Saulrietu violetās ērģeles

KolekcijaIzdevniecība "Liesma"
NosaukumsSaulrietu violetās ērģeles
Papildu informācijaMuzikāli stāsti.

Saturs

Saulrietu violetās ērģeles
Variācijas par Puškina tēmu
Talanti bez pielūdzējiem
"Elizejas lauku Mocarts"
Akmens viesis

Komponists un rakstnieks Marģeris Zariņš (1910–1993) ir viens no neparastākajiem latviešu rakstniekiem, iespējams – spilgtākais no prozistiem, kuri debitējuši un kuru literārās daiļrades lielākā un nozīmīgākā daļa tapusi t.s. stagnācijas periodā – 20. gs. 70. gados un 80. gadu pirmajā pusē.

50 gadus pēc šīs vienreizīgās debijas jāatzīst, ka M. Zariņa darbība rakstniecībā mūsdienās ir tikpat pazīstama (vai nepazīstama) kā viņa darbošanās mūzikā, jo – gan vienā, gan otrā jomā – jaunos izdevumos un izpildījumos ar retiem izņēmumiem aktualizēti tikai paši spilgtākie Zariņa darbi – kinomūzika un romāns “Viltotais Fausts jeb Pārlabota un papildināta pavārgrāmata”.

Tāpēc īpašs notikums bija M. Zariņa dziesmu spēles “Dzejnieks un roze” atskaņojums par godu Dailes teātra simtgadei šā gada 23. novembrī “Latvijas Radio 3 – Klasika” studijā. Par to paldies M. Zariņa daiļrades popularizētājam Orestam Silabriedim (viņam uzdevumā stāstnieka loma) un visiem pārējiem atskaņojuma dalībniekiem. (Ieraksts pieejams šeit: https://ej.uz/c5cq)


Darba sacerēšanas laiks un ierosme

Krājums “Saulrietu violetās ērģeles” ir neliela formāta brošēta grāmata, kuru 1970. gadā izdeva “Liesma” 15 000 eksemplāru metienā tā saucamajā pirmās grāmatas sērijā. Visi pieci krājumā iekļautie stāsti iepriekš publicēti periodikā no 1969. gada jūnija līdz 1970. gada janvārim. 1970. gada maijā Zariņš svin 60 gadu jubileju. Līdz tam viņš rakstījis operas, oratorijas, koncertus, kantātes, vokālo kamermūziku un kora dziesmas, mūziku ērģelēm un orķestrim, komponējis mūziku daudziem lugu iestudējumiem un kinofilmām, darbojies arī mūzikas publicistikā. Viņa pirmais stāstu krājums “Saulrietu violetās ērģeles” iznāk rudenī, vairākus mēnešus pēc jubilejas svinībām, taču šai debijai prozā Zariņš ir labi sagatavojies un sagatavojis arī lasītājus – grāmatas iznākšanas brīdī periodikā publicējis jau desmit stāstus, no kuriem grāmatā apkopota tikai puse.

Uz grāmatiņas vāka rakstīts: MARĢERS ZARIŅŠ. Lai gan komponists un rakstnieks lietojis abas sava vārda paralēlformas (Marģers un Marģeris), līdz pat 1973. gadam dominējoša ir īsākā forma “Marģers”, tā sastopama arī viņa publicistiskā, uz skaņuplašu vākiem, no Latvijā izdotajām grāmatām vēl arī uz romāna “Viltotais Fausts jeb Pārlabota un papildināta pavārgrāmata” pirmizdevuma vāka.

Grāmatas atloka tekstā Marģeris Zariņš iepazīstina ar savu jauno ampluā:
“Biju iedomājies, ka protu uzrakstīt filmas scenāriju. Pēc piektā varianta sestajā instancē sapratu, ka no manis nekad neiznāks kino dramaturgs, jo trūka, – trūka paša galvenā, kas atsver talantu, meistarību un gribas spēku, man trūka – līdzautora. Tādēļ skatiens vērsās uz prozu, jo biju dzirdējis, ka tur strādājot pa vienam, tas man sevišķi imponēja. Kādā vasaras rītā neuzmanības dēļ bija atstāti vaļā latvju daiļliteratūras rūpīgi koptā dārza vārtiņi. Kā negausīgs āzis, nevienam atļauju neprasīdams, pārbridu šķērsām pāri dobītēm, kurās zaļoja tikko izdīguši svaigi asniņi, un apstājos pie kāda trekna rabarberu pudura. Par brīnumu, mani neviens ārā no turienes nedzina, bet laipni atļāva palikt un attīstīt gaumi, pieklājības un takta sajūtu. Tā nu es stāvu pie sava rabarbera. Ģimenē mani sauc par Puntilu tāpēc, ka es nekad nevaru kādu notikumu divreiz vienādi atstāstīt. Ar katru nākošo reizi es tur pielieku vismaz desmit procentu klāt. Tagad mājās valda miers un kārtība. Visi mani brīnumstāsti aizplūst pa jauno kanālu uz beletristiku.
– Ka tik nu viss labi beigtos, – kā teica Dailes teātra vecais Konrāds īsi pirms pieņemšanas izrādes.”
Kāda ir 1969. gada vasara, kad “neuzmanības dēļ bija atstāti vaļā latvju daiļliteratūras rūpīgi koptā dārza vārtiņi”? Jau piecus gadus kā beidzies t.s. “Hruščova atkusnis”, padomju valsts priekšgalā ir Leonīds Brežņevs. Aiz muguras “Prāgas pavasaris” un nakts uz 1968. gada 21. augustu, kad Čehoslovākijā iebruka PSRS vadītā Varšavas pakta bruņotie spēki. 1968. gada 2. novembrī “Literatūra un Māksla” publicējusi PSRS Rakstnieku savienības vadības atklāto vēstuli Čehoslovākijas rakstniekiem, aizrādot: “Ir nepiedodami būt bezrūpīgiem, kad draud iznīcināt sociālisma pamatus. Ir jūs, ir mēs pietiekami pazīstam dzīvi, lai izprastu notikumus un to patieso nozīmi. Kādam “sociālisma modelim” tad atbilst politiskā internacionālisma idejām uzticamo komunistu vajāšana preses slejās, mēģinājumi izsvītrot no Čehoslovakijas vēstures sociālisma celtniecības 20 gadus garo ceļu, uzspridzināt mūsu zemju tautu brālīgo vienību?”

