Ivande Kaija

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (4)

Darbi: Darba autors (32); Recepcijas persona (45)

Attēli: Persona attēlā(7)

VārdsIvande Kaija
Papildu vārdiLūkina
Dzimtais vārdsAntonija Sofija Meldere–Millere
KopsavilkumsIvande Kaija (1876–1942), rakstniece, publiciste un politikas aktīviste. Studējusi filozofiju Bernē un Leipcigā, klausījusies lekcijas Sorbonnas universitātē, apguvusi vācu, franču, krievu, angļu, itāļu, latīņu valodu. No 1910. gada periodikā publicējusi rakstus par sievietes problēmām un sabiedriski politiskiem jautājumiem. 1910. gadā, uzturoties Kastaņolā, tuvāk iepazinusies ar Raini un Aspaziju. Sarakstījusi vairākus romānus, no kuriem zināmākais ir romāns "Iedzimtais grēks" (1913), kurā aizstāvētas sievietes tiesības, uzskatot laulību bez mīlestības par netikumisku. Izvirzot vīrietim un sievietei vienādas prasības un vienādas tiesības, seksualitāte attēlota kā dabiska parādība, prasot atzīt sievietes seksualitāti un viņas tiesības to baudīt. Latvijas valsts dibināšanas laikā bijusi aktīva sabiedriskajā darbā. Strādājusi par franču preses referenti Ārlietu ministrijas informācijas nodaļā, darbojusies Sieviešu palīdzības korpusā un vadījusi tā izveidoto Zelta fondu, piederējusi pie sabiedrības viedokļa veidotājiem.
Personiska informācijaDzimusi tirgotāja un namīpašnieka Miķeļa un Matildes Melderu-Milleru ģimenē Jumpravas pagasta Jumpravmuižā. Antonija ir vecākā, viņai ir divas māsas – Ella Karlīne un Paulīne.
1878: ģimene pārvācas uz Rīgu.
Mācījusies Torņkalna elementārskolā.
1887–1895: mācījusies Lomonosova ģimnāzijā.
1895: Pēc Lomonosova sieviešu ģimnāzijas beigšanas devusies uz Kaukāzu kā mājskolotāja.
1900–01: klausījusies filozofijas lekcijas Bernes un Leipcigas Universitātē.
1901: apprecējusies ar ārstu Fēliksu Lūkinu (1875–1934). Pēc vīra gribas pametusi studijas. Ģimenē piedzimuši trīs bērni: Silvija (1903–1986), Haralds (1906–1991) un Ivars (1907–1942, no 1941. gada padomju ieslodzījumā).
1910–11: apceļojusi Eiropu.
1910: uzturoties Kastaņolā, tuvāk iepazinusies ar Raini un Aspaziju.
1910: klausījusies lekcijas Parīzes Universitātē Sorbonnā. Studinas nākas pārtraukt sliktās dzirdes dēļ.
1912–13: piedalījusies Aspazijas 25 gadu darba jubilejas svinību organizēšanā.
Pirmā pasaules kara laikā dzīvo Petrogradā, Maskavā un Krimā.
1917: kopā ar meitu atgriezusies Latvijā, kur 1918. gada rudenī sagaida arī Feliksu ar abiem dēliem. Vīrs slimo ar tuberkulozi un ir spiests 1919. gadā doties uz Davosu ārstēties.
1919: sākusi aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē, darbojās Sieviešu palīdzības korpusā un vadīja tā izveidoto Zelta fondu.
1919. gada novembris – 1921. gada janvāris: strādājusi par Ārlietu ministrijas Preses nodaļas sekretāri.
1920–21: laikraksta "Latvijas Sargs" redakcijas locekle.
1921. gada 7. aprīlis: ieradusies Valmierā, lai uzstātos ar priekšlasījumu "Par sabiedriskiem un tikumiskiem dienas jautājumiem", rakstnieci ķērusi trieka, laupot labās puses kustību, dzirdes un runas spēju. Turpmāk sazinājusies, rakstot ar kreiso roku. Slimības dēļ literārajā un sabiedriskajā dzīvē vairs nav piedalījusies.
1941: Ziemassvētku vakarā pie vecās Ģertrūdes baznīcas rakstnieci sabrauc vācu armijas smagā mašīna. Mirusi 1941. gada 2. janvārī.
Profesionālā darbība1892: uzraksta pirmo noveli "Trīs jaungada naktis".
No 1910: periodikā, galvenokārt laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" un "Latviešu izglītības biedrības gada grāmatā", publicēti Kaijas raksti par sievietes problēmām un sabiedriski politiskiem jautājumiem.
1919–1920: Latvijas valsts dibināšanas laikā bija aktīva sabiedriskā darbiniece, organizēja "Latvju Sieviešu Zelta fondu".

