Erna Ķikure

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (29); Mākslinieks (2); Recepcijas persona (31)

Attēli: Persona attēlā(5)

VārdsErna Ķikure
Papildu vārdiErna Dzelme
Dzimtais vārdsErna Bērziņa
KopsavilkumsErna Ķikure (1906–2003), rakstniece. Beigusi Latvijas Mākslas Akadēmijas Grafikas nodaļu un Rīgas Tautas konservatorijā apguvusi klavierspēli. Strādājusi par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju. Ar rakstniecību sākusi nodarboties emigrācijā, Austrālijā. Septiņu īsprozas grāmatu un divu dzejas krājumu autore. Par prozas krājumiem, kuros ierakstītas impresionistiskas bērnības atmiņas, dzimtās mājas – Ļaudonas "Ķikuri", ļaudis un sadzīve ("Kā plūsti, Aiviekste?" (1989); "Ceļa akmeņu raksts" (1990); "Uz tilta" (1990)) saņēmusi Jāņa Jaunsudrabiņa balvu.

Personiska informācijaDzimusi saimnieka ģimenē. Tēvs – Jānis Bērziņš (1873–1919) skolotājs, vēlāk Ļaudonas pagasta vecākais. Tēvu, skolotāju, vēlāk Ļaudonas pagasta vecāko, nošauj lielinieki 1919. gada martā. Māte – Alvīne Bērziņa (dzimusi Putniņa, 1885–1947).
Agrās skolas gaitas aizstāj mājmācība, tēvs māca rakstīt un rēķināt. Kad tēvu iesauc karā, mācās kaimiņos pie profesora Nikoloja Maltas māsas Veronikas un sievas Agnēzes. Pie Veronikas sākusi mācīties arī klavierspēli.
1924: beigusi Biržu vidusskolu (vēlāk pārdēvēta par Madonas ģimnāziju), uzrādot zīmēšanas spējas, tādēļ skolotājs un gleznotājs Jānis Plase iedrošinājis un sagatavojis mācībām Rīgā.
1932: beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, Riharda Zariņa vadīto grafikas klasi. Ar ofortā veidotām ainavām piedalījusies Kultūras fonda rīkotajās izstādēs.
1939: vairākus mēnešus papildinājusies Beļģijā.
1941. gada 10 aprīlis: laulības ar Jāni Dzelmi.
1941. gada 14. jūnijs: māsu Austru Lāci ar trim maziem bērniem izsūta uz Sibīriju, Krasnojarskas apgabalu.
1942: piedzimst meita Inese.

1944: kopā ar vīru, meitu Inesi un māti Alvīni pametusi "Ķikurus" un devusies bēgļu gaitās uz Vāciju.
Sākumā viņi nonāk Vācijas un Čehoslovākijas pierobežā Sudetijā. Pēc tam gandrīz gadu dzīvo Austrijā, no kurienes nokļūst Vācijā, vispirms Eslingenā, pēc tam Sillenbuchā pie Štutgartes. Erna Dzelme strādā Štutgartes–Sillenbuchas latviešu nometnes vidusskolā par zīmēšanas un mākslas skolotāju.
1946: piedzimst meita Dzidra.
1949: ģimene emigrē uz Austrāliju.
1958: pieņēmusi Austrālijas pilsonību.
1983: pārcēlusies uz dzīvi pie meitas Ineses Kanādā.
1988: meita Inese sāk izdot Ernas Ķikures grāmatas mazos metienos.
1993: pārcietusi insultu, pamazām atgūst kustību spējas, turpina rakstīt un spēlēt klavieres ar labo roku, jo kreisā ir nevarīga.
Profesionālā darbība1954: pirmā pubikācija – stāsts "Baltās bikses" laikrakstā "Austrālijas Latvietis" (27.12).

Stāstu krājumi

"Mūsu kaimiņš" (1962)
"Kā plūsti, Aiviekste?" (1989)
"Uz tilta" (1990)
"Ceļa akmeņu raksts" (1990)
"Tu prasi patiesu stāstu..." (1991)
"Būs skaista diena" (1993)
"Mājas un ceļi" (1996, izlase)

Dzejoļu krājumi

"Dienas un gadi" (1985)
"Artava" (1988)

Citi

"Ķikures un Sarmas vēstules" (1980)
"Ķikures un Sarmas vēstules (1958–1962)" (1991)


Citātu galerija"Erna Ķikure pieder nedaudzajiem mūsu kontinenta latviešu rakstniekiem, kas raksta regulāri. Šis ir vienīgais darba ceļš tīrās literatūras kopšanai. Austrālijā ieviesusies "nezāle": ļoti daudzi mūsu autori raksta tikai pirms rakstnieku dienām, lai ar sasteigto jaundarbu tur reprezentētos. Tādēļ rodas cienība pret autoriem, kas raksta ikdienas, jo bez šīs rutīnas nav iespējams arī apgūt rakstnieka varēšanu. Ko gan līdz "rakstnieka talants un dzirksts", ja pietrūkst rutīnas un tehniskās varēšanas? Laimīgā kārtā Erna Ķikure un, varbūt, pusducis citu Austrālijas latviešu autoru, šai grupai nepieder."

