Marta Grimma

Marta Grimma dzimusi 1901. gada 26. novembrī tagadējā Burtnieku novada Rencēnu pagasta Baložos rentnieku Jāņa Artura Grimma un Karlīnes (dzimusi Krieviņa) ģimenē kā devītais bērns. Viņas tēvs bija amatnieks, kolportieris un pauninieks. Beidzis draudzes skolu un kalpojis par sulaini muižā, viņš prata vācu, igauņu un krievu valodu, daudz lasīja. Arī Martas Grimmas māte bija beigusi draudzes skolu, labi runāja vāciski un mazliet franciski, rūpējās par bērniem, gādāja par kustoņiem, vērpa, auda un adīja. Marta Grimma īsu brīdi apmeklējusi Oleru pagasta skolu, kur jutusies vientuļa un sevī ierāvusies. Vēlāk viņa mācījusies Strazdumuižas skolā pie Rīgas, Juglas krastā, kur vecākais brālis Oskars Grimms strādājis par skolotāju. Taču, kad tēvs nopērk Rūjienā mājiņu, viņa dodas uz Rūjienu, kur mācās M. Stalažas privātajā proģimnāzijā. 1917. gada novembrī, proģimnāziju beidzot, Marta Grimma dodas uz Sanktpēteburgu (Petrogradu), kur brālis Oskars strādāja par skolotāju un bēgļu bērnu audzinātāju. Marta Grimma mācās evakuētajā Liepājas krievu sieviešu ģimnāzijā. Vēlāk atmiņās viņa par skarbajiem sadzīves apstākļiem raksta:

"Vilciens pienāca Baltijas stacijā naktī, es biju viena pirmoreiz milzīgā, svešā pilsētā. Paņēmu savu koka kastīti un gar Obvodnija kanāla malu gāju uz Ļīgovkas ielu 130, kur atradās latviešu bēgļu bērnu internāts un zaldātu kazarmas. Šeit mani saņēma direktora Eduarda Ozoliņa māmiņa un viņa māsa, ierādīja istabiņu, kur bija trīs gultas, bet nebija krāsns un elektrības – tikai augstu pie griestiem blavoja maza mazina karbīda lampiņa. Ēdiens bija trūcīgs – rūgta maize un putra no melnām iesala drabiņām, sūra ķimeņu tēja. Dažreiz atradām kādu pussasalušu kartupeli, izcepām to virtuvē uz plīts riņķiem un ēdām kā gardumu. Kabiņetnaja ielā 26, Stojūņinas ģimnāzijas telpās, bija novietojusies evakuētā Liepājas krievu sieviešu ģimnāzija. Gāju turp vairākas reizes, līdz tiku pieņemta piektajā klasē. Mācības veicās labi, ja vien aukstums un bads nebūtu bijis tik liels..." Taču spilgtākās atmiņas Martai Grimmai saistās ar Aleksandra teātri un Marijas operu, jo ar skolotājas sagādātām ieejas kartēm viņa varēja skatīties gan operas un baleta izrādes, gan komēdijas un drāmas, kas uz jauno meiteni atstāja milzīgu iespaidu.

1918. gada pavasarī, pabeigusi ģimnāzijas piekto klasi, Marta Grimma dodas pie māsas Emmas uz Ribinsku, bet tā paša gada vasarā kopā ar brāli Oskaru cauri Pleskavai atgriežas Latvijā. Rudenī viņa iestājas M. Beķeres privātģimnāzijā meitenēm, bet vēlāk pāriet uz Rīgas pilsētas otro vidusskolu, kur par pedagogiem strādā Kārlis Krūza (latviešu valoda), Elza Stērste (franču valoda), Ernests Blese (latīņu valoda), Burhards Dzenis (zīmēšana) un Valdemārs Tone (mākslas vēsture). Marta Grimma darbojos arī literatūras un dramatiskajā pulciņā. Un, kad 1920. gadā no Šveices trimdas pārbrauc Rainis un Aspazija, viņa ir viena no skolēniem, kuri tiek izvēlēti par rakstnieku apsveicējiem: "Jau iepriekš skolēni Ropažu silā bija saplūkuši zilos vizbuļus, lai no tiem darinātu vainagu. Kad lielie trimdinieki piebrauc pie Nacionālā teātra, mēs piegājām pie viņiem un apsveicām. Rainis pateicās un sniedza roku, bet manu – noskūpstīja. Aiz uztraukuma biju pavisam apmulsusi, jo Rainis bija pirmais cilvēks manā mūžā, kas noskūpstīja man roku," atceras Marta Grimma.