Romāni

1913: "Iedzimtais grēks"
1919: "Jūgā"
1921: "Sfinksa" (sarakstīts 1915. gadā)
1921: "Dzintarzeme" (vēsturisks romāns)

Lugas

1928: "Belvederes Apolons"
1928: "Mātes"
1928: "Atmaksas diena"

Ivande Kaija rakstījusi arī stāstus un noveles.
1928–1931: izdoti Kopoti raksti 10 sējumos.
Citātu galerija"Ivandes Kaijas darbiem daudz trūkumu, labs procents viņos mākslinieciski nepārkausēta feļetonisma. Netrūkst ari tendences. Bet šais darbos ari nepārprotami izmanāms ievērojams stāstītājas talants ar plašiem vērieniem. Līdzjūtīgu un saprotošu skatu – autore metusi sievietes dvēselē, rādījusi vienu otru zīmīgu tēlu, vienu otru spilgtu gleznu. Līdz pat pēdējam laikam Kaija bij vienīgā mūsu lielā stila rakstniece–prozaiķe. Viņai vienmēr būs sava īpatnēja vieta latvju rakstniecības vēsturē."

Pēteris Ērmanis. Ivande Kaija. Latvju Grāmata, Nr.6 (01.11.1926)


"Ivande Kaija savus romānus velta sievietei. Viņa ierosina jaunlaiku ģimenes un laulības jautājumus un mēģina risināt modernās sievietes psihes pavedienus. Ar retu drosmi rakstniece šķetina dzimumkopdzīves problēmas, iedziļinās to ētiskās un erotiskās parādībās un nereti nonāk pretrunā ar dziļi sabiedrībā ieaugušiem morāles un ētikas jautājumiem. Ivandes Kaijas darbi mazāk vērtīgi mākslas ziņā, bet vairāk modina interesi kā jaunu problēmu risinājumi."

Lilija Brante. Latviešu sieviete. R.: 1931, 60. lpp.

"Ivande Kaija ir cīnītāja un problēmu rakstniece, tas latviešu lasītājiem, kas pazīst viņas romānus, būs labi zināms. Šie "problemi" viņas romānos ir reizē viņas darbu spēks un vājums. Spēks tamdēļ, ka tie lauž jaunu ceļu domās un uzskatos daudzus ētiskus jautājumus, sevišķi par ģimeni, laulību, sievietes stāvokli sadzīvē, sievietes mātes tiesībām, par sievas un vira attiecībām ģimenē. Šie "problemi" viņas darbu vājums ir arī tamdēļ, ka tā dažkārt viņas romāni tiešām top pārāk problemātiski, literariski sastādīti, bez iekšējiem dziļākiem psicboloģiskiem pārdzīvojumiem, kas vienīgi stabilizē tēlojamos raksturus un tos no manekeniem, lellēm pārvērš par dzīviem mākslinieciskiem tēliem."
Līgotņu Jēkabs. Ivande Kaija. "Laime" Nr. 2, 1.02.1923.

Par romānu "Iedzimtais grēks"

"Ivandes Kaijas pirmais romāns "Iedzimtais grēks" (1913) ir psiholoģiski pārliecinošs mīlestības stāsts. Bez aizspriedumiem attēlotā sievietes pasaule pārsteidza un izraisīja asu kritiku galvenokārt no morāles normu viedokļa. Kaija aizstāvēja sievietes izvēles tiesības, uzskatot laulību bez mīlestības par netikumisku. "

Inese Treimane. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.
SaiknesMarija Liepiņa (1888–1984) - Krustmeita
Marija Liepiņa (1888–1984) - Radiniece
Paulīne Hermanovska - Māsa
Marta Liepiņa-Skulme (1890–1962) - Radiniece
Nodarbespubliciste
rakstniece
politikas aktīviste
Dzimšanas laiks/vieta13.10.1876
Jumpravmuiža
Jumpravmuiža , Limbažu pagasts, Limbažu novads
Dzīvesvieta1911 – 1914
Hamburgas iela 11, Rīga
Hamburgas iela 11, Rīga, LV-1014
Gertika māja
Lūkinu ģimene te apmetas 1910. gada nogalē un dzīvo līdz 1. Pasaules karam. Šeit sarakstīts romāns "Iedzimtais grēks".
IzglītībaTorņakalna elementārskola
Rīga
Rīga

1887 – 1895
Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāzija
Raiņa bulvāris 29, Rīga
Raiņa bulvāris 29, Rīga, Latvija, LV-1050

1900 – 1901
Berne
Bern, Switzerland

Studē filozofiju.


