Alberts Caune

Pēc Medņu skolas beigšanas strādājis par ganu un kalpu (1928–1938, 1941–1945). Dienējis Latvijas armijā (1938–1941).

1936: pirmā publikācija – dzejolis "Baltijas valšķu savienībai" (Teka, Nr. 8).

Īsproza

1973: "Dialogs ar dabu" (Liesma).
1977: "Mazliet savdabji" (Liesma).
1978: "Zemes raksti" (Liesma). Par stāstu krājumu saņēmis Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības prēmiju.
1983: "Sūrums un veldze" (Liesma).
1987: "Silpurene" (Liesma).

Romāni

1999: "Kur brīnumpuķe zied" (Sol Vita).

Dzeja

1996: "Atvilktnes darbi" (autora izdevums)
2006: "Rietumkursas zaļi zeltainie mājokļi" (LiePA).
2008: poēma "Rietumkursas valnī" (Sol Vita).

Par īsprozas krājumu "Dialogs ar dabu" (Liesma, 1973)

"Taču latviešu prozā nav līdz šim bijis neviena (pasvītroju: neviena) rakstnieka, kas dabai būtu piegājis tik cieši klāt, kā to izdarījis Alberts Caune. Daža laba rakstnieka prozā dabai visai izcila vieta, bet daba lielākoties tā arī palikusi tikai kā fons cilvēka dzīvei, notikumiem, pārdzīvojumiem. Ar Albertu Cauni ir citādi. Ja jau fons, tad tas viņa tēlojumos ir cilvēks, bet tā, kas dzīvo, kas pārdzīvo, kas jūt, tā, ar kuru kas notiek, ir daba. Šī ir tā jaunā kvalitāte, šis ir tas būtiski jaunais, ko Alberts Caune ienesis mūsu prozā."

Ancītis, Valdemārs. "Daba nezin, cik tā liela, bet mēs to zinām". Karogs, 01.10.1977.

Par īsprozas krājumu "Sūrums un veldze" (Liesma, 1983)

"Krājumā ievietotos 22 tēlojumus nosacīti varētu dalīt divās lielās grupās. Pie pirmās ieder tēlojumi, kuros autors ieved sevi, runā pirmajā personā, pie otrās – tie darbiņi, kur stāstījums risināts trešajā personā. [..] Lielum lielais vairums rakstnieku dabas tēlojumus izmanto par fonu dažādām norisēm cilvēku dzīves notēlojumos. A. Caune rīkojas otrādi. Viņš ieved tēlojumā sevi vai kādu citu personu, liekot tai darboties vidē, kuru vēlas attēlot. Turklāt tēlojuma varonis nav cilvēks, bet tieši šī vide. Cilvēks vienīgi palīdz tai atklāties. [..] Rakstnieka valoda ir bagāta un daudz krāsaina kā varavīksne. Taču retumis tajā iezogas arī pa kādam gruzim. [..] Visumā grāmata "Sūrums un veldze" ir jauna lappuse par dzimtās zemes dabu latviešu rakstniecībā un jauns pakāpiens Alberta Caunes daiļradē. "
Liepa, Anita. Jauna lappuse. Karogs, 01.02.1984.

Par dzejas krājumu "Atvilktnes darbi" (autora izdevums, 1996)

"Ja ir spēcīga nacionālā pašapziņa, tad daba ir tas pats, kas Tēvzeme. Un tās labā šķiet nozīmīgs vissīkākais darbs, - tā par savu literāro credo liecina pats rakstnieks. 1996. gadā izdotajā grāmatā „ Atvilktnes darbi" atrodama dzeja, ko tās sacerēšanas laikā, no 1955. līdz 1978. gadam, nebija iedomājams publicēt [..]. Blakus vizuļojošiem dabas tēlojumiem Alberts Caune pievērsies balādiska tvēruma, visbiežāk disticha pantmērā izteiktai dzejai ar tiklab latviski senvēsturisku, kā ari nacionāla lepnuma piesūcinātu tematiku. Šajā savas daiļrades daļā Caune apzināti iet Jāņa Medeņa pēdās, ar to uzsvērti apliecinot savu dziļo cieņu un pateicību lielajam dziesminiekam."

Z., G. Rakstnieks Alberts Caune viesojas Stokholmā. Brīvā Latvija, 12.07.2008.

rakstnieks

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris ar Ordeņa domes 2003. gada 11. aprīļa lēmumu.
V šķira
2003