Ines

KolekcijaApgāds "Grāmatu Draugs"
NosaukumsInes
Papildu informācijaGunara Janovska romāns “INES” 1982. gadā ar mākslinieka Eduarda Dzeņa vāka zīmējumu, izdots apgādā “Grāmatu Draugs” Ņujorkā. Uz grāmatas gaiši brūna fona ar baltām gaismas līnijām zīmētas Ojāra un Ines sejas, un aiz tām debesu pamalē – Rīgas torņi un nami. Grāmatas cena bijusi $12.00 un 14.00 Kanādas dolāri, apjoms: 377 lappuses.

Romānā rakstnieks atgriežas sev pazīstamā un ļoti tuvā vidē, kas saistās ar viņa paša dzīves gadiem Rīgā – Pārdaugavā, kuru iespējams kopā izstaigāt ar rakstnieka literāro varoni Ojāru Ziemeli.

Romāna pamata hronoloģisko ietvaru veido 20. gs. 20. un 30. gadu Pārdaugavas ļaužu ikdiena, pamatvēstījumā koncentrējoties uz galvenā varoņa Ojāra bērnības laiku un pieaugšanu, attiecībām ar citiem kaimiņu bērniem un pieaugušajiem, kā arī iepazīšanos ar Ines, kas kļūst par viņa dzīves dzinējspēku. Vēstījuma hronoloģiskais ietvars iesniedzas arī dramatisku un traģisku pārmaiņu pilnajā padomju okupācijas pirmajā gadā, proti, 1940. gadā, kas izmaina daudzu likteņus, noslēdzoties Otrā pasaules kara beigās, kad Ojārs ir palicis viens, bez Ines.
20. gs. 20. un 30. gadu noskaņas, vācbaltiešu aizbraukšana, padomju gada traģika, Otrais pasaules karš, ebreju liktenis veido romāna vēsturisko fonu, kurā rakstnieks projicējis cilvēku dažādos likteņus.

Romāna visi notikumi ir ietverti zināma vēsturiska laika secībā, arī Ojārs un Ines ir iekļauti vēsturiska laika tecēšanā. Romāna sākumā viņi ir bērni, tālāk jaunieši, viņi iziet skolas, izdzīvo jaunību, mīlestību, greizsirdību, vēlāk apprecas. Šo viņu dzīves ritējumu pārtrauc Otrais pasaules karš un Ines pazušana pie Ilmenes ezera, jo Ines, Ojāra sieva, kas ir izstudējusi par ārsti, romāna darbības nobeigumā piesakās darbam kara lazaretē, un
pēc cīņām pie llmenes par viņu vairs nav nekādu ziņu. "Vienīgi par Inesi ne Sarkanais Krusts, ne Pestīšanas Armija nevarēja sameklēt nekādas
ziņas"." /377. Ipp./


Romānā ir daudz blakus personu, Ojāra vienaudžu un kaimiņmāju bērnu, viņu vecāku, tuvākās apkaimes ļaužu, dažādu profesiju pārstāvji, ar katru no tiem saistās kāds stāsts, nereti arī ar dramatiskām un traģiskām beigām. Visi atsevišķie stāstījumi satek atpakaļ ap Ojāru kā centrālo romāna personu, jo visi notikumi, cilvēku likteņu, situācijas skatītas Ojāra acīm.


Par romāna ieceri un darbu pie romāna
1980. gada 1. decembra vēstulē rakstniecei Laimai Kalniņai Gunars Janovskis atklāj, ka vakar pabeidzis romānu "Ines", tātad 1980. gada 30. novembrī.
1981. gada 16. janvārī vēstulē Indrai Gubiņai rakstnieks Gunars Janovskis raksta: “Esmu pasācis jaunu romānu bet par to citreiz.” / ZA FB RK 11675, Indras Gubiņas fonds, 16. mape, 25. dokuments /
Citā vēstulē 1981. gada 28. maijā par darbu pie romāna "Ines" viņš raksta: “Redzi: “Ines” bija aizrakstīta pusē – “es” formā, un tā nederēja. Trīs mēneši pagāja, kamēr pārrakstīju. Vēlreiz pārlasīt man vienkārši pietrūka spēka. Varbūt, ka šo, ‘mūs’ varēs izskaidrot par “formas īpatnību”.” / ZA FB RK 11675, Indras Gubiņas fonds, 16. mape, 28. dokuments /
1982. gada 31. marta vēstulē Laimai Kalniņai rakstnieks atzinis, ka romāns "Ines" ir tāds darbs, kam varētu rakstīt turpinājumu, tomēr šāds turpinājums netapa.