Atveram laikraksta “Literatūra un Māksla” 1969. gada pirmsjāņu – 21. jūnija – numuru. Publicēts Latvijas KP CK sekretāra Jurija Rubeņa referāts “Par preses, radio, televīzijas un kino lomas palielināšanu darbaļaužu komunistiskajā audzināšanā”, literatūrzinātnieka Harija Hirša raksts “Sociālistiskā reālisma bagātināšanās” par Lietuvas PSR Zinātņu akadēmijas Lietuviešu valodas un literatūras institūta kopā ar Igaunijas un Latvijas republiku ZA Valodas un literatūras institūtiem organizēto zinātnisko konferenci par aktuālām sociālistiskā reālisma problēmām Baltijas tautu literatūrās… Un – Marģera Zariņa stāsts “Elizejas lauku Mocarts”.

Kā rakstījis literatūrzinātnieks Rimands Ceplis, M. Zariņa prozā “sociālistiskā reālisma pamatprincipi (šķiriskā apziņa, komunistiskais partijisms, u.t.t.) izpaliek, taču M. Zariņš daudz var atļauties, pateicoties augstāku instanču uzticībai, kuras viņu jo bieži sūta komandējumos uz ārzemēm (no 1956. līdz 1968. gadam viņš ir Latvijas Padomju komponistu savienības valdes priekšsēdētājs – J.O.), 1950. gadā iegūtajai trešās pakāpes Staļina prēmijai mūzikā par oratoriju “Valmieras varoņi” un citiem apbalvojumiem: LPSR Tautas mākslinieks (1965) PSRS Tautas mākslinieks (1970). Viņš ienāk latviešu literatūrā kā ķeceris, vēstures mistifikators, kurš atgādina, ka literatūra ir fikcija (M. Zariņa iecienīts kalambūrs: “Varbūt tā bija, varbūt nebija. Bet tā varēja būt bijis.”).” (R. Ceplis. Virtuālais intelektuālis. “Literatūra un Māksla Latvijā”, 25.05.2000.)

Un, jā, Marģeris Zariņš tobrīd ir arī laikraksta “Literatūra un Māksla” redakcijas kolēģijas loceklis.

