Ints Lubējs

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (55); Sastādītājs (1); Redaktors (1); Recepcijas persona (34)

Attēli: Persona attēlā(3)

VārdsInts Lubējs
PseidonīmsI. Sakne
KopsavilkumsInts Lubējs (1931) – latviešu prozists. Nozīmīgākie darbi: diloģija "Dvīņu zvaigznājs" (1977) un miniromānu cikls "Naivās spēles" (1994). Paralēli literārajam darbam strādājis Latvijas Valsts izdevniecībā un žurnālā "Karogs".
Personiska informācijaDzimis Slokā ārsta ģimenē.
1950: beidzis Slokas vidusskolu.
1955: beidzis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakutātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu.
Profesionālā darbība1957–1964: Latvijas Valsts izdevniecības redaktors un vecākais redaktors
1964–1979: žurnāla "Karogs" atbildīgais sekretārs.

Pirmā literārā publikācija – stāsts "Jaunais dārzs" žurnālā "Bērnība" 1949. gada 5. nr.

Proza

1959: stāstu krājums "Satikšanās" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1961: stāstu krājums "Mākoņi virs pilsētas" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1968: garais stāsts "Saltā rasa" (Liesma).
1977: garo stāstu diloģija "Dvīņu zvaigznājs" (Liesma).
1981: izlase "Attālinādamies un tuvodamies".
1994: miniromānu-veltījumu cikls "Naivās spēles" ("Daktera kungs", "Briesmīgā aka", "Kā es netiku grāmatā") (Karogs).
1999: pamfletromāns "Ēdenes izpostīšana" (žurnālā "Karogs", nr. 9).
2001: periodikā publicēts neizdota romāna "Galva un kalpone" fragments "Dārza balle un Tanheizers" (laikrakstā "Literatūra un Māksla Latvijā", 28. jūnijā).
2001: periodikā publicēti trīs prozas darbi "Nebeidzamā skanēšana", "Svabadības alcēji" un "Pēdējais brauciens" no veltījumu cikla "Naivās spēles" (žurnālā "Karogs", nr. 2).

Darbu tulkojumi citās valodās

krievu valodā
1964: "В одном маленьком городке" (stāstu krājums "Mākoņi virs pilsētas"). Tulkojusi Ludmila Lubēja. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1971: "Студеная роса" (garstāsts "Saltā rasa").Tulkojusi Ludmila Lubēja. Rīga: Liesma.
1981: "Франа и Тон" (garstāsta "Frana un Tons" fragmenti). Tulkojusi Ludmila Lubēja. Žurnāls "Даугава", nr. 6.
1996: "Господин доктор" (miniromāns "Daktera kungs" no cikla "Naivās spēles"). Tulkojusi Ludmila Lubēja. Žurnāls "Даугава", nr. 2.
1996: "Зловещий колодец" (miniromāns "Briesmīgā aka" no cikla "Naivās spēles"). Tulkojusi Ludmila Lubēja. Žurnāls "Даугава", nr. 6.
2002: "Как я не попал в книгу" (miniromāns "Kā es netiku grāmatā" no cikla "Naivās spēles"). Tulkojusi Ludmila Lubēja. Žurnāls "Даугава", nr. 1/2.

Citi darbi

1958: pēcvārds Alekša Kivi romāna "Septiņi brāļi" tulkojumam latviešu valodā (Latvijas Valsts izdevniecība).
1962: sakārtojis Jāņa Ezeriņa izlasi "Stāsti un noveles" (Latvijas Valsts izdevniecība).
Citātu galerija

Par garo stāstu diloģiju "Dvīņu zvaigznājs" (1977):

"Inta Lubēja grāmata “Dvīņu zvaigznājs” tapusi savus piecus gadus: I daļa “Apsēstais” datēta ar 1969., II daļa – “Frana un Tons” – ar 1974. gadu. Rodas secinājums: tātad šai grāmatā nekā ar vieglu roku rakstīta nav. Iepazīstoties ar “stāstiem no Antona Krusta dzīves” (autora dots žanra apzīmējums), tas apstiprinās. Detaļas izvēlētas raksturīgas, ainavas vai interjeri, cik tie nepieciešami darbības “skatuves” iedzīvināšanai, plastiski un lasītājam apjaušami. Salīdzinājumi, lai arī īpaši kā tādi nav izcelti, ir tekstā iekausēti, svaigi un raksturīgi, mūsdienīgi. Tāpat Inta Lubēja raksturotāja spējas parādās ar maziem ārējā portreta vilcieniem, bet būtiskās darbības atklāsmes epizodēs redzam uzmanīgo konformistu redaktoru Tētiņu, sekretāri Karu ar viņas valdītājas tieksmēm, lādzīgo dzejnieku Neldi, slimnieku un slimnīcas personāla portretu galeriju. (..)

