Par gariem Šekspīra traģēdijās

KolekcijaSkatuves mākslas tekstu tulkojumu antoloģija
NosaukumsPar gariem Šekspīra traģēdijās (Latviešu valoda)
Papildu informācija
Edvards Gordons Kreigs (E. G. Craig) (1872–1966) ir viena no būtiskākajām modernisma teātra personībām, angļu izcelsmes režisors un scenogrāfs, kurš vairāku gadu garumā sadarbojies ar krievu teātra režisoru un pedagogu Konstantīnu Staņislavski. E. Kreigs darbojies arīdzan kā producents, teorētiķis un izdevējs, kurš laikā no 1908. līdz 1929. gadam bija redaktors un īpašnieks teātra mākslai veltītajam izdevumam "The Mask". Edītes Tišheizeres vārdiem sakot, E. Kreigs ir "vesels laikmets teātra vēsturē".

Teātra zinātniece un kritiķe raksta: "Viņa māte un patēvs ir pasaules skatuves mākslas zvaigznes Elena Terija un Henrijs Ērvings, tēvs – teātra arhitekts un kritiķis Edvards Viljams Godvins. Līdz 25 gadu vecumam, kad E. G. Kreigs beidz aktiergaitas, viņa lomu skaitā ir Hamlets, Makbets, Petručio. Kreigs ir teātra mākslas revolucionārs, kas absolūtu iekšējās teātra sistēmas noliegumu balstījis uz tikpat absolūtu tās pazīšanu. Nav iespējams nosaukt jomu, kurā viņa ieguldījums būtu visnozīmīgākais. Scenogrāfs, kas radījis universālo kustīgo “širmju” principu. Režisors, kas proponējis inscenētāja vienvaldību un visu inscenējuma līdzekļu – arī aktiera – pilnīgu pakļautību. Galvenais – Edvards Gordons Kreigs spēja sintezēt naturālistu un reālistu skatuves pieredzi ar austošā simbolisma idejām, kā rezultātā skatuves telpa kļuva par filozofisku jēdzienu, bet inscenējums – par noteiktu un noslēgtu pasaules uztveres modeli."

Eseja "Par gariem Šekspīra traģēdijās" pirmo reizi publicēta 1910. gadā grāmatā “Pretī jaunam teātrim” (Towards A New Theatre). Lai gan spoku tēli Viljama Šekspīra lugās parādās piecos darbos – "Jūlijs Cēzars", "Hamlets", Ričards III", "Makbets" un "Simbelīns" –, E. Kreiga esejā par spoku metaforām un to nozīmi angļu dramaturga darbos tiek izcelti trīs. Proti, "Hamlets", Ričards III" un "Makbets", bet E. Kreigs tās šajos darbos analizē kā pārdabisko spēku dramaturģiskās formas, kas ietekmē, motivē, papildina un pārliecina galvenos varoņus, veidojot pārlaicīgu, simbolizēti vienotu pasauli, kurā laicīgās un miesiskās parādības ir daļa no veseluma.

E. Kreiga eseja pirmo reizi tulkota latviski un publicēta žurnāla "Teātra Vēstnesis" 2018. gada trešajā numurā. Eseja pārpublicēta ar "Teātra Vēstnesis" saskaņojumu un "Informa UK Limited" 2021. gada 20. novembra licenci Nr. 58185.

Nosaukums oriģinālvalodāOn the Ghosts in the Tragedies of Shakespeare (Angļu valoda)
Periodiskais izdevumsŽurnāls "Teātra Vēstnesis" (1989–)
Izdevējs"Teātra Vēstis"
Izdevuma veidsžurnāls
Darba veidstulkojums
Nr.Nr.3 (2018)
ISSN0235-7909
Saitehttps://teatravestnesis.lv/article/397-par-gariem-sekspira-tragedijas
Darba autors
Redaktors
Sastādītājs
Tulkotājs
Atvērt

Edvards Gordons Kreigs

Par gariem Šekspīra traģēdijās

Fragments no grāmatas “Pretī jaunam teātrim” (1910)