Desmit gadus vēlāk, 70 gadu jubilejas atcerē, M. Zariņš rakstīs: “Esmu piedzimis tajā pašā datumā kad Ofenbahs. Tas notika 20. jūlijā, tikai – 1969. gadā. “Literatūras un Mākslas” mūzikas redakcijai iesniegto, rūpīgi sacerēto, Žaka Ofenbaha 150 gadu dzimšanas dienai veltīto jubilejas rakstu nodaļas vadītāja Vizbulīte Bērziņa izvairīgi nodeva laikraksta prozas lietvedim Ēvaldam Vilkam, piemetinādama, ka, pēc viņas domām, “Elizejas lauku Mocarts” drīzāk pieskaitāms daiļprozai, nevis nopietnam muzikoloģiskam pētījumam. Zariņš sameistarojis stāstu epistulārā manierē, pamatodamies uz itin kā paša Ofenbaha rakstītām vēstulēm. Taču par tādu sarakstīšanos nekas neesot zināms, un tādas vēstules vispār neeksistējot. Varbūt tā atļauts rīkoties daiļliteratūrā, bet mūzikas vēsturniekam pašam izgudrot slavena komponista vēstules neesot pieņemts. Nē, nē un vēlreiz – nē!
Šinī dienā man atklājās milzīgā atšķirība starp daiļliteratūru un mūzikas publicistiku, un es nolēmu pieslieties pirmajai, jo tajā, izrādās, var darīt, ko grib. Galu galā, vai tad es vainīgs, ka Ofenbahs savam vecajam un slimajam tēvam nevarēja no Parīzes atsūtīt pāris vēstuļu? Un vai tajās vēstulēs kaut kas samelots? Neviens mūzikas vēsturnieks tur neatradīs neko tādu, ko viņš līdz tam jau nebūtu zinājis. Piespiest vēlreiz izlasīt Ofenbaha dzīves stāstu un nopūsties – tāds bija rakstītāja vienīgais nolūks.
Daudzreiz man prasīts, kādēļ, būdams jau krietni pāri pusmūžam, esmu sācis nodarboties ar literatūru. Atbildi uz šo jautājumu meklēju ilgi. Varbūt senīlā grafomānija – plaši pazīstama un izplatīta indeve? Reiz mani briesmīgi nobaidīja kāds lauku skolotājs, atrakstīdams, ka nu viņš aizejot pensijā un visu atlikušo mūža daļu veltīšot kompozīcijai, un ik nedēļu sūtīšot savus skaņdarbus Komponistu savienības valdes akceptam. Sev par attaisnošanos varu teikt, ka to reiz, kad sāku mēģināties daiļliteratūrā, nepavisam nebiju pārstājis komponēt. (..)
Pēc pirmās grāmatas “Saulrietu violetās ērģeles” iznākšanas kāda veca un cienījama dāma, mani uz ielas apturējusi, skumīgi vaicāja: – Vai nu j u m s tas bija vajadzīgs?
Šai sakarībā nācās jautājumu pārdomāt vēl dziļāk. Patiešām: vai tas bija vajadzīgs? Mūzikas jaunradē taču man, kā saka, ievingrināta roka. Kompozīcijas tehnikā biju puslīdz piešāvies. Ideju netrūka, veselība – laba, konjaks garšoja. Vienīgi – hronisks iekšējais nemiers... Varbūt no ietaupītā materiāla, no neizlietotā? Aiz to radies paaugstināts garīgs spiediens.
“Ak, es jūtu, es jau jūtu...” Baidījos: kaut kas paliks nepateikts un nepiepildīts. Šis “kaut kas” sāka mani tirdīt un mocīt. (..)|
Asinsspiediens nokritās, kad “Literatūra un Māksla” publicēja manus pirmos stāstus – “Saulrietu ērģeles” un “Akmens viesi”. Jutu, ka pamazām atgūstu līdzsvaru. Mūzikā – abstraktais, daiļprozā – dzīves materiāls. Tā darbodamies, lēnām atgūšu dvēseles mieru, jo sirds dziļumos esmu reālists. Sausiņš...
Vai man bija v a j a d z ī g s? Bija vajadzīgs! Vēl vairāk: b i j a n e p i e c i e š a m s.” (M. Zariņš. Literārā autobiogrāfija. “Karogs”, 1980, nr. 5)

To apliecina arī R. Cepļa atziņa: “Ja sešdesmitajos gados viņš meklē jaunus izteiksmes līdzekļus, tad septiņdesmitajos tie tiek atrasti – tā ir literatūra, ar kuras palīdzību var vērsties pie plašākas publikas, sastatot dažādus laikmetus un atklājot sava laikmeta bezjēdzības.” (R. Ceplis. Virtuālais intelektuālis. “Literatūra un Māksla Latvijā”, 25.05.2000.)

Darbošanās rakstniecībā Zariņam ir sava veida iekšējā emigrācija, kas, iespējams, nemaz nav politiskās situācijas diktēta (īpaši spilgti tā izpaudīsies vēlākos darbos, un, kā atzinis pats Zariņš, tādā viņš atradās arī pēc valstiskās neatkarības atgūšanas 1991. gadā), pensijas gadu sniegta iespēja norobežoties no līdzšinējā sabiedriski aktīvā darba un iespēja pierādīt spēkus ārpus mūzikas, kurā ir sasniegti “absolūtie griesti” – saņemti LPSR Tautas mākslinieka un PSRS Tautas mākslinieka goda nosaukumi, taču bez īsta gandarījuma un piepildījuma sajūtas.

1982. gadā intervijā VDR žurnālam “Sinn und Form” M. Zariņš stāsta, ka “viņš latviešu literatūrā ienācis jau cienījamā vecumā kā autsaiders, ka viņa pirmā grāmata “Saulrietu violetās ērģeles” bijis mēģinājums pārnest no mūzikas uz literatūru zināmas stila, formas un struktūras koncepcijas, ka viņš atradis jaunu izteiksmes līdzekli – vārdu, vārda semantiku, vārda mūziku” (intervijas atreferējums žurnālā “Karogs”, 1982, nr. 2).

