Darbi: Darba autors (12); Recepcijas persona (19)
Attēli: Persona attēlā(4)
| Vārds | Austra Ozoliņa–Krauze |
|---|---|
| Dzimtais vārds | Ozoliņa |
| Kopsavilkums | Austra Ozoliņa–Krauze (1890–1941), publiciste, diplomāte un rakstniece. Studējusi jurisprudenci un filozofiju Bernes universitātē. 1. pasaules kara laikā dzīvojusi Šveicē, aktīvi iesaistījusies sabiedriskajā un politiskajā darbā. Publicējusi rakstus periodikā un vairākas brošūras vācu un franču valodā par latviešu tautu, tās vēsturi un likteni Krievijas un Vācijas impēriju sadursmē. Pēc Latvijas valstiskuma dibināšanas, strādājusi diplomātiskajā dienestā. No 1921. līdz 1935. gadam dzīvojusi Rīgā, izdevusi satīrisku žurnālu "Ho–Ho!", bijusi žurnālu "Норд-Ост" un "Informators" līdzstrādniece. Publicējusi stāstus žurnālā "Domas", satīrisku romānu "Virpuļu durvīs" (1929). Sarakstījusi lugas "Katrīna" (1930), "Kira grib spēlēt karu" (1932) un "Marija Vaļevska" (kopā ar aktrisi Mariju Leiko, 1934). Sava laika kritikā viņas darbi vērtēti neviennozīmīgi – gan kā vērienīgi un novatoriski izvēlētās tēmas un ieceres ziņā, gan kā samāksloti, nelatviski, fragmentāri un saraustīti. No 1935. līdz 1940. gadam dzīvojusi Parīzē. 1941. gadā dzīvi beigusi pašnāvībā. |
| Personiska informācija | Dzimusi būvuzņēmēja Kārļa un Annas (dzimusi Kronberga) Ozoliņu ģimenē. 1907: beigusi V. Maldoņa meiteņu skolu Rīgā. Beigusi sieviešu sociālās aprūpes skolu Berlīnē. 1910: apprecējusies ar lielrūpnieku Krauzi. 1912–17: studējusi tieslietas un filozofiju Berlīnes un Bernes universitātē. 1. Pasaules kara laikā dzīvojusi Šveicē, aktīvi iesaistījusies sabiedriskajā darbā, kopā ar Raini un Annu Rūmani–Ķeniņu nodibina Latvijas komiteju Šveicē, kas informēja Rietumeiropas sabiedrību par latviešu tautu, tās vēsturi un likteni Krievijas un Vācijas impēriju sadursmē. Par šiem jautājumiem publicējusi vairākus rakstus periodiskajos izdevumos un vairākas brošūras vācu un franču valodā. 1914–19: pašas dibinātā latviešu informācijas biroja "Pro Lettonia" vadītāja Bernē, Šveicē. Propogandējusi Latviju un latviešu tautu, Rietumeiropas laikrakstos publicējusi daudz rakstu par nacionāliem, politiskiem un kultūras jautājumiem. 1916–17: izdevuma "Latvji Ārzemēs" redaktore. 1919. augusts–novembris: Ārlietu ministrijas Preses nodaļas I šķiras sekretāre. 1919. novembris: pagaidu diplomātiskās pārstāvniecības Berlīnē informācijas biroja vadītāja. Arī Latvijas Sarkanā Krusta delegācijas locekle Vācijā. 1920. oktobris: birojs tiek likvidēts. Līdz 1920. gada decembrim bijusi padomniece pārstāvniecības dienestā. 1921–1935: dzīvojusi Latvijā. 1921. aprīlis: Iekšlietu ministrijas Politiskā apsardze uz aizdomu pamata par sadarbību ar komunistiem Berlīnē veica izmeklēšanu, kas rezultātus nedeva. 1922–24: izdevusi satīrisku žurnālu "Ho–Ho!" 1924–30: literārā žurnāla "Domas" redakcijas locekle. 1931–32: žurnāla "Nord-Ost" līdzstrādniece. 1932: žurnāla "Informators" redaktore. 1927, 1929, 1931: studiju nolūkos apceļojusi Beļģiju, Franciju, Vāciju, Itāliju, Austriju. 1932. augusts: piedalījusies starptautiskā pretkara kongresā Amsterdamā. 1935–1940: pastāvīgi dzīvojusi Parīzē. No 1936: politiski kreisās "Baltijas tautu miera un brīvības aizsardzības komitejas" sekretāre. 1936–39: Spānijas pilsoņu kara laikā darbojusies Starptautiskajā pretfašisma komitejā un Spānijas palīdzības komitejā. 1940. augusts: padomju okupācijas laikā atgriezusies Latvijā. 1941. gada 11. jūlijs: dzīvi beigusi pašnāvībā. |
| Profesionālā darbība | 1928: pirmā literārā publikācija – stāsts "Okeāna tvaikonī" žurnālā "Domas" (1.–3. nr.).Literārā darbība1929: romāns "Virpuļu durvīs"1930: luga "Katrīna" (teātrī, 1930) 1932: luga – groteska "Kira grib spēlēt karu" 1934: vēsturiska luga "Marija Vaļevska" (sarakstījusi kopā ar aktrisi Mariju Leiko) Recepcija2020: Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā atklāta izstāde par Austru Ozoliņu-Krauzi "Kaislību varā". |
| Citātu galerija |
Par romānu "Virpuļu durvīs" (Kultūras Balss, 1929)"Romāns vispirms un galvenā kārtā pievilcīgs ar savu pilnīgi vīrietisko vielas uztveri. Izrādās, ka šī rakstniece aptver to pašu domas plašumu un izjūtu dziļumu un dažādību, ko vīrietis. (..) Drošu skatu viņa met modernās sociālās dzīves mutulī un iztver no turienes svaigu, līdz šim neaiztiktu vērtīgu vielu literāriskam veidojumam. Neviens latviešu rakstnieks vēl nav mēģinājis notēlot Krievijas emigranta – baltgvarda tipu (..) Romāna veidojumā vēl nav nosvērtas mākslinieciskas gatavības, viņa kompozīcija ir gabalaina, tipizējumi nervozi izlauzītām kontūru līnijām, tā drīzāk ir romāna skice, nekā pats romāns. Bet šī skice uzrāda spēcīgu, bagātu, augošu talantu.
