā izdoti Raksti (1–26).

Sarakstījis lugas "Pie ozola" (1931), "Uz milža pleca", "Beigu sākums" (abas 1964) u. c.
1958: romānu "Laila no Rīgas" aktieris un režisors Andris Valdmanis dramatizējis teātra izrādēm, darbu
dēvēdams par komēdiju 3 cēlienos ar mūziku un dziesmām.
Viencēlieni "Bernauera iela" un "Tvists un sudmaliņas".

Darbojies karavīru laikrakstā "Kurzemnieks" un žurnālā "Tālos Ceļos" (1944–1945).

1948: Latvijas Sarkanais krusts sakārtojis noveļu krājumu, kas aptver vienpadsmit rakstnieku darbus. Izdevums domāts latviešu neredzīgajiem, kādēļ to iespiedīs neredzīgo rakstā. Krājumā iekļauts Dziļuma stāsts "Līžele". Citi autori: Jānis Klīdzējs (Jūrmalas priedes), Anšlavs Eglītis (Olas), Irma Grebzde (Nāve). Knuts Lesiņš (Māmiņas ceļasoma), Jānis Jaunsudrabiņš (Sapņu kamanās), Pāvils Klāns (Dūda), Jānis
Širmanis (Trīs gredzeni), Valdemārs Kārkliņš (Sastapšanās tumsā), Kārlis Skalbe (Milzis) un Jānis Ezeriņš (Kaprači).

DARBU TULKOJUMI

1973: zviedru valodā romāns "Tiesas svētdiena" – Domsöndagen; tulkojusi Silvija Bardh (Stokholma: Lettiska Nationella Fonden).
1977: zviedru valodā darbs "Kurzemes sirds vēl dzīva" – Än slår Kurlands hjärta (Stokholma: Lettiska Nationella Fonden).

Dažādas literāras godalgas
1937: Lauksaimniecības kameras un radiofona konkursā 3. vieta par lugu "Cepļa kalna smēde".
1938: Latvijas Jaunatnes Sarkanā krusta konkursā godalgoja stāstu "Raženā audze".
1939: Lauksaimniecības kameras lugu konkursā 1. vieta par lugu "Mājas atslēgas".
1939: Latvijas Jaunatnes Sarkanā krusta jaunatnes darbu konkursā godalga par stāstu "Saulainie logi".
1939: Mazpulku literārajā sacensībā 3. godalga par lugu "Darbam smagas vārpas".
1939: Mazpulku stāstu sacensībā godalga par stāstu "Vecās bikses".
1944: Kultūras fonda stāstu un noveļu sacensībā 3. godalga par stāstu "Pelni".
1948: Latviešu Kultūras fonda (Vācija) godalga par stāstu "Sarkanais velns".
1963: ALA's Kultūras biroja lugu sacensībā. 1. godalga par 3 ainu drāmu "Uz milža pleca" un 3. godalga
par 3 cēlienu drāmu "Beigu sākums".

Par romānu "Saplēstā krūze" (Latvju Grāmata, 1942)