Austrālijas Latvietis, Nr. 1117, 03.03.1972


Par Ernas Ķikures dzeju

"Ķikures dzejām piemīt kāds pirmatnējs spēks, vitālitāte, stiprums, stingrums. Bieži vien ir tāda sajūta, ka dzeja ir piesātināta līdz galējībai, pat tur, kur tā ir delikāta. Tā ir sajūta, spēcīga un lieliska, kas mūs pārņem, kad apzināmies, ka "mēs esam". Viņas dzejā atrodam nemitīgu jūtu pašanalīzi, darbošanos ap sevi, reģistrējot tos momentus, kur mēs it kā esam pacelti, vai arī tos, kur esam izmisuma pašos dziļumos (..) Starp latviešu dzejniekiem Austrālijā Ķikure ieņem īpatu vietu. Viņa nav ne "moderna" kā Brēdrihs, Lindbergs, Silkalns, ne „germāniski klasiska" kā Pļavkalns, ne konvencionāla kā Ābele jun., Lācis, ne ekspresionistiska kā Birkmanis, ne eleganta kā Tomsons, un ne apskaidroti nobriedusi kā Sarma. Viņa ir tuvāka jaunajiem austrāliešu dzejniekiem nekā mūsu pašu. Kā jaunie austrālieši viņa nebaidās teikt, ko grib, lieto vienkāršas iztēles, parasto sarunu valodu, un, kā austrālieši viņa noraida tradicionālo formu. Tāpat kā austrālieši viņa mēģina skatīt pasauli tādu, kā neviens cits. Viņas dzejai, tāpat kā austrāliešu, nav atbalss. Ne reliģija, ne vēsture, ne literātūrā te neieskanas. Ķikures dzeja, tāpat kā austrāliešu, ir nobriedusi, ja tas nozīmē savas personīgās līnijas iezīmēšanu, palikšanu uzticīgai savam pārdzīvojumam. Cita tipa kritika to nosauktu par naīvu un provinciālu dzeju. Ķikures jūtas valda pār stilu: kur notēlota jūtu vidusgamma, tur tas plūst mierīgs, pagaros teikumos. Kur notēlotas jūtu galējības, tur stils saraustīts, uztraukts. Vēl vairāk: mums šķiet, ka viņas dzejā varam novērot pašu jūtu rašanās procesu, jūtu pārmaiņas, it kā nenozīmīgus, bet no dziļumiem nākušus vārdus. Dzejniece reģistrē vairākas jūtas vienā laikā, it kā mēģinātu uztvert kāda momenta visumu: kaut kas līdzīgs "apziņas plūsmas" tehnikai, bet tikai dzejā. Varbūt tāpēc viņas valoda ir pirmatnēji svaiga, ne nogludināta. Tā ir valoda, kas prasa dabīgu prozas ritmu, izteiksmīgo pauzi, asus stakāto vai arī garus crescendo, asas teikumu beigas. Ne vārds te svarīgs, bet viss teikums. Un teikums pirms un pēc. (..) Apkārtne Ķikures darbos spēlē nozīmīgu lomu. Ne velti viņa, Erna Dzelme, ir mūsu Mākslas Akadēmijas grafiķe, un viņas stāstos tik bieži saduras latviskais ar austrālisko. Bet blakus šīm tendencēm, viņas dzejoļos it bieži parādās vientulības motīvs. Dzejniece it kā dzīvo vietās, kas tai nepieder. Viņa ir svešiniece tur, kur tā atrodas. Nebūtu brīnums. Par spīti ceļojumiem pa Somiju, dzīvi un studijām Antverpenē, Briselē, Minhenē, Prāgā, Parīzē un Berlīnē, dzejnieces īstās mājas ir dzimtā puse."
Kārlis Freimanis. Dzejniece Erna Ķikure. Tilts, nr. 42–43, 1.11.1961.

Par Ernas Ķikures prozu

"Viņas akcenti nav uz vēstījumu, reālistiski trāpīgu un izvērstu personāžu atveidi (kaut arī tos viņa, piemēram, bērnības un jaunības atmiņu tēlojumos rada kolorītus), bet gan uz kādas šķietami ikdienišķas situācijas psiholoģisku izpēti, to parādot plašākās un dziļākās kopsakarībās kā kādu līdz tam neapjaustu eksistenciālu patiesību, kas atklājas kāda lūzuma vai krīzes, vai pat nejaušības iespaidā. Kā kāda epifāniska atklāsme, kas piepeši liek izjust realitāti padziļināti, bez ikdienišķības racionalitātes. Viņas akcenti ir atturīgi, viegli impresionistisku un vienlaikus simboliski vispārinātu cilvēku iekšpasaules sasaisti ar lielajām, taču bieži vien neievērotajām patiesībām. Mani personiski saista Ķikures lieliskā spēja redzēt un izjust savus tēlojuma objektus un situācijas viegli dūmakainā izgaismojumā, nianšu smalkumā, pieskārienu poētikā un detaļu pacelšanā pāri tikai realitātes plaknei, kad daudzkārt vairāk par tiešo tekstu pasaka zemteksts un aizteksts, kurā dažkārt viešama arī atturīga, paskumja ironija un rezignācija."