A. U. Divi sieviešu romāni. Domas, Nr.10 (01.10.1928) "Austra Ozoliņa–Krauze, kas droši vien šīs aprindas pietiekoši pazīst, ir uztvērusi daudz raksturīga, bet nav pratusi visur īsti cilvēciski pieiet saviem tēliem; tie drīzāk ir ķekataini sarži, zīmēti ar politiski kreisa karikatūrista zīmuli, nekā dzīvi cilvēki. Viņu rīcība pārāk bieži atgādina automātu kustības. Dziņas pēc naudas, ārēja goda, varas, stāvokļa un visādām baudām te ir galvenais dzinējspēks, un nevar liegt, šiem faktoriem ir tiešām milzīga nozīme nevien starptautisko slaistu, bet vispār cilvēku dzīvē, tomēr ārpus šiem faktoriem ir vēl citi, kas virza cilvēkus uz augšu: mīlestība, cēlums, personības apziņa, darbs, gara pilnības tieksme. Pirmie raksturo virpuļdurvju internacionālo sabiedrību, bet otrie mums pavērtu durvis uz patieso pasaules kultūru, kas arī tagadnē uzrāda krietnus dziļumus un augstumus. Ir labi, ka Austra Ozoliņa– Krauze pieiet šai dzīvei ar ironiju, nevis ar atzinīgu jūsmu kā Moriss Dekobrā, tomēr arī viņa netiek pāri baudu pasaules apdārzam. Vienīgais pozitīvais moments romānā – vieglā nēģeru idealizēšana – ir jau tik nodrāzts internacionālajā literatūrā, ka atstāj diezgan pliekanu un banālu iespaidu. Redzams, ka no savas tautas un zemes, no saknēm atrauts darbs paliekošas mākslas vērtības nevar sniegt. Rakstnieces stils ir manierīgs, ļoti mākslots, valodiski smags; daži gorgoniski teikumi top par tukšām frāzēm, piem.: "Nakts sapņojumu un jūras piemiglotā rīta saulē "Hotel de Paris" slīpētā stikla virpuļu durvis griezdamās mānīgi atspīdēja iepretējā kazino greznumu un tam paklātā apaļā apstādījumu laukuma košo dienvidniecību." (23. lpp.). Tamlīdzīgus piemērus varētu izrakstīt simtiem. Kompozīcija konstruēta pēc kinoscēnu principiem, spraiga, kustības pilna. Katrā nodaļā ir kāds centrāls notikums, ap kuru grupējas dažādi raksturīgi sīkumi. Romānu "Virpuļu durvīs" varētu it labi filmēt." Jānis Veselis. Internacionālā literatūra. Daugava, Nr. 3, 1.03.1929. "Vispirms, kaut arī pirmais romāns, tomēr mums nav darīšana ar iesācēju, bet rakstnieci. Atšķirība jau tematikā. Nav vis parastas mūsu rakstnieču pirmās mīlestības appoetizēšanas un nelaimīgas mājskolotājas autobiogrāfijas. "Virpuļu durvīs" internacionāls personāžs un apvids. Norisinās Monte Karlo spēļu ellē un priekš viņas durvīm. (..) Austra Ozoliņa–Krauze ar šo romānu tūlīt pievienojas interesantākajiem mūsu jaunajiem epiķiem. Viņas vēriens ļoti plašs, pat apskaužams. Domu bagātības ziņā šis romāns jāuzskata par sevišķu parādību. Verētu vēlēties vienīgi skaidrākus tēlus, aizrautīgāku stāstījumu ar attiecīgiem fabulas sarežģījumiem, pie tam – arī latviskāku izteiksmi." P. Ķ. Austras Ozoliņas – Krauzes "Virpuļu durvīs". Trauksme, Nr. 4, 1.03.1929. "Ozoliņas–Krauzes galvenais darbs daiļliteratūrā – satīrisks romāns "Virpuļu durvīs" (1929). Tas ir moderns, atsevišķiem spilgtiem triepieniem veidots īss romāns par krievu emigrantiem Francijā 1920. gados. Tajā asi kritizēta naudaskāre un kosmopolītisms." Ilona Salceviča. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003. |
| Saiknes | Marija Leiko (1887–1938) - Draudzene Anna Paulīne Ozoliņa (1862–1926) - Māte |
| Nodarbes | publiciste rakstniece diplomāte |
| Dzimšanas laiks/vieta | 13.12.1890 Rīga Rīga |
| Dzīvesvieta | 1912 – 1919 (Datums nav precīzs) Šveice Switzerland 1919 – 1921 (Datums nav precīzs) Berlīne Berlin, Germany 1921 – 1935 Rīga Rīga 27.04.1921 Lāčplēša iela 23, Rīga Lāčplēša iela 23, Rīga, LV-1011 Dzīvoklis 3. 01.09.1922 Raiņa bulvāris 15 15, Raiņa bulvāris, Centrs, Rīga, Vidzeme, LV-1050, Latvija 05.10.1922 Lāčplēša iela 23, Rīga Lāčplēša iela 23, Rīga, LV-1011 1935 Poruka iela 20 Poruka iela 20, Rīga, LV-1014 1935 – 1940 Parīze Paris, France 1940 Rīga Rīga |
| Izglītība | 1907 Voldemāra Maldoņa Rīgas sieviešu ģimnāzija Blaumaņa iela 26, Rīga Blaumaņa iela 26, Rīga, LV-1011 1912 – 1917 Bernes Universitāte Berne Bern, Switzerland Studējusi jurisprudenci un filozofiju. 1931 – 1932 Vācija Germany Vācijas Komunistiskās partijas institūta marksistiskā Strādnieku skola. |