1900 – 1901
Leipciga
Leipzig, Germany

Studē filozofiju.


1910
Sorbonnas Universitāte
Parīze
Paris, France

Klausās lekcijas.


1910
Parīze
Paris, France
Apmeklē žurnālistu skolu, kur mācās rakstīt ievadrakstus.
Darbavieta1920 – 1921
Latvijas Republikas Ārlietu ministrija
Rīga
Rīga

Valodniece referente


1920 – 1921
Laikraksts "Latvijas Sargs"
Dzirnavu iela 119, Rīga
Dzirnavu iela 119, Rīga, LV-1050

Redaktore, mākslas un literatūras nodaļas vadītāja

Dalība organizācijās1919 – 1921
Latvijas Sieviešu palīdzības korpuss
Rīga
Rīga
Zelta fonds, priekšniece

18.01.1920
Rīgas dome
Rīga
Rīga
Deputāta kandidāte no Pilsoniskā bloka saraksta.

00.02.1920 – 00.02.1920
Latvijas Sieviešu savienība
Rīga
Rīga
Viena no dibinātājām.

17.04.1920 – 18.04.1920
Bezpartejisko pilsoņu kandidātu saraksts
Rīga
Rīga

Deputāta kandidāte Satversmes sapulces vēlēšanās

Emigrē1914 – 1917 (Datums nav precīzs)
Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia
Petrograda

1914 – 1917 (Datums nav precīzs)
Maskava
Moscow, Russia

1914 – 1917 (Datums nav precīzs)
Krima
Crimea, Ukraine
Ceļojums1895 (Datums nav precīzs)
Kaukāzs
Caucasus

Strādā kā mājskolotāja.


1910 – 1914 (Datums nav precīzs)
Vācija
Germany

1910 – 1914 (Datums nav precīzs)
Šveice
Switzerland

1910 – 1914 (Datums nav precīzs)
Itālija
Italy

1910 – 1914 (Datums nav precīzs)
Francija
France

00.10.1910 – 00.12.1910
Kastanjola
Castagnola, Ticino, Switzerland
Personīgi iepazīstas ar Aspaziju un Raini.

00.12.1910
Roma
Rome, Metropolitan City of Rome, Italy

00.01.1911
Davosa
Davos, Canton of Grisons, Switzerland

00.01.1911 – 00.02.1911
Parīze
Paris, France

1913
Davosa
Davos, Canton of Grisons, Switzerland
1913. gada vasarā ar plaušu karsoni saslimst dēls Ivars, pēc viņa izveseļošanās Ivande Kaija ar visiem trim bērniem aizbrauc uz ārzemēm, apmeklē labākos Šveices kūrortus, nodzīvo divus mēnešus Kastaņolā un 1914. gada vasarā atgriežas Rīgā.

1913
Kastanjola
Castagnola, Ticino, Switzerland
Miršanas laiks/vieta02.01.1942
Rīga
Rīga
Apglabāts00.01.1942
Rīgas Otrie Meža kapi
Gaujas iela 12, Rīga, LV-1026
ApbalvojumiTriju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece ar 1926. gada 16. novembra lēmumu.
IV šķira
1926

Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļa
1933

Kartes leģenda



















Tiek rādīti ieraksti 1-30 no 30.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Jumpravmuiža
(Jumpravmuiža , Limbažu pagasts, Limbažu novads)
13.10.1876Dzimšanas laiks/vietaCiems
2Hamburgas iela 11, Rīga
(Hamburgas iela 11, Rīga, LV-1014)
1911 - 1914DzīvesvietaĒka, māja
3Rīga
(Rīga)
02.01.1942Miršanas laiks/vietaPilsēta
4Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
1914 - 1917EmigrēPilsēta
5Maskava
(Moscow, Russia)
1914 - 1917EmigrēPilsēta
6Krima
(Crimea, Ukraine)
1914 - 1917EmigrēReģions, apgabals
7Rīgas Otrie Meža kapi
(Gaujas iela 12, Rīga, LV-1026)
01.01.1942ApglabātsKapsēta
8Raiņa bulvāris 29, Rīga
(Raiņa bulvāris 29, Rīga, Latvija, LV-1050)
1887 - 1895IzglītībaĒka, māja
9Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
10Berne
(Bern, Switzerland)
1900 - 1901IzglītībaPilsēta
11Leipciga
(Leipzig, Germany)
1900 - 1901IzglītībaPilsēta
12Parīze
(Paris, France)
1910IzglītībaPilsēta
13Parīze
(Paris, France)
1910IzglītībaPilsēta
14Rīga
(Rīga)
1920 - 1921DarbavietaPilsēta
15Dzirnavu iela 119, Rīga
(Dzirnavu iela 119, Rīga, LV-1050)
1920 - 1921DarbavietaĒka, māja
16Vācija
(Germany)
1910 - 1914CeļojumsValsts
17Kaukāzs
(Caucasus)
1895CeļojumsReģions, apgabals
18Šveice
(Switzerland)
1910 - 1914CeļojumsValsts
19Itālija
(Italy)
1910 - 1914CeļojumsValsts
20Francija
(France)
1910 - 1914CeļojumsValsts
21Kastanjola
(Castagnola, Ticino, Switzerland)
01.10.1910 - 01.12.1910CeļojumsCiems
22Roma
(Rome, Metropolitan City of Rome, Italy)
01.12.1910CeļojumsPilsēta
23Davosa
(Davos, Canton of Grisons, Switzerland)
01.01.1911CeļojumsPilsēta
24Parīze
(Paris, France)
01.01.1911 - 01.02.1911CeļojumsPilsēta
25Davosa
(Davos, Canton of Grisons, Switzerland)
1913CeļojumsPilsēta
26Kastanjola
(Castagnola, Ticino, Switzerland)
1913CeļojumsCiems
27Rīga
(Rīga)
1919 - 1921Dalība organizācijāsPilsēta
28Rīga
(Rīga)
17.04.1920 - 18.04.1920Dalība organizācijāsPilsēta
29Rīga
(Rīga)
01.02.1920 - 01.02.1920Dalība organizācijāsPilsēta
30Rīga
(Rīga)
18.01.1920Dalība organizācijāsPilsēta
"(..) es gribētu tēlot sievieti, kāda viņa ir, cik nesimpātiska kā verdzene, cik kaitīga progresam un arī paša vīrieša nelaime, ka viņa pēdējo traucē un kavē – vispār – rādīt, kā brīva sieviete nāktu arī pašam vīrietim par labu,"[i] raksta Ivande Kaija vēstulē Rainim.


Nākamā rakstniece Ivande Kaija, dzimusi kā Antonija Meldere–Millere 1876. gada 12. oktobrī Jumpravas pagasta Jumpravmuižā tirgotāja Miķeļa Meldera–Millera un viņas sievas Matildes ģimenē kā vecākā no sešiem bērniem. 1878. gadā ģimene pārceļas uz Rīgu, kur tēvs iegādājas vairākus namus Torņakalnā. Antonija mācījusies Torņakalna elementārskolā un vēlāk ieguvusi labu izglītību Lomonosova ģimnāzijā (1887–1895). Viņa aizraujas ar zīmēšanu, mūziku un rakstniecību. Ģimnāzijas laikā uzrakstījusi arī pirmo noveli "Trīs jaungada naktis" (1892). Pēc Lomonosova ģimnāzijas beigšanas devusies uz Kaukāzu, kur, tāpat kā daudzas citas tajā laikā ģimnāzijas izglītību ieguvušas meitenes, strādājusi par mājskolotāju. Vēlāk klausījusies filozofijas lekcijas Bernē un Leipcigā (1900–1901). Apguvusi vācu, krievu, latīņu, franču un itāļu valodu. 1901. gadā atgriezusies Rīgā un apprecējusies ar acu ārstu Fēliksu Lūkinu (1875–1934). Ģimenē piedzimst trīs bērni – meita Silvija un dēli – Haralds un Ivars.

Laulāto attiecības ir sarežģītas, un 1910. gada rudenī Antonija Lūkina, priekšzīmīga sieva un ģimenes māte, dodas ceļojumā pa Eiropu, apmeklējot Cīrihi, Romu un Parīzi, taču viens no galvenajiem ceļojuma mērķiem ir Aspazijas un Raiņa apciemošana Kastaņolā. Gundega Grīnuma raksta, ka īsi pirms iepazīšanās ar Raini un Aspaziju Ivande Kaija – "šī brāzmaini temperamentīgā, uz kompromisiem nespējīgā būtne, kurai pilsoniskās laulības realitātes bija atnesušas bezcerīgu vilšanos,"– bija "nobriedusi dumpim".[ii] Viņā ir nobriedusi sacelšanās pret sabiedrībā valdošo dubultmorāli un sievietes tiesību ierobežojumiem, – izrādās, ka nodrošināta vidusšķiras dzīve nesniedz neatkarību, pēc kuras viņa alkst.

