Viļa Plūdoņa muzejs "Lejenieki"

Vēsture

1874. gadā “Lejenieku” mājās dzima dzejnieks Vilis Plūdons. Tur ar ģimeni viņš pavadīja vasaras līdz mūža galam, sacerēdams savus labākos darbus.

1966. gada 5. jūnijā pie “Lejenieku” dzīvojamās mājas atklāja memoriālo plāksni. Šajā dienā tika atklāta arī piemiņas istaba V. Plūdonim, kurā bija apkopoti pirmizdevumi, rokraksti, fotogrāfijas, dzejniekam piederošas lietas un citi materiāli.

2011. gadā Viļa Plūdoņa memoriālais muzejs “Lejenieki” tika pievienots Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejam.

2017. gadā tika atjaunota “Lejenieku” klēts, kā arī ratu novietne.

Darbība mūsdienās

"Lejenieku" mājā ir izvietota ekspozīcija, kas iepazīstina ar dzejnieka Viļa Plūdoņa dzīves un daiļrades gaitām. Muzeja teritorijā rodama arī ratnīca, kur iespējams apskatīt ratu kolekciju, un klēts, kurā atrodas lauksaimniecības darbarīki un tehnika. Vēl iespējams doties pastaigā pa Plūdoņa taku, kā arī apmeklēt kapsētu, kurā apglabāts dzejnieks un viņa tuvinieki. Mazākos apmeklētājus muzeja teritorijā savukārt sagaida zaķi no dzejoļa "Zaķīšu pirtiņa" motīviem, kā arī rotaļu laukums.

Ietekme kultūrā

Reinis Ādmīdiņš sarakstījis dokumentālu romānu par Viļa Plūdoņa dzīvi, kas saucas “Lejenieku zāle, Lejenieku sniegs” (1994). Viņa esejas par V. Plūdoni sakārtotas arī krājumā “Lejeniekos kūst sniegs, zeļ Lejenieku zāle” (2007).

Citātu galerija

“Tolaik, kad savas bērnības mājās vasaras vadījis Vilis Plūdonis, pastāvējusi noruna, ka brīžos, kad dzejnieks raksta, patafonu nespēlēs. Toties ar stārķiem panākt vienošanos ievērot klusumu bijis neiespējami. Putni tik sparīgi klabinājuši knābjus, traucējot saimnieku darbā, ka viņam nepieciešamo noskaņu nācies meklēt attālāk no mājām. Tagad "Lejeniekos" dzejoļus diendienā neraksta. Tos gan mēdz lasīt. Visbiežāk autora, kurš šajā sētā auga kā Vilis Lejenieks, bet mēs viņu zinām kā dzejnieku Vili Plūdoni. Tādēļ "Lejenieki" nav tikai viena no Zemgales mājām, kas mūslaiku griežos piedzīvo kārtējo pārmaiņu. Nē, te gribētos, lai notiek otrādi un viss paliek, kā bijis, un cilvēki brauktu un skatītos...”
S. Eglīte. Zemgales sētā, Plūdoņa “Lejeniekos”. Lauku Avīze, Nr. 71, 10.09.1994.

“Plūdonam bija paradums dzejas sacerēt staigājot. No Lejenieku mājām, taisni pa lauku vidu gāja ceļš uz strauta gravu. Šis ceļš bija viens no dzejnieka parastajām pastaigu vietām. Te gūti daudzi iespaidi dzejai; noklausoties dažādas putnu dziesmas, vienu otru no tām atdarinādams bērnu dzejoļos. Pa šo ceļu staigājot radās dzeja “Par manas dzimtenes tīreļiem ķīvītes skraida”.”
Pār manas dzimtenes tīreļiem ķīvītes skraida… Latvija Amerikā, Nr. 15, 12.04.2008.