Laikraksts "Padomju Students"
Latvijas Valsts universitātes laikraksta "Padomju Students" pirmais numurs nāca klajā 1946. gada 8. janvārī. Izdevums ar šādu nosaukumu pastāvēja līdz 1989. gadam, kad mainījās laikraksta nosaukums – tas kļuva par "Universitātes Avīzi".
Laikraksta sākuma lappusi rotāja uzsaukums studentiem – "Sagaidīsim PSRS Augstākās padomes vēlēšanas ar teicamām sekmēm mācībās un rosīgu sabiedrisko darbu!” Avīze steidza pildīt savu uzdevumu – "audzināt un organizēt" īpašu ietekmējamo lasītāju auditoriju – studentus. "Padomju Studenta" publikāciju vēstījumam vajadzēja pilnībā atbilst komunistiskā režīma politikai un norādēm. Sevišķi daudz uzmanības studentu idejiski politiskās audzināšanas darbam un dažādu organizatorisku jautājumu risināšanai tika veltīts avīzes veidošanās sākumposmā. Tā asi vērsās pret idejiski nepareizām tendencēm dažu mācībspēku darbā un studentu nostājā. Sākot ar 1949. gadu, laikraksta apakštitulā stingri un nelokāmi iesakņojās laikraksta piederības definējums: "Latvijas Valsts universitātes partijas biroja, rektorāta, LĻKJS un arodkomitejas orgāns". Laikraksta vairāk nekā 40 gadus ilgajā mūžā tas vairākkārt tika papildināts – 1958. gadā ar Latvijas Valsts universitātei piešķirto Pētera Stučkas vārdu un 1967. gadā ar pasniegtā Darba Sarkanā Karoga ordeņa nosaukumu. Profesors Rihards Treijs ("Padomju Studenta" redaktors 1953.–1954. gadā) atceras: "Avīze iznāca laikā, kad bija jārēķinās ar cenzūru, jo tolaik nepastāvēja preses brīvība. Mēs bijām spiesti strādāt tādos apstākļos, kādi tie bija. Iespēju robežās rakstījām un strādājām atbilstoši studentu interesēm".
Tomēr "Padomju Students" bija ne tikai palīgs partijai un valdībai jauno inteliģences kadru un spējīgu komunisma cēlāju audzināšanā, bet arī attiecīgā laika studentu mācību procesa, ikdienas un sadzīves atainotājs – īpašs aculiecinieks. Turklāt darbs laikraksta veidošanā ir bijusi žurnālistikas pamatskola vairākiem (tolaik) – studentiem, (vēlāk) – izciliem profesionāļiem, uzsver vēsturnieks Heinrihs Strods. Viens no pirmajiem "Padomju Studenta" redaktoriem bijis D. Dmitrijevs, vēlāk avīzi rediģēja B. Berkovičs, D. Goldberģis, P. Laizāns, V. Luriņa, G. Mackovs, A. Svelpis, V. Šteinbergs, R. Treijs, P. Zeile, V. Knospe, M. Lejiete, Dz. Sondore, O. Niedre, I. Brikše, I. Helmane u. c. Laikraksta redaktori, rakstošie studenti, kā arī korespondenti ir bijuši kādreizējie un esošie mācībspēki – Ābrams Kleckins, Dace Dūze, Inta Brikše u.c. “Padomju Students” bija pirmā iespēja publicēt savus gara darbus – dzejoļus, sacerējumus, feļetonus – daudziem vēlāk populāriem autoriem. Tādi jaunie dzejnieki un prozaiķi kā Andris Vējāns, Alfrēds Krūklis, Ojārs Vācietis, Jāzeps Osmanis, Harijs Gāliņš, Jeronims Stulpāns, Vitauts Ļūdēns, arī Māris Čaklais, Imants Auziņš, Velga Krile u.c. varēja publicēt savu veikumu "Padomju Studenta" lappusēs.
70. gados "Padomju Studenta" reportāžas, ko papildināja arī fotouzņēmumi, rādīja, kā studenti mācās, darbojas praktiskajās nodarbībās, sacenšas, atpūšas, arī priecājas un slinko. Pāršķirstot “Padomju Studenta” lapas, redzams, ka avīzē tikuši atainoti ne tikai dažādi studentu sadzīves priecīgie notikumi, bet arī likstas. Liela uzmanība pievērsta labajiem veikumiem – akcentēti sasniegumi mācībās, zinātnē, sportā. Būtiska loma bijusi studentu mākslinieciskajai pašdarbībai, un neiztrūkstoši, studentiem tik raksturīgais humors un asprātība vērsis avīzi dzīvespriecīgu. Tika izcelti priekšzīmīgie: komjaunieši – teicamnieki, izcilie kursu vecākie, un rāti slinkie un nenovīdīgie: lekciju kavētāji, eksāmenos izkritušie un tādi, kas nepilda tiem uzticētos sabiedriskos pienākumus. Tiesa, publikāciju gars lielākoties – stings un uzraugošs, kā to pieprasīja sistēma, reti – neviltoti draudzīgs.
“Padomju Students” bija arī līdzeklis, ar kura palīdzību tika risinātas un aktualizētas sadzīviskas problēmas, piemēram, nekārtības studentu kopmītnēs. Nākas secināt gan, ka “kopmītņu tēma” aktuāla bijusi ļoti ilgi – teju katrā "Padomju Studenta" desmitgades komplekta laikrakstā šim jautājumam pievērsta uzmanība.Neraugoties uz centieniem būt iecienītam informācijas avotam studentu vidū, raksta H. Strods, “Padomju Studentam” niknās kontroles dēļ iecerēto pozīciju ilgu laiku īstenot neizdevās. Šādu attieksmi konstatēja kompartijas disputos, un šodien apstiprina arī kāda bijusī Filoloģijas fakultātes studente: “Ar īpašu popularitāti avīze neizcēlās. Man laikraksts šķita pārāk oficiāls, "stīvs", turklāt neatceros, ka tas būtu bijis viegli pieejams".
Tomēr Latvijas Valsts universitātei savs laikraksts bija vajadzīgs, un "Padomju Students" godam pildīja tam uzticētos formālos uzdevumus, laika gaitā gan kļūdams patīkamāks un tuvāks plānotajai auditorijai. Jau 70. gadu "Padomju Studenta" publikāciju saturs uzrunāja dzīvīgāk, atkāpjoties no oficiālā rakstīšanas stila, kas tika ievērots iepriekš. Turklāt jau 70. gadu beigās laikraksta uzmanība vairs neaprobežojās tikai ar studentiem vien aktuālu tēmu iztirzāšanu – gaismā cēla jautājumus, kas saistīti ar dabu, vēsturi un sabiedrību kopumā: "Šodien gribam sākt konkrētu sarunu par to, ko mēs – nākamie tautas saimniecības speciālisti – darām jau tagad, savos studiju gados, lai mūsu bērniem daudzas republikas dabas ainas un kultūrvēsturiskās vietas nebūtu jāskata tikai atklātnēs un gleznās." Tomēr Latvijas Valsts universitātes kompartijas uzraudzība aizvien vēl bija noteicošā – prasību, ka daļai avīzē ievietoto publikāciju jābūt krievu valodā, cieši ievēroja vēl 1990. gada sākumā, kad ⅓ teksta avīzē bija krievu valodā.
Avots: vesture.lu.lv