Manā uztverē “Dvīņu zvaigznājs” ir viens no retajiem pēdējo gadu prozas tīri psiholoģiskas izpētes darbiem. Notikumu 400 lappusēs pamaz, dvēseles stāvokļu, izjūtu, pārdzīvojumu, analīzes un asociāciju – ļoti daudz. Autora prasme arī psiholoģisku stāstu vērš interesantu, un “apsēstajam” Krustam sekojam līdz pēdējai lappusei."

Birze, Miervaldis. Pa grubuļainam tekām ejot. Cīņa, 1978, 9. februāris

Par romānu triloģiju "Naivās spēles" (1994) un Inta Lubēja daiļradi

""Naivās spēles" parādās laikā, kad daudzu valdošo pragmatisko galvu uztverē pati latviešu literātūra tādas naivās spēles vien ir, kad ikdienā skaļi, uzstājīgi un uzbāzīgi sev dzīves telpu (arī mūsu dvēseles telpu) pieprasa kosmopolītiskais kičs un postmodernisma "avangards", kad arī kultūras cilvēki lepojas ar savu nacionālo nihilismu, kad piedāvājumu jūklī liekas pagaisusi "tautas gaume nemaldīgā" (Ā. Elksne). Izrādās, ka mūsu iekšējās barjēras nav tik stipras, lai pasaules vējos pastāvētu ar savu patību, pašcieņu un pašvērtību. Lielajā zonā (t.i., impērijā, kuŗā dzīvojām) plauka zonas netikumi, dzelzs aizkars vairāk vai mazāk sargāja no "pasaules netikumiem". Tagad brīvība iegūta arī šajā ziņā. Un līdzi nāk apjēgsme – brīvībā jābūt vēl stiprākam nekā nebrīvē. Vēl stiprākam pārliecībā par tām vērtībām, kuŗas atzīsti par savām un aizstāvamām. (..) Šo garīgo vērtību apliecinātāju un aizstāvju vidū redzu arī "Naivās spēles".

Nepavisam nebūdamas polemiski ievirzītas, "Naivās spēles" apliecina literātūras reālistiskās tradīcijas dzīvīgumu, spēku un iespējas. Kā zināms, neviena metode pati par sevi nenodrošina māksliniecisku veiksmi, ne arī paglābj no neveiksmes. Arī šoreiz visu izšķiŗ tas, kā autors reālistiski rada vidi, laiku, raksturus, kā autors savas zēnības (un daudzu pieaugušo) naivās spēles emocionāli izdzīvo un atdod lasītājiem, kā pārdzīvojuma īstumu rada no ārējiem un iekšējiem cenzoriem atbrīvojies un vienīgi mākslas uzdevumiem atdevies prozas vārds. Varbūt ka lūzuma laikos tieši tradicionālās vērtības jāizceļ vairāk, jo tās pirmām kārtām uztur spēkā kultūras nepārtrauktību, kuŗu mēs it kā negribētu zaudēt...

Inta Lubēja stāstu diloģija "Dvīņu zvaigznājs" septiņdesmito gadu prozā bija solītis pretim brīvākam personības redzējumam. "Naivo spēļu" smalki stīgotajās Inta Laura izjūtās un cilvēku attiecībās daudz krāsu, skaistu saspēļu un dramatisku pretspēļu. Dziļais cilvēciskuma apakštonis – arī tā ir noturīga mūsu literātūras humānisma tradīcija.

Un vēl – rakstnieka attieksme pret valodu, rūpīgais un smalkjūtīgais darbs ar vārdu. Dažkārt pat rodas bažas, vai šis rūpīgums nepietuvojas tai robežai, aiz kuŗas vārds zaudē spriegumu. Vispārējos valodas kultūras pazemināšanās plūdos, kas skaŗ arī prozu, Inta Lubēja profesionāli godprātīgā attieksme pret vārdu iegūst sevišķu vērtību. Galu galā valoda ir tautas dzīvības ķīla. Un tā nav tikai patētiska frāze."