"Romānā notēlota lauku dzīve. Galvenie varoņi ir Nate un Ēriks. Nate no ganu meitenes izveidojas par krietnu saimnieci. Viņa ar dedzību nododas darbam. Sākumā viņa aizraujas ar Ēriku un karsti mīl to, bet vēlāk viņu saista tikai manta un māja. Kad Ēriks no viņas novēršas, viņa jūt tukšumu sirdī un pievēršas puisim Jēcim. Neraduši vairs Jēcī pretmīlestības, viņa jūtas dziļi nelaimīga. Liekas, ka Dziļums romānā izteic ideju, ka dzīves laimei nepieciešams darbs un mīlestība. Tikai darbā un mīlestībā pilnīgi raisās cilvēka dvēseles un miesas spēki. [..] Romāna uzbūve ir laba. Darbs aptver divi daļas: pirmajā daļā ietelp8, otrā daļā - 5 nodaļas. Pirmajā daļā darbība kāpj līdz beigām, kur sasniedz virsotni. Otrā daļā darbība krīt līdz beigām. Romāna varoņi spēcīgi kontrastēti. Spilgti pretstati ir sāncenši Ēriks un Jēcis. Tāpat asā kontrastā stāv Nate un Mārtiņa sieva. Romāns beidzas ar skumju izskaņu. Nate Ēriku ir zaudējusi, Jēci nav ieguvusi. Viņas laime izgaisusi. Dzīve sagruzdusi. Sirdī mīt tukšums. Romānam vijas cauri krūzes vadmotīvs. [..] Tā krūze simbolizē Nates mīlestības laimi, kas ar laiku sašķīst kā putu burbulis. Mīlestības sapnis ir izsapņots, sirdī mīt dziļa vientulība un smeldzošas skumjas. Romāna stils gleznains. Tanī ievijas mirdzoši jūtu pavedieni. Valoda visumā pareiza, tīra un skaidra. Vispār Alfrēda Dziļuma romāns Saplēstā krūze pieder pie vērtīgiem ieguvumiem latviešu literatūrā."

Kārkliņš, Kārlis Alfreda Dziļuma Saplēstā krūze. Latvju Mēnešraksts, 1942, Nr. 11.

Par īsprozas krājums "Pelni" (apgāds "Māra", 1946)

"Krājumiņš ir ieguvums latviešu daiļprozai, un tā pievilcību vairo arī svaigais latviešu lauku dzīves tēlojums, kas ir Dziļuma stiprā puse."

Dārziņa, Anna. Jaunas grāmatas. Tēvzeme, 1946, 17. aug.

Par pasaku "Sarkanais velns" ( J. Alkšņa apgāds, 1947)

"Sarkanais velns ir pirmreizīga grāmata latviešu jaunatnes literatūrā. Pirmreizīga nevis tādēļ, ka tā ir, ja es visai nemaldos, Alfrēda Dziļuma pirmā grāmata jaunatnei, bet gan tādēļ, ka Alfrēds Dziļums ir pirmais latviešu rakstnieks, kas izvēlējis tādu tematu un ar lielu veiksmi, dziļu prasmi un jauku gaumi to apdarījis.
Autors nosauc savu grāmatu par pasaku. Pasaka tā tomēr nav, jo no pasaku elementiem grāmatā ir tikai tas, ka savvaļas dzīvnieki un putni savus noskaņojumus - īgnumu, nepatiku, naidu, bailes, sāpes u. t. t. - pauž cilvēku valodā. Citādi tas ir pilnīgi reāls stāsts par meža dzīvniekiem, viņu dzīvi, viņu raksturu, paražām un dabas nolemto sūtību bez jebkādas fantastikas. Turklāt tā ir pilnīgi latviska grāmata, kur Latvijas mežu dzīvnieku un sevišķi putnu kuplo vītni* vietvietām apmirdz kāds latviešu teiku vizulītis. [..] Lapsu ģimene, āpsis, vārna un žagata kā galvenās personas Alfrēda Dziļuma grāmatā attēlotas ļoti reljefi un dzīvi. Sarkanais velns kā jaunatnes grāmata ir augsti vērtējams darbs un liels ieguvums latviešu trimdas jaunatnes literatūrā. Bet tādu grāmatu var uzrakstīt tikai liels dzimtenes dabas draugs un labs tās pazinējs. Grāmata liecina, ka Alfrēds Dziļums dzimtenes dabu labi pazīst un to mīl, kādēļ drīkstam gaidīt no viņa vēl citus tikpat interesantus un vērtīgus darbus šai mūsu literatūras nozarē."

Jansons, Fricis. Trimdas bērnu resp. jaunatnes literatūra. Ceļš, Nr. 4, 1947.

