Aleksandrs Garančs

1909: dzimis sīkzemnieka ģimenē.

1924: dodas uz Rīgu, kur strādā smagu darbu un mācās vakara vidusskolā un Rīgas Tautas augstskolā.

Visu mūžu strādājis mežu resorā, nepārtraukdams literāro darbu.
Dzīvesbiedre – literāte Ilze Silamala, publicējusi īsprozu arī dzejoļus žurnālā "Zvaigzne".

LITERĀRĀ DARBĪBA

1930: pirmā publikācija – dzejolis "Jauniba" laikrakstā "Latgolas Vōrds" 28. maijā.
1939: izdots dzejoļu krājums "Līdumos".
20. gs. 30. gadu otrā puse – 1944: periodiskajos izdevumos "Straume", "Daugavas Vēstnesis", "Rēzeknes Ziņas" publicējis dzejoļus, stāstus un tēlojumus latgaliešu rakstu un latviešu literārajā valodā.
1958: saņēmis prēmiju Kultūras ministrijas izsludinātajā konkursā par dzejoli – dziesmas tekstu "Nezināmā karavīra kaps" (komponists Mendelis Bašs).

Par krājumu "Līdumos" (1939)

"Vispirms saista Garanča biklums, pat naivitāte, vienkāršība un skaidrā nesamākslotā izjūta. Nācis no Latgales, viņš pirmā kārtā pievēršas tās apdziedāšanai. [..] Vienkāršiem, bet sirsnīgiem un izjustiem pantiem Garančs tēlo savu dzimteni, panākdams to, ka viņa mazliet skumjā dzeja paliek prātā, aizkustina, liek lietas, un parādības saredzēt autora acīm. Kā izcilākos dzimtenes dzejoļus gribētos minēt "Nakti Lubāna klānos" un melodisko "Gani klānos", kurā autors pratis uzburt ezermalas vaļu, plašumu un skumjo apkārtni. Tāpat silti un vienkārši Garančs apdzied savu māti un tēvu un mīlestību. No pēdējiem dzejoļiem dveš bikla rezignācija un smalkjūtība, ar pasvītrotu Latgales kolorītu."

Raisters, Ēriks. Tēvijas Sargs, 1940, 26. janvāris.

Par Aleksandra Garanča dzeju

"Aleksandrs Garancis dzejoļos pauž klusas skumjas, atturīgos vārdos tēlo savu attieksmi pret dabu un cilvēkiem. Viņš ir jūtu dzejnieks, tās brīžiem pagrūtāk iekļaujas formā, bet izlīst mīkstā lējumā bez sevišķas pretenzijas. [..] Garancim ir vesela rinda dzejoļu, kas rakstīti ar dziļu, nacionālu iejūtu: dzejnieks jūt sakaru ne tikai ar dzīvajiem, bet arī ar aizgājējiem. [..] Tā ir vislatviskākā stīga Garanča lirikā, tā viņu vieno ar latviešu dainu pasauli un mūsu dzejas visdziļākajām tradīcijām. Bet Garancim nacionālais nav saprotams bez reliģioza, viņš savā būtībā ir reliģiozs."

Laizāns, Aloizs. Divi Latgales dzejnieki. Daugavas Vēstnesis, 1943, 24. janvāris.
"Aleksandrs Garančs pīdar pi tim Latgolas 30. godu dzejnīkim, kurus saucam par eisto liriskōs dzejas izkūpējim. [..] Dzejūļūs pausti pōrdzeivōjumi un nūskaņas, kas rakstureigi lauku cylvākim jūs dorba dīnōs un svātku breižūs. Zeimeigs ir dzejūļu krōjuma nūsaukums – "Līdumos" (1939). Gleznaini snāgtōs lauku dorba un dobas ainōs ītvartas rymtas izjyutas un pōrdūmas, kas pavoda cylvākus jūs ikdīnas gaitōs. Seviški īspaideigi izteiktas gōjēju un jūs pīdereigūs izjyutas škēršonōs breižūs. Maigas nūskaņas ītvartas dobas dzejūļūs."

Latgalīšu dzejas antologija. Sast. V. Valeinis. Rēzekne, Latgolas, Kulturas centra izdevnīceiba, 2001, 144., 145. lpp.

A. Malta, A. Stūrmežs, A. Grasis, A. Lubāns

Aleksandrs Garancis