Kronta, Ildze. Mazliet par "Naivajām spēlēm". Jaunā Gaita, nr. 207, 1996.

Par romānu triloģiju "Naivās spēles" (1994)

"Parasti attieksme pret bērnības atmiņām ir kā pret "zemāku" žanru (sak, ko tur daudz no bērna prasīt). Lubēja romānos ir pavisam pretēji. Par viņa attieksmi pirmām kārtām liecina jau ieceres vērienīgums un romānu stilistiskā noslīpētība, ko droši var salīdzināt ar divu, manuprāt, patlaban spožāko stilistu – Dzintara Soduma (starp citu, viņa romānā "Savai valstij audzināts" izmantoti līdzīgi rakstības principi, kaut gan pats romāns ir manāmi ekstravagantāks) un Valentīna Jākobsona – meistarību. Taču, saprotams, ne jau autora profesionālisms vien ir "Naivo spēļu" elegances un pievilcības cēlonis. Svarīgāk ir tas, ka Lubējam nepiestāv neviena no šo "idejisko" monstru – kritiķa, tiesātāja, sludinātāja, pravieša utt. – maskām. Tā ir tāda īpatnēja divdabība, precīzāk, akcentu pārbīde: no vienas puses, lasītāja acu priekšā ir mazais puika, kurš aizrautīgi spēlējas ar viņam atvēlēto laiku, nemaz nenojauzdams, ka patiesībā laiks spēlējas ar viņu; no otras – nemitīgi klātesošs ir arī šepatnīgais apcerīgais un atcerīgais autors, kurš droši vien "visu zina labāk" un tomēr izvēlas spēlēt puikam līdzi "mazās" vēstures naivās spēles, kurās tik vien iespējams kā bīdīt "ainiņas" apmēram tāpat, kā puika spēlētos ar klucīšiem."

Berelis, Guntis. Naivās spēles. Labrīt, 1994, 8. novembris.
SaiknesLudmila Lubēja (1929–2003) - Sieva
Nodarbesrakstnieks
Dzimšanas laiks/vieta19.06.1931
Sloka
Kūdra, Jūrmala
Izglītībanezināms – 1950
Slokas 1. vidusskola
Skolas iela 3, Jūrmala
Skolas iela 3, Jūrmala, LV-2011

1950 – 1955
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050

beidzis LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu.

Dalība organizācijās1961 – 1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050
Biedrs

1990 līdz šim
Latvijas Rakstnieku savienība
Aleksandra Čaka iela 37 - 1, Rīga
Aleksandra Čaka iela 37 - 1, Rīga, LV-1011
Biedrs
Ceļojums1972
Rostoka
Rostock, Mecklenburg-Vorpommern, Germany
ApbalvojumiLatvijas Rakstnieku savienības un Gerkena prēmija
Naivās spēles
Romāns "Naivās spēles" ieguvis trešo prēmiju (dalīta) žurnāla "Karogs" un Raimonda Gerkena 1. romānu konkursā 1993. gadā.
1993

Kartes leģenda









Tiek rādīti ieraksti 1-6 no 6.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Sloka
(Kūdra, Jūrmala)
19.06.1931Dzimšanas laiks/vietaPilsētas daļa
2Skolas iela 3, Jūrmala
(Skolas iela 3, Jūrmala, LV-2011)
1950IzglītībaĒka, māja
3Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1950 - 1955IzglītībaĒka, māja
4Rostoka
(Rostock, Mecklenburg-Vorpommern, Germany)
1972CeļojumsPilsēta
5Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1961 - 1990Dalība organizācijāsĒka, māja
6Aleksandra Čaka iela 37 - 1, Rīga
(Aleksandra Čaka iela 37 - 1, Rīga, LV-1011)
1990Dalība organizācijāsĒka, māja
Prozists Ints Lubējs dzimis 1931. gada 19. jūnijā Slokā ārsta ģimenē. 1950. gadā beidzis Slokas vidusskolu, 1955. gadā – Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu.

Rakstnieks latviešu literatūrā debitējis 1949. gadā ar stāstu “Jaunais dārzs” žurnālā “Bērnība”, pēc desmit gadiem seko pirmais stāstu krājums “Satikšanās” (1959) un divus gadus vēlāk – krājums “Mākoņi virs pilsētas”. 1961. gadā viņš kļūst par Rakstnieku savienības biedru. Ints Lubējs strādā Latvijas Valsts izdevniecībā par redaktoru un vecāko redaktoru (1957–1964), no 1964. līdz 1979. gadam – žurnālā “Karogs” par atbildīgo sekretāru.

