Leons Paegle

Kārļa Egles sakārtotajā latviešu rakstnieku autobiogrāfiju krājumā “Atziņas” Leons Paegle (1890–1926) rakstījis: “Dzīvot ir cīnīties. Par eksistenci, izglītību, tiesībām, taisnību ideāliem. Pret dabu gadījumu, sociālo netaisnību. Jo aktīvāks cilvēks, jo intensīvāka cīņa. Aktīvam būt arvienu esmu uzskatījis par cilvēka pienākumu.” (Atziņas. 3. d. Cēsis, Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924. 335. lpp.) Šie Leona Paegles vārdi padomju laikā bieži citēti, un padomju skolasbērniem tos nācās pat mācīties no galvas. Revolucionārais rakstnieks tika iekļauts latviešu padomju literatūras kanonā, līdz ar to arī skolu literatūras programmās, un padomju pedagoģijas nolūkiem audzināt “vanagcilti” šo vārdu lakonismā ietvertais gribas moments, mērķa skaidrība un nelokāmība noderēja kā audzināšanas instruments. Apmēram 50 gadus Leona Paegles vārds bija “aktīvs” padomju kultūrtelpā – viņa vārdā bija nosaukta skola Rīgā un teātris Valmierā, kolhozi, arī ielas Latvijas pilsētās un pat saldētājtraleris, nerunājot nemaz par pionieru vienībām un pulciņiem, un memoriālo muzeju. Kopš 90. gadiem – pilnīga aizmirstība un izzušana no literatūras telpas. Vienīgo potenciālu uzrāda Paegles dzeja – pa kādam dzejolim nodrukāts tematiskajos kopkrājumos, un izdevniecība “Liels un mazs” “Biki buka 100 bērnu dzejoļu izlasē” izdevusi dzejoli “Vilnītis Rūķītis” (2017).

Leons Paegle dzimis Vidrižu pagasta Lauču mājās kalēja ģimenē. Tēvs no radiem, Lauču saimniekiem, rentē dažas pūrvietas zemes un mazu kalēja mājiņu. Ģimene ir trūcīga, taču visvairāk nākamajam rakstniekam pie sirds ķeras saimnieku izrādītais pārākums: sak’, kalpu bērni nav līdzīgi saimnieku bērniem, un kam gan tiem iet skolās, jo kurš tad strādās? Leons Paegle ir apdāvināts un zinātkārs bērns – agri iemācās lasīt, un lasīšana, kā pats raksta, attīstījusi fantāziju. Pēc Vidrižu pagastskolas un Lēdurgas draudzes skola beigšanas alkas mācīties ir tik lielas, ka dodas uz Valmieras skolotāju semināru (1906–1910), tiek gan uzņemts, bet bez cerētās stipendijas. Divus gadus jāizlūdzas skolas nauda tēvam: “Cik grūti tēvam nācās šo naudu sadabūt, redzams manā stāstā “Apsolītā zeme”.” (op. ct., 339. lpp.) Paegles kursā ir arī nākamais rakstnieks Jānis Ezeriņš, literatūras vēsturnieks Kārlis Kārkliņš, kritiķis Vilis Knoriņš, gleznotājs Hermanis Aplociņš. Semināra laikā viņš aktīvi pievēršas literārām nodarbēm – dzejo, tulko un kopā ar Jāni Ezeriņu sastāda vairākus krājumus bērniem (iekļauti arī pašu oriģināldarbi), kurus, tāpat kā Paegles pirmos tulkojumus, izdod P. Liepa Valmierā.

Jaunajā Paeglē jau kopš bērnības izveidojusies sociālās netaisnības izjūta, taču, kā pats atzīst, “manī pirmo reizi tika pamodināts revolucionārs”, kad viņš kļūst par aculiecinieku tam, kā 1905. gadā Vidrižu kapsētā tiek nošauti vairāki cilvēki.

