Dzejas

KolekcijaMazie izdevēji
NosaukumsDzejas
Papildu informācija1896. gada augustā Rīga, Vēveru ielā 7, pie M. Jakobsona iznāk Birznieku Latiņas dzejoļu krājums "Dzejas". Šajā laikā jau piemirsts 1875. gadā publicētais Katrīnas Reinovskas krājumiņš "Latvijas jūrmalas puķītes" – ziņģu un dziesmiņu kopojums, kurā tikai daži autores oriģināldarbi, tāpēc literatūras vēsturē paliekošāks ir otrais sievietes sarakstīts dzeju sakopojums – Birznieku Latiņas "Dzejas". Pirmajā un vienīgajā Birznieku Latiņas dzeju krājumā iekļauti 24 dzejoļi.

Saturs
Laime
Elēģija
Dzejols
Ziedoņa rīts
Pavasarī
Ilgošanās
Tev pieminu
Vēlēšanās
Vakarā
Rudens
Es neskumstu
Dzejols
Ziemā
Sonetes (I, II, III)
Auseklim
Censoņiem
Ziemas vakarā
Ziņkārīgā
Ubadze
Nelaimīgā
Pavasarī
Mātes sirds

Krājumā publicēto Birznieku Latiņas dzeju var iedalīt trijās daļās: mīlas dzejā, dabas dzejā un reālā ikdienas dzejā. Viņas mīlas dzeja ir īsas, liriskas vārsmas, kurās izteiktas sēras, ilgošanās un cerības ("Ilgošanās", "Vēlēšanās", "Es neskumstu", u.c.).

Tev pieminu, pirms diena most un austrums kvēlo,
Pirms saule gaitu sāk tik diženaji cēlo;
Un vakarā, kad viņa mirdzēt beidz,
Pie tevis domas tālumā man steidz.

Kad troksnis lēni rimst un klusums dziļš iestājas
Un zvaigznēm rotāts gaiss ar miglu bālu klājas,
Tad atmiņā man senās dienas nāk
Un atdzīvot no jauna sirdī sāk.

Miers dvēselē tad viegli plūst kā vēsma salda,
Reiz baudīts laimes brīdis atkal krūtīs valda;
Līdz acis miegā slēdzot ausīs man
Vēl tava balss kā mīļa dziesma skan.

Dabas dzejoļos parādās intīms un gleznains dabas tēlojums, kas rosina jūtu un pārdomu impresijas; dominē iekšējs miers dzīves mainībā. Dzīvodama dabas tuvumā, dzejniece vēro pārmaiņas dabā, un katrs gadalaiks rod atbalsi dzejā ("Ziedoņa rīts", "Rudens", "Ziemā", "Ziemas vakarā"). Savukārt, reālā ikdienas dzeja sasaucas ar deviņdesmito gadu reālismu latviešu literatūrā, – krājumā iekļauti vairāki sacerējumi, kuros izjusti attēlota nabadzība, atsedzot tās cēloņus. Dzejolī "Ubadze" tēlotā sieviete reiz bijusi pārtikušu vecāku vienīgais bērns, kuras jaunība pagājusi priecīgi, taču tad sekojušas dažādas likstas un beidzot – baltais ubagu spieķis, jo jaunībā viņa nav iemācījusies strādāt. Bads dzen ubadzi ārā vētrā un negaisā, un viņa mirst ceļmalā, sniega apputināta. Savukārt, dzejolī "Nelaimīgā" Birznieku Latiņa dzejo par kara radīto postu. Tēlota bāla, vāja sieva ar zīdaini pie krūts, kuras vīrs kritis kaujas laukā un, kamēr citi svin uzvaras svētkus, šī vīru zaudējusī sieva mirst slimības gultā, jo nav neviena, kas rūpētos par viņu un bērniem, visapkārt valda posts un trūkums. Birznieku Latiņa dzejolī uzdod jautājumu, kam ir vajadzīgas kaujas, kas izposta cilvēka dzīvību un ģimeni?

Dzejoļu forma ir vienkārša, tie galvenokārt ir trohaji un jambi. Kritikā izcelts garāks dzejojums "Mātes sirds", kas rakstīts heksametros, tas atzīts kā episkas dzejas mēģinājums, kuru lasot jūtams, ka autore iepazinusies ar klasisko dzeju, – "vismaz ar Gētes skaisto idilli heksametros "Hermans un Doroteja"". Dzejojuma saturs ņemts no lauku dzīves, tēlojot mātes un dēla tuvās attiecības, līdz dēls atved sievu un izjūk jaukā idille, vedeklas prāts sienas pie niekiem, mājas svētība iet uz leju, sieviešu starpā rodas nesaskaņas, un vecā māte mirst viena un atstāta.

Raugi, kāds sērīgs un drūms ir vakars pēc vētrainas dienas;
Mēnesis arī tāds bāls brīžam starp mākoņiem spīd.
Gaišumu vāju tik man' vēl mājas zemajā logā:
Māmiņa nomodā šeit – actiņas neslēdz tai miegs.
Asaras aumaļām plūst tai karsti pār bālajiem vaigiem,
Grūti saslimis vājš bērniņš, kas klēpī tai dus.
Lūgšanas sirsnīgas raid' tā augšup visvarenam Dievam,
Palīgu žēlīgi tas grūtajās bēdās lai sniedz.
Visur pārmaiņu redzam mēs plašajā pasaules telpā,
Gadi kā ēna drīz zūd, projām iz tagadnes klīst.
Tāpat vārīgais puika ir kļuvis par spēcīgu vīru;
Sētā un tīrumā tas sekmīgi rīkoties spēj.
Mīlībā cieši tiem sirdis vēl saistās kā agrākās dienās,
Vieglināt dzīvi nu prot māmiņai teicami dēls.
Lepni tiem lūkojas acis uz plašām un auglīgām druvām,
Kūtī un laidarā ar' visur tie turību redz (..)

