Alberts Gulbis

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (14); Recepcijas persona (6)

Attēli: Persona attēlā(3)

VārdsAlberts Gulbis
KopsavilkumsAlberts Gulbis (1892–1983) – rakstnieks un skolotājs. Bērnu un jauniešu auditorijai sarakstījis vēsturiskus stāstus par Latvijas senākās vēstures notikumiem: "Gaidis" (periodikā 1935, grāmatā 1938), "Meitene ar akmens cirvi" (1967), "Pirms tūkstoš gadiem" (1968), "Pičs aizbēg pasaulē" (1970), "Noslēpumainās bultas" (1972), "Tas notika lībiešu zemē" (1978), tajos rūpīgi raksturoti laikmeta, vides un sadzīves apstākļi.
Personiska informācijaDzimis Dobelē Jetes un Friča Gulbju ģimenē.
Mācījies Oto Feldmaņa privātskolā Dobelē (skolotāji Oto Feldmanis, Roberts Freibergs, Dāvids Beika).
19071911: mācījies un beidzis Valmieras skolotāju semināru, šajā laikā seminārā vecākā kursā mācījušies arī Jānis Ezeriņš un Leons Paegle.
19111913: strādājis Daugavgrīvas draudzes skolā par palīgskolotāju.
19131949: Irlavas skolas pārzinis un vēstures skolotājs (ar pārtraukumiem). Pirmā pasaules kara laikā, 1917. gadā, neilgi strādājis Jērcēnu pagasta skolā.
1949: pārcēlies uz Rīgu.
1951–1957: strādājis Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas izdevniecībā par ražošanas daļas vadītāju.

Alberta Gulbja un latviešu valodas, literatūras un ģeogrāfijas skolotājas Helēnas Gulbes (dzimusi Kaupe) meita ir gleznotāja Ērika Gulbe (1916–2003).
Profesionālā darbība

Vēsturiskā proza jaunatnei

1935: "Gaidis" (žurnālā "Dzimtene un Pasaule", nr. 13–24; grāmatā 1938, Valters un Rapa).
1967: "Meitene ar akmens cirvi" (Liesma).
1968: "Pirms tūkstoš gadiem" (Liesma).
1970: "Pičs aizbēg pasaulē" (Liesma).
1972: "Noslēpumainās bultas" (Liesma).
1978: "Tas notika lībiešu zemē" (Liesma).
1978: "Trīs draugi senajā Rīgā" (nepublicēts; fragmentu publikācijās figurē arī nosaukumi "Četri draugi senajā Rīgā" un "Rīga 14. gadsimtā").
Citātu galerija

Par Alberta Gulbja darbiem

"No visiem prozas rakstītājiem mūsu literatūrā laikam gan Alberts Gulbis ir visuzticīgākais vēsturiskajam stāstam. Pēc izglītības viņš ir vēsturnieks. Ilgus gadus nostrādājis skolā, viņš tagad ar daiļliteratūras palīdzību turpina savu iemīļoto darbu – darīt tuvu jaunatnei Latvijas vēsturi, tās notikumus, atsevišķu cilšu likteņus. 1967. gadā iznāca grāmatā viņa pirmais darbs – stāsts par Latvijas senvēsturi "Meitene ar akmens cirvi", sekoja virkne citu (..).
Alberta Gulbja darbi, kas iz
nākuši sērijā "Stāsti par vēsturi", visi ir stipri balstīti konkrētā Latvijas vēstures materiālā – tie radušies no arheoloģiskajos izrakumos gūtajiem priekšstatiem par mūsu senču dzīvi, no vēstures avotu liecībām. Līdz ar to viņa grāmatas paver precīzu attēlojamā laikmeta ainu gan par atsevišķu cilšu dzīves veidu, gan nodarbošanos, gan apģērbu, darbarīkiem un ieročiem, gan mītņu izskatu. Tieši šī ārējā atribūtika ir spēcīgākā rakstnieka talanta šķautne – precīzs, detalizēts, uzskatāms apraksts par lietu pasauli, kura apņēmusi cilvēkus pirms daudziem gariem gadsimtiem. Ar saistoša sižeta izveidi autors neaizraujas, nav viņam tādu drošuļu kā Rutku Tēvam. Alberts Gulbis arī neveido savus stāstus kā vērtējumu par kādu vienu vēsturisku notikumu."