Pēc skolotāju semināra beigšanas Paegle ir skolotājs Krimuldā (1910–1911) un tad pārceļas uz Vecmīlgrāvi, uz Augusta Dombrovska Burtnieku māju, kurā tolaik dzīvo Krišjānis Barons, Kārlis Skalbe, Jānis Jaunsudrabiņš, lai strādātu par skolotāju Dombrovska fabrikas strādnieku bērnu skolā. Paegle ir pedagogs, kas apveltīts ar iniciatīvu – ar viņa līdzdalību tiek izveidota bibliotēka un nodibināta sporta sekcija, viņš uzstājas ar priekšlasījumiem un šajos gados (1911–1914) intensīvi arī raksta dzeju un prozu. Pēc Paegles vārdiem, “Mīlgrāvī jau pašā sākumā nostājos opozīcijā pret kārkluvācietību un garīgo mietpilsonību, kas valdīja ap mecenātu A. Dombrovski”, īpaši netīkamas viņas ir “dāmas, kas šādā vai tādā ceļā bija pratušas iegūt mecenāta labvēlību un turēja savās rokās Dombrovska mācības iestādes [..] Cīņa vilkās pāris gadus un beigās pieņēma ļoti asu raksturu.. Kad, paša Dombrovska izaicināti, mēs .. atklājām nebūšanas, kas notiek “Ziemeļblāzmā” un proģimnāzijā, mūs atlaida no vietas.” Dombrovska pētnieks Andrejs Grāpis gan apšauba, ka jelkāds konflikts bijis un, ja bijis, tad gluži cita iemesla dēļ, taču padomju mītā par Paegli tas iegūla gluži labi, radot stāstu par gaišā taisnības cīnītāja un “kapitālista-asinssūcēja” (Emma Andersone) sadursmi.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Leons Paegle aizbrauc uz Maskavu, iestājas A. Šaņavska universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Maskavas periodam ir būtiska nozīme Paegles pedagoģisko uzskatu veidošanā – strādājot vairākās skolās un vērojot darbu ar audzēkņiem, viņš iegūst pārliecību, ka mācību un audzināšanas darba pamatā jāliek darba skolas principi, cieši saistot apmācību ar praksi – darbu laboratorijās, dabā, skolēnu praktiskajās nodarbībās, ekskursijās, pulciņos, attīstot skolēnu muzikālo, literāro dramatisko pašdarbību. No mūsdienu viedokļa Paegles pedagoģiskie uzskati un darbība tiek vērtēti kā demokrātiski (Baiba Kaļķe). Taču tieši Maskavā Paegles uzskati iegūst galīgo “noformējumu”, viņš iepazīstas ar marksismu un 1917. gadā iestājas boļševiku partijā, un turpmāk komunista pārliecība par nepieciešamību pārveidot pasauli revolucionārā ceļā, ceļot sociālismu un komunismu un veidot jaunu sociālistisku lieratūru, kļūst par viņa dzinējspēku… un pāragrās nāves iemeslu.

1919. gadā Leons Paegle atgriežas Latvijā un padomju varas piecos mēnešos ir Rīgas 1. vidusskolas pārzinis un viens no skolu sistēmas reformatoriem. Par darbību Latvijas Komunistiskajā partijā 1921. gadā tiek apcietināts, pēc atbrīvošanas līdz lēmuma atcelšanai par izsūtīšanu no Latvijas dzīvo nelegāli. 1922. un 1925. gadā kā kreiso arodbiedrību (tās darbojās nelegālās komunistiskās partijas vadībā) pārstāvis tiek ievēlēts Rīgas pilsētas domē un kandidē uz iekļūšanu Saeimā, bet atkal tiek apcietināts (1923–1924), cietumā nelaimīgā kritienā iemanto sarkomu, kas arī kļūst par viņa nāves cēloni 1926. gada 28. janvārī.

Leons Paegle rakstījis gan dzeju, gan prozu (stāsti un romāni), gan dramatiskus darbus (tiecies veidot jaunu iestudējumu tipu, tā saukto kolektīvo teātri, izvedot to no telpām brīvā dabā un iesaistot uzvedumā arī skatītājus, rakstījis arī skatuves šarādes par aktuāliem politiskie jautājumiem). Dzejoļu krājumu virsraksti “Jauno vanagu sasaukšanās” (1921), “Spārni”, “Karogi” (abi 1922), “Cietumi nelīdz”, “Leons Paegle dzejo intīmi” (abi 1923) jau raksturo to ievirzi – tā ir cīņas dzeja, ekspresīva, ar jūtamu latviešu romantiskās dzejas (Fricis Bārda, Aspazija, Rainis) ietekmi. Prozā par mākslinieciski pārliecinošākiem uzskatāmi tā sauktie jaunatnes stāsti “Ceļā”, “Rej, rej, Krancīt”, “Pieci rubļi” un citi, kuros skan protests pret cilvēka pašcieņas pazemojumu un asa sociālās netaisnības izjūta. Romānos “Kurš mani mīl?” (1923), “Izpostītie” (1926) un nepabeigtajā “Nāves cilpa” tiecies raksturot pēckara lauku dzīvi un Pirmo pasaules karu.

Informāciju sagatavoja pētniece Ieva Kalniņa (10.06.2020.)