Minna Freimane

Minna Freimane dzimusi 1847. gada 12 oktobrī Jurģumuižā, Cīravā. Viņas tēvs Fricis Freimanis ir Jurģumuižas vagars, māte Bille Freimane (dzimusi Zaure), Ruņģu māju saimnieka Andreja Sniķera audžumeita.

Pirmā latviešu sieviete ceļojumu aprakstu autore Minna Freimane bija savam laikam neparasta personība, taču par viņas dzīvi līdz šodienai saglabājies maz ziņu. Zināms, ka skolotāja Andreja Bergmaņa ietekmē Cīravas-Dzērves latviešu skolā izglītība bijusi pieejama arī meitenēm.[1] Vēstulē Pēterim Baumanovskim Minna Freimane raksta: "Cīravā es dzimusi, tur es līdz 13tam gadam savas bērniškīgu prieku dienas pavadīju, kuras pie tām laimīgākām manā mūžā skaitu." (1882. gada 15. feb. Liepājā)[2]

Ļoti iespējams, ka viņa bijusi Cīravas baronietes kambarjumprava un kopā ar baronieti daudz ceļojusi. 1877. gadā Minna Freimane bijusi kāda krievu virsnieka ģimenes mājskolotāja un kopā ar virsnieka ģimeni uzturējusies Kaukāzā, kur pieredzējusi krievu–turku kara (1877–1878) uzsākšanu. 1878. gada 4. oktobrī laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" publicēts pirmais Minnas Freimanes ceļojumu apraksts – "Iz Kaukāzijas" ("Lēģerī pie Aleksandrapoles"), kurā viņa apraksta šo notikumu kā tā aculieciniece. Seko citi viņas ceļojumu apraksti – gan par Kaukāzijā redzēto un piedzīvoto, gan par ceļojumu caur Rietumeiropu (Vācija, Francija, Itālija) uz Ēģipti.

Minna Freimane bijusi viena no pirmajām emancipētajām latviešu sievietēm, – viņa ne tikai daudz ceļojusi un publicējusi savus ceļojumu aprakstus, bet arī uzstājusies ar publiskām runām. 1881. gadā viņa Rīgā lasījusi lekciju par saviem Ēģiptes ceļojuma iespaidiem, bet 1882. gada 21. martā Liepājā uzstājusies ar runu "Par sieviešu izglītību un viņu pienākumiem iekš dzīves", viņa teikusi arī runu Liepājas Latviešu Labdarības biedrības svētkos u.c. Minna Freimane ziedojusi priekšmetus Latviešu etnogrāfijas muzejam un aktīvi iesaistījusies arī folkloras vākšanā. Taču, lai arī līdzstrādnieču vidū viņai pieder lielākais pierakstīto dziesmu skaits "Latvju dainās" – 1283 dziesmas, folkloristikā viņa vairāk pazīstama kā neīstu tautasdziesmu iesūtītāja. Fricis Brīvzemnieks 1880. gadā rakstīja: "Pat ārpus latviešu tautas robežām radās līdzstrādnieki, sevišķi līdzstrādnieces, kuru gaišā atmiņa centās atdot dārgai dzimtenei laimīgās jaunības dienās tur noklausītās vecās tradīcijas. Sūtījumi ar latviešu etnogrāfiskajiem materiāliem tika saņemti pat no Nicas, Parīzes un Berlīnes." Paskaidrojošā piezīmē: "Ārzemju sūtījumus saņēmām no latviešu ceļotājas Minnas Freiman, kura pēdējā laikā kļuvusi pazīstama latviešu lasītājiem ar saviem ceļojumu aprakstiem pa Kaukāziju, Ēģipti un Rietumeiropu." Māra Vīksna izteic minējumu, ka, iespējams, Minna Freimane, "visas dziesmas pierakstījusi pēc atmiņas un piemirstās vietas papildinājusi, pamatojoties uz savu izjūtu."[3] Ņemot vērā, ka skandalozo folkloras viltotājas slavu Minna Freimane ieguva tieši pēc Jēkaba Lautenbaha–Jūsmiņa rakstiem "Par mitoloģiju" (1882), "Par Jupi" (1893) un "Par likteņa dievībām Jeb trim Laimiņām" (1894), iespējams, pie vainas bijis arī Jēkabs Lautenbahs–Jūsmiņš, kurš mitoloģiju uzskatīja par galveno folkloras saturu un avotu, nereti tekstus sagrozot un papildinot tos pēc saviem ieskatiem. [4]