1920. gada pavasarī Marta Grimma pabeidz vidusskolu. Sākumā tēvs negrib atļaut meitai studēt, jo – viņa ir sieviete. Beidzot tomēr tiek nolemts, ka Marta Grimma studēs Latvijas universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes divgadīgajā pedagoģijas nodaļā, taču viņa īsā laikā sagatavojas latīņu valodas eksāmenam un iestājas ģermāņu-romāņu nodaļā, vēlāk pāriedama uz baltu filoloģijas nodaļu. Arī studiju gadu sadzīve ir skarba: "Studiju gados es dzīvoju vecās leišu skolas jumtistabiņā Bruņinieku ielā 26. Ja gribēja mani sastapt, tad bija jāiet apakšstāvā cauri skolotajā Zigmunda atraitnes dzīvoklim, divām klasēm, un jākāpj pa līkumainajām kāpnēm augšā pažobelē. Ziemā te bija ļoti auksts, pa garo gaiteni skraidelēja lielas žurkas. Istabiņā bija mazs galdiņš, krēsls, grāmatu plaukts, tīkla gulta – tas arī viss. Mēģināju savu mītni izdaiļot, liku vāzēs, krūzēs, pat spaiņos puķes un zarus. Tur bija virši, sauleņu zelta ripas, niedru vālītes, vaivariņi, meža vīnāji, pīlādži sarkaniem ķekariem, dzegužrudzi, meža neļķes, miltenāji, murakas. Gultu un galdiņu sedzu sniegbaltiem palagiem, pie sienām bija seno vecmeistaru un jauno mākslinieku gleznu reprodukcijas. Šeit es lasīju – dienām un naktīm (strādāju līdz vienpadsmitiem vakarā, bet jau trijos biju atkal augša). Mani sildīja un uzturēja darba sajūsma un prieks, ka varu ko sasniegt un iegūt." Studiju sākumā viņa strādā par skolotāju Rīgas pilsētas pirmajā pamatskolā, kādu laiku veic arī ekspeditores pienākumus Raiņa klubā. Sapņodama kļūt par aktrisi, viņa piedalās Dmitrija Arbeņina dramatiskajos kursos. Marta Grimma ir arī Tautas Augstskolas klausītāja un apmeklē Fiziskās izglītības institūtu. Līdz 1924. gada pavasarī viņai tiek piedāvāts subasistentes darbs Baltu filoloģijas katedrā, kas liek no daudz kā cita atteikties, lai strādātu un sekmīgi studētu. Viņas priekšnieks ir profesors Jānis Endzelīns, un darbs Martai Grimmai sniedz patiesu gandarījumu. Pēc studiju beigšanas 1927. gada 4. janvārī Marta Grimma un Jānis Endzelīns apprecas, un Martai pēc vīra vēlēšanās no darba jāaiziet. 1927. gada vasaru viņi pavada Baldonē. Profesors fanātiski nododas darbam, bet Marta Grimma sāk rakstīt dzejoļus. 1927. gada maijā publicēts viņas dzejolis "Turaidā" un tajā pat gadā publicēti arī viņas prozas darbi. 1927. gada 30. oktobrī piedzimst meita Līvija Endzelīna, un Marta Grimma nododas mātes rūpēm.