Neilgi pirms aiziešanas mūžībā M. Zariņš secina: “.. sākot ar 1970. gadu, vairāk nodevos literatūrai nekā mūzikai, bet kopš 1988. gada (78 g. vecuma) mūziku vispār vairs nerakstu. (..) Kaut kāda neredzama roka vilka mani uz rakstniecību. (..) Par spīti nelabvēļiem, .. esmu rakstījis tikai to, ko pats gribējis. Cenzūra, glavļits, partijas CK nav mani atbalstījuši, bet nav arī īpaši traucējuši. Pēc Hruščova “atkušņa” un Staļina atmaskošanas, tā saucamajā stagnācijas periodā, šīs iestādes bija visai atturīgas un ļāva “Ēzopa valodā” dažreiz pateikt to, par ko “Endzelīna valodā” nedrīkstēja ne ieminēties.” (M. Zariņš. Optimistiskās dzīves enciklopēdijas PPV. “Karogs”, 1993, nr. 8, 54.–56. lpp.)


Galvenie tēli, personāžs, laiktelpa, kompozīcija

Krājumam dots apakšvirsraksts “Muzikāli stāsti”, un literatūras kritiķis Jānis Čākurs raksta, ka “M. Zariņa muzikālo stāstu tapšanas rosinātāji bijuši trīs faktori: paša komponista autobiogrāfijas momenti, dzīves ceļos sastaptie cilvēki (komponisti un ļaudis, kam ar mākslu attāls sakars) un fantāzijas radītie tēli. M. Zariņam ir spilgta, bagāta un – galvenais – neparasta iztēle. Viņš prot uzburt dažādas vīzijas, tā ka dažbrīd grūti atšķirt, kad un kur autors pāriet no realitātes tēlojuma iedomu labirintos. Tas notiek nemanāmi – tu ej it kā pa spožu, apgaismotu telpu un tad pēkšņi atjēdzies tumšā kambarī.” (J. Čākurs. Divu mūzu kalpi. “Literatūra un Māksla”, 13.03.1971.)

Pirmais stāsts “Saulrietu violetās ērģeles” ar apakšvirsrakstu “Autobiogrāfisks un fantastisks stāsts” rada krājuma noskaņu un aizved lasītāju uz M. Zariņa bērnības pasauli, iepazīstina ar tēvu, brāli, tēvoci ērģelnieku, kalēju, kādu meiteni – jaunības dienu simpātiju, noslēpumaino ērģeļmeistaru un citiem. M. Zariņš, kurš savā bērnu dienu zemē Āraišos ieradies kā filmu mūzikas komponists, izdzīvo nostalģijas un rezignācijas brīžus, pārradot novecojoša vīra krāsainās bērnības atmiņas spilgtā prozas darbā, kurā, tāpat kā kinolaukumā, laiks ir relatīva parādība un darbība notiek vienlaicīgi vairākos līmeņos. Vienā stāstā M. Zariņš izmanto literatūrai, mūzikai un glezniecībai raksturīgus paņēmienus, sapludinot kopā atmiņas, stāstu par filmas uzņemšanu un vēl radot tam mūzikas “celiņu” un savdabīgu scenogrāfiju. Stāsta pirmpublikācijas nosaukumā pirmais vārds ir vienskaitlī (saulrieta), taču uzlabojums šķiet veiksmīgs un dod papildu variāciju un vispārinājuma iespējas – ‘rīti’ un ‘rieti’ gan autora mūžā, gan daiļradē ir tepat blakus un funkcionē paralēli.

Mazs fragments no titulstāsta:
“Kādēļ man skumīgs prāts?
Tur lejā, kur tie sarkanie jumti, ir Kraukļi, Virāne… Tālāk Dzelzava. Un tur – tur Jaungulbenes sili, tie, kas ieiet debesīs, vox celestis! Si minors modulē. Kurp? Nu kā tad, kur gan citur – Re mažorā! Violetais tiecas uz oranžo.
Mans tēvs to saprot, un viņš piedod skaņām spēku. Ērģeles lejā iedimdas. Tēvs ir atvilcis arī to reģistru, ko viņš taupa tikai sevišķiem gadījumiem, – trompeti, ērģeļu principālu. Eņģelīši, kas lido prospekta nišā virs spēlētāja galvas, ar troksni sasit spārnus. Ir atvērušās žalūzijas, kas ļauj skaņām brīvi peldēt telpā un laikā.”
Kādēļ man ir skumīgs prāts? Nē, pareizāk sakot – saldi sērīgs…
Meitene ar linu matiem. Redzu tavu profilu, nemaz neslēpies… Tur, aiz tā šķēršļa… Tur, virs tā sarkanā jumta… Nē, tur – mākonī! Vakar pa parka aleju tu gāji kopā ar savu draudzeni, bet šodien brauc mākonī, pie tam ačgārni.
Bet es sēžu tornī un esmu pašlaik augstākais puika Cesvaines draudzē. Es gribētu ar tevi draudzēties, bet nezinu, kur tevi meklēt, jo nezinu, kā tevi sauc…
Ērģeļu skaņas uzvanda tādas ilgas! (..)
Paskatos uz aklajiem logiem, izpostīto torni, un mani pārņem izmisums… Man jau sen te nav ne mājas, ne tēva, ne mātes, ne brāļa, ne zupas… Mani te neviens negaida.” (10.–11. lpp.)
Paņēmiens “stāsts stāstā” izmantots “Variācijās par Puškina tēmu”, kur tēlots pavecs komponists Georgijs Saljūrietis nīkstam slimības gultā un aprūpētājas-adventistes pagatavotā groka ietekmē (Saljūrietis ir atturībnieks) rakstām autobiogrāfisku “antinoveli”.