60. un 70. gados iznāk vien divas Inta Lubēja prozas grāmatas – garstāsts “Saltā rasa” (1968) un garstāstu diloģija “Dvīņu zvaigznājs” (1977).

Atsauksmē par grāmatu “Dvīņu zvaigznājs” Miervaldis Birze rakstījis: “Manā uztverē “Dvīņu zvaigznājs” ir viens no retajiem pēdējo gadu prozas tīri psiholoģiskas izpētes darbiem. Notikumu 400 lappusēs pamaz, dvēseles stāvokļu, izjūtu, pārdzīvojumu, analīzes un asociāciju – ļoti daudz. Autora prasme arī psiholoģisku stāstu vērš interesantu, un “apsēstajam” Krustam sekojam līdz pēdējai lappusei.” Savukārt Ildze Kronta, 1996. gadā atskatoties uz autora daiļradi, saka: ““Dvīņu zvaigznājs” septiņdesmito gadu prozā bija solītis pretim brīvākam personības redzējumam.”

Pēc stāstu izlases “Attālinādamies un tuvodamies” (1981), kas nāk klajā rakstnieka 50 gadu jubilejas gadā, Ints Lubējs uz literārās skatuves atgriežas jau pēc neatkarības atgūšanas, 1994. gadā ar miniromānu-veltījumu triloģiju – “tēvam, mātei, sev pašam” – “Naivās spēles”, ko veido darbi “Daktera kungs”, “Briesmīgā aka” un “Kā es netiku grāmatā”. “Naivās spēles” žurnāla “Karogs” un Raimonda Gerkena romānu konkursā ieguva vienu no divām trešajām prēmijām un saņēma cildinošas recenzijas, grāmata ierindota 90. gadu nozīmīgāko prozas darbu vidū.

Guntis Berelis rakstījis: “Parasti attieksme pret bērnības atmiņām ir kā pret “zemāku” žanru (sak, ko tur daudz no bērna prasīt). Lubēja romānos ir pavisam pretēji. Par viņa attieksmi pirmām kārtām liecina jau ieceres vērienīgums un romānu stilistiskā noslīpētība, ko droši var salīdzināt ar divu, manuprāt, patlaban spožāko stilistu – Dzintara Soduma (starp citu, viņa romānā “Savai valstij audzināts” izmantoti līdzīgi rakstības principi, kaut gan pats romāns ir manāmi ekstravagantāks) un Valentīna Jākobsona – meistarību. Taču, saprotams, ne jau autora profesionālisms vien ir “Naivo spēļu” elegances un pievilcības cēlonis. Svarīgāk ir tas, ka Lubējam nepiestāv neviena no šo “idejisko” monstru – kritiķa, tiesātāja, sludinātāja, pravieša utt. – maskām. Tā ir tāda īpatnēja divdabība, precīzāk, akcentu pārbīde: no vienas puses, lasītāja acu priekšā ir mazais puika, kurš aizrautīgi spēlējas ar viņam atvēlēto laiku, nemaz nenojauzdams, ka patiesībā laiks spēlējas ar viņu; no otras – nemitīgi klātesošs ir arī šepatnīgais apcerīgais un atcerīgais autors, kurš droši vien “visu zina labāk” un tomēr izvēlas spēlēt puikam līdzi “mazās” vēstures naivās spēles, kurās tik vien iespējams kā bīdīt “ainiņas” apmēram tāpat, kā puika spēlētos ar klucīšiem.”

Ildze Kronta recenzijā secinājusi, ka ““Naivās spēles” parādās laikā, kad daudzu valdošo pragmatisko galvu uztverē pati latviešu literātūra tādas naivās spēles vien ir, kad ikdienā skaļi, uzstājīgi un uzbāzīgi sev dzīves telpu (arī mūsu dvēseles telpu) pieprasa kosmopolītiskais kičs un postmodernisma “avangards”, kad arī kultūras cilvēki lepojas ar savu nacionālo nihilismu, kad piedāvājumu jūklī liekas pagaisusi “tautas gaume nemaldīgā” (Ā. Elksne). Izrādās, ka mūsu iekšējās barjēras nav tik stipras, lai pasaules vējos pastāvētu ar savu patību, pašcieņu un pašvērtību. Lielajā zonā (t.i., impērijā, kuŗā dzīvojām) plauka zonas netikumi, dzelzs aizkars vairāk vai mazāk sargāja no “pasaules netikumiem”. Tagad brīvība iegūta arī šajā ziņā. Un līdzi nāk apjēgsme – brīvībā jābūt vēl stiprākam nekā nebrīvē. Vēl stiprākam pārliecībā par tām vērtībām, kuŗas atzīsti par savām un aizstāvamām. (..) Šo garīgo vērtību apliecinātāju un aizstāvju vidū redzu arī “Naivās spēles”. Nepavisam nebūdamas polemiski ievirzītas, “Naivās spēles” apliecina literātūras reālistiskās tradīcijas dzīvīgumu, spēku un iespējas.”