1928. gada vasarā ģimene dzīvo Mellužos, kur top pirmie Martas Grimmas tulkojumi no čehu valodas. Tulkojumi tiek publicēti, un tas paver iespēju viņai iegūt Kultūras Fonda stipendiju literatūras studijām Prāgā. Vēlāk savās atmiņās viņa rakstīs: "1929. gada maijā ar sažņaugtu sirdi iekāpu Zemgales vilcienā, lai dotos caur Varšavu uz Prāgu, jo Latvijā man palika vienīgā dvēselīte visā pasaulē – maza saslimusi meitiņa. Tagad vajadzēja dienu un nakti strādāt, lai aizmirstu bērna prombūtni. Apmetos Žižkovā, Masarika kundzes "Sieviešu namā", kur sešos milzīgos stāvos dzīvoja tikai sievietes. Tur arī nodzīvoju visu savu Prāgas studiju laiku, mūku cellei līdzīgā, šaurā, bet gaišā istabiņā. Tuvumā atradās skaistais Rīgera dārzs un vecā Ebreju kapsēta." Prāgas universitātē viņa ar sajūsmu seko profesoru lekcijām par čehu literatūru, moderno franču literatūru, krievu un slāvu literatūrām. Čehi Martu Grimmu uzņem ļoti viesmīlīgi, viņa atceras: "Prāgas slavenais diplomātu un mākslinieku klubs "Společenskij klub" ar lielo lasītavu man izdeva biedru karti. Ārlietu ministrija piekomandēja Dr. Irēnu Malinska jkdzi, lai tā mani iepazīstinātu ar Prāgas izcilākiem rakstniekiem un māksliniekiem. Izglītības un skolu ministrija dāvināja ap 200–300 vērtīgu grāmatu. Grāmatas ar veltījumiem saņēmu arī no atsevišķiem rakstniekiem un lielajām izdevniecībām. Tāpat dažu laikrakstu abonementus. Man bija par brīvu pieejamas arī teātru un operas izrādes Prāgas lielajos teātros." 1930./31. mācību gadā Marta Grimma kā Latvijas universitātes padomes izvēlētā kandidāte ar Čehijas piešķirto stipendiju studē Prāgas Kārļa universitātes filozofijas fakultātē. Vēlāk viņa tur tiek arī ievēlēta par latviešu valodas lektori, dzejo pati un atdzejo čehu autorus: "Vienīgi manas mazās meitiņas prombūtne satrauca manu zinātnisko darbību ārzemēs un es nepaspēju padarīt visu to, ko būtu vēlējusies, t. i. atdzejot jugoslāvu (horvātu un serbu), jaunākās poļu un jaunākās vācu lirikas antoloģijas." Prāgā studējot, Marta Grimma iepazīstas ne vien ar čehu, bet arī ar slovāku moderno rakstniecību, kā arī apceļo Austriju, Vāciju un Ungāriju.

