Komandītsabiedrība "Astra"

https://www.liepajasmuzejs.lv/lv/lm/175-jaunakas-publikadjas/n54/#ad-image-0

Liepājā, Lielā ielā 15, pasta kaste 25

Šāda adrese 1924. gada sākumā ir jaunajai grāmatizdevniecībai – komanditsabiedrībai „Astra”. Ar vienu kāju Liepājā, otru Rīgā, tā aktīvi strādā divus gadus. To vada Georgs Haralds Jēgers.

Atzinība par pirmo gadu

„…man priekšā uz galda šīs grāmatapgādniecības izdevumi. Jau laba kaudze. Liecība par rosību, ar kādu minētā izdevniecība strādā. Prieks pašķirstīties pa šīm grāmatiņām. Mazas, glītas, vieglas pēc sava apmēra, un tomēr kāda satura dažādība, kāda domu bagātība! Te reprezentējas rakstnieki, kuru ideālisms stāvējis par sargu pie tautas garīgās atmodas šūpuļa, te reprezentējas rakstnieki, kuri cīņas laukā par tautas garīgo brīvību nākuši kā visjaunāko, vismodernāko domu un uzskatu pionieri.

Gods un paldies izdevniecībai par šo bagātību!”

Iesākums

Jaunās izdevniecības rašanos Liepājā vērtē ļoti atzinīgi: „Vajadzība pēc plašākas, lietpratīgi vadītas grāmatapgādniecības Liepājā bija sen sajūtama, un tagad, nodibinoties minētai izdevniecībai,/../ tā ir apmierināta.” Lietpratīgais vadītājs ir Georgs Haralds Jēgers (1880-1946), sabiedrībai pazīstams kā J. Mednieks vai Jorģis Mednieks, žurnālists, tulkotājs, jau strādājis periodiskajos izdevumos Rīgā un Pēterburgā. 1897. gadā iztulkojis F. Nansena „Naktī un ledū”, 1899. gadā – M. Tvena „Zelta zemē”. 1902. gadā Pēterburgā publicējis monogrāfiju par Krievijas lielkņazu Konstantīnu Romanovu, imperatora Nikolaja I otro dēlu. Toreiz pseidonīms – Georgijs Ņebuļins.

Nodoms Liepājā ir „darboties divos virzienos, izdodot „Politisko tautas bibliotēku” un „Daiļrakstniecības tautas bibliotēku””. Drukāts tikšot uz bieza, laba papīra, apjoms – ap 32 lapām, cena – zema: 40 līdz 50 santīmu.

Jau iznācis

Pirmais izdevums – „Politiskā tautas bibliotēkā Nr. 1/2” – krievu rakstnieka, dramaturga un publicista Mihaila Arcibaševa (1878-1927) „Revolūcijas iekarojumi” un „Ļeņina nāve”. Pēc Arcibaševa nāves 1927. gadā viņa draugs rakstīs: „…vieta palikusi tukša, neviena neaizņemta. Arcibaševs bija vienīgais, neaizstājamais. Viņš bija Dieva svaidītais, izcilais mīlestības paudējs savai dzimtenei un nežēlīga naida paudējs pret tās iznīcinātājiem – boļševikiem.” Izdevējs un izdevniecība nepārprotami un atklāti parāda savu politisko virzību un mērķi – „novērst sāpīgi sajūtamo trūkumu pēc valstiski – nacionālā garā izturētas, saturā bagātas un vērtīgas politiskās literatūras”.

Haralds Eldgasts. Pats un vainagā

1926. gada 18. augustā negaidīti mirst Liepājas sabiedrībā trijos šeit pavadītajos gados vispārēju ievērību un popularitāti izpelnījies, būdams gan skolotājs valsts vidusskolā, gan pilsētas domnieks, gan „Kurzemes Vārda” atbildīgais redaktors un, protams, rakstnieks Haralds Eldgasts (1882-1926, īstajā vārdā Jānis Miķelsons). Atvadu rindas vēsta: „…Straujā pārvērtībām bagātā, bet arī nežēlīgā laikmetā liktenis bija lēmis dzīvot un sludināt savas idejas Haraldam Eldgastam, laikmetā, kad skaļas ņurgas un ātru kustību apmātiem ļaudīm pret dziļām, pārdomas prasošām atziņām ausis kurlas /../, kad sadzīves valdonības krēslā nosēdies vēdera bruņniecisms, pret kuru augstāku cildenāku ideālu vārdā vērsās Eldgasts – mākslinieks un Eldgasts – cilvēks.”

1924. gadā iznāk „Daiļrakstniecības tautas bibliotēkas” 1. numurs. Saturā – Eldgasta noveles „Pie zilā bezdibeņa” un „Nordfjorda pasaciņa”.