| Darbavieta | 1914 – 1919 Berne Bern, Switzerland Latviešu informācijas biroja "Pro Lettonia" vadītāja. 1916 – 1917 Izdevuma "Latvji Ārzemēs" redaktore. 00.08.1919 – 00.09.1919 Latvijas Republikas Ārlietu ministrija Berlīne Berlin, Germany Preses nodaļas I. šķiras sekretāre. 00.09.1919 – 00.10.1920 Berlīne Berlin, Germany Pagaidu diplomātiskās pārstāvniecības informācijas biroja vadītāja. 1920. gada oktobrī birojs tiek likvidēts. 1922 – 1924 Žurnāls "Ho-HO" Rīga Rīga Izdevēja 1924 – 1930 Žurnāls "Domas" Rīga Rīga Redakcijas locekle 1931 – 1932 Rīga Rīga Atbildīgā redaktore krievu valodā iznākošā komunistiskās ideoloģijas propagandas žurnālā "Nord–Ost" un tādā pašā latviski iznākošajā žurnālā "Informators". 1936 – 1940 Parīze Paris, France Politiski kreisās "Baltijas tautu miera un brīvības aizsardzības komitejas" sekretāre. |
| Ceļojums | 1927 Beļģija Belgium 1927, 1929, 1931: studiju nolūkos apceļojusi Beļģiju, Franciju, Vāciju, Itāliju, Austriju. 1927 Francija France 1927, 1929, 1931: studiju nolūkos apceļojusi Beļģiju, Franciju, Vāciju, Itāliju, Austriju. 1927 Vācija Germany 1927, 1929, 1931: studiju nolūkos apceļojusi Beļģiju, Franciju, Vāciju, Itāliju, Austriju. 1927 Itālija Italy 1927, 1929, 1931: studiju nolūkos apceļojusi Beļģiju, Franciju, Vāciju, Itāliju, Austriju. 1927 Austrija Austria 1927, 1929, 1931: studiju nolūkos apceļojusi Beļģiju, Franciju, Vāciju, Itāliju, Austriju. 00.08.1932 Amsterdama Amsterdam, North Holland Piedalījusies starptautiskā pretkara kongresā Amsterdamā. |
| Miršanas laiks/vieta | 11.07.1941 Rīga Rīga |
Kartes leģenda
Tiek rādīti ieraksti 1-27 no 27.
| # | Vieta | Date | Veids | Vietas tips |
|---|---|---|---|---|
| 1 | Rīga (Rīga) | 13.12.1890 | Dzimšanas laiks/vieta | Pilsēta |
| 2 | Šveice (Switzerland) | 1912 - 1919 | Dzīvesvieta | Valsts |
| 3 | Berlīne (Berlin, Germany) | 1919 - 1921 | Dzīvesvieta | Pilsēta |
| 4 | Rīga (Rīga) | 1921 - 1935 | Dzīvesvieta | Pilsēta |
| 5 | Parīze (Paris, France) | 1935 - 1940 | Dzīvesvieta | Pilsēta |
| 6 | Rīga (Rīga) | 1940 | Dzīvesvieta | Pilsēta |
| 7 | Poruka iela 20 (Poruka iela 20, Rīga, LV-1014) | 1935 | Dzīvesvieta | Ēka, māja |
| 8 | Lāčplēša iela 23, Rīga (Lāčplēša iela 23, Rīga, LV-1011) | 27.04.1921 | Dzīvesvieta | Ēka, māja |
| 9 | Raiņa bulvāris 15 (15, Raiņa bulvāris, Centrs, Rīga, Vidzeme, LV-1050, Latvija) | 01.09.1922 | Dzīvesvieta | Ēka, māja |
| 10 | Lāčplēša iela 23, Rīga (Lāčplēša iela 23, Rīga, LV-1011) | 05.10.1922 | Dzīvesvieta | Ēka, māja |
| 11 | Rīga (Rīga) | 11.07.1941 | Miršanas laiks/vieta | Pilsēta |
| 12 | Blaumaņa iela 26, Rīga (Blaumaņa iela 26, Rīga, LV-1011) | 1907 | Izglītība | Ēka, māja |
| 13 | Berne (Bern, Switzerland) | 1912 - 1917 | Izglītība | Pilsēta |
| 14 | Vācija (Germany) | 1931 - 1932 | Izglītība | Valsts |
| 15 | Berne (Bern, Switzerland) | 1914 - 1919 | Darbavieta | Pilsēta |
| 16 | Rīga (Rīga) | 1931 - 1932 | Darbavieta | Pilsēta |
| 17 | Rīga (Rīga) | 1924 - 1930 | Darbavieta | Pilsēta |
| 18 | Rīga (Rīga) | 1922 - 1924 | Darbavieta | Pilsēta |
| 19 | Parīze (Paris, France) | 1936 - 1940 | Darbavieta | Pilsēta |
| 20 | Berlīne (Berlin, Germany) | 01.08.1919 - 01.09.1919 | Darbavieta | Pilsēta |
| 21 | Berlīne (Berlin, Germany) | 01.09.1919 - 01.10.1920 | Darbavieta | Pilsēta |
| 22 | Beļģija (Belgium) | 1927 | Ceļojums | Valsts |
| 23 | Francija (France) | 1927 | Ceļojums | Valsts |
| 24 | Vācija (Germany) | 1927 | Ceļojums | Valsts |
| 25 | Itālija (Italy) | 1927 | Ceļojums | Valsts |
| 26 | Austrija (Austria) | 1927 | Ceļojums | Valsts |
| 27 | Amsterdama (Amsterdam, North Holland) | 01.08.1932 | Ceļojums | Pilsēta |
Austra Ozoliņa–Krauze dzimusi 1890. gada 13. decembrī būvuzņēmēja Kārļa Ozoliņa un viņa sievas Annas (dzimusi Kronberga) ģimenē. 1907. gadā viņa beigusi Maldoņa ģimnāziju. Viņa beigusi arī sieviešu sociālās aprūpes skolu Berlīnē un no 1912. līdz 1917. gadam studējusi filozofiju un tieslietas Berlīnes universitātē un Bernes universitātē, Šveicē. Paralēli studijām aktīvi iesaistījusies sabiedriskajā un politiskajā darbībā. Pirmā pasaules kara laikā Austra Ozoliņa–Krauze kopā ar Raini un Annu Rūmani–Ķeniņu nodibina Šveices Latviešu komiteju un kļūst par šīs organizācijas sekretāri. Komitejas dibināšanas mērķis bija turienes latviešus – emigrantu kopienu, kuru veidoja kādi 60–70 cilvēki – vienot kopējas lietas – latviešu autonomijas – aizstāvībai. Austra Ozoliņa–Krauze līdzās Rainim parakstījusi šīs komitejas programmas rakstu, kas publicēts Rīgas laikrakstā "Jaunais Vārds" 1916. gada 8. jūlijā. Komiteja informēja Rietumeiropas sabiedrību par latviešu tautu, tās vēsturi un situāciju Krievijas un Vācijas impēriju sadursmē. Par šiem jautājumiem Austra Ozoliņa–Krauze publicējusi rakstus periodiskajos izdevumos un brošūras vācu un franču valodā. Viņa bijusi arī žurnāla "Latvji Ārzemēs" četru numuru redaktore.