Eduards Treimanis–Zvārgulis par Birznieku Latiņas dzeju krājumu izsakās atzinīgi, rakstot, ka jaunajai autorei neapšaubāmi ir dzejnieces dāvanas, kuras tikai nepieciešams tālāk izkopt un attīstīt: "Birznieku Latiņa kā dzejniece līdz šim maz pazīstama. Cik zinu, no viņas parādījušies tik divi vai trīs dzejoļi "Dienas lapā" un dzejolis "Tik darbā es remdēties varu" "Saimnieču un Zelteņu kalendārā" 1894. gadā. Bet viņai ir dzejnieces dāvanas! Vajaga tik tās vēl tālāk izkopt, izdailēt un viņa kā dzejniece nebūs vairs sveša. Jā, jau ar saviem tagadējiem dzejolīšiem viņa kļūs plašāki pazīstama, jo daži no tiem ir īsti labi izdevušies: ir domas, ir atskaņas, ir ritums, ir gars. (..) Visu kopā saņemot jaunā dzejniece jāapsveic ar prieku un jāvēlas, kaut tā arī uz priekšu strādātu dzejas laukā, jo vairāk tādēļ, ka mums acumirklī mūsu cienīto Aspaziju atskaitot nav starp kundzēm dzejnieču. Un ir laiks, ka viņa pierāda, ka arī tām var būt gars un spars." (Dzejas no Birznieku Latiņas. "Mājas Viesa Mēnešraksts" Nr. 10, 1.10.1896)

Atzinīga recenzija publicēta arī mēnešrakstā "Austrums": "Arī mazs kodols cienījas, ja tas tik veselīgs. Lai lasītāju (un vērtētāju) nenovirza krājuma nelielais apjoms, kas nevar būt iemesls, lai krājumiņš paliktu neievērots." Recenzents atzīmē, ka Birznieku Latiņas mīlestības dzejoļi "nav vis salkani, bet tie rāda jūtas no cienīgāka stāvokļa". Tāpat tiek atīmēts arī tas, ka "dzejas formu lietošanā kā arī visā dzejošanas lietišķā pusē sacerētājai diezgan ievērojama izveicība." (Austrums Nr. 10, 1.10.1896)

Abās recenzijās pausta cerība arī turpmāk no dzejnieces sagaidīt vērtīgu devumu, tomēr Birznieku Latiņas pirmais dzejoļu krājumiņš paliek vienīgais, vēlāk tapusī dzeja izkaisīta periodikā – Mājas Viesī, Mājas Viesa Mēnešrakstā un Saimnieču un Zelteņu kalendārā.

Savā autobiogrāfijā Birznieku Latiņa raksta: "Uz Kārļa (Kārlis Birznieks, brālis) pamudinājumu radās mani pirmie dzejoļi, kurus Aronu Matīss un vēl citi paziņas uzņēma savā paspārnē. Pirmiem dzejoļiem sekoja citi. (..) Cenšoties radīt ko īstu un patiesu, nācu pie gaišas atziņas, ka rakstnieks nedrīkst modināt lasītājos to, kas nesaietas ar tikumību un sirdsšķīstību, jo to zaudējot ir zaudēts viss cēlais un patiesais un stiprais dzīves pamats, kas notura cilvēku virs kaislību atvariem, kuri it kā paši rodas no sevis vai ikkatra cilvēka ceļā un jo sevišķi jaunībā.
(..) Jauka un skaista, garīgas darba dziņas un sajūsmas pilna bija mūsu toreizējā dzīve vecāku namā, kad sākām nodarboties ar rakstniecību. Vēl vienmēr trūcīgie saimnieciskie apstākļi piespieda daudz laika ziedot smagam fiziskam darbam, jo Zemīte toreiz skaitījās dzimtsļaužu pagasts un mājas bija iepirktas par ļoti augstu cenu. Pie visa tā tomēr mēs abi ar vecāko brāli radām izdevību šo to uzrakstīt vaļas brīžos, kas notika nereti tad, kad citi mājinieki atdusējās miegā. (Birznieku Latiņa. Mana autobiogrāfija. Ķelpe, Jānis. Sieviete latvju rakstniecībā. Jelgava, 1936, 22.–23. lpp.)


Grāmatas profils izstrādāts Valsts kultūrkapitāla fonds mērķprogrammā "KultūrELPA" atbalstītajā projektā “Personība. Process. Piemiņa. Literatura.lv digitālā satura inovācijas”.
Informāciju 2021. gada decembrī apkopoja literatūrzinātniece Zita Kārkla.
Izdevuma veidsliterārs krājums
Darba veidsoriģināldarbs
Klasifikators
Darba autors
Faili
Izdošanas gads/vieta1896

Rīga

Izdevējs: M. Jakobsona drukātava.

Tiek rādīti ieraksti 1-2 no 2.
NosaukumsAutorsIzdošanas gadsIzdošanas vieta
Dzejas no Birznieku LatiņasEdvards Treimanis-Zvārgulis
1896Rīga
Rakstniecība. Grāmatu plaukts. Dzejas no Birznieku Latiņas1896Rīga
Tiek rādīti ieraksti 1-2 no 2.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.