Kiršentāle, Ingrīda. Pirms 800 gadiem Mārtiņsalā. Literatūra un Māksla, 30.06.1978.
Nodarbesskolotājs
rakstnieks
Dzimšanas laiks/vieta05.01.1892
Dobele
Dobele, Dobeles novads
IzglītībaOto Feldmaņa privātskola
Dobele
Dobele, Dobeles novads

1907 – 1911
Valmieras skolotāju seminārs
Leona Paegles iela 40, Valmiera
Leona Paegles iela 40, Valmiera

mācījies un beidzis Valmieras skolotāju semināru

Darbavieta1911 – 1913
Daugavgrīvas draudzes skola
Vecmīlgrāvis
Vecmīlgrāvis, Rīga

strādājis par palīgskolotāju


1913 – 1949 (Datums nav precīzs)
Irlavas 6-klašu pamatskola
Irlavas vidusskola
"Irlavas vidusskola", Irlava, Irlavas pagasts, Tukuma novads, LV-3137

bijis skolas pārzinis un vēstures skolotājs


1917 – 1917 (Datums nav precīzs)
Jērcēnu pamatskola
Baltā Māja
"Baltā Māja", Jērcēnu pagasts, Valmieras novads, LV-4715

1951 – 1957
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas izdevniecība
Rīga
Rīga
strādājis par ražošanas daļas vadītāju
Miršanas laiks/vieta30.11.1983
Rīga
Rīga
Apglabāts02.12.1983
Rīgas Otrie Meža kapi
Gaujas iela 12, Rīga, LV-1026

Kartes leģenda











Tiek rādīti ieraksti 1-9 no 9.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Dobele
(Dobele, Dobeles novads)
05.01.1892Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Rīga
(Rīga)
30.11.1983Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Rīgas Otrie Meža kapi
(Gaujas iela 12, Rīga, LV-1026)
02.12.1983ApglabātsKapsēta
4Dobele
(Dobele, Dobeles novads)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
5Leona Paegles iela 40, Valmiera1907 - 1911IzglītībaĒka, māja
6Irlavas vidusskola
("Irlavas vidusskola", Irlava, Irlavas pagasts, Tukuma novads, LV-3137)
1913 - 1949DarbavietaĒka, māja
7Vecmīlgrāvis
(Vecmīlgrāvis, Rīga)
1911 - 1913DarbavietaPilsētas daļa
8Rīga
(Rīga)
1951 - 1957DarbavietaPilsēta
9Baltā Māja
("Baltā Māja", Jērcēnu pagasts, Valmieras novads, LV-4715)
1917 - 1917DarbavietaViensēta
Skolotājs un rakstnieks Alberts Gulbis dzimis Dobelē Jetes un Friča Gulbju ģimenē. Mācījies Oto Feldmaņa privātskolā Dobelē, kur viņa skolotāji ir 1905. gada revolūcijas dalībnieki Oto Feldmanis, Roberts Freibergs un Dāvids Beika, savukārt klasesbiedrs un draugs – nākamais gleznotājs Valdemārs Tone. No 1907. gada Alberts Gulbis mācījies Valmieras skolotāju seminārā, šajā laikā seminārā vecākā kursā mācījušies arī Jānis Ezeriņš un Leons Paegle. Mūža nogalē rakstītajās atmiņās rakstnieks vēlāk atcerējies: “Kādā vakarā reizē ar Ezeriņu atgriezāmies no pilsētas. Netālu no semināra vārtiņiem pēkšņi apstājāmies, tad, pašiem nemanot, sākām skriet – semināra ēka zvīļoja vienās liesmās. “Visi mani darbi skapītī pie gultas,” iekliedzās Ezeriņš un aizjoņoja glābt savus garabērnus. Taču izrādījās, ka nekas nav jāglābj: kad tiku tuvāk, redzēju, ka uguns mānu lielajos logos uzbūrusi noejoša vakara saule, pie tam tik pārliecinoši, ka pilnam atgādināja uguns nelaimi.”