Viesturs Vecgrāvis. Mazzināmā impresioniste. Domuzīme, Nr. 2, 2018, 19. lpp.
SaiknesDzidra Mičele (Mitchell) (1946) - Meita
Inese Birstiņa (1942) - Meita
Nodarbesskolotāja
māksliniece
rakstniece
Dzimšanas laiks/vieta04.10.1906
Ķikuri
Ķikuri , Ļaudonas pagasts, Madonas novads
Dzīvesvieta1906 – 1924
Ķikuri
Ķikuri , Ļaudonas pagasts, Madonas novads

1924 – 1932
Rīga
Rīga

1932 – 1940
Ilūkste
Ilūkste, Augšdaugavas novads

1941 – 1944
Ķikuri
Ķikuri , Ļaudonas pagasts, Madonas novads

1949 – 1951
Greta
Greta, New South Wales, Australia

1952
Vaionga
Wyong, New South Wales, Australia

1961
Sidneja
Sydney, New South Wales, Australia

1970
Vollonona
Wollongong, New South Wales, Australia

1973 – 1984
Ceļo starp abām meitām: dzīvo pusi vai visu gadu pie meitas Dzidras Austrālijā vai pie meitas Ineses Kanādā.

1984
Benfa
Banff, Alberta, Canada

Pārceļas uz patstāvīgu dzīvi pie meitas Ineses.


1985 – 1989
Monreāla
Montreal, Quebec, Canada

1989 – 2003
Kalgari
Calgary, Alberta, Canada
Izglītība1924
Madonas ģimnāzija
Madona
Madona, Madonas novads

Madonas vidusskolā uzrādījusi zīmēšanas spējas, tādēļ skolotājs un gleznotājs Jānis Plase iedrošinājis un sagatavojis mācībām Rīgā.


1924
Rīgas Tautas konservatorija
Rīga
Rīga

Mācījusies klavierspēli.


1924 – 1932
Latvijas Mākslas akadēmija
Gogoļa iela 3, Rīga
Gogoļa iela 3, Rīga, LV-1050

Beigusi Riharda Zariņa vadīto grafikas klasi ar ofortu "Daugava".


1939
Antverpene
Antwerp, Antwerp Province, Belgium
Papildinājusies Beļģijas Karaliskajā mākslas akadēmijā.
Darbavieta1932 – 1940
Valsts Ilūkstes ģimnāzija
Ilūkste
Ilūkste, Augšdaugavas novads

Zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāja


1940 – 1941
Ļaudonas 6-klašu pamatskola
Ļaudona [uo]
Ļaudona, Ļaudonas pagasts, Madonas novads

Zīmēšanas un vācu valodas skolotāja.


1940 – 1941
Sāvienas pamatskola
Sāviena
Sāviena, Ļaudonas pagasts, Madonas novads
Zīmēšanas un vācu valodas skolotāja.

1949 – 1951
Greta
Greta, New South Wales, Australia

Grētas imigrantu nometnē strādā noliktavā pie drēbju izdalīšanas, slimnīcā kā palīdze, pasniedz nometnes bērniem klavierstundas.


1952 – 1962
Vaionga
Wyong, New South Wales, Australia

Saimnieko laukos. Dzelmes nopērk īpašumu laukos, kādus 100 km no Sidnejas. Līdz tuvākajai pilsētiņai Vaiongai ar skolu, pastu un veikaliem ir 8 kilometri. Lauku saimniecība izrādās nabadzīga, māja puspabeigta, tīrumi pašiem jāierīko.


1962 – 1967
Sidneja
Sydney, New South Wales, Australia

Strādājusi kā mūzikas privātskolotāja, kantoriste, sanitāre slimnīcā, pakotāja jostu fabrikā, bet visbiežāk – kā mājkalpotāja.No 1967. gada aprīļa Erna Dzelme sāk saņemt nelielu pensiju. Tad viņa vairs nestrādā oficiāli algotu darbu, bet auklē bērnus, palaikam uzņemas citus mājkalpotājas pienākumus. Visu laiku viņa cenšas atrast vēl kādu iespēju piepelnīties.

Emigrē1944
Felbaha
Fellbach, Baden-Württemberg, Germany

1949
Batersta
Bathurst, New South Wales, Australia

1949
Greta
Greta, New South Wales, Australia
Ceļojums1929
Parīze
Paris, France

Ar akadēmijas draudzenes radinieka preču kuģi rodas negaidīta iespēja nokļūt Parīzē. Tur veidotās skices paver ceļu uz diplomdarbu Mākslas Akadēmijā.


00.03.1939 – 00.05.1939
Beļģija
Belgium

Trīs mēnešus pavada Beļģijā, strādājot grafikā. Briseles Karaliskās mākslas akadēmijā brīvu mācīšanos – telpas un profesorus – varēja dabūt tie, kas kaut kur jau bija beiguši kādu mākslas akadēmiju.


00.06.1939
Parīze
Paris, France

1940
Somija
Finland

1969
Parīze
Paris, France

Kopā ar meitu Inesi Birstiņu un viņas vīru Laimoni Birstiņu apceļo Dienvideiropu: Vāciju, Austriju, Itāliju, Spāniju, Franciju, arī Parīzi.


1969
Vācija
Germany

1969
Austrija
Austria

1969
Itālija
Italy

1969
Spānija
Spain

1969
Toronto
Toronto, Ontario, Canada
Apciemo Jēkabu Lāci, Ernas māsas Austras vīru, kurš, pēc ģimenes izvešanas uz Sibīriju, nonācis Kanādā.