Pēc Latvijas valstiskuma nodibināšanās 1919. gadā Austra Ozoliņa–Krauze strādājusi Latvijas Ārlietu ministrijas Preses nodaļā Berlīnē, vēlāk bijusi pagaidu diplomātiskas pārstāvniecības Berlīnē informācijas biroja vadītāja, arī Latvijas Sarkanā Krusta delegācijas locekle Vācijā. 1921. gada pavasarī viņa atgriezās Latvijā, kur ar pārtraukumiem uzturējās līdz 1935. gadam. Šis laiks bija arī Austras Ozoliņas–Krauzes literārās darbības laiks.
1921. gada beigās atklātībā parādās Austras Ozoliņas–Krauzes pirmais daiļdarbs – dramaturģisks dzejojums "Dainis", ko decembra beigās pēc koncerta Jaungada sagaidīšanai izrāda Dailes teātris. Sižetiski darbā turpināta Raiņa luga "Uguns un nakts". Pēc lielā varoņu laika dzīvo sīka pēcteču cilts zemvarieši. Ierodas daiņotājs Dainis un cīņā uzvar zemvariešus, ceļ atkal no dzelmes Spīdolas dimantu un Laimdotas dvēseles spoguli. Jānis Grīns lugā saskata satīru par tā laika Latviju, viņš raksta: "Šajā bēdīgā ļembastā Latvijas valsts kariķēta par dzīrotāju un baudītāju zemi." Lugas teksts nav saglabājies, un par iestudējumu varam spriest vienīgi no preses atsauksmēm. (Latvis, 1922, 3. janv.; Sociāldemokrāts, 1922, 13. janv.)
1921. gada 28. decembrī Austra Ozoliņa–Krauze pabeidz viencēlienu "Lai top!" un nodod to Raiņa un Aspazijas vērtējumam. Pēc Raiņa nāves 1929. gada 23. novembrī viņa no Nicas raksta vēstuli Aspazijai: "Varbūt atmini, 1921. gadā iedevu Tev atsauksmei kādu manuskriptu, viencēlienu "Lai top". Būtu tagad ļoti pateicīga, ja Tu to varētu izsniegt manai kalponei, kura šinīs dienās dēļ manuskripta pienāks." Nezināmu iemeslu dēļ luga tomēr paliek pie Aspazijas, kura vēlāk manuskriptu iedevusi Mērijai Saulei-Sleinei. Pie viņas dramaturģiskais darbs dzejā glabājies līdz tā publicēšanai žurnālā "Karogs" (Nr. 12, 1981). Arī šajā viencēlienā jaušama Raiņa ietekme – simbolikā, aforistiskumā, domās par brīvību. Darbojas tēlnieks Maestro, viņa skolnieki, antīkās skulptūras, filozofs-dzejnieks, augsts valstsvīrs, augsts garīdznieks, nākamais uzurpators, zelta jaunatne, strādnieki, ubagi un galminieki. Pēc Aspazijas atzinuma, luga ir ne tikai rainiska, bet Rainis izmantots arī kā tās prototips.
No 1922. līdz 1924. gadam Austra Ozoliņa–Krauze darbojās pie politiski satīriskā žurnāla "Ho–Ho" izdošanas. Žurnāla 1922. gada 5. numurā (16. jūnijā) publicēts arī viņas dzejolis "Imantas pēcniekiem". Žurnāla tapšanā, rakstot feļetonus, karikatūru parakstus un citus satīriskus tekstus, līdzdarbojās Rainis, Jānis Jaunsudrabiņš, Oliveretto (Jānis Sudrabkalns), Sukuburs (Jānis Vainovskis), Ludvigs Šanteklērs (Mārtiņš Gailis), Kārlis Krūza un citi. Savukārt saržus un karikatūras zīmēja mākslinieki – pārsvarā Rīgas grupas dalībnieki, to skaitā arī Romans Suta un Aleksandra Beļcova. 1924. gadā Austra Ozoliņa–Krauze finansiālisekmējusi darbnīcas "Baltars" izveidošanu un pastāvēšanu. Šajā laikā izveidojas arī cieša draudzība starp Austru Ozoliņu–Krauzi un Aleksandru Beļcovu. 20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē Aleksandra Beļcova, pateicoties Austras Ozoliņas–Krauzes atbalstam, dodas uz Vansu, Dienvidfrancijā, kur atrodas viena no Eiropas labākajām tuberkulozes slimnieku klīnikām. Aleksandra Beļcova Austru Ozoliņu-Krauzi attēlojusi daudzās savās gleznās un zīmējumos.