Pēc semināra beigšanas 1911. gadā Alberts Gulbis strādājis Vecmīlgrāvī, Daugavgrīvas draudzes skolā par palīgskolotāju. No rakstnieka atmiņām: “Neaizmirstama man palikusi pirmā patstāvīgā mācības stunda klasē. Biju pārliecināts, ka zinu, kā klasē izturēties, kā runāt. Stundas plāns un dažādi jautājumi bija sagatavoti, varēju droši sākt stundu. Sākumā skolēni mani cieši nopētīja, un likās, ka viss būs labi. Lai gan biju krietni uztraucies, tomēr ievēroju, ka skolēni mani nepavisam neklausās. Citi paklusu runājās, citi šķirstīja grāmatas, vēl citi kaut ko rakstīja, bet divi puikas, nometušies uz grīdas, spēlēja zekserus. Ko tagad darīt? Palīdzēja skolas pārzinis Kārlis Brēmanis, vecs, piedzīvojis pedagogs. Sapratu, ka man daudz trūkst no īsta skolotāja, ka vēl daudz jāvēro, jādomā un jāmācās, jāmācās... Vēl dažu labu mēnesi man bez bažām par pasniedzamo stundu bija jātur rūpe arī par disciplīnu. (..) Manā laikā Daugavgrīvas draudzes skolā skolnieka gaitas iesāka Vilis Lācis. Viņa vecākiem Rīnūžos, skolas tuvumā, bija sava mājiņa. Vilis vēl bija mazs puikiņš, savus astoņus gadus vecs, un sevišķas spējas un tieksmes neuzrādīja. Bet nopietnas dabas gan. Fotouzņēmumā viņš redzams, stāvot zaļumos pie cara laika karoga.” Ar pateicību Alberts Gulbis atmiņās atceras “Ziemeļblāzmu” un mecenātu Augustu Dombrovski.

1913. gadā Alberts Gulbis pārcēlies uz Irlavu, kur ievēlēts par Irlavas sešu klašu pamatskolas pārzini, atmiņās rezumējot: “Šeit nostrādāju trīsdesmit sešus gadus un izaudzināju divas pagasta iedzīvotāju paaudzes.” Labi iesāktos skolas iekārtošanas un uzlabošanas plānus pārrāvis karš. Šajā laikā Alberts Gulbis apprecējis latviešu valodas, literatūras un ģeogrāfijas skolotāju, savu pēcteci Daugavgrīvas draudzes skolā Helēnu Kaupi, kuras tēvs ilgus gadus bijis Dombrovska fabrikas enkurnieks jeb plostu saņēmējs. Jaunlaulātie devušies bēgļu gaitās uz Vidzemi un Igauniju, 1917. gadā Alberts Gulbis neilgi strādājis Jērcēnu pagasta skolā. Kara beigās atgriežoties Irlavā, ģimenei jau piebiedrojusies meita Ērika – vēlāk pazīstamā gleznotāja Ērika Gulbe (1916–2003).

“Skolēnu mūsu skolā saradās daudz, krietni pāri simtam. Kara gados bērniem mācības bija aizkavējušās. Ieradās arī tādi, kas sen bija pārauguši skolas gadus, bet ar stipru apņemšanos mācīties. Nereti mazam zeņķim blakus apsēdās astoņpadsmit gadus vecs jauneklis. Taču darbs gāja milzu soļiem uz priekšu, un nereti pusgadā kādu no lielajiem varējām pārcelt nākamajā klasē,” atcerējās Alberts Gulbis. Arī viņa sieva tikusi pieņemta darbā par Irlavas pamatskolas skolotāju. Līdzās ierastajiem priekšmetiem skolotāji izmantojuši dažādas mācību metodes, piemēram, grāmatsiešanu zēnu rokdarbu programmā. Kā palīgs kolēģiem skolotājiem 1924. gadā nāk klajā Alberta Gulbja pirmais iespiestais rakstu darbs – brošūra “Grāmatu siešana”, kuru izdevis “Valters un Rapa” (atkārtoti izdevumi 1931. un 1938. gadā; 1931. gada izdevums pieejams Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajā krājumā).

Skolotāju vilinājis un aizrāvis sabiedriskais darbs: “Tolaik laukos bija liels izglītotu darbinieku trūkums, un skolotājiem bija jābūt visur: jāvada koris, jāorganizē teātra izrādes, jālasa referāti. Iznāca darboties arī biškopības biedrībā.” Biedrības sanākšanu vajadzībām Alberts Gulbis no krievu valodas pārtulkojis Morisa Meterlinka “Bišu dzīvi”, un tulkojums ar Latvijas Biškopības centrālbiedrības gādību 1923. gadā izdots grāmatā ar tulkotāja darinātu vāka zīmējumu.