1972
Anglija
England, United Kingdom
Ciemos pie jaunākās meitas Dzidras.
Miršanas laiks/vieta01.01.2003
Kalgari
Calgary, Alberta, Canada
Apglabāts00.10.2005
Ļaudonas kapi
"Ļaudonas kapu kapliča", Ļaudonas pagasts, Madonas novads, LV-4862

Pārapbedīta

ApbalvojumiJāņa Jaunsudrabiņa balva
Balva piešķirta par grāmatām "Kā plūsti, Aiviekste?", "Uz tilta" un "Ceļa akmeņu raksts".
1991

Kartes leģenda

















Tiek rādīti ieraksti 1-38 no 38.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Ķikuri
(Ķikuri , Ļaudonas pagasts, Madonas novads)
04.10.1906Dzimšanas laiks/vietaCiems
2Vaionga
(Wyong, New South Wales, Australia)
1952DzīvesvietaPilsēta
3Benfa
(Banff, Alberta, Canada)
1984DzīvesvietaPilsēta
4Kalgari
(Calgary, Alberta, Canada)
1989 - 2003DzīvesvietaPilsēta
5Greta
(Greta, New South Wales, Australia)
1949 - 1951DzīvesvietaPilsēta
6Ķikuri
(Ķikuri , Ļaudonas pagasts, Madonas novads)
1941 - 1944DzīvesvietaCiems
7Ķikuri
(Ķikuri , Ļaudonas pagasts, Madonas novads)
1906 - 1924DzīvesvietaCiems
8Rīga
(Rīga)
1924 - 1932DzīvesvietaPilsēta
9Ilūkste
(Ilūkste, Augšdaugavas novads)
1932 - 1940DzīvesvietaPilsēta
10Vollonona
(Wollongong, New South Wales, Australia)
1970DzīvesvietaPilsēta
11Monreāla
(Montreal, Quebec, Canada)
1985 - 1989DzīvesvietaPilsēta
12Sidneja
(Sydney, New South Wales, Australia)
1961DzīvesvietaPilsēta
13Kalgari
(Calgary, Alberta, Canada)
01.01.2003Miršanas laiks/vietaPilsēta
14Felbaha
(Fellbach, Baden-Württemberg, Germany)
1944EmigrēPilsēta
15Batersta
(Bathurst, New South Wales, Australia)
1949EmigrēPilsēta
16Greta
(Greta, New South Wales, Australia)
1949EmigrēPilsēta
17Ļaudonas kapi
("Ļaudonas kapu kapliča", Ļaudonas pagasts, Madonas novads, LV-4862)
01.10.2005ApglabātsKapsēta
18Madona
(Madona, Madonas novads)
1924IzglītībaPilsēta
19Gogoļa iela 3, Rīga
(Gogoļa iela 3, Rīga, LV-1050)
1924 - 1932IzglītībaĒka, māja
20Rīga
(Rīga)
1924IzglītībaPilsēta
21Antverpene
(Antwerp, Antwerp Province, Belgium)
1939IzglītībaPilsēta
22Ilūkste
(Ilūkste, Augšdaugavas novads)
1932 - 1940DarbavietaPilsēta
23Greta
(Greta, New South Wales, Australia)
1949 - 1951DarbavietaPilsēta
24Ļaudona [uo]
(Ļaudona, Ļaudonas pagasts, Madonas novads)
1940 - 1941DarbavietaCiems
25Sāviena
(Sāviena, Ļaudonas pagasts, Madonas novads)
1940 - 1941DarbavietaCiems
26Vaionga
(Wyong, New South Wales, Australia)
1952 - 1962DarbavietaPilsēta
27Sidneja
(Sydney, New South Wales, Australia)
1962 - 1967DarbavietaPilsēta
28Parīze
(Paris, France)
1929CeļojumsPilsēta
29Beļģija
(Belgium)
01.03.1939 - 01.05.1939CeļojumsValsts
30Parīze
(Paris, France)
01.06.1939CeļojumsPilsēta
31Somija
(Finland)
1940CeļojumsValsts
32Parīze
(Paris, France)
1969CeļojumsPilsēta
33Vācija
(Germany)
1969CeļojumsValsts
34Austrija
(Austria)
1969CeļojumsValsts
35Itālija
(Italy)
1969CeļojumsValsts
36Spānija
(Spain)
1969CeļojumsValsts
37Toronto
(Toronto, Ontario, Canada)
1969CeļojumsPilsēta
38Anglija
(England, United Kingdom)
1972CeļojumsValsts
"Erna Ķikure pieder nedaudzajiem mūsu kontinenta latviešu rakstniekiem, kas raksta regulāri. Šis ir vienīgais darba ceļš tīrās literatūras kopšanai. Austrālijā ieviesusies "nezāle": ļoti daudzi mūsu autori raksta tikai pirms rakstnieku dienām, lai ar sasteigto jaundarbu tur reprezentētos. Tādēļ rodas cienība pret autoriem, kas raksta ikdienas, jo bez šīs rutīnas nav iespējams arī apgūt rakstnieka varēšanu. Ko gan līdz "rakstnieka talants un dzirksts", ja pietrūkst rutīnas un tehniskās varēšanas? Laimīgā kārtā Erna Ķikure un, varbūt, pusducis citu Austrālijaslatviešu autoru, šai grupai nepieder." (Austrālijas Latvietis, Nr. 1117, 03.03.1972)