Romāna pirmpublicējums
1981. gada 21. aprīlī līdz 31. decembrim un līdz 1982. gada 27. janvārim 79. turpinājumos laikraksts "Laiks" publicēja Gunara Janovska romānu “Ines”.

Reklamējot romāna "Ines" izdošanu, laikrakstā "Laiks" 1982. gada 8. maijā lasām:
"Daugavas ūdeņi ap Rīgu, Rīgas priekšpilsētas, ir Janovska iemīļotā pasaule. Tur ritējusi viņa jaunība, un tur viņš bieži aizklīst savos darbos. Tur jaunieši sastopas, tur uzzied jaunības romantika, tur rit latviešu dzīves brīžiem mierīgi, brīžiem bangaini, tāpat kā Daugavas ūdeņi. [..]
Ines ir skaists, bet velna pilns skuķis, kas visu var un visu zina labāk, kas gādā par to, lai dzīve nebūtu vienmuļa, lai nebūtu tikai mīlestība, bet uzliesmotu arī greizsirdība.
Vienmuļš nav arī romāns. [..] "Pārdaugava" dzīvo Janovska romāna lappusēs. Ar tādu sirsnību, mūsu labo veco Rīgu, mūsu "pārdaugavu", mūsu ļaudis spēj tēlot tikai Janovskis Kaut mums būtu daudz tādu romānu kā "Ines"."

Recepcija
Dzidra Purmale, izlasījusi romānu "Ines" turpinājumos laikrakstā "Laiks", (RXA440, 74 / 9.) 1982. gada 17. aprīlī Gunaram Janovskim raksta:
"viss romāns ļoti saistošs, bet nobeigums to padara tik spēcīgu, ka es vēl tagad, ko līdz iedomājos, jūtos kā apmulsusi, it kā runa būtu par man personīgi zināmiem cilvēkiem. Lai Tev daudz spēka rakstīt tālāk. Kaut trimdā dzimušie mūsu bērni spētu izprast Ojāra un Ineses paaudzes drausmīgo traģēdiju – Vai tas tiešām tā lemts, ka mums jābūt mūžīgiem zaudētājiem? Pats redzi, kā tas ir te, tagad – apkārtne un ikdiena ievelk cilvēkus kā akacī."

Kā atzinusi valodniece Rasma Sināte, "Ines ir kas vairāk nekā Ojāra jau no bērnības iemīlēta meitene, vēlāk jaunava, sieva. Ines ir Ojāram zudušās dzimtenes bērnības un jaunības simbols. Laiks kad pazūd dzimtene, zūd arī Ines. Par Ines/i/ nav ziņu, ka viņa būtu mirusi, tātad vienmēr paliek cerība, ka Ojārs viņu vēl kādreiz ieraudzīs." / laikraksts "Laiks, 1982, 23. jūnijs /

Recenzents dzejnieks, īsprozas autors Andrejs Irbe kopumā uzteic Gunaru Janovski par Pārdaugavas ievešanu latviešu literatūrā, norādā uz veiksmēm, taču ir arī kritisks, atzīstot, ka rakstnieka labākais darbs ir "Uz neatgriešanos" (1973):
"„Ines" ir romāns par mazāk parastu mīlestību, darbība aizsākas abiem „iejauktajiem" vēl esot pirmskolas vecumā. Jau turpat vai ar pirmo saskarsmes brīdi direktora ģimenē dzimusi caurcaurēm pašapzinīgā Ines "adoptē" romāna otru varoni Ojāru sev par kavalieri un izredzēto. Ojārs — romāns uzrakstīts trešajā personā, bet viscaur Ojāra skatījuma, tātad, šis ir netiešs „es" -romāns — reizē spēj un nespēj akceptēt savu it kā drošo, bet pasīvo lomu abu jauniešu romānā, pie kam, protams — skaista, Ines nebūt nevairās, pieturēdamies pie Ojāra kā droša pamata „grēka un ļaunuma straumē", izmantot savu dominējošo pozīciju. Viņa kā virtenē ver vienu "sānlēcienu" pēc otra, vienmēr „apklusinot" ņurdošo Ojāru ar kādu pusviltīgu, puspatiesu uzticības apliecinājumu. Tā romāns izvēršas par krietni garu īpatnu attiecību izstāstu. Klusināta toņa, attieksmju izraisīto situāciju atkārtošanas un krāsaināku blaku motīvu liek garlaikot. Un labāk nav arī uz beigu pusi. Ta labākā īpašība ir vieglais, rai
tais stāstījums ar Janovskim raksturīga
jiem „ari", vārdiņa „art" vietā.