Intervijā Aijai Lācei “Naivo spēļu” iznākšanas laikā Ints Lubējs sacījis: “Mans rakstoņa skatiens jau sen bija pagātnei pievērsies. Pagātne man nekad nav likusies kas sastindzis, laikā un telpā iekapsulēts. Trīsdesmitie, četrdesmitie gadi manī spēcīgi urdījās, īpaši 39., 40., 41. Šo trīs gadu sakabe, trīs iekārtas, trīs dažādi karogi mastos cits pēc cita... Tas jau nu rakstoņiem, vismaz tādiem, kas ar vēsturi noņemas, gatavais ķēriens. Un mazpilsētiņa, no kuras pats esmu nācis... Septiņdesmitajos gados un astoņdesmito gadu sākumā biju uzplājis divus plašākus gabalus, tos varētu pat nosaukt par maniem pirmajiem romāngabaliem – par tiem laikiem, taču tie nav par mūsu mājām. Dakteris tur bija iepīts tikai starp citu. Rakos vēl vēstures materiālos, lai izdarītu tekstos precizējumus, meklēju rokā savas bērnības dienasgrāmatas un pēkšņi ieraudzīju ārkārtīgi spilgti pats sevi, savu tēvu, māti, citus tuviniekus, kaimiņus, paziņas – dažādas, manuprāt, interesantās situācijās. Un it kā paši no sevis sāka lēkt ārā atmiņstāsti, veltījumi – katrs par sevi noslēgts, ar konkrētu personu viducī, bet viss vienotā ciklā saāķēts. Un tā radās “Naivās spēles”. Nu, ko es vēl varu piebilst, – visi tur atrodamo personu prototipi ir dzīvojuši, un daži dzīvo vēl šodien, daļa – Rietumos. Vārdus gan pa lielākai tiesai esmu mainījis. Vienlaikus tas ir sveicinājums manai Slokai.”

Inta Lubēja dzīvesbiedre Ludmila Lubēja (1929–2003) krievu valodā tulkojusi Regīnas Ezeras, Andreja Dripes, Arvīda Griguļa, Ilzes Indrānes, Linarda Laicena, Kārļa Skalbes, Andreja Upīša u. c. autoru darbus. Viņas tulkojumā krieviski publicēti Inta Lubēja stāsti un romāni: krājums “Mākoņi virs pilsētas” (ar nosaukumu “Kādā mazā pilsētiņā”, 1964), garstāsti “Saltā rasa” (1971), un “Frana un Tons” (žurnālā “Daugava”, 1981), kā arī triloģija “Naivās spēles” (žurnālā “Daugava”, 1996, 2002).

Intervijā autors apgalvojis, ka “Naivās spēles” ir trešdaļa no iecerēta deviņu romānu cikla. Izteikums “Šobrīd man šajā ciklā ir deviņi dažāda apjoma uzveidojumi...” mudina domāt, ka 1994. gadā, kad intervija tapusi, cikls ir gandrīz pabeigts. Diemžēl turpmākajos gados publicēti vien daži darbi periodikā: 1999. gadā pamfletromāns (autora apzīmējums) “Ēdenes izpostīšana” (žurnālā “Karogs”), 2001. gadā – tieši pirms divdesmit gadiem – “Dārza balle un Tanheizers” kā romāna “Galva un kalpone” fragments (laikrakstā “Literatūra un Māksla Latvijā”) un trīs prozas darbi "Nebeidzamā skanēšana", "Svabadības alcēji" un "Pēdējais brauciens" no veltījumu cikla "Naivās spēles" (žurnālā "Karogs").

Informāciju 2021. gada 19. jūnijā sagatavojis pētnieks Jānis Oga (projekts Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/482).

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.