Grēcinieces

Angelika Gailīte. Grēcinieces. Stāsti. J. Rozes apgādībā 1927. 82 lpp. S. Vidberga zīmēts vāks. Maksā Ls 1.20.

Saturs
Māte
Bērni
Kāzu ceļojums
Sapņotājas
Cor ardens

Gailīte psiholoģiski niansēti tēlojusi modernās sievietes iekšējos konfliktus, erotiskos pārdzīvojumus, sievietes atbrīvošanos no atkarības sajūtas pret vīrieti, centienus pēc patstāvības, ētiskas harmonijas un pilnvērtības apziņas; vēstījums lirisks, prevalē saturs, analītiska doma, mazāk formas izkoptība; vietumis S. Pšibiševska ietekme.

Vērtējums kritikā
Arturs Baumanis Gailītes stāstu krājumu vērtē kā viduvēja līmeņu darbu, kurā pievilcīgākais ir meklējams sievietes vēstītājas balsī. Baumanis raksta: "No grāmatiņas sešiem stāstiņiem par labākajiem uzskatāmi "Grēcinieces" un "Cor ardens". Pirmajā iet runa par divu meiteņu sarakstīšanos skolas gados ar zēniem. Gailīte šo pateicīgo tematu apstrādājusi sirsnīgi un sekmīgi. Kas atļauts un kas ne ? Četrpadsmit – piecpadsmit gadu vecumā jūtu un prāta attīstība notiek tik spēji, ka tāds jautājums, atnesdams spēcīgas iekšējas pretrunas, sagādā taisni ciešanas. No vienas puses skaistums un sāpes, no otras – atsacīšanās. Kuru ceļu tās meitenes izvēlas, to gan lasītājs nedabū zināt. – "Cor ardens" ir stāsts par mūzikas mākslinieci Maiju Līdumnieci, kuras liktens nav tik nosvērts un vienmērīgi laimīgs, kā brāļa un brāļa sievas. Viņa pieskaitāma tām sievietēm, kuras grib nodzīvot dzīvi ar baudu; kuras pie tam neprot baudām piemēroties, bet meklē taisni sev piemērotas baudas. Bet, piemēram, mīlestība neliesmo vienmēr tādā pat spožumā, kā pirmajos brīžos. Lai vilšanos pārciestu, viņa izvēlas citu vīrieti, zināms, nevis kaut kuru. Viņa tomēr atzīst, ka vīrietis šo izvēli var ar savu aktivitāti iespaidot. Bet rezultātā viena bauda ir un paliek neapmierināta: Maiju vienmēr no jauna apņem vientulība, un tur viņai neviens nevar līdzēt. Stāstos "Māte" un "Bērni" Gailīte mēģina ieskatīties citā pasaulē, bet šīs puses psiholoģija viņai diezgan sveša. Gailītei nav Brigaderes izkoptā stila, ne Ezeriņa stāstīšanas mākslas, tomēr viņa ienes mūsu prozā arī savu nekur nedzirdētu sievietes balsi, un tās paceļ "Grēcinieces" līdzās citiem vidēja līmeņa darbiem. (Baumanis, A. Angelika Gailīt. Grēcinieces. Latvju Grāmata, Nr. 3, 01.05.1927)