Par stāstu "Meži deg" (J. Alkšņa apgāds, 1947)

".. jaunajā diezgan garajā stāstā Dziļums tēlojis paralēles starp norisēm dabā un cilvēku pārdzīvojumiem. [..] Latviešu literatūrā stāsta temats var lepoties ar oriģinalitāti. Tā savukārt laba liecība par autoru: nostabilizējies kā konsekvents lauku dzīves tēlotājs. Viņš saviem tematiem allaž meklē jaunu skatījumu un domā par savdabīgu kompozīciju. īpaši veiksmīgs Dziļums tur, kur jāapraksta daba. To viņš pazīst, un viņam nav nekādu grūtumu atrast vārdus savam tēlojumam. [..] Fabulas notikumos darbojas septiņas personas. Kaut stāsts pagarš, tomēr ne tik garš, lai autors spētu visus iecerētos cilvēkus parādīt rūpīgākā tēlojumā. Bet viņam prasmes diezgan zīmēt tos dažām raksturīgām līnijām, tā kā šie cilvēki itin dzīvi nostājas lasītāju acu priekšā."

Rudzītis, Jānis. Meži deg. Latvija, 1947, 29. aug.

Par romānu "Celmenieki" (J. Alkšņa apgāds, 1948)

"Balstīdamās uz stingri reālistiskām stila tradīcijām, A. Dziļuma proza salīdzinājumā ar citu latviešu reālistisko lauku dzīves tēlotāju darbiem savu īpatnību radusi laikmetīgu pārvērtību tveršanā lauku sadzīvē un ievērojamā dabas lirikas elementa piejaukumā sava plūduma rotāšanai. Šajā ziņā Dziļuma iejūta un mierīgais tēlošanas veids sasniedzis augstu pilnestību, kas šiem dabas parādību un norišu tēlojumiem ļauj nemanāmi saplūst ar skaidrā un vienkāršā stāstījuma tecējumu episkas elpas pilnā un nevainojumi saliedētā mākslas darbā. [..] Sižetam ņemta zemnieku dzīve kāda pagasta nostūrī, pār kuru
valda lielais Sūnekļa purvs. Tie ir purva un celmāju ļaudis, jaunās Latvijas jaunsaimnieku cilts, cilvēki ar citu pagātni nekā vecajiem zemniekiem, ļaudis ar daudzām blakus interesēm, tieksmēm un savādībām, kurus nu autors noliek cīņā par šī purva kultivēšanu un labākas dzīves izkarošanu. Rādot šo dzīvi visā viņas kopumā, neiestrādājot tās līnijas kādā centrālā tēlā vai kādas dzimtas sevišķā liktenī, romāna personāžs dots iespējami plašs un daudzpusīgs, bet reizē arī zaudēts spriegums, ko dotu tāda apvienošana un koncentrēšana."

Raisters, Ēriks. Alfreda Dziļuma romāns Celmenieki. Ceļš, 1948, Nr. 4-6.

Par grāmatu "Vakars uz ezera" (apgāds "Daugava", 1952)

"Šis tēlojums par latviešu kara slimnīcas ļaudīm otrā pasaules kara beigās, 1945. g. pavasarī, paldies Dievam, nav apzīmēts par romānu, vispār atstāts bez kāda apakštitula. Autors nav arī pūlējies "sadomāt
varoņus", viņa tēlojuma pamatā ir īstenība, tēlojuma priekšmets ir slimnīcas kolektīvs - personāls, sardze, slimnieki, īstenību Dziļums tikai atveidojis daiļrakstniecības līdzekļiem. Alfrēdam Dziļumam ir asas, redzīgas acis, tās apbrīnojam viņa Latvijas dabas un dzīves tēlojumos, kā arī stāstos un romānos. Viņam cilvēks ir daļa no dabas, tās bērns un kungs. [..] šādu trimdas tēlojumu-plafonu mums taisni vajaga: no šī skiču materiāla reiz veidos lielās gleznās latviešu likteņus svešumā - ticēsim, liek mākslinieki."

Grīns, Jānis. Četras stāstu grāmatas. Ceļa Zīmes, Nr. 10, 1952.