No 1924. līdz 1930. gadam Austra Ozoliņa–Krauze bijusi literārā žurnāla "Domas" redakcijas locekle. Žurnālā publicēti arī vairāki spēcīgi viņas stāsti, kuros svarīgs ir sociālais motīvs. Pirmais no tiem – "Okeāna tvaikonī" (Domas 1928, 1–3), tam seko stāsti "Tomēr! Tomēr!" (Domas 1928, 5), "Žaka sirdsbrīnumi Ciklopa krogā" (Domas, 1928, 6) un "Baltā laimes pelīte" (Domas, 1930, 6). Pie stāsta "Baltā laimes pelīte" atzīmēts, ka tas ir viens no stāstu virknes "Laimes cilpa". Andrejs Upīts raksta, ka Austra Ozoliņa–Krauze jau ar pirmo publicēto stāstu "ieņēma noteiktu, neapstrīdamu vietu latviešu jaunākajā epikā." (Domas, 1930, 4). Viņas stāstu darbības vide ir internacionāla – darbība norisinās uz okeāna tvaikoņa ceļā no Ņujorkas uz Eiropu, Itālijā, Francijā, Anglijā, un stāstos darbojas Galilejs, zēns un kareivis Žaks, tekstilstrādnieks Toms. Atrodamas ziņas, ka 1929. gadā sagatavošanā bijis stāstu krājums ar nosaukumu "Caīdi – līksmā sirds", taču šāds krājums diemžēl nav ticis izdots.
Laikā no 1927. gada 6. novembra līdz 1928. gada 7. augustam top Austras Ozoliņas–Krauzes apjomīgākais prozas darbs – romāns "Virpuļu durvīs" (Kultūras Balss, 1929). Tas ir moderns, atsevišķiem spilgtiem triepieniem veidots īsromāns, kurā satīriski aprakstīta krievu emigrantu dzīve Francijā 20. gadsimta 20. gados. 1930. gadā romānu izdod arī Padomju Savienībā Pētera Svira tulkojumā krievu valodā (5000 eksemplāros), publicitātes informācija ziņo, ka romāns tiek tulkots arī franču valodā. Sava laika kritikā romāns tiek pamanīts un vērtēts kā neparasts latviešu literatūras ainā gan plašā vēriena un domu bagātības, gan internacionālās romāna norises vietas un personāžu, gan svaigās tēmas ziņā. Kritika, kas sieviešu rakstīto literatūru lielākoties vērtēja kā negatīvu un mazvērtīgāku parādību par vīriešu veikumu, atzīmē, ka Austras Ozoliņas–Krauzes romāns, "Nav vis parastas mūsu rakstnieču pirmās mīlestības appoetizēšanas un nelaimīgas mājskolotājas autobiogrāfijas" (P. Ķ. Trauksme, 1929, 4), bet, "vispirms un galvenā kārtā pievilcīgs ar savu pilnīgi vīrietisko vielas uztveri. Izrādās, ka šī rakstniece aptver to pašu domas plašumu un izjūtas dziļumu un dažādību, ko vīrietis." (A. U. Domas, 1928, 10). Reizē romāns tiek arī kritizēts par samākslotu, frāžainu valodu, nelatvisku izteiksmi, fragmentāru kompozīciju un shematiskiem tēliem, kuriem trūkst cilvēciskuma, "tie drīzāk ir ķēkataini šarži, zīmēti ar politiski kreisa karikatūrista zīmuli, nekā dzīvi cilvēki." (Jānis Veselis. Internacionālā literatūra. Daugava, 1929, 3)
Austra Ozoliņa–Krauze sarakstījusi arī trīs lugas: "Katrīna" (1930), "Kira grib spēlēt karu" (1932) un "Marija Vaļevska" (kopā ar Mariju Leiko, 1934). 1930. gada 15. aprīlī Nacionālajā teātrī notiek Austras Ozoliņas-Krauzes vēsturiskās komēdijas "Katrīna", kas vēsta par Glika audžumeitas ceļu uz Krievijas ķeizarienes troni, pirmizrāde. Autore atklāj, ka darba sacerēšanu pamudinājis Nacionālā Teātra izsludinātās sacensības noliktais termiņš (luga sacensībā dabūja atzinības balvu) un iespēja saņemt objektīvu spriedumu par savu literāro veikumu. Lugas tēma viņu nodarbinājusi jau sen, – stāsts par spēcīgu sievieti, kas, "Viduslaikos būtu bijusi īsta ragana, kas šodien varētu būt kāda Mme Kiri, vai Mme Kolontaj, vai manis pēc arī Mme Mistengete," – kuras personību, pēc Austras Ozoliņas–Krauzes domām, vēsturnieki netaisni grib mazināt. Pašu lugu viņa uzrakstījusi astoņās dienās. Dramaturģe nepretendē uz vēsturisku patiesību, jo rakstījusi komēdiju, ar to saprotot, "priecīgumu, ielīgsmi, ar zināmu sāpju smeldzi, arī dzīves pārvarēšanu ar zelta spēlēm rokā, tātad artistiskumu izjūtā. Tam kaut kā jāizteicas patē Katrīnā. Tas ir viņas pārākums pār visiem, arī pār Menšikovu, kam luga ir karjerisma traģikomēdija (Katrīna, negribēdama, sasniedz, ko viņš, gribēdams, nesasniedz.) (Rakstniecības un Teātra Avīze, Nr.1 (01.01.1930))
No 1931. līdz 1932. gadam Austra Ozoliņa–Krauze ir krievu valodā izdotā žurnāla "Норд-Ост" līdzstrādniece. Žurnāla pirmajā numurā publicēta arī viņas apcere "Pie Raiņa portreta", kurā viņa atceras, ka pirmoreiz Raini redzējusi 1905. gadā tautskolotāju kongresā. Žurnāla ceturtajā numurā ievietots stāsts "Baltā laimes pelīte" un Aleksandras Beļcovas gleznas "Rakstniece A. Ozoliņa-Krauze" reprodukcija.