Beigusi studijas, 1931. gada jūlijā Marta Grimma atgriežas Latvijā. Ģimene ir izirusi, viņa apmetas Rūjienā un strādā Rūjienas vidusskolā par latviešu valodas skolotāju. Šajā laikā Marta Grimma aktīvi tuvinās latviešu literātu aprindām, un, uzstājoties "Zaļās Vārnas" sarīkojumos, tuvāk iepazīstas arī ar Jāni Ķelpi. 1933. gada septembrī viņi apprecas, un Marta Grimma atgriežas Rīgā. Viņa strādā skolā un kādu laiku pārzina literatūras un mākslas nodaļu žurnālā "Sievietes Pasaule". 1930. gados viņa publicējas žurnālos "Sievietes Pasaule", "Rūjienas Vēstnesis", "Trauksme", "Zeltene", "Latviete", "Burtnieks", "Latvija", "Pēdējā Brīdī", "Ārpusskolas Izglītība", "Izglītības Ministrijas Mēnešraksts" un citos periodiskos izdevumos. Grimma rakstījusi daudz recenziju par jaunāko literatūru. Jau 1929. gadā izdots Martas Grimmas pirmais dzejoļu krājums "Tavai mīlestībai un mūžībai", tam seko dzejoļu krājumi "Mana balss" (1932) un "Sēru vītoli" (1934), stāstu krājums "Kad Donava šalc" (1934), aprakstu grāmata "Čehoslovākijā" (1933) un grāmatas "Čehu lirika" (1932), "Čehu rakstnieku sejas" (1934), periodikā publicēts autobiogrāfisks romāns "Sirds saulgrieži" (1938). Viņas dzeja raksturota kā Aspazijas jaunromantiskās tradīcijas turpinātāja, bet Grimmas stāstos, kuru darbība lielākoties norisinās ārpus Latvijas, kā raksta Elza Grāvīte, svešo zemju izteiktā klātbūtne "pat it kā aizēno dzimtenes skaistumu un mātes valodas saulainību," attēlotie cilvēki ir "trauksmaini ideālisti, intellektuālisti, kurus vislabāk spēj apmierināt – perpetuum mobile. Šie cilvēki, ar nemieru un ciešanām (pēdējās tiem radījusi mīlestība) sirdī, vienā vietā laimi neatrod, tos kāda nezināma vara dzen tālumā, nezināmos ceļos. Neskaitāmām pasaules malām tie nedzirdamslīdoši (Grimmas lietots saliktenis, 61. lpp.) trauc garām kā vērotāji un mirkļa skaistuma tvērēji. Viņu acis skata gan burvīgo Adriatiju, maigo Vīni, saulaino Triestu, teiksmaino Venēciju, vareno Romu, gan arī vilinošo Franciju, krāšņo Šveici, militāro Vāciju. Izbraukājuši svešu zemju ceļus, izstaigājuši palmu un ciprešu birzis, tie beidzot ilgojas dzimtenes, lai mīlā un darbā tur vadītu dzīvi." Martas Grimmas poētiskā pasaule veidojusies, studējot gan Rīgas, gan Prāgas universitātē un aktīvi iesaistoties kultūras un sabiedriskajā dzīvē, kā arī čehu un latviešu literatūru tuvināšanā. Šajā laikā ģimenē piedzimst arī četri bērni – meitas Viola un Ināra, dēli Rolands un Jānis.

Karam sākoties. 1941. gada vasarā Marta Grimma viena ar pieciem bērniem no Rīgas atgriežas Rūjienā un strādā par skolotāju: "Atkal biju skolotāja, kaut gan vajadzēja iet arī mežā sēnes un ogas lasīt, lai smagajos kara gados kaut kā izvilktu dzīvību; ap pieciem rītā jau biju mežā, pielasīju vienu maisu, otru, un steidzos atpa kaļ, lai līdz deviņiem nonāktu vecajā Eriņu muižā, kur tolaik atradās skola." Vēlāk strādājusi par Rūjas ciema bibliotēkas vadītāju un kolportieri. Pēc kara Marta Grimma turpina tulkot no čehu valodas – Jans Otčenašeks "Pilsonis Brihs" (LVI, 1958); Zdeneks Pluharžs "Ja mani atstāsi" (LVI, 1960); Aloizs Jirāseks "Suņgalvji" (LVI, 1962, periodikā jau 1935); Vaclavs Ržezāčs "Tracis Kalēju ieliņā" (LVI, 1965). Viņa piedalījusies "Čehu–latviešu vārdnīcas" sastādīšanā (izdota 1988. gadā). 1970. gados Marta Grimma publicējusi dzejoļus periodikā, 1971. gadā izdota viņas dzejas izlase "Priežu ziedi", paplāna grāmatiņa kā velte dzejnieces 75. gadu jubilejā.
Marta Grimma mirusi 1983. gada 7. septembrī Rūjienā.



Izmantotā literatūra:
Grāvīte, Elza (1934). Kritika. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. Nr. 3, 1.03.
Grimma, Marta (1933). Čehoslovākijā. Autores izdevums.
Grimma, Marta (1935). Manas studijas ārzemēs. Latviete, Nr. 5, 01.05.
Grimma, Marta (1981). Mans dzīves stāsts. Karogs, Nr.11.

Aprakstu 2021. gada novembrī sagatavoja Zita Kārkla.
Projekts "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" Nr. 1.1.1.2./VIAA/3/19/430