Alberts Ločmelis

Dzimis zemnieka ģimenē.

LITERĀRĀ DARBĪBA

Pirmā publikācija
1950: stāstiņš "Divi draugi" žurnālā "Bērnība" (nr. 9)

Dzeja
1965: "Strazda svilpe"
1971: "Nianse"
1975: "Likteņlīnijas"
1979: "Malks mīlestības"
1982: "Dūmakas uz līčiem"
1985: "Tuvu zibenim"
1985: "Черты судьбы"
1987: "Ābolkroņi"
1998: "Akmens spārni"
2000: "Seno krastu turēt sev"
2004: "Pazaudētais vārds"

Dzeja bērniem
1962: "Es dzīvoju pie Ežezera"
1969: "Divnieks ripo klibodams"
1970: "Ozolvīri"
1980: "Virpulītis"
1989: "Riteņi vai tīģeri"
2001: "Cik skudra stipra" (arī pasakas)
2004: "Lielā izēdāja kaza"
2004: "Pīlēns makšķernieks"
2004: "Runcis muzikants"
2004: "Anneles sēta"

SASTĀDĪTĀJS UN KOMENTĀRU AUTORS

1987: latviešu epigrammu krājums "Kamenes"
2000: latviešu un atdzejoto epigrammu izlase "Zobgaļu uzraksti"
2002: anekdošu krājums "Politikāņi un citi Jāņi" (ar pseidonīmu Oļģerts Mandeļkociņš)

PAR A. LOČMEĻA LITERĀRĀS DARBĪBAS SĀKOTNI

"Es pazīstu Albertu Ločmeli krietni ilgi, tolaik viņš vēl laikam nebija sācis studēt. Kautrīgs, izstīdzējis puisis, kam brilles piešķir prātotāja izskatu, – tādu es viņu ieraudzīju pirmoreiz. Pa dažiem gadiem, šķiet, viņa ārienē nekas nav mainījies, tikai augums pastiepies vēl garāks, mazliet iegumuši pleci.
Toties mainījušies Alberta Ločmeļa dzejoļi. Atceros, kā par viņa pirmajiem mēģinājumiem priecājās un reizēm ari rūca nelaiķis Vladislavs Kaupužs, bijušais "Bērnības" un "Liesmas" redaktors. Priecājās par dzejoļu spirgto dvašu, par jaunības sirds nemieru, kas saviļņoja vēl dažkārt neveiklās Ločmeļa rindas. Rūca par daudzrakstību, par steigu, par atkārtošanos. Vladislavs Kaupužs prata atrast jaunus līdzstrādniekus paša vadītajiem žurnāliem, viņš mācēja kaldināt kadrus. Arī Ločmeli acīgais redaktors saklausīja dzejnieka balsi."
Vējāns, Andris. Dzejnieks ar vasaras saullēktu atmirdzu acīs. Dzimtenes Balss, Nr. 63, 06.08.1963.

PAR A. LOČMEĻA DZEJU

"Albertam Ločmelim galveno impulsu daiļradei dod dzīve, sastaptie un iepazītie cilvēki, viņu darbs, domas un sapņi. Tāpēc Alberta Ločmeļa dzejas varoņi ir visdažādāko profesiju pārstāvji. Grāmatā "Likteņlīnijas" sastopamies ar pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju, Rīgas dzejniekiem, grafiķi Daini Rožkalnu, gleznotāju Teodoru Karašu, skolotāju, bibliotekāru, ārstu, Pļaviņu HES celtniekiem, sastopamies ar fotogrāfu, melioratoru, autoinspektoru, malkas skaldītāju, korektoru, estrādes dziedoni Margaritu Vilcāni, brigadieri, frizieri, studentu, zvejnieka sievu... Jā, sastopam ļoti daudzus, un, katru portretējumu veidojot, dzejnieks centies atrast un pateikt ko savdabīgu, tikai tai profesijai un tam cilvēkam raksturīgu. Alberts Ločmelis prot nelielā, dažkārt pat pavisam nedzejiskā ainiņā parādīt cilvēka dzīvi viņa likteni. Šādiem likteņiem saplūstot un savijoties, veidojas dzīves lielās likteņlīnijas, kuras Alberta Ločmeļa uztverē nav kailas abstrakcijas, bet ir konkrētas, ikdienas dzīvē atrodamas.
Taču ne vienmēr dzejniekam izdodas izvairīties no empīrisma. Virknēdams ikdienas ainiņas, autors nonāk zināmā vienmulībā, nodziest poētiskā dzirksts un valda prozaiskums. Dažkārt portretējums ir bez mērķa. Tā redzam, ka reālā dzīve, vesela tipu galerija, reālistiskā vēstījuma maniere, kas ir pati galvenā Alberta Ločmeļa dzejas bagātība, slēpj sevī arī dažus trūkumus."
Ādmīdiņš, Reinis. "Aiz arkla līks vārpas". Komunisma Ceļš, Nr. 76, 26.06.1975.

PAR BALTINAVAS NOZĪMI A. LOČMEĻA DZEJĀ

"A. Ločmeļa dzejoļu tematika ir plaša. Taču novadniekus (mani tai skaitā) visvairāk saista tie viņa dzejoļi, kuros stāstīts par dzimto pusi un tās vienkāršajiem, sirsnīgajiem ļaudīm. Izlasē to ir vesels cikls.
Dzejnieka A. Ločmeļa dzimtā puse – skanīgais, balto lauku ceļu šķērsotais Baltinavas novads, kas īpaši slavens ar saviem lauku mūziķiem un tautas mākslas kopējiem, kur gandrīz katrā ciemā izveidots savs folkloras ansamblis: Baltinavā, Briežuciemā, Upītē, Rekavā, Šķilbēnos (daži no tiem 1987. gada vasarā piedalījās starptautiskajā folkloras festivālā Viļņā). Protams, dzimtais novads, tā ļaudis ietekmējuši arī dzejnieka radošās personības izaugsmi. Būdams vienkārša Latgales zemnieka dēls, jau bērnībā, sūrajos kara un pirmajos pēckara gados, viņš iemācījies visus lauku darbus, saaudzis ar dzimto zemi."
Sakina, V. Dzejas rindas par dzimto novadu un tā ļaudīm. Par Komunisma Uzvaru, Nr. 142, 28.11.1987.

dzejnieks
redaktors
skolotājs

Oļģerts Mandeļkociņš