Pirmā vizīte Kastaņolā ilgst no 1910. gada oktobra beigām līdz decembra sākumam, pēc kuras aizsākas ilggadēja un noturīga vēstuļu draudzība starp Ivandi Kaiju, Aspaziju un Raini. No Kastaņolas viņa tālāk dodas uz Romu, tad uz Parīzi, kur klausās lekcijas Parīzes Universitātē Sorbonnā un žurnālistu skolā. Diemžēl studijas jāpārtrauc dzirdes pasliktināšanās dēļ. 1911. gada 21. janvārī par šo drūmo atklājumu viņa vēstulē Aspazijai raksta: "(..) kad pārnācu mājas no kādas lekcijas, tad domās arvien pārcēlos uz Kastaņolu, liku savu galvu Jūsu klēpī un raudāju, raudāju... Redziet, es nesadzirdu neviena vārda. To es nesagaidīju, ka tik slikti man būs ar dzirdēšanu. "lzberzos beņķus" gan Sorbonā, gan College de France, – gan savā žurnālistu skolā, bet ar vienlīdzīgiem panākumiem. Tagad es pamazām apmierinājos, padodos savam likteņam – urbjos iekšā bibliotēkās. [Nu] es vismaz zinu skaidri, ka mans darba lauks ir četras istabas sienas."[iii] Pēc vairākiem Kastaņolā, Romā un Parīzē pavadītiem mēnešiem, kad sabrukuši sapņi par studiju atjaunošanu, viņai nākas atgriezties mājās, kur topošā rakstniece aizrautīgi un enerģiski ķeras pie darba. Vispirms viņa saraksta trīs lugas – "Ādams un Ieva", "Belvederas Apollons" un "Madonnas".

Saņēmusi "Madonnu" rokrakstu, Aspazija 1911. gada 29. maijā Ivandei Kaijai raksta, ka radošam darbam nepieciešama disciplīnu, paškritika un iekšēja harmonija: "Man, galvenais, dara rūpes Jūsu iekšējais nemiers. Tas gan ir dzinējs spēks un tāds vētras motors, bet priekš rezultātiem un radīšanas vajag miera, dziļa miera, liela klusuma. [..] Vielu Jūs esat uztvēruši labu, tā dod iespējas priekš stipriem konfliktiem un liela dziļuma, bet Jūs ar savu drudžaino steigšanos neesat viņu diez gan dziļi izvērsuši un izstrādājuši."[iv] Ivande Kaija pēc dabas un arī savus literāros darbus strādājot ir aizrautīga, emocionāla, impulsīva un strauja, raksta viņa alkainā steigā un viņai ir grūti savus darbus labot un pārstrādāt. Rakstniece Ivande Kaija ir arī neparasti drosmīga, jo savos darbos viņa atklāti skars sievietes dzīves problemātiku, kas iepriekš latviešu literatūrā no sievietes skatupunkta nav rādīta, tēlojot sievieti, kura, tāpat kā vīrietis, uzdrīkstas pārkāpt tradicionālās laulības sistēmu un kļūdīties. Kā raksta Linda Kusiņa, pirms Ivandes Kaijas šādā situācijā sieviete, kura iziet ārpus laulības sistēmas, piedzīvoja negodu, ārprātu vai nāvi, taču Ivande Kaija savā romānā "Iedzimtais grēks", "rāda sabiedrību, kurā sieviete, līdzīgi vīrietim, var kļūdīties partnera izvēlē, spēj reflektēt par savu kļūdu, atsakās melot, lai iekļautos melīgā sistēmā, neizjūt pazemojumu, bet gan aktīvi meklē profesionālo un personisko piepildījumu."[v] Šāds sievietes tēls vēl ir neparasta parādība latviešu literatūrā, tādēļ sabiedrības daļā, kas turas pie tradicionālās kārtības, tiek asi nosodīts.