Sarakste gan ar Frici Brīvzemnieku, gan ar Jēkabu Lautenbahu–Jūsmiņu liecina par to, ka Minna Freimane aktīvi iesaistījusies tautas atmodas procesos. 1882. gadā viņa Brīvzemniekam raksta: "Esmu saistīta pie dārgās tēvijas – ar nesaraustāmām saitēm. Šeitan ieskatu par svētu uzdevumu daudz vēl strādāt, līdziet centīgākiem slaveniem tēvijas dēliem dažādas tumsā smokstošas gara mantas vākt, krāt un atdot tautas druvā ka neaizmirstelītes dēstītas." Vēstulēs atklājas arī tas, ka viņa daudz domājusi par savu latviešu valodu un kopusi to: "Es gandrīz vai pareģodama saku, ka mani svešatnē nākošais gads sauc. Tādēļ tēvijas viducī dzīvodama gribu valodu kopt, ka lai man vēlāki pašai par labu nāk, kad atkal ziņošu iz svešatnes savus piedzīvojumus." [5] Rūpēdamās par savu valodu, viņa to mācījusies arī no Andreja Stērstes sarakstītās latviešu valodas gramatikas "Latviešu valodas mācība" (1-3, 1879-80). Vēstulēs Fricim Brīvzemniekam un Jēkabam Lautenbaham–Jūsmiņam Minna Freimane lūdz arī padomu literārajā darbā – caurskatīt un labot viņas tekstus.

Literatūrā bez ceļojumu aprakstiem Minna Freimane atstājusi arī citus, ne tik veiksmīgus un nozīmīgus darbus – vienu dzejoli ("Tu solījies", Baltijas Vēstnesis, Nr. 41, 1878), garīgas apceres ("Ceļa spieķi" 1880), trīs stāstus ("Mīlestība un viņas atriebšana" (1880),"Akmiņa sirds" (1881), "Neviens savam liktenim neizbēgs" (1881), laikrakstā "Liepājas pastnieks"). Stāstos vācu sentimentālajiem romāniem raksturīgā romantisku notikumu sašķetinātība un dēkainu piedzīvojumu iepinumi, kuros attiecības starp dzimumiem raksturo strauja iemīlēšanās, dedzīga atzīšanās jūtās un dažādas pārspīlēti emocionālas reakcijas. Lai gan stāstu sižeti norisinās Parīzē, Neapolē, Nicā, Sankpēterburgā u.c., šīs pilsētas ir vienīgi notikumu fons. Minna Freimane sarakstījusi arī vienu lugu un teikas atstāstījumu. Draudzība ar Lautenbahu–Jūsmiņu viņu ierosinājusi sarakstīt "Pērkoņa teiku" ("Pagalms" Nr. 8, 1881). Viņa sarakstījusi vai lokalizējusi arī joku lugu vienā cēlienā "Mīļie baras, bet nedusmojas" (1881). Vēstulē Fricim Brīvzemniekam parādās ziņa, ka Minna Freimane sarakstījusi arī romānu: "Tādu romāni, kā Jūs man sakiet, es esmu sarakstījuse "Milda" notiekas Itālijā un Kaukāzijā (..) laikā, aizņem arī Krieviju no 1844 – 1874. Kur es došu nodriķēt to vēl nezinu. Rotā vai Austrumā. Romāns garš. [6] Minētais romāns gan nekur netiek publicēts un tālāku ziņu par to trūkst. Tāpat arī trūkst tālāku ziņu par vairākās vēstulēs minēto dzejoļu krājuma manuskriptu "Dziesmu vācele", kuru Minna Freimane vēlējusies izdot pati par saviem līdzekļiem.

No 1881. gada vasaras līdz 1883. gada pavasarim Minnas Freimanes dzīvesvieta ir Liepāja, kur viņa aktīvi iesaistās Liepājas Latviešu labdarības biedrības darbā: viņa ievēlēta biedrības revīzijas komisijā, bijusi iniciatore Liepājas muzeja veidošanā, kā arī rīkojusi publiskus priekšlasījumus. Arī visas Minnas Freimanes grāmatas (garīgu apceru krājumiņš "Ceļa spieķi" 1880, luga "Mīļie baras, bet nedusmojas" 1881 un ceļa apraksti "Par piemiņu" 1884) izdotas Klāva Ukstiņa apgādā Liepājā.