Savukārt stāsts “Talanti bez pielūdzējiem” ir variācija par pazīstamajiem dekameroniskajiem stāstiem pie ugunskura, klētsaugšā utt. – kinorežisors Uģis Cerbulis uzaicinājis četrus vietējā kolhoza darbiniekus un pie vakariņu galda lūdz viņus paust savas domas par literatūru un mākslu. Visi stāsti gan netiek izstāstīti, taču vakars noslēdzas saskaņoti – ar dziesmu. Literatūrzinātniece, M. Zariņa daiļrades pētniece Lita Silova raksta, ka “šis stāsts, lai gan tematika tā ļautu saprast, nesabalsojas ar t.s. ar ražošanas tematikas darbiem, kuru uzdevums bija attēlot cilvēkus tiešajā “darba dunā”. Marģeris Zariņš eleganti ironizē par “augsto” un “parasto” mākslu.” (L. Silova. “…rakstnieks Marģeris Zariņš”. R.: Zinātne, 2004, 40. lpp.)

Jau minētais M. Zariņa debijas stāsts “Elizejas lauku Mocarts” ir veltījums komponistam Žakam Ofenbaham (1819–1880) jubilejā, pseidodokumentāli tēlojot vairākas Ofenbaha dzīves epizodes, izmantojot fiktīvu, bet ārkārtīgi ticamu Ofenbaha korespondenci gan tēvam, gan libretistam Etjēnam Žiro. Ofenbaha radošā un arī fiziskā mūža pēdējā cerība – nepabeigtā opera “Hofmaņa stāsti” (“šai operai ir būtiski jāatšķiras no maniem iepriekšējiem darbiem”) – neviļus liek domāt gan par Ofenbahu, gan Zariņu – diviem komponistiem uz 60 gadu sliekšņa.

Krājuma pēdējo stāstu “Akmens viesis” (par Emīlu Dārziņu) Knuts Skujenieks nodēvējis par “skaistu humoresku .., kuru vēl simpātiskāku padara krietns procents smieklu pašam par sevi. Autosmiekli – tā ir tīrā dieva dāvana. Vēl jo vairāk tad, kad literatūras vairākums angažējas atmaskot, tiesāt un sludināt. Tas viss ir vajadzīgs, vārdam nav vietas, bet vai tad labsirdīga asprātība būtu mazāk vērta?” Un turpina, raksturojot grāmatas popularitāti lasītāju vidū: “Laikam jau ne mazāk, jo pat bibliotekāriem nākas konstatēt, ka no viņu plauktiem Marģera Zariņa grāmatiņa pazudusi, kā sacīt, “ar galiem”.” (“Padomju Jaunatne”, 31.01.1971.)

L. Silova par “Saulrietu violetajām ērģelēm” raksta: “Krājums nozīmīgs kaut vai tāpēc, ka rakstnieks piesaka tēmas, kuras tiek pēc tam risinātas, izvērstas un variētas vēlāk tapušajos darbos. Šī patiešām ir rakstnieka iepazīšanas grāmata, viņa individuālā mākslinieciskā rokraksta slīpēšanas grāmata (..).” (L. Silova. “…rakstnieks Marģeris Zariņš”. R.: Zinātne, 2004, 30. lpp.)


Vērtējums kritikā un sabiedrībā, recepcija

Gadu iepriekš, 1969. gadā, pirmā īsprozas grāmata iznāk arī gleznotājam Uldim Zemzarim, un Jānis Čākurs recenzijā “Divu mūzu kalpi” aplūko abas šīs grāmatas, atzīstot, ka “Marģera Zariņa prozas izteiksmes veidam piemīt noslīpēts smalkums, tikai pāris vietās viņš atļaujas pa rupjākam vārdam un teicienam, kas tad nu gan izlec laukā no gludi slīdošā vārdu plūduma. Taču visumā aiz sižetu vijumiem un īpatnējiem varoņiem jūtams labas literāras gaumes un augstas kultūras cilvēks,” – un: “Gan Marģers Zariņš, gan Uldis Zemzaris literatūrā neienāk kā nevarīgi iesācēji, bet gan kā mākslinieciski nobriedušas personības, kurām rakstītais un drukātais vārds ir tikai vēl viena iespēja sevis izteikšanai. Īpaši tas sakāms par komponistu Marģeru Zariņu, kuram pagājušā gada nogalē piešķirtais PSRS Tautas mākslinieka tituls bija pats augstākais apliecinājums mākslinieka izcilajiem sasniegumiem, viņa jaunrades daudzpusībai. (..) Marģera Zariņa un Ulda Zemzara pieteikumi prozā jāvērtē atzinīgi. Tie paplašina, daudzveido, niansē mūsu stāstniecību, bagātina to īpatnējiem raksturiem un mākslinieku vides tēlojumiem. Katrā ziņā abos gadījumos mums nav darīšana nedz ar literāru paniekošanos, nedz ar laika kavēkļa literatūru.” (“Literatūra un un Māksla”, 13.03.1971.)