Daudz pārdomu un laika skolotājs veltījis savam iemīļotākajam priekšmetam – Latvijas vēsturei. “Centos darīt vēstures stundas mīļas ari saviem audzēkņiem, stāstīju vairāk nekā mācību grāmatā, parādīju arī vairāk attēlu. Sāku krāt attēlus ar vēsturisku saturu. Ar vecāko skolēnu palīdzību tos sistematizējām un ielīmējām lielā, biezā grāmatā.” Tā radies krājums “Latvijas vēsture attēlos”, kas bijis pat paredzēts izdošanai, bet Otrā pasaules kara apstākļu dēļ nav iznācis. Manuskripts glabājas Dobeles novada muzejā.

Skolotājs ievērojis, ka daiļliteratūra palīdz apgūt un papildināt mācāmo vielu, jo skolēni aizrautīgi sekojuši stāsta fabulai un tā iegaumējuši ziņas par seno ļaužu dzīvi un nodarbošanos. Vēstures mācīšanas darbā Alberts Gulbis izmantojis Garlība Merķeļa, Andreja Upīša, Jāņa Poruka, Jāņa Sārta un Rutku Tēva darbus, aicinājis Jāni Veseli sarakstīt vēsturisku stāstu par Latvijas senatni. Saņēmis pazīstamā rakstnieka atteikumu, skolotājs nolēmis: “Cits nekas neatlika kā mēģināt rakstīt pašam. Strādāju lēni, laboju un pārveidoju, rakstīju un pārrakstīju, un tikai otrā gadā dabūju gatavu pirmo stāstu, kas saucās “Gaidis”. Tas bija par kuršu zēnu, kas netīši iemaldījies Zemgalē. Gribēju iepazīstināt jaunos lasītājus ar zemgaļu dzīvi laikā pirms vācu ienākšanas mūsu zemē.”

1935. gadā stāsts “Gaidis” par jaunākā dzelzs laikmeta ļaužu piedzīvojumiem publicēts žurnālā “Dzimtene un Pasaule”, 1938. gadā izdots “Valtera un Rapas” apgādā. Izdevējs Jānis Rapa rosinājis rakstīt nākamo grāmatu – par kuršu dzīvi. “Apsolījos, savācu vajadzīgo literatūru un sāku strādāt. Darbā man daudz palīdzēja stingra vērtēšanas komisija – skolas internāta audzēkņi, kuriem vakaros, kad nākamās dienas uzdevumi bija sagatavoti, lasīju pa nodaļai no topošā stāsta un vēroju, kā viņi reaģē. Ja redzēju klausītājus uzmanīgi klausāmies, tad zināju, ka lasītais fragments izdevies saistošs. Ja turpretī skolēni lasīšanas laikā skatījās apkārt, man bija skaidrs, ka nodaļa nav izdevusies. Sākās otrais pasaules karš, un nodomi bija jāatliek uz nenoteiktu laiku.” Šo grāmatu skolotājam bija iespējams pabeigt un publicēt tikai trīsdesmit gadus vēlāk – 1968. gadā – ar nosaukumu “Pirms tūkstoš gadiem” (ar vēsturnieka Ēvalda Mugurēviča priekšvārdu, grāmata arī tulkota un izdota krievu valodā 1985. gadā Rīgā).

1949. gadā Alberts Gulbis pārcēlies uz Rīgu pie meitas, no 1951. līdz 1957. gadam strādājis Zinātņu akadēmijas izdevniecībā par ražošanas daļas vadītāju. “Šis darbs, kas cieši saistīts ar grāmatu tapšanu, izrādījās man īsteni pa plecam. 1957. gadā aizgāju pensijā, un no tā laika varu brīvi izlietot savu laiku, tālab lielākā daļa manu grāmatu uzrakstītas un iznākušas tieši tagad,” rakstījis Alberts Gulbis un retoriski vaicājis: “Kādai vajadzētu būt vēstures lasāmajai grāmatai?” – Viņa atbilde: “Esmu nācis pie dažām atziņām. Vēstures mācību grāmata iepazīstina skolēnus ar faktiem, bet stāsts dod spārnus fantāzijai. Fakti jāpasniedz cik iespējams literāri, atmetot maznozīmīgus sīkumus, sabiezinot un pasvītrojot raksturīgākās parādības. Rakstot vēsturisku stāstu, nedrīkst aizmirst, ka tas tiek rakstīts jaunajiem lasītājiem, tālab to der ieturēt tāda kā piedzīvojumu stāsta žanrā. Stāsta personāžiem pārsvarā jābūt bērniem un pusaudžiem. Par visām lietām stāstam jābalstās uz patiesa vēsturiska fona. Valodai jābūt vienkāršai, mazliet senlaicīgai, arī maza humora dzirksts stāstam nenāks par ļaunu. Pēc iespējas jāizvairās no svešvārdiem un didaktikas.”