Erna Ķikure (īstajā vārdā Erna Bērziņa, precējusies Dzelme) dzimusi Ļaudonas pagasta "Ķikuros" 1906. gada 4. oktobrī. Agrās skolas gaitas aizstāj mājmācība, tēvs māca rakstīt un rēķināt. Kad tēvu iesauc karā, mācās kaimiņos pie profesora Nikoloja Maltas māsas Veronikas un sievas Agnēzes. Pie Veronikas sākusi mācīties arī klavierspēli. Viņa beigusi Biržu vidusskolu, kas vēlāk pārdēvēta par Madonas ģimnāziju, un zīmēšanas skolotāja Jāņa Pleses mudināta iestājusies Latvijas Mākslas akadēmijā, kur mācījusies Riharda Zariņa grafikas darbnīcā. Paralēli studijām Mākslas akadēmijā viņa mācījusies arī klavierspēli Tautas konservatorijā. 1932. gadā Erna Ķikure ar diplomdarbu "Daugava" oforta tehnikā pabeigusi Mākslas akadēmiju. Pēc akadēmijas beigšanas jaunā māksliniece strādājusi kā zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāja, kā arī piedalījusies Kultūras Fonda rīkotajās izstādēs, bet 1939. gada pavasarī devusies uz Beļģiju, kur Briseles Karaliskās mākslas akadēmijā papildinājusies mākslas studijās.

1944. gadā Erna Ķikure kopā ar ģimeni (vīru, meitu Inesi un māti Alvīni) pametusi "Ķikurus" un devusies bēgļu gaitās uz Vāciju. Par došanos bēgļu gaitās viņa raksta stāstā "Prom no mājām": "(..) Bija agrs rīts, kad otrā dienā devos ceļā vēl atpakaļ uz mājām, vēl pēc mantām, vēl pēc nezin kā. Es nezināju ceļu, naktī biju atbraukusi, sekojot pirmajam vezumam. Bet zirgs zinās. Stiprajos mēslu vedamos ratos (tā tos sauca un tam tie bija kalpojuši, tad mazgāti, saulē izkaltuši) bija iejūgts vecais, stiprais Beks. Braucu pa lauku ceļiem, starp druvām, tīrumiem, 20 kilometrus. Beks tos ies ilgāk nekā divi stundas. Ļāvu, lai viņš iet, kā tam patīk un gandrīz arī – kur tam patīk. Ak, viņš ies taisni uz mājām! Kad ceļi kaut kur šķīrās, krustojās, es nepakustināju grožus, lai Beks ņem pats īsto ceļu. Es patiesi to nezināju. Zirgs zina ceļu uz mājām. Kā zirgs to vienmēr zina? Bija klusa tuvības sajūta ar mierīgi soļojošo zirgu. Viss klusu apkārt, visi lauki un sētas tukši, ļaudis noslēpušies, krievi vēl neienākuši, vācieši kaut kur savās pozīcijās. Vai kas nāks ceļā? Gadīsies? Kas notiks, notiks. Rīts bija dzestrs, tad saule sāka sildīt, spieda karsti, lauku ceļu dangas līgoja ratus, zeme apkārt likās tuva, tuvāka nekā jebkad, un visi svešie ļaudis, kaut kur... Saule beidzot ļoti gurdināja, naktī negulētais miegs mācās virsū. Ceļš veda un veda. Varbūt mēs bijām aizmaldījušies, zirgs un es? Beidzot aina apkārt rādījās pazīstama, rati izbrauca uz lielceļa, beidzot tilts un tad zināmais meža ceļš. Māja bija klusa. Atverot durvis, ieejot – kā senā svētdienā. Cik labi, ka biju paspējusi māju iztīrīt, apkopt pēc lielās saiņošanās. Jaucu rudzu maizi lielajā muldā. Dažas govis pārnāca no ganībām, nāca pagalmā, pie akas, kur kublā līdz malām pieliets ūdens, visas kūts un šķūņa durvis atstātas vaļā, lai atlikušie lopi var nākt un iet, līdz tos – kāds pievāks. Suns bija pazudis jau pirmajā dienā, varbūt skrējis līdzi naktī, tad iemaldījies citos bēgļos. Sivēna neviena vairs neredzēja. Daļu no tiem vācu zaldāti izķēruši jau pirms vairākām dienām; sākumā pirka, maksāja, nesa šņabi vai to, kas nu viņiem bija, kāroja arī pēc mājā ceptās maizes. Tagad visa pasaule apkārt – tukša. Ceļā nebiju satikusi nevienu cilvēku. Viena armija aizgājusi, otra vēl neienākusi. Vīrs ieradās vēlāk, ar otriem ratiem un zirgu. Krāva, bēra, meklēja, rīkojās klētī. Māja, istabas beidzot bija atstātas mieram, līdzvedamais aizvests. Istabās, manis savākts un sakārtots, bija atgriezies it kā agrākais šai mājā dzīvotais laiks, viss vieglāks, caurspīdīgāks – gultas apklātas vecām segām, pie sienām skolas laika zīmējumi, šur tur uz grīdām veci grīdsegu celiņi. Es biju pūlējusies noslēpt, dziedēt mūsu pašu izlaupīšanas briesmīgās, netīrās sekas mājās. Pēcpusdienā apgājām, pārstaigājām laukus, no robežas līdz robežai. Salasīju vecajā kafijas kannā meža zemenes un avenes, ko aizvest vecaimātei un mazajai. Pastāvējām tur upes krastā, kur pēdējais mūsu meža stūris ar izlocītajām priedēm. Atstājām tur uz tās zemes vēl mīlas brīdi, bet tas jau bija tukšs rituāls bez sava dzīvā satura. Pasaule jau bija aizvērusies, atņemta, zemes stūris, pa kuru mēs tur vēl gājām, vairs nebija reāls. Kaimiņu sētas pāri upei visas bija melnas un mēmas, baigas – kā tukšas dekorācijas. Nezināmā un nesaprotamā pilnas. Bet vakarā māja šķita maigāka nekā jebkad. Logi stāvēja vaļā uz dārzu, uz siltās vasaras nakts āra krēslu, ceptās maizes smarža plūda pa visām telpām, Pusizģērbušies, kā krītot, devāmies pie miera. Grimām kādā atbrīvotajā miera sajūtā, ka viss ir labi, ka kaut kas izkārtosies normāli, ka nekur nebūs jāiet. (..)" (Erna Ķikure. Prom no mājām. Literatūra un Māksla, Nr. 15, 16.04.1993.)