Rakstnieks Jānis Melbārzdis apcerē “Muzikāli stāsti” apgalvo: “Recenzējamā grāmata jāvērtē stipri augstu arī starp profesionālo literātu darbiem. Divu apsvērumu dēļ. Viens – spilgtais stāstnieka talants, kuram piemīt tāda ļoti reta īpašība kā vārda un frāzes muzikalitātes izjūta; otrs – Marģers Zariņš mākslā ir uzticīgs sava ceļa gājējs un jūtas brīvs no tendencēm, kas stipri sasaista rokas vienai daļai mūsu jauno stāstnieku, vērsdamas tos līdzīgus savā starpā.” (“Karogs”, 1971, nr. 1)

Dzejnieka un atdzejotāja Knuta Skujenieka grāmatai veltītā raksta nosaukums ir “Latviešu prozas devītā balss”, un recenzents paskaidro: “.. “devītās balss” būtība ir tās atšķirībā no pārējām astoņām. Astoņas ir uzrakstītas, devītā – improvizēta. Tas nekas, ka autors to pierakstījis: ar savu brīvo stāstījumu, kuram literārās kompozīcijas paņēmieni nav tik ārkārtīgi svarīgi, tā ir un paliek improvizācija”, kā arī uzsver grāmatiņas “nekonvencionālismu”, raksturo to kā “naivu” “vārda vislabākajā nozīmē”, slavējot Marģera Zariņa stāstnieka talantu un atzīstot, ka “gleznieciskās atkāpes, .. un mājieni vienalga nerada mums rūdīta stāstu vai noveļu rakstnieka tēlu. Tās vienīgi liecina par stāstītāja garīgo bagātību un izsmalcinātību, kura, kā izrādās, nemaz nav konfliktā ar īsti tautisku, piebaldzēnisku humoru. (..)
Protams, ne viss stāstītais ir vienādi nozīmīgs. Visīpatnējākais un visapaļākais, šķiet, ir “Saulrietu violetās ērģeles”. Un labi, ka tas ir paņemts par titulstāstu.
Noticis būtībā nav nekas, bet izstāstītas ir veselas dzīves. Jo vai tad mūs vairs vilina brāļu Kaudzīšu romānā tā avantūriskais sižets? Paši cilvēki, viņu tikumi un ērmības mums ir vajadzīgi. Tieši tādēļ mums tik tuvas ir Doku Ata un Antona Austriņa “tautas grāmatas”. Tādēļ igauņi mīl Oskaru Lutsu. (..)
Žēl, ka diezgan liela daļa jau atklātībai zināmo darbu grāmatā neietilpst. (..) Marģera Zariņa otrā debija ir laba un vajadzīga.” (“Padomju Jaunatne”, 31.01.1971.)

Visi recenzenti uzsver krājuma augsto atzīstamo profesionālo līmeni, tomēr, pat bažas noliedzot, jūtama arī neziņa par to, vai grāmata vērtējama kā cienījama komponista vaļasprieka izpausme, vai kā nopietna debija, ņemot vērā ārpus krājuma periodikā regulāri publicētos darbus, kas jau “Saulrietu violeto ērģeļu” iznākšanas brīdī veido vēl vienas grāmatas apjomu. Protams, nedz recenzentiem, nedz pašam autoram nevarēja būt nojausmas par M. Zariņa krāšņo turpmāko literāro devumu, taču zināma intuīcija, šķiet, piemitusi Harijam Hiršam, kurš, rakstīdams par M. Zariņa pirmo grāmatu, faktiski sniedzis arī viņa daiļrades kopsavilkumu. “Mūsu literatūra tikai retumis un epizodiski izmanto fantastiskus motīvus, kad brīva vaļa tiek ļauta izdomai, kad reālais saaug ar nereālo, esošais ar neesošo. Šāds apvienojums ļauj poētiskā tēlainībā iekļaut visdažādākās domas un noskaņas, vienotā tvērumā skatīt pastāvošo un vēlamo, paradoksālo un likumsakarīgo, ļauj parādīt, kā varētu realizēties visdažādākās un pretrunīgākās potences. Ļoti brīvi un mērķtiecīgi fantastikas elementus lieto M. Zariņš, droši sajaukdams realitāti ar dažādu vīziju tēlojumu, nojaukdams robežu starp neticamo un ticamo,” Harijs Hiršs raksta iedrošinošajā recenzijā “Četras debijas” (“Liesma”, 1971, nr. 2), piemēram minēdams gan krājumā publicēto stāstu “Akmens viesis”, gan 1970. gadā periodikā iespiestos “Dies irae, dies illa” un “Sapnis vasaras naktī”.

