Pēteris Blaus

Pēteris Blaus, juniors (1900–1971) ir pretrunīga personība, kuras biogrāfija un profesionālā darbība (kolaboracionisms ar padomju okupācijas režīmu) vēl prasa detalizētāku izpēti.

Dzimis Ērgļu pagastā dzejnieka un žurnālista Pētera Blaua ģimenē. Mācījies Latviešu Izglītības biedrības zēnu reālskolā un Baltijas Tehniskajā augstskolā. 1918. gadā brīvprātīgi iestājies Skolnieku rotā, vēlāk Baloža 3. atsevišķajā bataljonā, no kurienes ieskaitīts karaskolā, kā karaskolas kadets piedalījies Brīvības cīņās. Pēc karaskolas beigšanas iedalīts 3. Jelgavas kājnieku pulkā, no kurienes 1921. gadā demobilizēts leitnanta dienesta pakāpē. Karaskolā kopā ar viņu mācījās arī vēlākais sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš.

Pēc demobilizācijas strādājis valsts dienestā, tad pārgājis uz žurnālistiku un strādājis vairākos Rīgas laikrakstos. Rakstīja reportāžas no Maskavas. Strādājis laikraksta “Jaunākās Ziņas redakcijā” (1930–1940). No 1937. līdz 1940. gadam bijis laikraksta atbildīgais redaktors.

Pēteris Blaus bija aizsargu rotas komandieris (1928–1940). Vēsturnieks Indulis Zvirgzdiņš rakstījis: “5. Rīgas aizsargu pulkā leitnants Blaus bija Sakaru bataljona 3. rotas komandieris. Bataljons sastāvēja no 10 rotām. 1940.–1941. gadā arestēti vai 14. jūnijā administratīvi izsūtīti 8 rotu komandieri un 6 komandieru palīgi, tāpat visu triju vadu komandieri 3. rotā. P. Blaus devis divus aizsarga zvērestus. Apņemšanos sargāt Latvijas valsts drošību, neaizskaramību un satversmi pēc 1934. gada 15. maija nomainīja solījums sargāt Latvijas valsti un viņas neatkarību, būt uzticīgam valsts prezidentam Kārlim Ulmanim. Kā aizsargu rotas komandierim Blauam 1939. gada pavasarī piešķīra 4. šķiras Viestura ordeni. Trīs zvaigžņu 5. šķiras ordeni viņš saņēma 1932. gadā kopā ar citiem kādreizējiem karaskolas leitnantiem.” (Zvirgzdiņš, Indulis. “...Kādiem taču vajadzēja būt jaunajā valdībā”, Latvijas Vēstnesis, Nr.104, 2003, 11. jūl., 12.lpp.)

Totalitārisma seku dokumentācijas centra darbinieki uzskata, ka kopš 20. gadsimta 30. gadu otrās puses Pēteris Blaus bijis PSRS izlūkiestāžu informators ar segvārdu “Obščestveņņik”. 1941.gadā rakstītajā autobiogrāfijā viņš rakstīja: “1928. gadā iestājos aizsargu organizācijā un kā tās loceklis izdarīju pakalpojumus Partijai un Padomju varai.” (Zvirgzdiņš, Indulis. “...Kādiem taču vajadzēja būt jaunajā valdībā”, Latvijas Vēstnesis, Nr.104, 2003, 11. jūl., 12.lpp.)

Pēc Latvijas okupācijas, 1940. gadā, bija Augusta Kirhenšteina valdības sabiedrisko lietu ministrs un Tautas Saeimas deputāts, pēc tam – Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija sekretārs.