1932. gada maijā Austra Ozoliņa–Krauze uzraksta laikmeta grotesku deviņās spēlēs "Kira grib spēlēt karu". Lugas darbība notiek Parīzē trīsdesmito gadu vidū krievu emigrantu vidē. Jūlijā darbs iznāk grāmatā, uz kuras vāka dažādās valodās rakstīts lozungs "Nost karu" un iekšpusē: "Sveiciens Romēna Rolāna un Anrī Barbisa sasauktam Starptautiskam Pretkara Kongresam. Autors un izdevniecība." 1932. gada augustā viņa piedalās starptautiskā pretkara kongresā Amsterdamā. No 1932. gada viņa darbojas arī žurnālā "Informators".
Austru Ozoliņu–Krauzi vieno arī cieša draudzība ar aktirisi Mariju Leiko, kuras rezultātā top kopīgi rakstīta luga. 1933. gada sākumā, uzturēdamās Francijā, abas draudzenes Parīzes muzejos un bibliotēkās iepazīstas ar Napoleona laikmeta arhīva materiāliem, vācot materiālu lugai "Marija Vaļevska". Lugā tiks izmantoti izteicieni no Napaleona testamenta un nāves liecinieku memuāriem, fragmenti no Napaleona laika pamfletiem utml. Oktobrī darbs tiek iesniegts Nacionālā teātra direkcijai, un 1934. gada 24. janvārī notiek lugas pirmizrāde Nacionālajā teātrī. Marijas Vaļevskas lomu spēlē Marija Leiko. Luga tiek izdota arī atsevišķā grāmatā ar veltījumu "mūsu draugam Aleksandram Kažokam", kura nama dzīvokļos rediģē un izsūta lasītājiem "Informatoru". Lugas vēsturiskajam sižetam – Napaleona drāmai un sakāvei – autores devušas savu interpretāciju, kā galveno izvirzot Mariju Vaļevsku, "kas gan lugā, gan uz skatuves mirdzēja ar asu, neordināru prātu, jūtu patstāvību un kultūru," un viņas iekšējo drāmu, kas pāraug pasaules iekarotāja Napaleona traģēdiju (Guna Zeltiņa, Anita Uzulniece. Marija Leiko. R., Liesma, 1989, 127). Lugas saturs sava laika kultūrā bija izaicinošs. Kritikā domas par šo lugu, tāpat kā par citiem Austras Ozoliņas–Krauzes dramatiskajiem darbiem, dalās – vieni to izceļ kā panākumu latviešu literatūrā, saistošu jau ar ieceres vērienīgums vien, otri, savukārt, vērtē kā viduvēju, nevienmērīgas kvalitātes darbu, kura uztveri traucē ainu fragmentārisms un saraustītība.
No 1935. līdz 1940. gadam Austra Ozoliņa-Krauze dzīvoja Parīzē un uzskatīja sevi par emigranti. No 1936. gada viņa bija politiski kreisās "Baltijas tautu miera un brīvības aizsardzības komitejas" sekretāre. Spānijas pilsoņu kara laikā (1936-1939) Austra Ozoliņa–Krauze darbojās Starptautiskajā pretfašisma komitejā un Spānijas palīdzības komitejā. 1940. gadā viņa atgriezās Latvijā. 1941. gada 11. jūlijā dzīvi beigusi pašnāvībā.
Aprakstu 2020. gada decembrī sagatavoja Zita Kārkla.
Projekts "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" Nr. 1.1.1.2./VIAA/3/19/430
Pēc Latvijas valstiskuma nodibināšanās 1919. gadā Austra Ozoliņa–Krauze strādājusi Latvijas Ārlietu ministrijas Preses nodaļā Berlīnē, vēlāk bijusi pagaidu diplomātiskas pārstāvniecības Berlīnē informācijas biroja vadītāja, arī Latvijas Sarkanā Krusta delegācijas locekle Vācijā. 1921. gada pavasarī viņa atgriezās Latvijā, kur ar pārtraukumiem uzturējās līdz 1935. gadam. Šis laiks bija arī Austras Ozoliņas–Krauzes literārās darbības laiks.
1921. gada beigās atklātībā parādās Austras Ozoliņas–Krauzes pirmais daiļdarbs – dramaturģisks dzejojums "Dainis", ko decembra beigās pēc koncerta Jaungada sagaidīšanai izrāda Dailes teātris. Sižetiski darbā turpināta Raiņa luga "Uguns un nakts". Pēc lielā varoņu laika dzīvo sīka pēcteču cilts zemvarieši. Ierodas daiņotājs Dainis un cīņā uzvar zemvariešus, ceļ atkal no dzelmes Spīdolas dimantu un Laimdotas dvēseles spoguli. Jānis Grīns lugā saskata satīru par tā laika Latviju, viņš raksta: "Šajā bēdīgā ļembastā Latvijas valsts kariķēta par dzīrotāju un baudītāju zemi." Lugas teksts nav saglabājies, un par iestudējumu varam spriest vienīgi no preses atsauksmēm. (Latvis, 1922, 3. janv.; Sociāldemokrāts, 1922, 13. janv.)