1967. gadā iznācis Alberta Gulbja stāsts “Meitene ar akmens cirvi” par dzīvi Latvijas teritorijā ap 2000. gadu pirms mūsu ēras, publicētas arī grāmatas “Pičs aizbēg pasaulē” (1970, stāstā tēlotie notikumi risinās 17. gadsimta vidū), “Noslēpumainās bultas” (1972, par 16. gadsimtu) un “Tas notika lībiešu zemē” (1978, par notikumiem pie Daugavas 12. gadsimtā). 1977. gadā izdots atmiņu tēlojums “Toreiz zēna gados” (1977) par Dobeli 20. gadsimta sākumā, tajā tēlota Oto Feldmaņa privātskola, skolotāji Oto Feldmanis, Dāvids Beika un Roberts Freibergs. Nepublicēts palicis 1978. gadā pabeigtais manuskripts “Trīs draugi senajā Rīgā” (fragmentu publikācijās periodikā figurē arī nosaukumi “Četri draugi senajā Rīgā” un “Rīga 14. gadsimtā”).

Literatūrzinātniece Ingrīda Kiršentāle par Alberta Gulbja darbiem rakstījusi: “No visiem prozas rakstītājiem mūsu literatūrā laikam gan Alberts Gulbis ir visuzticīgākais vēsturiskajam stāstam. Pēc izglītības viņš ir vēsturnieks. Ilgus gadus nostrādājis skolā, viņš tagad ar daiļliteratūras palīdzību turpina savu iemīļoto darbu – darīt tuvu jaunatnei Latvijas vēsturi, tās notikumus, atsevišķu cilšu likteņus. (..) Alberta Gulbja darbi, kas iznākuši sērijā “Stāsti par vēsturi”, visi ir stipri balstīti konkrētā Latvijas vēstures materiālā – tie radušies no arheoloģiskajos izrakumos gūtajiem priekšstatiem par mūsu senču dzīvi, no vēstures avotu liecībām. Līdz ar to viņa grāmatas paver precīzu attēlojamā laikmeta ainu gan par atsevišķu cilšu dzīves veidu, gan nodarbošanos, gan apģērbu, darbarīkiem un ieročiem, gan mītņu izskatu. Tieši šī ārējā atribūtika ir spēcīgākā rakstnieka talanta šķautne – precīzs, detalizēts, uzskatāms apraksts par lietu pasauli, kura apņēmusi cilvēkus pirms daudziem gariem gadsimtiem. Ar saistoša sižeta izveidi autors neaizraujas, nav viņam tādu drošuļu kā Rutku Tēvam. Alberts Gulbis arī neveido savus stāstus kā vērtējumu par kādu vienu vēsturisku notikumu.” (Kiršentāle, Ingrīda. Pirms 800 gadiem Mārtiņsalā. Literatūra un Māksla, 30.06.1978.)

Sagaidot 90 gadu jubileju, 1982. gada janvārī žurnālā “Karogs” publicēta Alberta Gulbja autobiogrāfiskā apcere “Mans dzīves stāsts”, tajā autors raksta: “Noietais dzīves ceļš ir visai garš, līkumots un karu saraustīts, pilns arī patīkamu piedzīvojumu. Bet netrūkst arī tādu, kas liek drebuļiem skriet pār kauliem. Ir arī tādi, par kuriem labprāt netīk domāt. Nav jau arī nekāda vajadzība visu atminēt un paturēt prātā – lai paliek tas, kam būtiska nozīme dzīvē un darbā, tas labais un vērtīgais, ko esmu spējis paveikt dzīvē.”

Alberts Gulbis miris Rīgā 1983. gada 30. novembrī, apglabāts Rīgas Otrajos Meža kapos.

2022. gada 5. janvārī apskatu sagatavojis pētnieks Jānis Oga.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.