Sākumā viņi nonāk Vācijas un Čehoslovākijas pierobežā Sudetijā. Pēc tam gandrīz gadu dzīvo Austrijā, no kurienes nokļūst Vācijā, vispirms Eslingenā, pēc tam Sillenbuchā pie Štutgartes. Erna Dzelme strādā Štutgartes–Sillenbuchas latviešu nometnes vidusskolā par zīmēšanas un mākslas skolotāju. 1949. gadā ģimene emigrē uz Austrāliju, kur 1951. gadā nopērk lauku saimniecību netālu no Vaiongas (Wyong). Viņi audzē pīles un pārdod putnu olas un gaļu. Dienas ritmu nosaka kūts un lauku darbi un nebeidzamas rūpes par saimniecību. Kad vīrs aizliedz Ernai tērēt laiku ar zīmēšanu, viņa slepeni ķeras pie rakstīšanas, lielākoties rakstīdama brīžos, kad vīra nav mājās vai vēlu vakaros, kad visi jau guļ. Pirmās Ernas Ķikures stāstu publikācijas parādās presē 1950. gadu otrajā pusē un lielākā daļa viņas darbu vispirms publicēti laikrakstā "Austrālijas Latvietis". Pirmā pubikācija – stāsts "Baltās bikses" laikrakstā "Austrālijas Latvietis" (27.12.1954).Rakstnieces nepārvaramā ikdiena atklājas gan Ernas Ķikures sarakstē ar rakstnieku Jāni Sarmu (Ķikures un Sarmas vēstules izdotas divās grāmatās 1980. un 1991. gadā), gan arī atsevišķos stāstos. Piemēram, stāsta "Dienas" (krājumā "Mūsu kaimiņš") vēstītāja kopā ar vīru un meitām mitinās Austrālijas fermā un veic ikdienas darbus, kas saistīti ar fermas uzturēšanu, kā arī gatavo ģimenei ēst, apkopj māju, mazgā traukus un veļu un rūpējas par bērniem. Divi galvenie jautājumi, kurus skar stāsts: sievietes vēlme nodoties intelektuālām un radošām aktivitātēm, brīvā laika trūkums, lai šo vēlmi īstenotu un pakļautība vīra autoritātei, kas traucē radošu pašizpausmi. Viņu dzen ne tikai pienākumi, kurus nav iespējams ne novilcināt, ne atlikt, bet arī vīra dusmas un sodi. Stāsta agrākā variantā ar nosaukumu "Kādas sievietes dienas grāmata" Ķikure raksta: "Mans gars ir izrāvies no mana ķermeņa, cik tālu vien iespējams, tas klīst atmiņās, šūpojas augstu kaut kur kādās cerībās (kurās ir tik grūti noturēties, jo nav tur nekādu balstu), tas atstāj mani ik brīdi, es (mans ķermenis) esmu kā akls dzīvnieks, kas taustās klusi un pacietīgi lejā pa savām alas ejām. Bet gars un ķermenis nav dalāmi šeit un mana diena nav ne dzīve, ne nāve. Es neesmu mirusi, bet es arī nedzīvoju, tos brīžos, kad es to apzinos, es ļoti ciešu un tik tikko noturos no trakošanas." (Ķikure, Erna. Kādas sievietes dienas grāmata. Austrālijas Latvieša Literārais Pielikums Nr. 6, 22.12.1956.) Stāsts "Mūsu kaimiņš", kur stāstītājas un kaimiņu fermera Džo pārdzīvojumu saspēle pamazām atklāj viņu abu nelaimīgo laulības dzīvi un niansēti un smalkjūtīgi viņu satuvināšanos, Latviešu Preses biedrības Austrālijas kopas sacensībā iegūst pirmo godalgu.

Kad rakstnieces veselība neiztur smago darbu saimniecībā, viņa aiziet no vīra un apmetas Sidnejā. 1962. gadā Sidnejā, Latviešu Preses biedrības apgādā "Sala" iznāk Ernas Ķikures stāstu un tēlojumu grāmata "Mūsu kaimiņš". Grāmatas ilustrācijas veido autores linogriezumi. Jānis Sarma grāmatas pēcvārdā raksta: "Šo stāstu un tēlojumu virknē E. Ķikure atestē sevi kā stāstnieci ar lirisku, smalkjūtīgu un tai pašā reizē arī konkrētu pasaules un dzīves skatījumu. Tas pateikts īpatā, impresionistiski svaigā veidā." (Sarma, J. Erna Ķikure–Bērziņa. Mūsu kaimiņš. Salas apgāds, 1962, 147. lpp.) Arī grāmatas recenzentu slēdziens ir visnotaļ pozitīvs, apliecinot, ka latviešu literatūrā radusies jauna stāstniece ar neapšaubāmu talanta iezīmi, savdabīgu stilu un svaigumu. Izcelts Ķikures prozas psiholoģiskums, – autore mazāk uzmanības pievērsusi sižetam, vairāk koncentrējoties uz varoņu psiholoģiju. Viņas darbiem raksturīgs impresionisms. Ķikures stastos klātesošs Austrālijas vides kolorīts, taču neiztrūkst arī tēlojumi, kuros autore atgriežas Latvijas vides sajūtās un atmiņās.