“1940. gada 27. jūnijā P. Blaus uzstājās ar radio runu1. Tā bija krietni garāka nekā četras dienas iepriekš V. Lāča nolasītā un jau konkrētāk atklāja jaunās valdības plānus. Atmaskojošs bija nozīmīguma uzsvērums: “…vispirms ciešu savienību ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību un sadraudzību ar tās armiju…, un, otrkārt, nodrošināt valsts intereses un tautas demokrātiskās tiesības.” Prese būšot brīva no līdzšinējiem žņaugiem — tos jau nu agrākais atbildīgais redaktors gana labi zināja, tāpat to, kā palīdzēt valdībai viņas atbildīgajā darbā. Nosaucot par tautas ienaidniekiem 1934.gada 15.maija apvērsuma rīkotājus un dalībniekus, aizsargu rotas komandierim vajadzēja atcerēties, ka starp pēdējiem bijis arī pats.

Saeimas vēlēšanām Blaus ierakstīts Rīgas vēlēšanu apgabala kandidātu sarakstā. Saeimas sēdē viņš kopā ar vēl sešiem vīriem iekļauts komisijā, kas sagatavoja deklarāciju par valsts varu (padomju varu) Latvijā. Iespējams, tas ne tikai agrākās žurnālista pieredzes dēļ (bijis referents Saeimas lietās “Jaunākajās Ziņās”), bet arī krievu valodas prašanas dēļ. Blaus arī iepriekš esot tulkojis ministriem no krievu valodas lasīšanai sagatavotās runas. Tieši viņam uzticēja nolasīt A.Kirhenšteina runas krievu tulkojumu PSRS Augstākās Padomes 5.augusta sēdē.” (Zvirgzdiņš, Indulis. “...Kādiem taču vajadzēja būt jaunajā valdībā”, Latvijas Vēstnesis, Nr.104, 2003, 11. jūl., 12.lpp.)

1940. gada augustā viņš tika uzņemts komunistiskajā partijā.

Sākoties Otrajam pasaules karam Latvijas teritorijā, 1941. gadā viņš ar ģimeni evakuējies uz Baškīriju, kur bija Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas un Latvijas PSR Tautas komisāru padomes pilnvarotais. Viņa pienākums bija atvieglot no Latvijas evakuējušos cilvēku dzīves kārtošanu Baškīrijā, palīdzēt sagādāt apģērbu un citu nepieciešamo, izsniegt naudas pabalstus, arī sekmēt strēlnieku divīzijas papildināšanu. 1942. gadā finanšu revīzija par līdzekļu izlietošanu palīdzībai no Latvijas evakuētajiem cilvēkiem Baškīrijā konstatē iztrūkumu. Pēteris Blaus nonāk NKVD redzeslokā.

1942. gada decembrī Pēteris Blaus iesniegumā Augustam Kirhenšteinam lūdza atbrīvot viņu no Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sekretāra amata, kas tika izdarīts 1943. gada 16. janvārī – vietā apstiprinot Jāni Niedri.

1943. gadā Pēteris Blaus tika apcietināts un 1945. gada 15. maijā notiesāts uz 15 gadiem par pretpadomju organizācijas “Latviešu centrs” izveidošanu un vadīšanu. Par īsto soda iemeslu tiek uzskatīts, ka Pēteris Blaus ļāva no Latvijas aizbēgt savam draugam un agrākajam sabiedrisko lietu ministram Alfrēdam Bērziņam. Sodu Pēteris Blaus izcieta līdz 1955. gadam. 1956. gada 11. augustā tika reabilitēts.

Pēc atgriešanās Latvijā Pēteris Balus bija korespondents laikrakstu un radio redakcijā “Par atgriešanos Dzimtenē” (1957–1959) un nodaļas vadītājs (1957–1959) laikraksta “Rīgas Balss” redakcijā. Nodarbojies ar tēva literāro mantojumu, periodikā publicējis atmiņas par tēvu (“Intīmas atmiņas par Pēteri Blauu”) un aprakstus par literātiem.

Plašāk par Pēteri Blausu junioru Induļa Zvirgzdiņa rakstā: https://www.vestnesis.lv/ta/id/77160.

---

Informāciju sagatavoja Madara Eversone.