Krājumam “Saulrietu violetās ērģeles” un pārējiem Marģera Zariņa 1969. un 1970. gadā publicētajiem īsprozas darbiem ir neparasts liktenis ārpus Latvijas – trimdā. Jau 1970. gada maijā krājuma titulstāstu no “Literatūras un Mākslas” pārpublicē žurnāls “Tilts” Mineapolē, ASV (nr. 102–103). 1971. gada martā (nr. 112–113) turpat “Tilta” redkolēģijas loceklis rakstnieks Valentīns Pelēcis apgalvo, ka “komponista – mūziķa Marģera Zariņa grāmata “Saulrietu violetās ērģeles” ir darbs, kas pat tiem būtu jāizlasa, kas sačervelētiem deguniem un paļām mēlēs novēršas no visa, kas uzrakstīts tur Latvijā...” – un šajā pašā numurā publicēts M. Zariņa “Stāsts par neredzamo pilsētu Metsepoli” (Latvijā žurnālā “Zvaigzne”, 1969, nr. 24). Savukārt stāstu “Sapnis vasaras naktī” (publicēts “Literatūrā un Mākslā” 21.11.1970.) 1971. gada pavasarī pārpublicē žurnāls “Jaunā Gaita” (nr. 84).

1971. gadā “Tilta apgāds” Mineapolē laiž klajā Marģera Zariņa desmit stāstu grāmatu “Sapnis vasaras naktī”, ko veido krājums “Saulrietu violetās ērģeles” un pārējie pieci stāsti no periodikas – “Sapnis par neredzamo pilsētu Metsepoli”, “Dies irae, dies illa”, “Mājas vieta zaļā mežā”, “Ķēdes reakcija” un “Sapnis vasaras naktī” –, tādējādi sniedzot pilnīgu priekšstatu par debitantu latviešu prozā. Šī grāmata ir unikāla 20. gadsimta otrās puses okupētās Latvijas literatūras recepcijas izpausme trimdā, kad grāmatā ārpus Latvijas tiek publicēti tikai periodikā iespiesti darbi, kuri dienasgaismu grāmatas vākos Latvijas teritorijā ieraudzīs vien 1975. gadā M. Zariņa nākamajā īsprozas krājumā “Vienas vasaras stāsti”, kad viņš savu prozista statusu jau būs nostiprinājis ar romānu “Viltotais Fausts jeb Pārlabota un papildināta pavārgrāmata” (1973).

Grāmatas iznākšana tiek reklamēta apgāda izdotajā žurnālā “Tilts”, uzsverot, ka “Zariņš pēdējos gados Latvijā ir izaudzis par izcilu prozas meistaru, kas ar savu stāstnieka talantu ir nostājies līdzās latviešu literātūras lielajiem gariem. Svešuma latvietim sevišķi var interesēt to sacerējumu daļa, kas tēlo mūsu tautas dzīves ainas un notikumus dzimtenē šodien, jo tie ir psīcholoģiski daudz patiesāki kā kāda Latvijas apciemotāja ceļa piezīmes. Zariņa pasaules skatījumu izteic vārdi novelē “Elizejas lauku Mocarts”, kur komponista Ofenbacha mutē autors ieliek vārdus: “Es gribu rādīt savu laiku un notikumus, tiesāt. Taču ne ar cinisku zobošanos. Rādīsim kā spogulī viņus tādus, kādi tie ir.””

Recenzējot “Tilta” izdoto “Sapni vasaras naktī”, Kanādā dzīvojošais komponists, ērģelnieks, diriģents un kritiķis Imants Sakss (1918–1991) raksta: ““Sapnis vasaras naktī ir skaista grāmata, un labi zinu, ka vārds “skaists” ir briesmīgi neveikls un diletantisks vārds mākslas darbu vērtēšanā. Nedaudz prātīgāk būtu teikt – laba grāmata, un tad šo vārdu “labs” varētu kaut kā gudri – “prudenti” variēt. Bet skaistums neprasa aizstāvības, ne pierādījumu. Skaistumu jūs vai nu redzat vai neredzat. Skaistums, vienkārši, ir jeb nav. Jautājums tomēr, vai skaistumu vēl saprotam viņa vecajā nozīmē — tanī sākotnējā un pieklājīgā nozīmē, kad kādreiz runājam par Šubertu, Šūmani, Dārziņu, Poruku u.c. Vai arī, lai piedod gleznotāji un tēlnieki, par Rozentālu, Padegu, Smiltnieku u.c. Ar to tad nu es varētu mierīgi šīs rindas pabeigt, bet raksts ir iznācis par īsu. (..)
.. Marģera Zariņa “Sapnis vasaras naktī” nav ne parasta atmiņu grāmata, ne arī 100% fikcija. Tā ir gaumīga un smalka fantāzijas un reālitātes sintēze, “sapnis” un “dzīve” bezvainīga saskarsme, smeldze un ironija, sāpes un prieks, Hoffmaņa “ironiskās vizijas”. Kā Šūberta dziesmā “Smiekli un asaras”, tā Hofmanštāla rindās ( ... und weiss nicht, wo sich Traum und Leben spalten) un arī Knuta Lesiņa dzejoļos (kā sapnis reizē – ir un nava), mēs meklējam arī M. Zariņa dzejas mākslas credo. Un tomēr intuitīvi nojaužam stipru ticību dzīvei, rītam, jaunai dienai.
Latviešu mūziķi nereti apbalvoti ar izteiktu literāru talantu, piem. Jāzeps Vītols, Jēkabs Poruks, Jānis Cīrulis, Vofgangs Dārziņš, Alberts Jērums. Taču tik tīrā literārā nozīmē, šinī atsevišķā prozas nozarē, Marģeram Zariņam pretinieks vēl nav atradies. Vai rennesansists, jo grāmata satur apskaužamās zināšanas arī citās mākslās un pat zinātnē? Neuzdrošinos spriest, bet varu gan ieteikt šo skaisto grāmatu katram iegūt un vairākas reizes pārlasīt. Jūs noteikti viņā atradīsit arī savus vēlējumos, vājības, priekus un bēdas un, pats svarīgākais, vieglāk sapratīsit, ka mēs tomēr esam viena un vienīga latviešu tauta, vienalga kur mēs atrastos.” (“Tilts”, 1971, nr. 116–117)