No žurnāla “Teātra Vēstnesis” redakcijas. Ar šo fragmentu no ievērojamā scenogrāfa, režisora un teorētiķa Edvarda Gordona Kreiga (Edward Gordon Craig, 1872–1966) pirms vairāk nekā simt gadiem uzrakstītās grāmatas “Pretī jaunam teātrim” (Towards A New Theatre) mēs turpinām savu tulkojumu sēriju. Edvards Gordons Kreigs bija viena no personībām, kas visspēcīgāk un tiešāk ietekmēja 20. gadsimta teātri: kaut arī viņa paša realizēto darbu nav daudz, viņa skices un idejas visu gadsimtu ir iedvesmojušas vizuālā teātra māksliniekus. Daudz kas no tā, ko Kreigs paredzēja un iecerēja, savu piepildījumu guvis tikai 21. gadsimtā, attīstoties jaunām skatuves tehnoloģijām. Viņa apcerējums par gariem Šekspīra traģēdijās paradoksālā kārtā sasaucas arī ar šā numura tēmu, jo runā par būtisko, kas paslēpts aiz redzamā.

Apsvērsim tādas lugas kā “Hamlets”, “Makbets” un “Ričards Trešais”. Kas ir tas, kas piešķir tām galējo noslēpumainību un šausmas? Kas tās padara par kaut ko, kas ir vairāk nekā tikai traģēdijas par godkāri, slepkavībām, ārprātu un sakāvi? Vai tas nav tikai un vienīgi šis pārdabiskais elements, kas virza darbību no sākuma līdz beigām, šī fiziskā un mistiskā sapludināšana, šī nojauta par nogaidošiem tēliem, netveramiem kā nāve, par noslēpumainām bezvaibstu sejām, kuras ar acu kaktiņu pamanām uz īsu brīdi, taču, kad pagriežamies, nesastopam neko? Makbetā it viss ir noslēpumu pilns, visu darbību vada neredzama vara; un tikai vārdi, ko nekad nedzirdam, tēli, kas reti iegūst formu, skaidrāku par mākoņa ēnu, piešķir lugai tās noslēpumaino skaistumu, tās diženumu, tās dziļumu un neaptveramību, un tiešu tur rodams tās galvenais traģiskais elements. Ja režisors koncentrēs savu un skatītāju uzmanību uz redzamajiem elementiem, kas ir laicīgi, tad šādai lugai tiks laupīta puse tās noslēpuma un nozīmības. Bet, ja viņš bez vulgarizācijas ieviesīs pārdabisko elementu, pacels darbību no tikai un vienīgi materiālas izpausmes līdz psiholoģiskai norisei un ja ne miesas, tad dvēseles ausij padarīs sadzirdamus «nopietnos, nepārtrauktos cilvēka un viņa likteņa čukstus» (Moriss Māterlinks), izcels «nedrošos un sāpīgos radības soļus, kad tā tuvojas vai aizklīst projām no savas patiesības, sava skaistuma vai sava Dieva» (Viljams Hazlits), un atklās caur karali Līru, Makbetu un Hamletu «mūžības čaloņu pie apvāršņa» (Džeimss Hunekers), es un viņš piepildīsim dzejnieka ieceri tā vietā, lai pārvērstu viņa diženos garus par kapa balsī runājošiem kungiem, kas ietinušies plīvuros un nogrimējuši seju baltu. Pievērsīsimies detalizētāk, piemēram, “Makbetam”, kur nomācošais pārdabisko spēku slogs uzjunda cilvēcisko kaislību viļņus ar divkāršu spēku.

