Elza Stērste

Elza Stērste dzimusi 1885. gada 18. martā Naurēnu mājās, Vecpiebalgas pagastā. Tēvs, Stērstu Andrejs, skolotājs, jurists, valodnieks, dzejnieks un juridiskās terminoloģijas radītājs latviešu valodā. Māte – Elizabete Stērste daudz palīdzējusi valodniekam Kārlim Mīhlenbaham, kurš meklēja savai vārdnīcai latviskus, senaizmirstus vārdus, viņa zinājusi daudz šādu vārdu un izteicienu. Elzai ir vecākā no bērniem, viņai ir trīs māsas un divi brāļi.

Jelgavā Elza apmeklē Paukera jaunkundzes augstāko meiteņu skolu un Cinnius jaunkundzes mūzikas skolu. Viņa raksta pirmos dzejoļus krievu, vācu un franču valodā. Katram dzejolim blakus – zīmējums, jo Elzai patīk arī zīmēt. 1903. gadā publicēts viņas pirmais dzejolis – "Krusts" žurnāla "Apskats" 15. numurā, parakstīts ar pseidonīmu Naurēnu Elza. Skolu beigusi, viņa grib doties uz Pēterpils konservatoriju, bet Japāņu kara un 1905. gada revolūcijas dēļ tēvs viņu no šī nodoma atrunā. Nemieriem nostājoties, 1906. gadā Elza uzsāk studijas Pēterpils konservatorijas klavieru klasē, taču mācības jāpārtrauc nervju sāpju rokās dēļ. 1910. gadā viņa iestājas Rēriha Mākslas veicināšanas skolā, bet 1911. gadā dodas uz Parīzi, lai studētu Sorbonnas universitātē. Mācībām ir 3 pakāpes − sertifikāts franču valodā, diplomdarbs un doktora grāds. Elza Stērste beidz filoloģijas fakultāti, diplomdarbam izvēloties tematu par Bodlēra estētiku. (Diplomdarbs saīsinātā versijā iespiests Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā 1920. g. Nr, 4.–5.) Parīzē Stērste apmeklē arī Luvras mākslas skolu un franču valodu viņa pārzin tik labi, ka var tulkot latviešu dzeju franciski.

1913. gadā ar Naurēnu Elzas vārdu iznāk viņas pirmais dzejoļu krājums "Prelūdijas". Debijas grāmatā jau parādās Stērstes dzejai raksturīgās iezīmes: koncentrācija, virtuozitāte, spēcīgs gleznieciskais elements un rotaļīga ironija. "Prelūdijas" valdzina ar pārdzīvojuma tiešumu, dziļumu un jūtu svaigumu. (Veronika Strēlerte. Elza Stērste un Naurēnu Elza. Jaunā Gaita, Nr. 165, 1987. gada decembris.)

Atgriezusies Latvijā, Stērste strādā Jelgavas Ķeizariskajā mūzikas skolā un vēlāk pārceļas uz Rīgu, kur strādā Latviešu izglītības biedrības un Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā par franču valodas skolotāju. 1920. gada rudenī Jelgavā Elza Stērste salaulājas ar Edvardu Virzu. 1921. gadā piedzimst viņu meita, kurai dzejnieki dod vārdu Amarillis.

Pirmā diena
Kur vakar viss vēl trakoja kā auka,
Tur dārzu zaļu atstaro nu rūts,
Un viss ir rimis dvēselē un laukā:
Dus Amarillis mierīga pie krūts
Kā bitīte, kas ziedā medu sūc,
Es ilgi klausos viņas dzīvā dvašā
Un mani apņem mūžīgs noslēpums.
Bet dienvids nolaidies ir dabā plašā
Un lūpās aprimst katrs Jautājums —
Laiks apstājies ir saulains pāri mums.

1920. un 30. gados Elza Stērste dzīvoja pārmaiņus Rīgā un Salgales pagasta Billītēs. Viņa nodarbojās ar mūzikas un franču valodas mācīšanu, tulkoja franču rakstnieku darbus un rakstīja. Iznāk dzejoļu krājumi "Eizebijs un Florestāns" (1921), "Zaļā gredzenā" (1928), "Mezgloti pavedieni" (1934). Viņa uzraksta romānu "Andreja Zīles dzīve" (1937, beletrizēts tēva Stērstu Andreja dzīvesstāsts), tiek izdota grāmata "Pasakas un noveles" (1934) un garstāsts "Vilciņš griežas" (1936). Top dzeja bērniem "Piķa Brencis" (1939) un "Tālais ceļojums" (1939), luga "Arlekīna kāzas" (1938). Elza Stērste tulko no franču valodas. 1931. gadā Stērstes tulkojumā iznāk grāmata "Poèmes Lettones", īsa latviešu dzejas antoloģija franču valodā.