Savukārt Latvijā, gaidot Padomju Latvijas rakstnieku VI kongresu, laikraksta “Literatūra un Māksla” redakcija lūdz rakstniekus un citus literatūras darbiniekus atbildēt uz dažiem jautājumiem, to vidū – nosaukt, viņuprāt, spilgtākos literāros darbus. 1971. gada 21. marta numurā tulkotāja un žurnāliste Marija Šūmane atzīstas, ka viņai “ļoti patīk Marģers Zariņš, it sevišķi viņa “Saulrietu violetās ērģeles””, M. Zariņa prozu min arī literatūrzinātnieks Vitolds Valeinis.

Divpadsmit gadus vēlāk Kanādas latviešu laikrakstā “Latvija Amerikā” 1982. gada decembrī publicēta kāda vēstule: “Latviešu izglītības iestādījuma studentiem Literātūras kursam ieteikts šāds lasāmo darbu saraksts – Latvijā izdotās grāmatas: Monta Kroma – Lūpas. Tu. Lūpas. Es. Skaņas nospiedums; Olga Lisovska – Pavedieni; Vizma Belševica – Gadu gredzeni; Imants Ziedonis – Motocikls. Es ieeju sevī. Kā svece deg. Epifānijas 1 un 2. Kurzemīte 1 un 2. Caurvējš. Krāsainas pasakas; Ojārs Vācietis – Dzegužlaiks. Aiz simtās slāpes. Melnās ogas. Visāda garuma stundas. Tās dienas acīm; Imants Auziņš – Skumjais optimisms; Vitauts Ļūdēns – Rudzu putenī. Trīsdesmitgadīgas acis; Māris Čaklais – Kājāmgājējs un mūžība. Zāļu diena. Lapas balss. Sastrēgumstunda; Jānis Peters – Dzirnakmens. Asinszāle. Mans bišu koks. Ceturtā grāmata; Laima Līvena – Šūpoles. Caur ziemas dienām. Diena; Visvaldis Lāms – Jokdaris un lelle; Aivars Kalve – Vēja kaņepes; Gunārs Priede – Zilā (luga; krājumā Piecas lugas, arī Karogā); Regīna Ezera – Dzilnas sila balāde. Pavasara pērkons. Cilvēkam vajag suni; Alberts Bels – Izmeklētājs. Būris. Saucēja balss; Andris Jakubāns — Mana baltā ģitāra; Arvīds Grigulis – Šekspīrs mazgā traukus (luga); Marģers Zariņš – Saulrietu violetās ērģeles. Viltotais Fausts. Sapnis vasaras naktī.
Kas un kādēļ ieteicis mūsu jauniešiem iestādījumā, ko ar naudu atbalsta trimdas saime, lasīt okupētās Latvijas autoru darbus? Daļa autoru ir kompartijas biedri un viņu dēļ cietuši nacionālās pretestības darbinieki. A. Ruks-Roze, Battle Creek”

Komentāri te, šķiet, lieki.

Krājumu igauņu valodā tulkojusi Ita Saksa, tas iznācis Igaunijā “Looming” bibliotēkas sērijā (izdevniecība “Perioodika”) ar nosaukumu “Loojangu orel” (“Ērģeļu vakara dziesma”).


Apskatu 2020. gada 2. decembrī sagatavoja pētnieks Jānis Oga (projekts Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/482).

Grāmatas profils izstrādāts VKKF mērķprogrammā “Kultūras piedāvājums digitālā vidē” ietvaros atbalstītā projekta “Literatura.lv digitālā satura inovācijas” ietvaros.
IzdevējsIzdevniecība "Liesma"
Izdevuma veidsliterārs krājums
Darba veidsoriģināldarbs
Papildus klasifikators
Darba autors
Faili
Saistītie darbi
Izdošanas gads/vieta1970
Rīga
Rīga

Kartes leģenda



Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
1970Izdošanas gads/vietaPilsēta
Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.
NosaukumsAutorsIzdošanas gadsIzdošanas vieta
Divu mūzu kalpiJānis Čākurs
1971Rīga
Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.