RXA440, 38 / 7 1981. gada 31. decembrī Jānis Klīdzejs raksta Gunaram Janovskim:
"Rakstu Jums, lai izteiktu prieku un paldies par Jūsu romānu „Ines.Avīžu turpinājumos reti kad lasu. Šo Jūsējo sākumā palasīju un esmu turpinājis lasīt visu laiku. Manuprāt, šis ir labākais latviešu romāns daudzos pēdējos gados. Tanī tēlotie notikumi un cilvēki – Ines, Ojārs, viņa māte, tēvs, vecā māte, Reinbergi, Rolfs, Picho Aina – visi ir tik dzīvi un ainavīgi stāsta par Latvijas brīvības laiku un mūsu Brīvības Paaudzes augšanu un tapšanu, kad tiem līdzīgus neesmu manījis visos trimdas rakstos. Arī politiskās noslieces un pārmaiņas – zociķi, centristi, zemsavieši un Ulmaņa apvērsums – visam Jūs esat devis godīgu, objektīvu ainavojumu, apdāvināta rakstnieka apdarē. Rolfaun Reinberga satikšanās pēc 15.maija apvērsuma, parāda latviešus, kas ir gan domu pretinieki, bet reizē viņos ir latviskais cilvēcīgums, kas tomēr šā vai tā ir – kopsaucējs. Reti kad latvietis spēj būt otra latvieša vilks. Visos Jūsu darbos mani ir sildījis tas, ka tur tik redzami parādās domāšanas kultūra. Mūsu šodienas trimdas strīdos tik ļoti manāms ļoti vajadzīgās domāšanas kultūras trūkums. Jūsu „Ines” palīdzēs dažam labam šinī trūcīgajā laukā." Arī Jānim Klīdzejam šķiet, ka šim romānam derētu arī turpinājums, kurā tālāk būtu izrisināti varoņu likteņi, aizvedot tos mājās (Latvijā) vai uz rietumiem.