1921. gada 28. decembrī Austra Ozoliņa–Krauze pabeidz viencēlienu "Lai top!" un nodod to Raiņa un Aspazijas vērtējumam. Pēc Raiņa nāves 1929. gada 23. novembrī viņa no Nicas raksta vēstuli Aspazijai: "Varbūt atmini, 1921. gadā iedevu Tev atsauksmei kādu manuskriptu, viencēlienu "Lai top". Būtu tagad ļoti pateicīga, ja Tu to varētu izsniegt manai kalponei, kura šinīs dienās dēļ manuskripta pienāks." Nezināmu iemeslu dēļ luga tomēr paliek pie Aspazijas, kura vēlāk manuskriptu iedevusi Mērijai Saulei-Sleinei. Pie viņas dramaturģiskais darbs dzejā glabājies līdz tā publicēšanai žurnālā "Karogs" (Nr. 12, 1981). Arī šajā viencēlienā jaušama Raiņa ietekme – simbolikā, aforistiskumā, domās par brīvību. Darbojas tēlnieks Maestro, viņa skolnieki, antīkās skulptūras, filozofs-dzejnieks, augsts valstsvīrs, augsts garīdznieks, nākamais uzurpators, zelta jaunatne, strādnieki, ubagi un galminieki. Pēc Aspazijas atzinuma, luga ir ne tikai rainiska, bet Rainis izmantots arī kā tās prototips.
No 1922. līdz 1924. gadam Austra Ozoliņa–Krauze darbojās pie politiski satīriskā žurnāla "Ho–Ho" izdošanas. Žurnāla 1922. gada 5. numurā (16. jūnijā) publicēts arī viņas dzejolis "Imantas pēcniekiem". Žurnāla tapšanā, rakstot feļetonus, karikatūru parakstus un citus satīriskus tekstus, līdzdarbojās Rainis, Jānis Jaunsudrabiņš, Oliveretto (Jānis Sudrabkalns), Sukuburs (Jānis Vainovskis), Ludvigs Šanteklērs (Mārtiņš Gailis), Kārlis Krūza un citi. Savukārt saržus un karikatūras zīmēja mākslinieki – pārsvarā Rīgas grupas dalībnieki, to skaitā arī Romans Suta un Aleksandra Beļcova. 1924. gadā Austra Ozoliņa–Krauze finansiālisekmējusi darbnīcas "Baltars" izveidošanu un pastāvēšanu. Šajā laikā izveidojas arī cieša draudzība starp Austru Ozoliņu–Krauzi un Aleksandru Beļcovu. 20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē Aleksandra Beļcova, pateicoties Austras Ozoliņas–Krauzes atbalstam, dodas uz Vansu, Dienvidfrancijā, kur atrodas viena no Eiropas labākajām tuberkulozes slimnieku klīnikām. Aleksandra Beļcova Austru Ozoliņu-Krauzi attēlojusi daudzās savās gleznās un zīmējumos.
No 1924. līdz 1930. gadam Austra Ozoliņa–Krauze bijusi literārā žurnāla "Domas" redakcijas locekle. Žurnālā publicēti arī vairāki spēcīgi viņas stāsti, kuros svarīgs ir sociālais motīvs. Pirmais no tiem – "Okeāna tvaikonī" (Domas 1928, 1–3), tam seko stāsti "Tomēr! Tomēr!" (Domas 1928, 5), "Žaka sirdsbrīnumi Ciklopa krogā" (Domas, 1928, 6) un "Baltā laimes pelīte" (Domas, 1930, 6). Pie stāsta "Baltā laimes pelīte" atzīmēts, ka tas ir viens no stāstu virknes "Laimes cilpa". Andrejs Upīts raksta, ka Austra Ozoliņa–Krauze jau ar pirmo publicēto stāstu "ieņēma noteiktu, neapstrīdamu vietu latviešu jaunākajā epikā." (Domas, 1930, 4). Viņas stāstu darbības vide ir internacionāla – darbība norisinās uz okeāna tvaikoņa ceļā no Ņujorkas uz Eiropu, Itālijā, Francijā, Anglijā, un stāstos darbojas Galilejs, zēns un kareivis Žaks, tekstilstrādnieks Toms. Atrodamas ziņas, ka 1929. gadā sagatavošanā bijis stāstu krājums ar nosaukumu "Caīdi – līksmā sirds", taču šāds krājums diemžēl nav ticis izdots.
Laikā no 1927. gada 6. novembra līdz 1928. gada 7. augustam top Austras Ozoliņas–Krauzes apjomīgākais prozas darbs – romāns "Virpuļu durvīs" (Kultūras Balss, 1929). Tas ir moderns, atsevišķiem spilgtiem triepieniem veidots īsromāns, kurā satīriski aprakstīta krievu emigrantu dzīve Francijā 20. gadsimta 20. gados. 1930. gadā romānu izdod arī Padomju Savienībā Pētera Svira tulkojumā krievu valodā (5000 eksemplāros), publicitātes informācija ziņo, ka romāns tiek tulkots arī franču valodā. Sava laika kritikā romāns tiek pamanīts un vērtēts kā neparasts latviešu literatūras ainā gan plašā vēriena un domu bagātības, gan internacionālās romāna norises vietas un personāžu, gan svaigās tēmas ziņā. Kritika, kas sieviešu rakstīto literatūru lielākoties vērtēja kā negatīvu un mazvērtīgāku parādību par vīriešu veikumu, atzīmē, ka Austras Ozoliņas–Krauzes romāns, "Nav vis parastas mūsu rakstnieču pirmās mīlestības appoetizēšanas un nelaimīgas mājskolotājas autobiogrāfijas" (P. Ķ. Trauksme, 1929, 4), bet, "vispirms un galvenā kārtā pievilcīgs ar savu pilnīgi vīrietisko vielas uztveri. Izrādās, ka šī rakstniece aptver to pašu domas plašumu un izjūtas dziļumu un dažādību, ko vīrietis." (A. U. Domas, 1928, 10). Reizē romāns tiek arī kritizēts par samākslotu, frāžainu valodu, nelatvisku izteiksmi, fragmentāru kompozīciju un shematiskiem tēliem, kuriem trūkst cilvēciskuma, "tie drīzāk ir ķēkataini šarži, zīmēti ar politiski kreisa karikatūrista zīmuli, nekā dzīvi cilvēki." (Jānis Veselis. Internacionālā literatūra. Daugava, 1929, 3)
