Zigurds Bārda

Žurnālists un literāts Zigurds Bārda (1916–1984) dzimis dzejnieku Paulīnas (1980–1983) un Friča Bārdas (1880–1919) ģimenē. Pēc dzejnieka Friča Bārdas nāves 1919. gadā Paulīna Bārda ar meitu Ulriku Tamāru (1917–1920) un dēlu Zigurdu pārcēlās uz Pociemu, kur diemžēl meita smagi saslima un nomira, Paulīna Bārda tolaik strādāja par skolotāju Pociema skolā. 1921. gadā Paulīna Bārda ar dēlu Zigurdu atgriezās Rīgā.

Zigurds Bārda mācījies Rīgas Valsts paraugpamatskolā, Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā un Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē. Darbojies kā žurnālists vai strādājis dažādu laikrakstu un žurnālu redakcijās.

Par pirmo Zigurda Bārdas literāro publikāciju uzskatāmas 1929. gadā laikrakstā “Latvijas Jaunatne” 54. numurā publicētās “Manas atmiņas par skolu”, savukārt 1934. gadā izdevumā “Sporta Pasaule” publicētais raksts “Jauks sports vasarā – ceļot kajakā” ir viņa pirmais veikums kā žurnālistam, jo savu darbību aizsāka kā sporta žurnālists.

Vēlāk žurnālists, aktīvs un rosīgs Austrālijas latviešu dzīves aprakstītājs Arnolds Šmits atminējās:
“Es vēl ļoti labi atceros 1935. gadu, kad “Sporta pasaules” redakcijā ienāca pamaza auguma jauneklis un piedāvāja savu rakstu darbiņu – “Jauks sports vasarā – ceļot kajakā”. Tas palicis viņa pirmais publicējums. [..] Metam, kā to diendienā dēvē draugi, ir daudzas intereses, no sabiedriskā darba un teātra līdz avīžniecībai, bet vēl līdz šai dienai viņš sevi skaita arī par sporta cilvēku. Austrālijā viņš pārskolojies par mašīnburtlici Austrālijas latviešu avīzē, un tas nozīmē smagas darba dienas. Nedēļu nogalēs ir dažādi sabiedriskie pienākumi. Kad lai raksta? Zigurda Bārdas un Meta Metuma īstā vieta tomēr būtu tikai avīžniecība, kaut arī daži mēģinājumi apliecina arī dotības daiļliteratūrā – lugu rakstīšanā un humoristiskajā dzejā.” / Laiks, Nr. 26 (30. 03. 1966) /

1944. gadā kā kara ziņotājs Zigurds Bārda nonāca Vācijā, kur turpināja darbu žurnālistikā, rakstīja un publicēja asprātīgus feļetonus ar Meta Metuma vārdu. – “Savos feļetonos viņš neraugās pēc augstām un gudrām lietām, bet labprāt pačalo par ikdienas parādībām un cilvēciņiem.”

1948. gadā Zigurds Bārda izceļoja uz Austrāliju, dzīvoja Melburnā, darbojās latviešu sabiedriskajā un kultūras dzīvē, arī laikraksta “Austrālijas Latvietis” redakcijā. Viņš uzstājies ar priekšlasījumiem par tēvu Frici Bārdu un māti Paulīnu Bārdu, kā arī tēvoci Antonu Bārdu. Sarakstījis vairākas lugas, spēlējis teātri. Teātra un skolu vajadzībām tapušās arī vairākas lugas bērniem un īslugas, tostarp, bērnu luga “Ziemassvētki Silavā” (1966), bērnu luga “Saulstaru viesi” (1967), bērnu luga “Baltastīte un taurenīte” (1971) un īsluga “Dāmu asols” (1967).

Laikrakstā “Austrālijas Latvietis” publicēti Zigurda Bārdas stāstiņi un bērnības atmiņas.

Lūk, kādu bērnības atmiņu fragmenti:
“Ar rakstīšanu viss ritēja tikpat veikli kā ar lasīšanu, taču man nelaimējas, ka mēdz sacīt, izkārtot techniskos jautājumus. Lūk, rakstītajam, īpaši tādam ka man, kas jau vienu gadu mācījies skolas pirmajā klase, pašapziņa deva pavēli: jāraksta ar spožu, ne visai cietu vaj mīkstu spalvu; spalva jāmērc tinte uzmanīgi, lai uz papīra nerastos tintes traipi, bet tintes pudelīte jānovieto, lai kādas slepenas varas iedarbība tā neapgāztos un tinte neappludinātu galdu vai pat grīdu.

Rakstot burtnīca vai uz papīra loksnēm, jāievēro līnijas, lai burtu un teikumu rindas veidotos glīta taisne.