Fragments no romāna sākuma
“Bērnībā vienmēr spīd saule.
Reiz vasaras vidū uznāca pērkona negaiss. Divas stundas lija. Tas nebija lietus, bet gan biezs necaurredzams ūdens gāziens. Salkdams un rībēdams tas skalojās gar logu rūtīm, itkā tur mākoņos būtu vienlaikus apgāzti tūkstots ūdens toveri. Un zibens? Tas bija kā nepārtraukts uguņu šķīliens. Tā vien likās, ka kāds milzis vienā laidā darbotos ap savu kramu un šķiltavu. Pērkons dārdināja savu vareno balsi, tā ka reizēm nodrebēja visa zeme.
Tikpat pēkšņi kā sācies, negaiss pierima. Ārā uz ielas, un tāpat pagalmā, plūda un skalojās ūdens. Bērniem tas sniedzās turpat līdz padusēm. Sākumā viņi peldēja kā pa milzu dīķi. Pēc kāda laika varēja vairs tikai bradāt. Un tad ūdens saruka par dubļu kārtu, kas gurdzot taustīja ceļu uz notekām. Bet debess? Tā visu laiku bija palikusi zila. Jādomā, ka zila. Kam tad negaisā ienāca prātā to skatīties.
Ojāram toreiz bija pieci, augstākais seši gadi. Un kādas gan debesis bija naktis? Tās gan dabūja redzēt vienīgi ziemu, jo vasarā jau ar tumsu nācās doties pie miera. Ziemas debesis izskatījās kā tumsā padilusi sega, pilna sīku caurumu, pa kuriem spīdēja zvaigznes. Vai iespējams, ka kāds tur augšā staigāja apkārt ar lākturi roka? Bet rītos pamostoties, debess jau atkal jumās dzidri zila, un līdz pašam vakaram spīdēja saule.
Kāda tad bija Ojāra pasaule? Vienā galā tai atradās Dancigera ķīmiskā tīrītava, Stankeviča apavu darbnīca, Augsmaņa pārtikas preču veikals un Blūma maizes ceptuve. Otrā galā atzarojās smilšainā Alises iela. Tur stāvēja milzīgs ūdenstornis. Diez, vai tas tikai nebija augstāks par Mārtiņa baznīcu? Pie tam tas bija tik resns, ka viņā saietu simts tādas baznīcas. No šī torņa Ojāram bija bail. Ja nu tas piepeši plīsa un izgāza savu ūdeni pār zemi? Tas tad noteikti būtu dziļāks nekā toreiz, pēc pērkona negaisa.
Tā bija liela pasaule – no Dancigera tīrītavas līdz ūdenstornim, un starp šiem abiem robežstabiem gulēja Kalnciema iela. Tā bija tik plata, ka platākas ielas vispār nevarēja būt. Pie Bluma ceptuves sākās Baložu iela. Tās stari snauda kara invalida kiosks. To Ojārs tā īsti pamanīja tikai tad, kad bija iemācījies lasīt. Noteiktās dienās viņš jau laikus tur stāvēja un nepacietīgi gaidīja atbraucam puisi ar divritenim uzsprādzētu grāmatu blāķi. Tās bija Mazās Jaunības Tekas. Tajās Ojārs atrada citu pasauli, kurai nebija nekāda sakara ar Kalnciema ielu. Bet ari šajā pasaulē debess vienmēr bija zila, un vienmēr spīdēja saule. Bet tad vēl bija kāda cita pasaule, pilna briesmu un šaušalu. Par to bija labāk nemaz nedomāt. Sāksim kauču vai tikai ar Alises ielu. Par to tālāk Ojārs nedrīkstēja iet. Pat ja viņam to atļautu, tas nebūtu gājis, jo tikai mazliet tālāk varēja saskatīt sagumušu māju ar koka kolonnu rindu ielas pusē. Un tanī dzīvoja ragana. Katram bērnam tas bija skaidri zināms. Daži šo raganu pat bija redzējuši. Viņai bija kumpa mugura, un ap kājām tai trinās melns kaķis.
Ķīmiskā tīrītava bija otrs robežstabs. Tās priekšā uz ietves reiz bija nosists un aplaupīts cilvēks. Kas gan tādā vietā drīkstēja rādīties! Varbūt tur, aiz tīrītavas, aizaugušā dārzā vēl vienmēr dzīvoja laupītāji. Pat ar māti kopā ejot, Ojārs bailīgi rāvās viņai aizmugurē un drošības dēļ satvēra mātes roku.
Bija vēl dažas vietas, kur bērni nedrīkstēja iet. Dārza nostūri stāvēja nodegušas kas mūri. To taču katrs sapratīs, ka tā bija nelaimes vieta. Tur naktis spokojas Melnais virs, un bija drošāk – tam tuvumā nerādīties. Visu dārzu galu noslēdza augsta dēļu sēta. Aiz tas bija redzami blīvi saauguši koki, gandrīz vai tāds kā mežs. Pat visvecākie mājas puikas nekad nebija tur gājuši. Vispirms jau sēta bija tik augsta, ka bez kāpnēm tai nevarēja pārrāpties pāri. Un otrkārt – šai mežā dzīvoja vilks. Kāds noteikti to būs redzējis. Vai gan citādi bērniem par to tiktu stāstīts."
Romānā rakstnieks atgriežas sev pazīstamā un ļoti tuvā vidē, kas saistās ar viņa paša dzīves gadiem Rīgā – Pārdaugavā, kuru iespējams kopā izstaigāt ar rakstnieka literāro varoni Ojāru Ziemeli.

2021. gada novembrī sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe
IzdevējsApgāds "Grāmatu Draugs"
Izdevuma veidsgrāmata
Darba veidsoriģināldarbs
Klasifikators
Darba autors
Mākslinieks
Faili
Izdošanas gads/vieta1982
Bruklina
Brooklyn, New York, United States

Kartes leģenda



Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Bruklina
(Brooklyn, New York, United States)
1982Izdošanas gads/vietaPilsētas daļa
Tiek rādīti ieraksti 1-2 no 2.
NosaukumsAutorsIzdošanas gadsIzdošanas vieta
Atgriešanās uz mājāmRasma Sināte
1982Ņujorka
Mazāk parasta mīlestībaAndrejs Irbe
1982Eitīne
Tiek rādīti ieraksti 1-2 no 2.
Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.
NosaukumsAutorsIzdošanas gadsIzdošanas vieta
InesGunars Janovskis
2021Rīga
Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.