Ķikures prozas darbi un dzejoļi ievietoti laikrakstā Austrālijas Latvietis, trimdas antoloģijās Dzejas un sejas (1962), Prozas profili (1964), Jaunā Gaita un LaRAs Lapa. Viņa pievienojas Austrālijas domubiedru rakstnieku saimei, un piedalās autorvakaros. Rakstniece Sidnejā strādā kā mūzikas privātskolotāja, kantoriste, sanitāre slimnīcā, pakotāja jostu fabrikā, bet visbiežāk – kā mājkalpotāja. Viņa piedzīvo pastāvīgu naudas un savas vietas un laika trūkumu Pēc pirmā stāstu krājuma "Mūsu kaimiņš" izdošanas autore vairākkārt mēģina izdot nākamo grāmatu, taču neveiksmīgi – vai nu apgādi atsaka vai prasa iemaksāt naudas summu, kādas rakstniecei nebija. Nākamā Ķikures grāmata – dzejoļu krājums "Dienas un gadi" (Sidnejas latviešu biedrības apgāds, 1985) izdota pēc vairāk nekā 20 gadiem. Grāmatas ievadā publicēta Kārļa Freimaņa, sabiedriska un teātra darbinieka apcere "Dzejniece Erna Ķikure" (pirmpublicējums žurnālā "Tilts" 1961. gadā). Freimanis raksta: "Ķikures dzejoļi ir tik īpatnēji, ka sagādā recenzentam grūtības metodes izvēlē. Te nav ne atskaņu, ne arī konvencionālu vai modernu ritmu, ne arī izturētas formas. (..) Ar formālās poētikas ieročiem Ķikurei nevar pieiet." Freimanis arī raksta, ka Ķikures dzejā ir "dzīva organisma pulsēšana, miesas siltums, auglība," viņa jūt "organiski, plastiski: ar redzi, dzirdi, smaržām, tausti un gaisu. (..) Ķikures dzejām piemīt kāds pirmatnējs spēks, vitālitāte, stiprums, stingrums.Bieži vien ir tāda sajūta, ka dzeja ir piesātināta līdz galējībai, pat tur, kur tā ir delikāta. Tā ir sajūta, spēcīga un lieliska, kas mūs pārņem, kad apzināmies, ka "mēs esam". Viņas dzejā atrodam nemitīgu jūtu pašanalizi, darbošanos ap sevi, reģistrējot tos momentus, kur mēs it kā esam pacelti, vai arī tos, kur esam izmisuma pašos dziļumos." Freimanis arī secina, ka Ķikures dzeja tuvāka "jaunajiem austrāliešu dzejniekiem nekā mūsu pašu. Kā jaunie austrālieši viņa nebaidās teikt, ko grib, lieto vienkāršas iztēles, parasto sarunu valodu, un, kā austrālieši viņa noraida tradicionālo formu. Tāpat kā austrālieši viņa mēģina skatīt pasauli tādu, kā neviens cits." (Freimanis, K. Dzejniece Erna Ķikure.Tilts, Nr. 42-43, 01.11.1961.)

Erna Ķikure par dzejas tapšanas procesu raksta: "Kad sākās mūsu garā sarakste ar Jāni Sarmu, es reiz viņam aizsūtīju kaut ko, kas bija rakstīts it kā dzejā. Atbildot manai vēsturei, Sarma bija to pašu tematu salicis mazliet ritmiskāk, mazliet "pantos sakārtojis", patiesi — daudz neko mainījis, bet ar to it kā norādījis uz "dzejiskāku formu". To lasot, es tomēr jutu, ka tas nav tas, uz ko es vēlētos iet, kādā veidā sākt dzejot. Es domāju, ka manā vaļējā vārdu virknējumā bija kāda cita patiesība par dzeju, tikai tā bija man pašai jāmeklē." Savukārt, par to, kā rodas viņas dzeja, Erna Ķikure, uzsverot mirklīgo, impulsīvo radīšanas procesā, rakstījusi vēstulē Ellai Kreišmanei: "Manu labāko vārsmu radīšanas process ir ātrs. Tas sākas tai brīdī, kad kāds pārdzīvojums vēlas izteikties, meklējas iekļūt vārdos, un parasti beidzas tikpat īsākā vai garākā brīdī, šie brīži ir intensīvi, koncentrēti, izjūtot, apsverot, redzot, atminot pārdzīvojumu un uzmanīgi liekot tos vārdus, kurus "tas" ir izvēlējies." (Kreišmane, E. Ernas Ķikures dzeja. Austrālijas Latvietis, Nr. 1849, 17.10.1986.)