Šīs lugas iestudējuma veiksme ir atkarīga no režisora spējām likt manīt šos pārdabiskos spēkus un no aktiera spējām pakļauties lugas plūdumam, tam noslēpumainajam hipnotismam, kas valda pār Makbetu un viņa «draugu pulku». Pirmajos četros cēlienos es redzu viņu kā cilvēku, kurš ir hipnozes varā, viņš reti kustas, taču, to darīdams, pārvietojas kā mēnessērdzīgais. Vēlāk lugā hipnotisms tiek pavērsts citā virzienā un lēdijas Makbetas mēnessērdzība ir kā drūma, ironiska atbalss visai Makbeta dzīvei – asa, spalga atbalss, kas kļūst arvien klusāka, līdz pagaist. Pēdējā cēlienā Makbets pamostas. Tā teju vai liekas kā jauna loma. No mēnessērdzīgā, kurš smagi velk kājas, viņš kļūst par parastu cilvēku, kuru izbiedējis sapnis, kas kļuvis par īstenību. Viņš nav tāds vīrs, kādu to reizēm rāda aktieri, – ne stūrī iedzīts, gļēvs ļaundaris, kā tēlo vieni ne, manuprāt, arī tas pašapzinīgais, pārdrošais ļaundaris, kādu viņu tēlo citi. Viņš ir nolemtais, ko pēkšņi uzmodinājuši soda izpildes rītā, un šīs pamošanās skaidrībā un pēkšņumā viņš nesaprot neko, izņemot faktus, kas ir viņa priekšā, un arī tiem saprot vien ārējo nozīmi. Viņš savā priekšā redz armiju, viņš cīnīsies, un viņš gatavojas to darīt, mēģinādams apjēgt sava sapņa nozīmi. Brīžiem viņš atgriežas iepriekšējā somnambulisma stāvoklī. Kamēr sieva bija dzīva, viņš neapjēdza savu stāvokli, viņš lieliski pildīja viņas starpnieka pienākumus, un viņa no savas puses bija starpniece gariem, kuru uzdevums ir pārbaudīt vīriešu spēkus, liekot viņiem spēlēties ar savu varu pār sieviešu vājumu. Nīče, rakstīdams par Makbetu, saredz vienīgi viņa vājprātīgo godkāri, šo cilvēcisko godkāres kaislību, un viņš mums saka, ka šis skats tā vietā, lai neizbēgami mazinātu ļauno godkāri mūsos, drīzāk liek tai pieaugt spēkā. Iespējams, tā ir tiesa, tomēr man liekas, ka aiz tā ir kas daudz vairāk nekā vien ļauna godkāre un ideja par varoni un ļaundari. Aiz tā visa es saskatu neredzamos spēkus, par kuriem jau runāju, šos garus, par kuriem Šekspīram vienmēr tā patika dot mājienus, kuri stāvēja aiz it visa pasaulīgā, kuri visu pasaulīgo virzīja un acīmredzami bīdīja pretī lielajiem labajiem un ļaunajiem darbiem. Makbetā tie nosaukti kā vecu sievu pļāpās – par Trim Raganām. Tie ir dažādi interpretējami vārdi, par kuriem publika teātrī var vai nu pasmieties, vai uztvert nopietni – atkarībā no vēlēšanās.

(..)

Šo raganu klātbūtni var sajust, lasot lugu, bet kurš kaut reizi sajutis to, redzot lugu uz skatuves? Un tieši šeit slēpjas iestudētāja un aktiera neveiksme. Makbetā, manuprāt, tie ir tieši šie hipnotiskie brīži, kuros mums būtu jāsajūt neredzamo spēku neuzveicamā vara; un tas, kā likt to sajust, kā to padarīt skaidru un tomēr ne tiešā veidā uztveramu, ir režisora problēma. Manuprāt, luga tā arī nekad nav pienācīgi iestudēta, jo mēs nekad neesam sajutuši šos garus, kas caur sievieti ietekmē vīrieti, un to panākt ir viens no smagākajiem režisora uzdevumiem, tomēr nevis tādēļ, ka būtu grūti iegādāties pietiekami caurspīdīgu plīvuru, atrast mehānismu garu pacelšanai virs zemes vai kādu citu tamlīdzīgu iemeslu dēļ. Vissarežģītākais gulst uz to divu aktieru pleciem, kuriem jātēlo lēdija Makbeta un Makbets, jo, ja tiek pieņemts, ka pārpasaulīgais elements, ko Šekspīrs sauca par raganām un gariem, kādā veidā ir saistīts ar šo divu būtņu, Makbeta un viņa lēdijas, sāpēm, tad šiem varoņiem tas jāparāda arī skatītājiem. Taču tas ir atkarīgs ne tikai no abiem aktieriem šajās lomās, tas atkarīgs arī no raganu lomu tēlotājām un vairāk par visu no režisora – sasaistīt šos garus un tos, ko tie vada, iedarbīgā harmonijā. Gari nekad neparādās uz skatuves ainās ar lēdiju Makbetu, un mēs arī nenojaušam to ietekmi, taču, lasot lugu, mēs ne tikai apzināmies šo «neredzamo matēriju» ietekmi, mēs kaut kādā ziņā apzināmies to klātbūtni.

(..)

Vai tad nav tādu brīžu lugā, kad viens no šiem trim gariem, kā liekas, aizspiež lēdijas Makbetas muti ar savu kaulaino roku un atbild viņas vietā? Un kurš veda viņu aiz rokas, ja ne viens no tiem, kad viņa ienāca vecā valdnieka istabās ar diviem dunčiem rokās? Kas gan turēja viņu pie elkoņa un vadīja, kad viņa notriepa kambarkungus ar asinīm? Un atkal – kas tas par dunci, ko Makbets redz gaisā, kādā pavedienā tas karājas, kas to šūpo un kam pieder balss, ko viņš dzird, atgriezdamies no nogalinātā karaļa istabas?