Recenzija publicēta arī laikrakstā "Jaunā Nedēļa": "Patiesībā, tikai dažus no krājumā uzņemtiem gabaliem var vērtēt kā stāstus. Angelikai Gailītei parasti labāk padodas miniatūrtēlojums un etīde. Viņas mūžam neizsmeļamais temats gan ir sievietes mīla, kas pie tam savā nesadrumslotā viengabalainībā ļoti bieži mēdz būt par visdziļākā dvēseles traģisma cēloni. Tomēr jāsaka, ka rakstnieces spalva tādam traģismam mazliet par liegu. Un rezultātā tad dabūjam tikai fragmentus. Kā tāda vienkārša etīde, bez pietiekoši jaužama psiholoģiska motivējuma kompozīcijā ir arī grāmatā ievietotais, diezgan pagarais stāsts "Kāzu ceļojums". Fināls te nesagatavots, maz pārliecinošs. Garākais un pie tam arī, šķiet, labākais stāsts krājumā ir "Cor ardens". "Degoša sirds" ir Gailites zīmēto sieviešu ceļa zvaigzne vispāri. Un ja arī dažbrīd viena otra viņas sieviete parādās analītiski salta un "personīgi brīva", tad tas ir tikai uz laiku. Tā ir tikai šīs pašas "degošās sirds" negatīvā izpausme. Dziļdziļi Angelikas Gailītes varones visas alkst mīlas. Pa lielākai daļai viņas ir pārāk viengabalainas, lai saskaldītos un izkaisītos ikdienu drumslās. Te viņu dvēseles skaidrība; bet ir arī dzīves traģika (Elza "Kāzu ceļojumā"). Dzīves pretešķības viņām spēj sakausēt vienīgi dziļa un patiesa mīla. "Kur ir tāds darbs, kurš bez pārpalikuma var piepildīt sievietes dzīvi?" (37. lpp.), jautā viena no viņas varonēm. – Bez mīlas tāda nav. Un kaut arī šis darbs būtu pati dienišķā kalpošana mākslai – vienalga! (Maija Līdumnieces, stāstā "Cor ardens"). Brīvas un neatkarīgas sievietes problems lūkots atšķetināt "Sapņotājās". Pāris jaunu dāmu te ceļo pa ārzemēm un jūtas "brīvas, lepnas un valdonīgas". Viņas esot "pacēlušās pāri zemes tieksmei", lai brīvi smeltu no dailes avotiem. Tomēr ilgi šī dižošanās ar saviem "analītiskiem augstumiem" neturpinās. Nāk reize – un sirds un daba saka savu. Jā, šī pati neizdibināmā "Cor ardens"! (E. A. Angelika Gailīt. Grēcinieces. Jaunā Nedēļa, Nr. 1, 06.01.1928)

Alfrēds Goba par grāmatiņu raksta: "Šo stāstu galvenā problēma, liekas, ir jautājums par sievietes garīgo patstāvību, neatkarību. Vai sieviete var justies apmierināta darbā, kalpodama kādai idējai, bet tanī pašā laikā atsakoties no mīlestības, ģimenes, vīrieša? Pati rakstniece it kā gribētu atbildēt, ka sievietei jātop neatkarīgai, ka viņai jāatrod pasaulē tāds darbs un ideja, kas dotu pilnīgu apmierinājumu. Un tomēr – šo stāstu gaita, tur tēloto sieviešu liktenis ir tāds, kas rādīt rāda, cik grūti, pat neiespējami to panākt. Trūkst mīlestības – un dzīves ceļš nav saules apspīdēts. Lai cik augsti būtu ideāli – viņiem nav vairs tā spēka, lai liktu ciest un panest visu ("Kāzu ceļojums".) Un kad nav atrodama tā dievišķā mīlestība, kādas ilgojas daiļjūtīgā, dziļjūtīgā sirds, tad vismaz lai nāk tikai cilvēcīga mīlestība un lai aizdzen tukšuma un izmisuma sajūtu ("Cor ardens".) Un cik liela nozīme viņas, sievietes, dzīvē bērnam, par to pārliecina cits tēlojums, kur bērna nāve dzen galējā izmisumā ("Māte".) Galu galā uz jautājumu saņemam tādu atbildi, ka grūti, gandrīz vai neiespējami sievietei atteikties no ģimenes, no mīlestības, no vīrieša tuvuma, lai tad kalpotu tikai kādai idējai, vienalga, lai tā būtu vai pati dievišķā māksla. (Goba, A. Sieviešu rakstniecība 1926. gadā. Sieviete, Nr. 1, 20.01.1927)