1989. gadā rakstnieces meita, māksliniece Inese Birstiņa sāk izdot Ernas Ķikures grāmatas mazos metienos: "Kā plūsti, Aiviekste?" (1989), "Uz tilta" (1990), "Ceļa akmeņu raksts" (1990), "Tu prasi patiesu stāstu..." (1991), "Būs skaista diena" (1993). Sākotnējais metiens ir 50 – 100 eksemplāri un, ja nepieciešams, tiek drukāts vēl. Kā raksta Viesturs Vecgrāvis, "Erna Ķikure ir viena no pirmajām, kas 80./90. gadu mijā sāka savus darbus sūtīt Latvijas grāmatu apgādiem, taču neviens tā arī neiedrošinājās izdot plašāku viņas darbu izlasi." (Vecgrāvis, V. Mazzināmā impresioniste. Domuzīme, 2018, 18–19.) Ķikures proza ir daudzveidīga gan tematiski, gan poētiski – no reālistiskiem bērnības un jaunības atmiņu tēlojumiem un noskaņā drūmiem, eksistenciāliem vēstījumiem, piemēram, par dzīvi bēgļu nometnēs, līdz impresioniski izjustiem tekstiem, kur galvenais slēpjas poētiskā detaļu smalkumā. Rakstniecei piešķirts nozīmīgākais trimdas prozas apbalvojums – Jāņa Jaunsudrabiņa balva. Kad 1991. gadā par krājumiem "Kā plūsti, Aiviekste?", "Uz tilta", "Ceļa akmeņu raksts" Ernai Ķikurei tiek piešķirta Jāņa Jaunsudrabiņa balva, LaRAs (Latviešu rakstnieku apvienība) Grāmatu klubs ASV izdod tos vienā sējumā – "Mājas un ceļi" (1996), grāmatai ir vairāk nekā 300 lappušu, taču tajā nav iekļauti pirmā krājuma "Mūsu kaimiņš" stāsti. Vērtēšanas komitejas locekļu Noras Kūlas, Gunāra Saliņa un Jura Silenieka lēmums ir vienprātīgs, un par Ķikures prozu vērtētāji izsakās šādi: Nora Kūla: "Lasot Ķikures prozu ir tāda sajūta, it kā kavējoties galerijā, kas piepildīta mazām, šķietami vārām, gandrīz vai gaistošām impresijām. Taču tās neizgaist, drīzāk gan iegrebjas lasītāja atmiņā." Gunārs Saliņš raksta: "Ar trim pēdējo gadu grāmatām ("Kā plūsti, Aiviekste?"; "Uz tilta"; "Ceļa akmeņu raksts") Erna Ķikure, tā liekas, atvērusi mums gan savas mājas, gan visus savus skapjus un lādes, ģimenes albumus, dzejoju klades, skiču burtnīcas, jaunības atmiņu pierakstus, savus jaunākos stāstus, bēgulības un trimdas hroniku lappuses, refleksijas par dzīvi, par mākslu, par mīlestību – par visu ko. Un viss gauži interesants, gauži saturīgs. UN savs." Juris Silenieks: "Ķikures prozā forma ir saliedēta ar domu. Viņas stils ir apvaldīts, bieži aprauts, bet ne bez liriskām ieskaņām. Viņas dabas apraksti ir iezīmīgu domu caurausti. Un, kaut arī viņas sižeti visā visumā aptver ikdienas situācijas, autores vērotāja acs redz cauri banalitātei un ar zināmu ironisku vai traģisku vērojumu atrod cilvēka eksistences nemainīgas kvalitātes (..)" (Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balva Ernai Ķikurei. Latvija Amerikā, Nr. 35, 31.08.1991.)

Kad 1995. gadā tiek atgūtas dzimtas mājas "Ķikuri", atlikuši vairs tikai nojauktās kūts mūri. Sapnis par nākotnes rakstnieku un mākslinieku darba un atpūtas vietu pie Aiviekstes tā arī paliek tikai sapnis. Erna Ķikure mirusi 2003. gada 1. janvārī Kalgari, Kanādā. 2005. gadā viņa apbedīta Ļaudonas kapos. Kapa pieminekli rotā Dilana Tomasa vārsmas: Do not go gentle into that good night. / Rage, rage against the dying of the light.

Lai arī Ķikurei ārpus Latvijas iznākušas pavisam 12 grāmatas (7 no tām ļoti mazā metienā izdevusi viņas meita Inese Birstiņa), rakstnieces vārds Latvijā sabiedrības lielākajai daļai nav zināms. Latvijā publicēti vien nedaudzi viņas darbi presē un viena neliela grāmatiņa – atmiņu krājums "Es zemes tās" (2006). 2005. gada vasarā Madonas muzejs no rakstnieces meitas Ineses Birstiņas saņēma bagātu devumu – Ernas Ķikures arhīvu un personīgās lietas: dienasgrāmatas, darbu uzmetumus un variantus, vēstules meitām un draudzenei Rutai Freijai Ņūkāslā, saņemto korespondenci. (Zvirgzdiņa, D. Ernas Ķikures gadi viņas dienasgrāmatu gaismā. Madonas muzeja raksti. 1. sējums, 2006, 154–167.) 2017. gadā Inese Birstiņa izdeva zīmējumu, grafikas un dzejas albumu "Erna Bērziņa / Dzelme / Ķikure. Atgriešanās mājās. Zīmējumi un teksti Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeja krājumā". 2018. gadā žurnāla "Domuzīme" 2. Nr. publicēts Ķikures stāsts "Pēc Dāvja aizbraukšanas" un Viestura Vecgrāvja apcere par Ķikuri "Mazzināmā impresioniste".

Aprakstu 2021. gada septembrī sagatavoja Zita Kārkla.
Projekts "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" Nr. 1.1.1.2./VIAA/3/19/430

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.