Izceļot atšķirīgo Stērstes dzejā, Aleksandrs Grīns raksta: "Stērstes dzejā nav nekā robusta, histēriski skaļa, nav tur patosa, nedz slimīgas juteklības, ar vārdu sakot, nekā no tā visa, ar ko mēs esam paraduši sastapties mūsu pārējo dzejnieču lielākās daļas ražojumos. Ir tikai saulains rāmums, klusa skaidrība, vecās kultūras vītuma smarša un gracioza elegance, ar kurām tik bagāta vecu kultūrtautu dzeja, bet tik nabadzīga mūsu pašu literātūra. Šai ziņā Elza Stērste stāv mūsu dzejnieku saimē pilnīgi savrup. Varbūt, pāris (vīriešu dzimuma) kollēgas izņemot. Tik tuvu kā viņa, neviens vēl no mūsu cilts nav paguvis pieiet franču mākslas dzelmainiem atvariem." (Aleksandrs Grīns. Elzas Stērstes jeb Naurēnu Elzas 25. gadu dzejnieces darbības atcerei. Ilustrēts Žurnāls, Nr. 5, 01.05.1928.)

Lai arī Elza Stērste raksta "Sievieti stādu ļoti augstu, sevišķi latvju sievieti, kas ir skaista un gudra, mūsu rases lepnums. Sieviete mākslā sniedz īpatnīgas vērtības, viņa ir smalkāka un intīmāka nekā vīrietis, bieži vien izglītotāka un darbā izturīgāka." (Elza Stērste. Zeltene, Nr.8 (15.04.1933)) un savā dzejā viņa ieraksta daudzus specifiski sievišķus motīvus, tomēr dzejas vēstītājs Stērstes dzejā bieži vien ir vīrietis – dzejnieks, nevis dzejniece. Kā raksta Māris Čaklais, Stērste izvēlas vīriešu dzimti, lai radītu cilvēka, ne vien sievietes tēlu, tādējādi norādot uz pieņēmumu, ka tikai vīrišķais piedāvā vispārcilvēcisko, bet sievišķais – apzīmē atšķirību. (Māris Čaklais. Lai kā, bet arvien mīlēšu vēl. Literatūra un Māksla, Nr. 12, 22.03.1985.) Stērstes dzeja būtu interesants izpētes objekts arī sievišķās rakstības skatījumā, aplūkojot, kā caur sieviešu radītajiem tekstiem iespējams apšaubīt kanona vēstījumus, kas veidojuši un turpina veidot mūsu izpratni par universālo.

Vācu okupācijas laikā Elza Stērste atsāk strādāt par mūzikas skolotāju. 1944. gada jūlijā Jelgavā, bojā iet Elzas Stērstes vecāku nams, plašā bibliotēka un manuskripti, kas īsi pirms Jelgavas krišanas bija pārvesti no Rīgas.

"Jelgavas dārzi – rozes un pelni,
Smaržas un pelni dūmos un liesmās,
Kādi nu jūsu vakari melni,
Tukši un melni nīcības briesmās.

Bēgoši putni, bēgošas ēnas,
Sagrūst viss kopā uguņu jūrā,
Bet tur, aiz mūra, spokaini lēnas
Smaržo vēl rozes dūmakā sūrā."

Pēc kara Stērste strādā Leļļu teātrī kā dramaturģe. 1951. gadā viņa tiek notiesāta t.s. franču grupas lietā uz 25 gadiem spaidu darbos. Pēc četrarpus Sibīrijā pavadītiem gadiem 1955. gada maijā viņa atbrīvota atgriežas Latvijā – nestuvēs, paralizēta, bez kreisās puses rokas un kājas kustībām. Vislielākais prieks viņai par iespēju ar veselo roku rakstīt: "Rakstāmā vēl tik daudz, bet laika atlicis visai maz."

Mirusi 1976. gada 19. aprīlī Rīgā, apglabāta Rīgas Meža kapos.

Informāciju 2020. gada martā sagatavoja Zita Kārkla.
Projekts "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" Nr. 1.1.1.2./VIAA/3/19/430