Iedzimtais grēks

1911. gada novembrī Ivande Kaija vēstulē Rainim atklāj romāna "Iedzimtais grēks" ieceri,[vi] bet 1912. gada sākumā viņa ķeras pie romāna sacerēšanas. Tobrīd ģimene mitinās Mežaparkā, un rakstniecei ir piemēroti apstākļi, lai milzīgā sasprindzinājumā četru mēnešu laikā pateiktu to, ko gadiem ilgi vērojusi savā un citu pilsonisko sieviešu laulības dzīvē. (1913. gada 30. janvārī autore dienasgrāmatā raksta: "Mana darba mērķis taisni ir – rādīt sievietes dvēseli. Man tikai vajadzēja viņu padarīt, šo darbu, izteikt visu, kas pa ilgiem gadiem bija sakrājies manā dvēselē, sasāpējis. Vai tā būs drāma, stāsts vai novele, to es nezināju, es iesāku ar drāmu "Ādams+Ieva", ar ko nebiju pilnīgi apmierināta, to ieslēdzu skapī, uz Raiņa ierosinājumu iesāku episkā formā izteikties, pirmo reizi bija domāts "Gaidas mīlestība", tad rakstot ideja auga un pletās plašumā..."[vii]) 1912. gada aprīlī romāna "Gaida" manuskripts ir pabeigts, taču rakstniece vēstulē Rainim un Aspazijai sūdzas, ka viņai trūkst pacietības to pārrakstīt, slīpēt un papildināt, jo padomā jau jaunas ieceres: "sēdēt pie tā viena darba vēl otru gadu, kur citi mācas virsū – tas ir par daudz grūti."[viii]

1912. gada rudenī, kad manuskripts ir noslīpēts un pārrakstīts, Ivande Kaija, rūpēs par "dievinātās Aspazijas, idejiskās priekšgājējas, garīgās iedvesmotājas un vēlāk arī tuvas draudzenes" veselību un radošo brīvību, kura trimdā ir stipri ierobežota, iniciē Aspazijas 25 gadu darba jubilejas svinību organizēšanu un aktīvi iesaistās idejas īstenošanā, rīkojot Aspazijas dzejas vakarus, viņas lugu izrādes un uzsākot naudas līdzekļu vākšanu balvai. (1912. gada 11. novembrī viņa savā dienasgrāmatā raksta, ka nolikusi romāna pabeigto manuskriptu malā, jo ir aizņemta ar Aspazijas jubilejas rīkošanu: ""Iedzimtais grēks" nu stāv gatavs, iesiets aukliņā, ka var viņu stiept uz "Dzimtenes Vēstneša" redakciju. Rīt vai parīt gribu to izdarīt. Tagad, pirms tā Aspazijas lieta nav galā, nevaru sēsties pie cita darba." Un 1912. gada 20. novembrī: "Par "Iedzimto grēku" rūpēties nav tagad vaļas.")[ix]

1913. gada janvārī romāna "Iedzimtais grēks" pirmo daļu "Gaidas pirmā mīlestība" turpinājumos sāk publicēt laikraksta "Dzimtenes Vēstnesis" literārajā pielikumā, taču, kad tas izraisa skandālu, publikācija tiek pārtraukta. Tajā pat gadā romāns tiek izdots grāmatā. Darbā, kurā attēlots kā meitene izaug par sievieti, Kaija izvirzījusi vīrietim un sievietei vienādas prasības un vienādas tiesības, seksualitāti attēlojot kā dabisku parādību un prasot atzīt sievietes seksualitāti un viņas tiesības to baudīt. Autorei tiek pārmesta gan sievietei nepieņemama, rupja un nekautrīga valoda, gan vīriešu nīšana, gan ģimenes ārdīšana un seksuālās uzdzīves propoganda. Andrejs Upīts, nosaucot romānu par "pilsoniskās sievietes seksuālās dzīves enciklopēdiju", raksta: "Pilsoņa guļamistabā Ivande Kaija jūs iesloga ar pirmo lappusi, aizbultē jums aiz muguras durvs, piever logam slēģus, uzdedz naktslampiņu – un 493 lappušu garā gabalā jums jāstāv par liecinieku visvisādiem kustoniskiem saejas aktiem, jāelpo vaislas stacijas gaiss, jāož raksturīgā āža smaka un jāredz beidzamie sīkumi – līdz pat prezervatīvu kārbai un naktspodam zem gultas."[x] Romānam, kas veltīts rakstnieces meitai 16. dzimšanas dienā, tiek pārmesta jaunatnes saindēšana ar "jēli slidenu lektīru", un tas tiek uzlūkots kā jaunatni "tikumiski samaitājošs". Neskatoties uz kritikas pārmetumiem, romāns ir ļoti populārs, un to lasa gan sašutušie, gan tie, kas par romānu jūsmo.

Iesākto tēmu – sievietes situācijas un psiholoģijas izpēti, intīmās dzīves problemātiku un tradicionālās laulības traģiku – rakstniece turpina romānos "Sfinksa" (sarakstīts 1915. gadā, publicēts laikrakstā "Latvijas Sargs" 1920. gadā, grāmatā izdots 1921. gadā) un "Jūgā" (sarakstīts 1917. gadā, publicēts 1919. gadā). Abi darbi tapuši Pirmā pasaules kara laikā bēgļu gaitās, mākslinieciski ir sasteigti un vājāki par pirmo romānu.