Austra Ozoliņa–Krauze sarakstījusi arī trīs lugas: "Katrīna" (1930), "Kira grib spēlēt karu" (1932) un "Marija Vaļevska" (kopā ar Mariju Leiko, 1934). 1930. gada 15. aprīlī Nacionālajā teātrī notiek Austras Ozoliņas-Krauzes vēsturiskās komēdijas "Katrīna", kas vēsta par Glika audžumeitas ceļu uz Krievijas ķeizarienes troni, pirmizrāde. Autore atklāj, ka darba sacerēšanu pamudinājis Nacionālā Teātra izsludinātās sacensības noliktais termiņš (luga sacensībā dabūja atzinības balvu) un iespēja saņemt objektīvu spriedumu par savu literāro veikumu. Lugas tēma viņu nodarbinājusi jau sen, – stāsts par spēcīgu sievieti, kas, "Viduslaikos būtu bijusi īsta ragana, kas šodien varētu būt kāda Mme Kiri, vai Mme Kolontaj, vai manis pēc arī Mme Mistengete," – kuras personību, pēc Austras Ozoliņas–Krauzes domām, vēsturnieki netaisni grib mazināt. Pašu lugu viņa uzrakstījusi astoņās dienās. Dramaturģe nepretendē uz vēsturisku patiesību, jo rakstījusi komēdiju, ar to saprotot, "priecīgumu, ielīgsmi, ar zināmu sāpju smeldzi, arī dzīves pārvarēšanu ar zelta spēlēm rokā, tātad artistiskumu izjūtā. Tam kaut kā jāizteicas patē Katrīnā. Tas ir viņas pārākums pār visiem, arī pār Menšikovu, kam luga ir karjerisma traģikomēdija (Katrīna, negribēdama, sasniedz, ko viņš, gribēdams, nesasniedz.) (Rakstniecības un Teātra Avīze, Nr.1 (01.01.1930))
No 1931. līdz 1932. gadam Austra Ozoliņa–Krauze ir krievu valodā izdotā žurnāla "Норд-Ост" līdzstrādniece. Žurnāla pirmajā numurā publicēta arī viņas apcere "Pie Raiņa portreta", kurā viņa atceras, ka pirmoreiz Raini redzējusi 1905. gadā tautskolotāju kongresā. Žurnāla ceturtajā numurā ievietots stāsts "Baltā laimes pelīte" un Aleksandras Beļcovas gleznas "Rakstniece A. Ozoliņa-Krauze" reprodukcija.
1932. gada maijā Austra Ozoliņa–Krauze uzraksta laikmeta grotesku deviņās spēlēs "Kira grib spēlēt karu". Lugas darbība notiek Parīzē trīsdesmito gadu vidū krievu emigrantu vidē. Jūlijā darbs iznāk grāmatā, uz kuras vāka dažādās valodās rakstīts lozungs "Nost karu" un iekšpusē: "Sveiciens Romēna Rolāna un Anrī Barbisa sasauktam Starptautiskam Pretkara Kongresam. Autors un izdevniecība." 1932. gada augustā viņa piedalās starptautiskā pretkara kongresā Amsterdamā. No 1932. gada viņa darbojas arī žurnālā "Informators".
Austru Ozoliņu–Krauzi vieno arī cieša draudzība ar aktirisi Mariju Leiko, kuras rezultātā top kopīgi rakstīta luga. 1933. gada sākumā, uzturēdamās Francijā, abas draudzenes Parīzes muzejos un bibliotēkās iepazīstas ar Napoleona laikmeta arhīva materiāliem, vācot materiālu lugai "Marija Vaļevska". Lugā tiks izmantoti izteicieni no Napaleona testamenta un nāves liecinieku memuāriem, fragmenti no Napaleona laika pamfletiem utml. Oktobrī darbs tiek iesniegts Nacionālā teātra direkcijai, un 1934. gada 24. janvārī notiek lugas pirmizrāde Nacionālajā teātrī. Marijas Vaļevskas lomu spēlē Marija Leiko. Luga tiek izdota arī atsevišķā grāmatā ar veltījumu "mūsu draugam Aleksandram Kažokam", kura nama dzīvokļos rediģē un izsūta lasītājiem "Informatoru". Lugas vēsturiskajam sižetam – Napaleona drāmai un sakāvei – autores devušas savu interpretāciju, kā galveno izvirzot Mariju Vaļevsku, "kas gan lugā, gan uz skatuves mirdzēja ar asu, neordināru prātu, jūtu patstāvību un kultūru," un viņas iekšējo drāmu, kas pāraug pasaules iekarotāja Napaleona traģēdiju (Guna Zeltiņa, Anita Uzulniece. Marija Leiko. R., Liesma, 1989, 127). Lugas saturs sava laika kultūrā bija izaicinošs. Kritikā domas par šo lugu, tāpat kā par citiem Austras Ozoliņas–Krauzes dramatiskajiem darbiem, dalās – vieni to izceļ kā panākumu latviešu literatūrā, saistošu jau ar ieceres vērienīgums vien, otri, savukārt, vērtē kā viduvēju, nevienmērīgas kvalitātes darbu, kura uztveri traucē ainu fragmentārisms un saraustītība.
No 1935. līdz 1940. gadam Austra Ozoliņa-Krauze dzīvoja Parīzē un uzskatīja sevi par emigranti. No 1936. gada viņa bija politiski kreisās "Baltijas tautu miera un brīvības aizsardzības komitejas" sekretāre. Spānijas pilsoņu kara laikā (1936-1939) Austra Ozoliņa–Krauze darbojās Starptautiskajā pretfašisma komitejā un Spānijas palīdzības komitejā. 1940. gadā viņa atgriezās Latvijā. 1941. gada 11. jūlijā dzīvi beigusi pašnāvībā.
Aprakstu 2020. gada decembrī sagatavoja Zita Kārkla.
Projekts "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" Nr. 1.1.1.2./VIAA/3/19/430