Edgars Andersons

Edgars Andersons (1920–1989) dzimis Tukumā. Beidzis Rīgas 2. pilsētas ģimnāziju, mācījies Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļā. Studijas pārtrauca karš un sākās bēgļu gaitas. 1944. gadā viņš emigrēja uz Vāciju.

“Dzimtenē kara, okupācijas un trimdas gados daudz pieredzēju sociālo netaisnību, varmācību un neģēlību, pret kurām manī uz visiem laikiem radies riebums. Baigajos kara un agrīnos trimdas gados, Latvijā, Čechoslovakijā un Vācijā piedzīvoju gan badu, gan dēkainas, bīstamas situācijas, bet nekad nezaudēju optimismu. Izkļuvis plašajā pasaulē, baigo notikumu fonā kā vēsturiski un mākslinieciski ieinteresēts “tūrists” centos apmeklēt visas ievērojamās vietas sniedzamības robežās, lasīt un mācīties.” .” (Edgars Andersons. Teodors Zeltiņš (sast.). Pašportreti. Bruklina: Grāmatu Draugs, 1965, 13. lpp.).

Vācijā Edgars Andersons turpināja studijas Vircburgas Jūlija Maksimiliāna Universitātē, kā arī bija Vircburgas Tautas augstskolas mācību lietu pārzinis un lektors (1946–1949). Līdzās studijām viņš piedalījās Čehoslovākijas-Baltijas komitejas dibināšanā (1945) un Latviešu studentu centrālās savienības dibināšanā (1946; bija tās priekšsēdētājs līdz 1949. gadam), tāpat arī Baltijas studentu centrālās padomes darbā (priekšsēdētājs 1947–1949). Te parādījās pirmie profesionālie mēģinājumi publicistikā un tulkošanā. Viņš rediģēja Latviešu studentu centrālās savienības Apskatu un Biļetenu (līdz 1949), tapa pirmā publikācija – amerikāņu rakstnieka Servuda Andersona stāsta “Nāve mežā” tulkojums, ko papildināja arī apcerējums par autoru.

1949. gadā Edgars Andersons izceļoja uz ASV. Šajā laikā viņš sakārtoja un iztulkoja divas ziemeļamerikāņu prozas antoloģiju (1949), kā arī publicēja vairāku angļu un amerikāņu stāstu un amerikāņu, franču un vācu dzejas tulkojumus.

“Mana jaunības mīlestība bija literatūra, kas mani īstenībā ievadīja vēstures pasaulē. Blakus paša mēģinājumiem prozā un dzejā daudz studēju vācu, skandināvu, angļu un amerikāņu rakstnieku darbus. Studiju rezultātā radās raksti par skandināvu, vācu, holandiešu un angļu rakstniekiem un rakstniecības posmiem, paša atdzejojumi un 2 ziemeļamerikāņu prozas antoloģijas “Rietumu pasaule” un “Rietumu Apvārksnis”, kas guvušas lielu amerikāņu zinātnieku ievērību. Radās arī virkne latviešu literātūras darbu kritiku, kas tāpat kā citi raksti parādījās latviešu literātūras žurnālos un laikrakstos. Vēlāk arī pats kādu laiku biju gan žurnāla, gan laikraksta redaktors.” (Edgars Andersons. Teodors Zeltiņš (sast.). Pašportreti. Bruklina: Grāmatu Draugs, 1965, 13. lpp.).

ASV Edgars Andersons studēja Pensilvānijas (1950–1953) un Čikāgas universitātē (1954–1956), iegūstot doktora grādu vēsturē (disertācijas tēma “The Curonians and the West Indies”).

No 1957. līdz 1989. gadam viņš bija Sanhosē universitātes Kalifornijā profesors. No 1970. gada universitātē vadīja Baltijas studiju programmu. Viņš lasīja lekcijas daudzās Eiropas un pasaules universitātēs – ASV, Vācijā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Kanādā, Rietumindijā, Somijā. Tāpat arī ar priekšlasījumiem viesojies Latvijas PSR Zinātņu akadēmijā (1977, 1979, 1988) un Latvijas Valsts universitātē (1979, 1988), kā arīIgaunijas PSR un Lietuvas PSR, Maskavas un Ļeņingradas zinātņu akadēmijās.

Edgars Andersons bija daudzu zinātnisku izdevumu līdzstrādnieks, ieņēma amatus daudzās starptautiskās zinātniskās organizācijās. Viņš ir Baltijas studiju veicināšanas apvienības (Association for the Advancement of Baltic Studies (AABS)) dibinātājs (1968) un organizēja apvienības pirmās divas konferences 1970. un 1971. gadā. No 1970. līdz 1971. gadam bija apvienības vicepriekšsēdētājs, pēc tam priekšsēdētājs (1971–1972).

Jāatzīmē arī fakts, ka Edgars Andersons bija padomnieks vēsturē, diplomātijā, muzeju un arhīvu jautājumos ASV valdības iestādēm, Hūvera institūtam un vairākām universitātēm.

Viņš saņēma vairākas stipendijas gan no ASV, gan zviedru, dāņu, holandiešu, Trinidādas un Tobāgo iestādēm un organizācijām, tāpat ir ALA kultūras fonda (1971) un PBLA kultūras fonda (1984) laureāts. 1969. gadā viņš tika izraudzīts par izcilu profesoru Livingstona universitātē, Alabamā, bet 1972.–1973. gadā par izcilu audzinātāju Amerikā un 1973.–1974. gadā par izcilu profesoru Sanhosē universitātē. 1980.–1981. gadā par prezidenta izcilu zinātnieku un 1982. gadā saņēmis Kalifornijas gubernatora “zelta rokas spiedienu” (profesūru uz mūžu).

Lai arī pirmie Edgara Andersona profesionālie mēģinājumi saistīti ar rakstiem par literatūru un tās tulkošana, tomēr viņa mūža darbs ir vēstures pētījumi, sevišķi par seno kurzemnieku sakariem ar Karību jūras baseina salām Trinidādu un Tobāgo – “Tobago” (1962), “Tur plīvoja Kurzemes karogi” (1970), “Senie kurzemnieki Amerikā un Tobago kolonizācija” (1970). Trinidādā un Tobāgo viņš vadījis arī vēsturiskas un arheoloģiskas ekspedīcijas, savukārt kopš 1974. gada bija galvenais latviešu salidojumu rīkotājs Tobāgo.

Nozīmīgas ir Edgara Andersona grāmatas – “Latvijas vēsture, 1914–1920” (1967) un “Latvijas vēsture, 1920–1940. Ārpolītika” (1–2; 1982–1984).

Līdzās iepriekš minētajam Edgars Andersons sakārtojis Ādolfa Kaktiņa atmiņu grāmatu “Dzīves opera” (1965). Bijis arī žurnāla “Treji Vārti” redaktors un “Latvju enciklopēdijas, 1962–1982–1987–1989” galvenais redaktors.

Diemžēl viņa bagātīgā radošā un profesionālā darbība negaidīti pārtrūka, atceļā no Rietumkrasta Dziesmu svētkiem 1989. gada 5. jūlijā viņš gāja bojā autokatastrofā.

---

Informāciju sagatavoja pētniece Madara Eversone.