Makbets. Ir darīts. Vai nekādu troksni tu nedzirdēji?
Lēdija Makbeta. Tikai pūce brēca
Un zemes vēzis ķirca. Tu ko teici?
Makbets. Kad?
Lēdija Makbeta. Tikko.
Makbets. Lejā kāpdams?

(Tulkojusi Vizma Belševica)

Kas tas bija, ko viņš dzirdēja, kāpdams lejup? Un kas ir tie noslēpumainie trīs, kas līksmi dejo bez skaņas ap šo nožēlojamo pāri, kad viņi runā tumsā, tikko paveikuši tumšu darbu? Kad lasām, mēs to labi zinām, taču mēs pavisam to aizmirstam, kad redzam lugu uz skatuves. Tur mēs redzam vien vāju vīrieti, ko kūda godkārīga sieviete, uzvezdamās kā «traģēdijas karaliene», un citās ainās redzam šo pašu vīrieti, kurš nu sapratis, ka šī godkārīgā sieviete viņam nepalīdz, tādēļ viņš izsauc garus un dodas uz sarunu ar tiem alā. Tas, ko mums būtu jāredz, ir vīrietis hipnotiskā stāvoklī, kas var būt gan briesmīgs, gan skaists skats. Mums jāsaprot, ka šis hipnotisms viņam nodots ar sievas starpniecību, un raganās mums jāatpazīst gari, jo šausmīgāki, jo skaistāki, nekā mēs spētu uztvert, tādēļ tie jāpadara vēl briesmīgāki. Mums būtu tie jāiztēlojas tā, kā iztēlojamies kareivīgo Jēzu, kurš šausta augļotājus, muļķus, kas nav Viņu atzinuši. Te mēs sastopam Augstākā Dieva, Augstākās Mīlestības ideju, un tas ir tas, kas "Makbetā" ir jāparāda uz skatuves. Mēs redzam Spēka Dievu, kas parādās šajās raganās, kas uzliek uz laktas šos divus mirstīgos un tos satriec, jo tie nav bijuši pietiekami spēcīgi, lai pretotos; kas iznīcina tos, jo tie nav spējuši izturēt uguni; kas sievietei liek piedāvāt kroni savam vīram, glaimojot viņai pāri jebkuram mēram, čukstot viņai par viņas pārāko spēku, pārāko intelektu un čukstot viņam par viņa drosmi.

Skatieties, cik pārliecinoši gari spēj iespaidot vīrieti vai sievieti, kad tie ir atšķirti vai vienatnē! Ieklausieties viņu valodas plūdumā, viņi ir apreibuši no šo garu spēka, lai gan neapjauš to klātbūtni. Bet pievērsiet uzmanību brīdim, kad viņi abi ir kopā. Viens otra sejā viņi it kā redz kaut ko tik savādu, ka liekas pārsteigti, jo tas viņiem ko atgādina. Kur gan iepriekš esmu redzējis vai sajutis to, ko nu redzu? Abi kļūst zaglīgi, piesardzīgi, bailīgi, it kā aizstāvoties, un tādēļ viņi neizplūst runās, viņu tikšanās ir kā divu dzīvnieku piesardzīga tuvošanās. Kas tas ir, ko viņi redz? Gars, kas apķeras ap kāju vai karājas kaklā, vai, kā Dīrera gleznā, čukst ausī? Un tomēr kāds varētu jautāt, kādēļ gan šie gari liekas tik šausminoši, ja vēl tikko mēs runājām par viņiem kā par tik dievišķām radībām, ka tās atgādina kareivīgo Jēzu? Un atbilde liekas acīmredzama. Vai nav iespējams, ka gars var pieņemt tikpat daudz veidu kā miesa, tikpat daudz veidu kā doma? Šie gari ir pašas dabas dvēsele, nepielūdzama vājajiem, taču padevīga tiem, kas pakļaujas.