Pirmā pasaules kara laikā Ivande Kaija dzīvo Petrogradā, Maskavā un Krimā, bet 1917. gadā kopā ar meitu atgriežas Rīgā. Viņu nomāc neziņa par vīru un dēliem, kuri vēl atrodas Krievijā un kurus gaida mājās. Šī laika dienasgrāmatā viņa fiksējusi arī vēsturiskā romāna "Dzintarzeme" tapšanu. 1918. gada 23. jūlijā, kopā ar meitu uzturoties Majoros, Ivande Kaija raksta: "Ar izmisumu līdz šim pie tā [Dzintarzeme] strādāju, bet nu tas grūtākais bez šaubām ir garām; I daļa, 168. lappuses gatavas. Tas ir vairāk kā trešdaļa. Viss tas garlaicīgais sākums ar tautas vēsturi, parašām nu ir pāri. Nu varēs pulsēt dzīvība. Kādas dienas jau esmu strādājusi ar īstu prieku un veicas itin labi." 29. jūlijā: "Tā gribētos jaukajā laikā paslinkot, pagozēties jūrmalā saulītē, vispāri – justies kā citas sievietes: palasīt interesantus romānus, pašūt kādu mājas rokdarbu, bet – darbs guļ uz sirds, nedod miera. Un nekad, sen vairs, kopš esmu sākusi literāriski nodarboties, nezinu, kas ir vaļa. Jūtos visur kā pētītāja, kā mākslas kalpone: sabiedrībā skatos uz cilvēkiem kā uz pētīšanas objektiem, dabu vēroju, mazāk baudu. (..) Ir debesslaimība būt māksliniekam, radīt kā tādam, bet – kādreiz gribas arī cilvēkam būt, gluži ikdienas caurmēra cilvēkam starp citiem. Bet to nevar, un tad māksla kā nospiež."[xi]

Bez romāniem un lugām "Belvederes Apollons"; "Mātes"; "Atmaksas diena" Ivande Kaija sarakstījusi arī vairākus stāstus un noveles – "Māsa Līvija" (almanahā "Rakstnieki un mākslinieki kareivjiem", 1915); "Vecmāmiņas dzimtene" ("Dzimtenes Vēstnesis", 1915); leģenda "Pravietis" ("Latvijas Sarga" janvāra numuros, 1921); "Sausleja kundze" (1921), u. c.

Sabiedriski politiskā darbība

1918. gada rudenī viņa no bēgļu gaitām sagaida vīru ar abiem dēliem. Taču Fēlikss Lūkins slimo ar tuberkulozi un 1919. gada septembrī viņš dodas uz Davosu ārstēties, tādēļ rūpes par ģimeni gulstas uz Ivandes Kaijas pleciem. No 1919. gada oktobra līdz 1921. gada janvārim viņa strādā par franču preses referenti Ārlietu ministrijas informācijas nodaļā. Laikā, kamēr Fēlikss ārstējas Davosā, Ivande Kaija pilnībā nododas sabiedriski politiskajam darbam, kas, iespējams, bez vīra prombūtnes nebūtu noticis (par to liecina viņas rakstītais dienasgrāmatā: "ja F. būtu bijis mājās, tad es to nekad nebūtu darījusi, to es skaidri zinu"). 1919. gada 31. oktobrī viņa uzraksta uzsaukumu latviešu sievietēm dibināt Zelta fondu, ziedojot vērtslietas valsts vajadzībām. Viņa darbojas Sieviešu palīdzības korpusā un vada tā izveidoto Zelta fondu. Viņa runā Rīgas domes vēlēšanu sapulcē ārpus partijas stāvošo sieviešu vārdā. Kopā ar ārsti Anastasiju Čiksti izstrādā statūtus un programmu, ar kuru sievietes plānoja piedalīties Satversmes sapulces vēlēšanās. No 1920. līdz 1921. gadam viņa strādāja arī laikraksta "Latvijas Sargs" literatūras un mākslas nodaļā, rakstīja ievadrakstus un politiskus komentārus. Kā raksta Ineta Lipša, "[t]obrīd nevienai citai sievietei nebija tādu politiskās ietekmes iespēju kā Ivandei Kaijai. Rakstniece piederēja pie sabiedrības viedokļa veidotājiem (..)"[xii] Arī viņas romāni bija populāri, tie tika plaši lasīti un līdz ar to arī labi pirkti, tādēļ izdevēji rakstnieci labi atalgoja. 1921. gadā viņa bija sasniegusi ekonomisku neatkarību no vīra, pēc kuras bija ilgojusies, cienījamu stāvokli valsts sociālpolitiskajā dzīvē un savu vietu literatūrā.