1883. gada 2. februārī laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" parādās ziņa, ka pazīstamā ceļotāja Minna Freimane plāno atkal doties uz Kaukāzu, "šo romantisko varoņu zemi, no kurienes tad apsola mums atkal sūtīt savus piedzīvojumus un ievērojumus." [7] Vērā ņemams ir fakts, ka ziņa nodrukāta avīzē, kas droši vien norāda gan uz Minnas Freimanes publiskās personas atpazīstamību, gan uz lasošās publikas interesi par viņas ceļojumu aprakstiem. 1884. gadā "Baltijas vēstnesī" piecos turpinājumos publicēts Minnas Freimanes apraksts "Pa Volgas upi uz Kaukāziju", kurā aprakstīts viņas ceļojums ar tvaikoni no Ņižņijnovgorodas līdz Gunibai Dagestānā. 1886. gada martā "Baltijas Vēstnesī" publicēts pēdējais Minnas Freimanes ceļojumu apraksts – "Dagestanē". Zināms, ka 1885. gadā viņa uzturējusies Jekaterinenfeldē un 1886. gadā Batumi. Iespējams, ka Batumi viņa apmetusies ilgāku laiku, jo 1888. gada janvārī Batumi kapsētā viņa pēdējā gaitā pavadījusi Andreju Dīriķi (1853–1888), pie viņa kapa sakot atvadu vārdus latviešu valodā un pēcāk uz kapa iestādot arī cipreses, lauru un rožu kokus. [8] 1890. gada 17. martā Krišjānis Valdemārs vēstulē Āronu Matīsam min Minnu Freimani, kura "vēl ir dzīva un vairāk mēnešus pie manis nodzīvoja". [9] Piezīme, ka viņa vēl ir dzīva, iespējams, liecina par to, ka Minnas Freimanes savu literāro darbību ir pārtraukusi, bet, kur viņa dzīvo un ar ko nodarbojas, vēstulē nav minēts. 1924. gadā, atbildot uz Jāņa Misiņa vaicājumu par Minnu Freimani, skolotāja V. Treilande no Aizputes raksta, ka Minna Freimane strādājusi kā kambarjumprava pie Cīravas baroneses, kura lielākoties uzturējusies ārzemēs, Nicā: "Tagad man ticis zināms, ka M. Fr. tur vēl dzīvojot." [10] Iespējams, ka šīs ziņas ir neprecīzas, jo vēstītāja rosina tuvāk par literāti apjautāties Liepājā, kur varētu vēl sameklēt cilvēkus, kas Minnu Freimani pazinuši. Tālāk pēdas pazūd, un nav zināms ne ceļotājas un literātes Minnas Freimanes miršanas datums, ne kapa vieta.

---

[1] Vīksna, Māra. Krišjānis Barons un "Latvju dainas" Liepājas pusē. Padomju Jaunatne, Nr.204 (23.10.1985).
[2] Vēstule Pēterim Baumanovskim 1882. gada 15. februārī. LU AB MR M. Alkšņa f. 4., 8.
[3] Vīksna, Māra. Krišjānis Barons un "Latvju dainas" Liepājas pusē. Padomju Jaunatne, Nr.204 (23.10.1985).
[4] Vīksna Māra. Kas atklājas folkoras vākumos par latviešu rakstniekiem. Materiāli par literatūru, folkloru, mākslu un arhitektūru. R.: 1999, 219. – 235. lpp.
[5] LU AB MR Fr. Brīvzemnieka f. 14., 4–5.
[6] LU AB MR Fr. Brīvzemnieka f. 14., 4-10.
[7] "Minna Freimann jkdze iz agrākiem "Balt. Vēstneša" gada gājumiem pazīstamā ceļotāja kā viņa mums iz Liepājas ziņo, došoties atkal ceļā uz Kaukāziju, šo romantisko varoņu zemi, no kurienes tad apsola mums atkal sūtīt savus piedzīvojumus un ievērojumus." – Baltijas Vēstnesis, Nr. 28 (04.02.1883)
[8] Baltijas Vēstneša divdesmitpiecgadu jubilejai par piemiņu, R.: 1893, 64. lpp.
[9] Jakovļeva, M., Kvaskova, V., Pētersone, P., Pijola, S., Zelče, V. (sast.), Zelče, V. (zin. red.). Krišjānis Valdemārs. Lietišķā un privātā sarakste: Divos sējumos. 1. sēj.: Krišjāņa Valdemāra vēstules. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1997, 860–61. lpp.
[10] V. Treiland. Aizputē 4. dec. 1924. gadā. LU AB MR J. Misiņa f. – 49.

Aprakstu 2020. gada decembrī sagatavoja Zita Kārkla.
Projekts "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" Nr. 1.1.1.2./VIAA/3/19/430