Bet nu paraudzīsimies uz Banko parādīšanos dzīru ainā. Visa luga virzās uz šo brīdi un projām no tā. Tieši šajā vietā atskan visšausminošākie vārdi visā lugā, tieši šajā vietā acij tiek sniegts pārsteidzošākais skats. Un, lai pienācīgi, gudri, tas ir, mākslinieciski nonāktu līdz šim brīdim, tēliem nav vis jāstaigā pa zemi pirmajos divos cēlienos un pēkšņi jāparādās uz koka kājām trešajā cēlienā, jo tad liela patiesība parādīsies vien kā lieli meli, Banko rēgs kā nekas. Mums jāiesāk šī luga ar paaugstinātu atmosfēru, tai jābūt augstākai par parasto, piezemēto, ikdienišķo gaisotni. Šeit galvenais ir izdoma, šī savādi nicinātā lieta, iztēle, tas, ko saucam par pārpasaulīgo. Mums jāapzinās gara alkas redzēt, kā sieviete sevi pilnībā iznīcina, pretojoties ietekmei, ko gars uzliek miesai kā pārbaudījumu. Mums jāredz gara šausmas, kad tas ierauga savas ietekmes uzvaru. Bet uz skatuves mēs neredzam neko no tā visa. Mēs nezinām, kādēļ gari neliek mieru šiem diviem cilvēkiem, mēs vien jūtam, ka tas ir nepatīkami. Bet tā nav sajūta, kas mums jāpiedzīvo. Mēs redzam rēgus un velnēnus ar dakšām pie katla, un sīkiem odiem līdzīgus mīmus, bet mēs nekad neredzam Dievu, Garu, kas mums būtu jāredz, kas ir skaistais gars – pacietīgā, bargā būtne, kas no varoņa nepieprasa neko citu kā vienīgi varonīgo.

Šekspīra varoņi tik bieži ir vājas būtnes, lēdija Makbeta, iespējams, ir visvājākā no visiem, neauglīga. Ja tas ir skaistums, un tas nepārprotami ir liels skaistums, – tad tas ir slimības skaistums, nevis augstākais skaistums. Lasījuši par šiem varoņiem, mēs paliekam savā nodabā un grimstam apcerē, un ikviens aizpildīs ar savu domu to, ko Šekspīrs ir atstājis aizpildāmu ar mūsu domām. Lasītājam ir dota liela brīvība, jo daudz kas palicis nepateikts, taču pateikts ir arī tik daudz, ka norādīts ir teju viss, un iztēles bagātam prātam šie gari ir skaidri saredzami, bet iztēles augļus vienmēr tvers tie, kam iztēles trūkst, un tie aprīs tos kā Ieva, kas notiesā aizliegto augli. Tādēļ, ja režisoram ir iztēle, viņam jāizliek šīs iztēles augļi publikas priekšā.

(..)

Tādēļ, ka mākslā ir tikai viena īstā dzīve, un tā ir iztēles dzīve. Iztēle ir mākslas īstā dzīve, un nevienā mūsdienu lugā šī patiesība nav atklāta tik pilnīgi kā "Makbetā". [..]

Vai rēga ideja, gara ideja patiešām ir tik savāda? Tad jau visi Šekspīra darbi ir savādi un nedabiski un mums tie būtu ar steigu jāsadedzina, jo 20. gadsimtā mēs negribam neko, ko varētu nosaukt par savādu un nedabisku. Mēs gribam kaut ko, ko varam skaidri saprast, un, kā mēs to redzam uz skatuves, šīs lugas nav skaidri saprotamas, jo muļķīga spoka parādīšanās nav pārāk saprotama lieta, lai gan par garu klātbūtni mums visapkārt, kā man šķiet, vajadzētu atgādināt ikvienai saprātīgai būtnei. Taču kā gan mēs varam to visu parādīt kā nākas, ja par galveno un svarīgāko, kam būtu jāpievērš uzmanība, uzskatām Makbetu un viņa sievu, Banko un viņa zirgu, un troņus un galdus, un ļaujam tam visam aizsegt drāmas patiesos jautājumus? Ja vien mēs neredzam šos garus, pirms sākam darbu, mēs nekad tos neieraudzīsim arī vēlāk.

(..)

Šādi nicinošais izsmiekls, ko mūsos raisa gara parādīšanās, tiktu novērsts, un, pirms par to uzzinātu publika, garu pasaule atkal kļūtu par iespējamību, mūsu prāti atkal būtu atvērti neredzamā atklāsmei un mēs sajustu Hamleta vārdu patiesību: ir ".. debess telpā un zem saules, draugs,/ Daudz, par ko zinātne pat nesapņo." (tulkojis Kārlis Egle)

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.