Ja nu šie noteikumi, techniskie rakstīšanas līdzekļi un paņēmieni, vēl jāpapildina ar rakstīto burtu izveidojumiem, tā saukto glītumu, kas jāmāk glītrakstīšanā, tad viegli saprast, ka rakstīšana un arī augstākā tās izpausme – rakstniecība ir tiešam izcila māksla, kurai pienākas apbrīna un uzmanība. Ar lielu vērību klausījos, kad tēvocis ciemos atnācis, mātei stāstīja šādus tādus notikumus par rakstniekiem. Dzīvojam vienā istabā, ko māte īrēja no pusvācu, puslatviešu ģimenes Blaumaņa iela 34.
/ Smalkais tonis. Austrālijas Latvietis, Nr. 1509–1510 (21.12.1979) /

“Sniegs Rīgas ielās nokusa, puķu sieviņa tepat pie avīžu kioska pārdeva pirmās vijolītes, pureņu pušķus, pūpolus, balto vizbuļu saujas, bet man vel ziemas cepure galvā! Vai par to nevajadzēja kaunēties? Gan ausaines malas varēja sacelt un sasiet virs pakauša, taču ikviens redzēja, un es pats jutu, ka tā nav īsta kārtība. Gribu žokejmici, dīcu līdz apnikumam, kamēr māte atrada atrisinājumu: viņas māsa no tēvoča Jūlija cepures man izšūšot lepnu cepuri, — ne jau nu tādu, kādu lielajiem par dārgu naudu var nopirkt veikalos, bet īpaši man piemērotu. Un ne no auduma vai pelēcīgas drānas, par kādu es runāju, bet gan - no mīkstas ādas! Tas nu bija solījums, par kuru reizē priecājos un arī šaubījos: kāda būs jaunā cepure, vai tikai būs žokejmice?

Kad aizbraucām pie mātes māsas un tēvoča Jūlija Sarkandaugavā, kļuvu mierīgāks. Jūlijs, kā jau vīrietis, saprata manu vēlēšanos. Ar centimetru mēru viņš mērīja man galvu, atlocīja saritinātu ādas sloksni, zīmēja uz tās šādas tādas līnijas, līdz saņēmu noteiktu solījumu: pēc nedēļas man būs pašam sava jauna un lepna cepure – žokejmice ar nagu. Tieši tāda, kādu varot redzēt futbola vārtsargiem...

Nu, tas man bija tik liels apmierinājums, ka nejutu vairs vecās zaķausenes smagumu. Pēkšņi pasaule kļuva spoža, cilvēki mīļi, tēvocis Jūlijs šķita gandrīz kā pavasarīgs Ziemsvētku vecītis. Atvadoties spiedu viņam roku un nopietni vēl noprasīju: - Nu, tā tad - vīrs un vārds!? - Jūlijs pasmaidīja, tad arī nopietni atkārtoja: vīrs un vārds! Cepure būs, pats tev to aizvedīšu. Ja nu esi gaidījis tik ilgi, pagaidi vēl!"
/ Cepure. Austrālijas Latvietis, Nr.1372 (08.04.1977) /

Ar pseidonīmu Kaspars Pociems (vai iniciāļiem K. P.) Zigurds Bārda publicējies arī žurnālā “Gaisma” un “Dzimtenes kalendārā”, ar pseidonīmu Dāvids Draugs – katoļu biļetena “Gredzens” bērnu pielikumā.


Mūža nogali Zigurds Bārda aizvadīja aprūpes namā. Mūžībā aizgāja 1984. gada 1. augustā Melburnā. Viņu pieminot un atceroties Eduards Silkalns rakstīja:

“Zigurds Bārda bija allaž interesants, atjautīgs žurnālists, feļetonists, literāts un sarunu biedrs un parasti gaišas, priecīgas omas cilvēks, kas pamatos nepārmainījās pat pēdējos desmit mūža gados, kad streikoja veselība un ilgāki posmi bija jāpavada dažādās slimnīcās un aprūpes mītnēs. [..]Viņš nebija augstas domas par jebkādu patosu un vīpsnaja par mākslotību. Šīs ievirzes vislabāk uzskatamas viņa daudzajos ar Meta Metuma vārdu publicētos feļetonos, kur Klikata, Mieturs un citi izdomas tēli gan nopūlas turēties līdzi ikreizējam fasonam un laika garam un pasacīt vai izdarīt ko nozīmīgu un svarīgu, tomēr par tādiem pašiem sīkiem ikdienas ļautiņiem beigās vien izrādās. Zigurds īstenībā bija pretstats savam slavenajam tēvam, kam vajadzēja “plašuma, mūžam kas sauc, un tāles un debess un jūra”: Zigurds samierinājās ar dzīvi, kāda tā viņam bija dota, un vismaz uz āru nekādas ilgas pēc kā cēla un nezināma neizrādīja.” / Austrālijas Latvietis, 1984, 31. aug. /

Informāciju 2021. gada 4. aprīlī sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.