Par romānu "Dieva dzirnas" (apgāds "Ziemeļblāzma", 1953)

"Savā romānu triloģijā Celminieki Dziļums devis kāda Latvijas pagasta ļaužu un dzīves notēlojumu mūsu vēsturei dramatiskajā posmā, apmēram laikā no 1934. līdz 1944. g. rudenim, kad šo Rīgas pievārtes nostūri skar karš un jauna padomju okupācija. [..] Viena pagasta nostūra šķērsgriezumā te redzam kā ūdens pilienā to pašu struktūru, no kā sastādās ezeri un jūras, un tā ietver tos pašus sabiedriskos elementus, no kā uzbūvējas valsts un valstu sabiedrības. Te ir cilvēki, kas ar ideālistisku apgarotību metas sabiedriskā dzīvē, lai kalpotu tās progresam, lai celtu novada un valsts labklājību un nodrošinātu labāku eksistenci sev un nākošām paaudzēm pašu spēkiem. Te ir arī sapņotāji un fantasti, kas sagaida visu tikai no "augšas", kam netīk strādāt un pūlēties, bet tik gaidīt pārmaiņas un laimi vairāk vai mazāk vieglainu teoriju realizācijās valstu un sabiedriskā dzīvē. [..] te ir sabiedrības šķērsgriezums. Tie tad arī, kā redzam Dieva dzirnās, kas tēlo boļševiku un vācu okupāciju Latvijā, ir tas materiāls, no kā sev rokas puišus pazvejo vācu vai otrs galēji totalitārais režīms. [..] Grāmatas pēdējā daļa tēlo vācu okupācijas gadus, jauniešu aiziešanu leģionā, boļševiku nākšanu atpakaļ, bēgšanu uz rietumiem. Izšķiršanās nav viegla, padoma nav, katram jātiek galā pašam ar sevi. Paliek vienkārši ticība, ka Dieva dzirnas, kāju maldamas, kādreiz izmals taisnību un dzīvības tiesu tiem, kas nekā vairāk no dzīves nav prasījuši, kā darbu un darba augļus un tiesības dzīvot brīvam pašiem savā zemē. Dziļuma reālista spalva devusi darbu, kas ir raksturīga liecība par visu latviešu zemniecību. Tādi viņi bija, šie lauku ļaudis, lai kādu pagastu ņemtu, un tāda bija viņu nostāja pret varām, kas tos plosīja. Tādā kārtā Celminieki top literārs laikmeta dokuments, kuram otra līdzinieka tik drīzi nebūs ,jo mums nav otra rakstnieka, kas tik tieši, tuvi un asi būtu vērojis lauku dzīvi un ļaudis dramatiskajos 10 gados un kas tik labi pazītu laucinieku un zemnieku un mācētu to saprast un mīlēt, kā reiz Blaumanis mīlēja savus Ērgļus un to dzīvos cilvēkus. Dziļums ir realists, pats visu laiku dzīvojis laukos un bijis lauksaimnieks, līdz pat aiziešanai latviešu leģionā. Viņa romāns ir piemineklis savai dzimtai pusei un brīvās Latvijas zemniekam, kas šodien un vēl vairāk pēc 10 vai 50 gadiem, ja nenāks pestīšana, piederēs vairs tikai vēsturei."

Raisters, Ēriks. Dieva dzirnas. Daugavas Vanagi, Nr. 2, 1954.

Par romānu "Pārvietotie" (1955)

"Dziļums vienkāršiem tēlotāja un stāstītāja līdzekļiem šai romānā prot panākt varenu kāpinājumu un nesaudzīgi atsegt cilvēka rakstura un gara vājumu, bet arī rādīt lielumu un stiprumu, kas nav uzveicams. Tāpēc šī traģēdija viņa romānā lasītāju šķīsta un kausē, tā līdzīgi traģiskai mūzikai izskan pret likteni un vājumu un liek iet bojā cilvēkiem lai tie tālāk dzīvotu leģendā, kā tas notiek ar Ansi Lielgalvi, kas cīņas
laukā gan zaudē redzi, bet ne savu dvēseli. [..] Ar savas mākslas reālistisko metodi Dziļums atsedz, reljefi uzglezno veselu virkni tipiski laikmetisku raksturu visās to īpašību pakāpēs kā Kurzemes kauju attēlojumā, tā slimnīcas un DP nometnes ainās, kas atspoguļo rūgto īstenību un pasvītro traģiku. [..] Romāns jāpieskaita Dziļuma labākiem sniegumiem, kaut arī dažs labs tam pārmetīs atkārtojumus raksturojumos, nevienādību vielas izvēlē un citus trūkumus. [..] Šis romāns ir mūsu nacionālās traģēdijas dokuments un tāpēc tā iedirbe turpināsies un padziļināties, jo tālāk aiziesim no mūsu uguns gadiem."