1921. gada 7. aprīlī Ivande Kaija dodas uz Valmieru, lai uzstātos ar priekšlasījumu "Par sabiedriskiem un tikumiskiem dienas jautājumiem", viņu ķer trieka, laupot labās puses kustību, dzirdes un runas spēju. Turpmāk līdz pat mūža beigām viņa sazinājusies, rakstot ar kreiso roku. Slimības dēļ literārajā un sabiedriskajā dzīvē vairs nav piedalījusies.

1926. gadā Ivandei Kaijai kā sieviešu palīdzības korpusa darbiniecei un "Zelta fonda" dibinātājai piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Mazliet vēlāk tika izdoti Ivandes Kaijas Kopoti raksti 10 sējumos (Zelta Grauds, 1928–1931). 1935. gadā Preses biedrība rīko rakstnieces 25. gadu darba jubileju, bet 1936. gadā ar sekretāres Maldas Caunes palīdzību viņa raksta autobiogrāfiju Jāņa Ķelpes izdevumam "Sieviete latvju rakstniecībā" (Jelgava, 1936): "Nu jau 15 gadus es visu notiekošo vēroju tiki no malas. Vai jūs zināt, ko nozīmē klusu ciest tik daudz gadu? Nav vārdu, lai aprakstītu visu, ko pārcietu. Sākumā tas bija drausmīgs izmisums. Bet tad laiks mani dziedināja, un es pamazām samierinājos ar nenovēršamo. Kamēr varēju strādāt, mani visu paņēma mans darbs avīžniecībā, rakstniecībā, sabiedriskā dzīvē. Mani bērni auga kā bārenīši. Sirds sāpēja par tiem, bet palīdzēt es nevarēju, man nebija vaļas. Kad es "nomiru" ārējai dzīvei, brīva laika nu man bija pa pilnam, bet savas dzīves grožus valdīt un vadīt es vairs nespēju. Sirds tādēļ sāpēja vēl vairāk."[xiii] Romāns "iedzimtais grēks", kas 1913. gadā sacēla satraukumu, pievēršot sabiedrības uzmanību iepriekš publiski maz apspriestiem jautājumiem, 20. un 30. gados jau ir zaudējis aktualitāti un piemirsts. Neskatoties uz rakstnieces popularitāti, arī viņa pati ir ātri aizmirsta.

1941. gada Ziemassvētku vakarā pie vecās Ģertrūdes baznīcas rakstnieci sabrauc vācu armijas smagā mašīna. Ivande Kaija mirusi 1941. gada 2. janvārī.


Informāciju 2021. gada jūnijā sagatavoja Zita Kārkla.
Projekts "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" Nr. 1.1.1.2./VIAA/3/19/430



[i] Meistar, māci pats sevi! Gundegas Grīnumas ievads. [Ivandes Kaijas sarakste ar Aspaziju un Raini.] Karogs, 1996, Nr. 7, 217.
[ii] Turpat, 194.
[iii] Turpat, 202.
[iv] Viese, S. Ar Triju zvaigžņu ordeņa starojumu. Latvijas Vēstnesis Nr. 146, 10.12.2001.
[v] Kusiņa, L. Sieviešu jautājums un sievietes tēls latviešu rakstniecībā, 1870–1920. Promocijas darbs. R.: LU, 2013, 106–07.
[vi] Meistar, māci pats sevi! Gundegas Grīnumas ievads. [Ivandes Kaijas sarakste ar Aspaziju un Raini.] Karogs, 1996, Nr. 7, 217.
[vii] Viese, S. Aspazija un Ivande Kaija. Raiņa gadagrāmata 1988 (1988), 117.
[viii] Meistar, māci pats sevi! Gundegas Grīnumas ievads. [Ivandes Kaijas sarakste ar Aspaziju un Raini.] Karogs, 1996, Nr. 7, 202.
[ix] Grīnuma, G. Es būšu tavas rokas mazākais pirkstiņš... Ivandes Kaijas sarakste ar Aspaziju un Raini. Karogs Nr. 7,1997, 162–89.
[x] Upīts, A. Mūsu jaunās rakstnieces. Domas, Nr. 6, 1913, 666.
[xi] Kaija, I. Mana dienasgrāmata (1918. 23. jūlijs – 1921. 5. aprīlis). Zelta Grauds, 1931, 7., 9.
[xii] Lipša, I. Ivande Kaija. 100 sievietes Latvijas kultūrā un politikā, 2008, 203.
[xiii] Ķelpe, J. Sieviete latvju rakstniecībā 1936, 54.


Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.