„Zilais bezdibenis” pauž „pēc daiļuma un harmonijas slāpstošas personības ilgas”, bet otrā novele ir mīlas stāsts starp jaunu norvēģu sievieti un gados daudz vecāku par viņu latviešu gleznotāju Zemturi: „…tas ir sāpju sauciens pēc garīga skaistuma”, bet abu mīla „neliek vis grimt un maldīties, bet ceļ uz lieliem radošiem darbiem, noturēdama cilvēku pāri kaisles un asiņu murgu mulsinošiem tvaikiem”. Varbūt šajā novelē ir atblāzma no Eldgasta jūtām pret savu skolnieci Mirdzu Ķempi?

1926. gadā J. Mednieks sastāda „Rakstu vaiņagu Haralda Eldgasta piemiņai”.

Pulkvedis Ķūķis runā

1924. gada februārī bez motivētiem paskaidrojumiem tiek demobilizēts Kurzemes kājnieku divīzijas komandieris pulkvedis Krišs Ķūķis (1874-1945). Pie viņa krūtīm septiņi Pirmajā pasaules karā piešķirtie ordeņi – liecība par karavīra stāju un drošsirdību. Tā paša gada jūnijā „Politiskās tautas bibliotēkas” 6. numurā – Kriša Ķūķa „Visu par Latviju!” jeb pulkveža publicistiskie raksti: „Visiem Latvijas pilsoņiem jāapvienojas”, „Atklāta vēstule visiem Latvijas valstiski domājošiem pilsoņiem”, „No Liepājas līdz Kuldīgai”, „Piektais sabrukums”, „Zāmueļa kungs māk atriebties”, „Domas par nacionālismu”, „Internacionālistu morāle”, „Ar nepatiesību pret patiesību”. Izdevniecība rekomendē: „Zinādami K. Ķūķa veselīgos ieskatus politiskos un sabiedriskos jautājumos, varam šo viņa rakstu sakopojumu ieteikt lasīšanai, ar ko lasītāji veicinās savu politisko ieskatu un nacionālisma būtības izpratnes briedumu.” Bet Zāmueļa kunga jeb Voldemāra Zāmuēla pieminēšana liecina, ka šie uzskati tā laika Latvijas valdībai, kuru viņš vadīja un kuras tapšanā bija piedalījušies sociāldemokrāti, bija neērti un netīkami, saklausot tajos „reakcionāra virsnieka draudus”.

Andrieva Niedras nekrologs

1924. gadā „Daiļrakstniecības tautas bibliotēkas” 4. numurā Andrieva Niedras (1871-1942) „Dzīvais mironis” –kapa runa pašam jeb atskats uz savu dzīvi. Tā ir atbilde uz Viktora Eglīša sarakstīto grāmatu „Andrievs Niedra savā dzīvē un darbos”, kuru Niedra uztvēris kā sev veltītu kapa runu. Ar valdības parakstītu rīkojumu par valsts nodevēju pasludinātais Niedra raksta par saviem studiju gadiem Tērbatā, kad bijis „raksturā nenogatavojies, par daudz iedomīgs, ar pārāk dzīvu fantāziju, kuru daži pat par melīgumu noturēja”, tāpēc nav varējis atrast saprasties ar citiem korporeļiem, nepieņem kopējās izpriecas un uzdzīvi. Pirmo reizi redzams, ka Niedra sev izvēlējies „no sabiedrības izstumtā” lomu: „…manis nedara labāka, nedz sliktāka tas, ko ļaudis par mani domā.” Tāds ir A. Niedra dzīvē, tāds – politikā.

Janševskis, Čāpiņa dēls un „Čāpiņu cilts”

Jorģim Medniekam Jēkabs Janševskis (1865-1931) īpaši cienījams. 1924. gadā „Astra” izdod „Bagātā Čāpiņa dēlu”, pats izdevējs publicē apceri „Jēkabs Janševskis un viņa mūža darbs romāns „Dzimtene”, bet vēlāk – 1930. gadā – dramatizējot „Dzimtenes” fragmentu, izveido komēdiju „Čāpiņu cilts” 4. cēlienos.

Vēl citi veikumi

„Astra” izdod arī Jāņa Kaula, Kārļa Lapiņa, Aleksandra Ozoliņa, paša Jorģa Mednieka un Lūcijas Zamaičas darbus. 1925. gadā Zamaičas „Līvijas dienasgrāmata” vairo viņas jau tā skandalozo slavu un apsūdzību, ka ar savu literāro darbību, graujot sabiedrības tikumību. Pēdējie „Astras” izdevumi ir Kārļa Studenta „Kolportiera piedzīvojumi” un „Nelūgtos ciemos”. Līdzās jau zināmai komanditsabiedrības pasta adresei parādās vēl viena – Hika ielā 10. Kopumā „Astras” devums ir 20 grāmatas, pa 10 katrā no „tautas bibliotēkām”.

Uļa Gintnere,
Liepājas muzeja Kultūrvēstures nodaļas vadītāja
Raksts sagatavots, izmantojot V. Ancīša, A. Apīņa, Ā. Šildes, U. Krēsliņa
publikācijas un pētījumus, periodikas materiālus

Publicēts laikraksta „Kurzemes Vārds” pielikumā „Kultūras Pulss”,
2013. gada 29. maijā