Raisters, Ēriks. Pārvietotie. Daugavas Vanagi, Nr. 2, 1956.

Par romānu "Nokaltis zars" (apgāds "Imanta", 1961)

"Romāna titula metafora ieņem ciešu vietu trimdinieku leksikonā un to lieto plašā, diezgan dažādā nozīmē. Nokaltušā zara fābula visai vienkārša. No sagrautās un noplicinātās Vācijas Lībekas stūra Zviedrijā nelegāli ieradušies divi bijušie leģionāri, abi kaimiņmājās auguši, blakus karojuši - Ģirts un Toms. [..] Darbība romānā nav necik spriega. Ir pulcēti ļaudis pāris sapulcēs, teātra izrādēs, tautisko ēdienu kursu slēgšanas ballē. Bet ikdienā viņi turas atsevišķi. Un arī Toma, resp. autora novērojumi savākti ikdienas satiksmē. Tur ir diezgan nozīmīga: latvisko sarunu piesārņošana zviedru vārdiem; dzīšanās pēc sava auto un dārgām mēbelēm un kleitām, kaut arī to dēl bieži jāstrādā dubultdarbs vai virsstundas: lielīšanās ar bijušo godu un bagātību dzimtenē; titulēšanās un ārkārtīgi fražainās runas; daļēja dižošanās ar latviski tautiskiem ēdieniem un dzērieniem. Dziļuma Zviedrijas romānā tas un daudz kas līdzīgs atzīstami dokumentēts."

Grīns, Jānis. Zviedrijas romāns. Laiks, 1961, 29. marts.

Par romānu "Aklā ezera velns" apgāds "Grāmatu Draugs," 1965)

"Jaunais romāns, Aklā ezera velns, tad nu uzrāda jau augstu gatavības pakāpi nevien tēlojumā un raksturu veidošanā, bet ari kompozīcijā. Tas ir stingri noveidots, ar grodi savērptu fabulu, kurā nav tukšu vietu. Romāna notikumi aptver laika sprīdi, kas sākās ar klaušu atcelšanu (1867.-68. g.) un iesniedzas deviņdesmitajos gados. Tas nav kultūrvēsturisks [..], taču itin spilgti ilustrē svarīgu mūsu vēstures posmu: latviešu gruntniecības nodibināšanos un latviešu zemnieka cīņu par savu patstāvīgu sētu, kaut tas nav romāna tiešais mērķis. Tie ir cilvēku likteņi, kas šai sētā veidojas, raksturi, kas te saduras, brīžiem šķildami dzirkstis kā asi tērauda asmeņi. Tas ir arī pašas šīs sētas liktenis. Ja cilvēki to ceļ un veido, tad šī sēta savukārt dziļi ietekmē viņu likteņus. Tai pakļaujas nevien sīkas personīgas velmēs, un tieksmes, bet arī spēcīgi jūtu strāvojumi, naids, greizsirdība, mīlestība. [..] Dziļuma izteiksmes līdzekļi ir bagātīgi. Vispirms tā ir nemākslota tautas valoda. [..] Viņa stils visumā ir vizuāls redzes gleznām piesātināts, turklāt
šim gleznām arvien ciešs sakars ar dzīvo dabu."

Kadilis, Jānis.Aklā ezera velns. Laiks, 1965, 8. dec.

Vizuls, Rietums, V. Vaivars

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par romānu "Daugavas krāces".
1964