Garīga pērļu rota jeb tās teicamas kristīgas sievišķas kārtas Dievu un labo tikumu mīļotājas visudārgais miesas un dvēseles glītums, pastāvēdams iekš izlasītām Dieva lūgšanām, Dieva raksto gabaliņiem (..) un dziesmām

Garīgu dziesmu, lūgšanu un sadzīvisku padomu krājums ir tulkots no vācu grāmatizdevēja Johana Kundīzija (Cundisius) darba Geistlicher Perlen Schmuck (1666). Īsi pirms izdevuma latviešu valodā grāmata piedzīvo tulkojumu arī zviedriski. Tomēr domājams, ka Dīcs veicis tulkojumu no vācu valodas, par to liecina arī saglabājušās Dīca skices vāka dizainam.
Tas ir lūgšanu, dziesmu un praktisku padomu krājums, kura saturā ietverti fragmenti no Filipa fon Cēzena, Bonifācija Štelclina un
Kvirīna Kubaha lūgšanām, Kaspara Melizandera kristīga vadoņa laulātiem pāriem, Mārtiņa Mollera meditācijām, kā arī fragmenti no
Mārtiņa Lutera, Hilārija un Hrizostoma rakstiem. Izdevums ir tipisks laikmeta sieviešu celsmes literatūras paraugs. Tulkojums kopumā tuvs tekstam, tulkotāja patstāvīgi kārtota ir tikai dziesmu grāmata - 8. nodaļa jeb pērļu virkne, kurā pirmoreiz publicētas Johana Kundīzija un vairākas no zviedru valodas atdzejotas garīgas dziesmas.

1667. gadā Gerlicas tipogrāfs un literāts Johans Kundīzijs (Cundisius) publicē kabatas izmēra grāmatu “Geistlicher Perlen-Schmuck” (Garīga pērļu rota). Tā turpmāko nepilnu simts gadu laikā piedzīvo 15 atkārtotus izdevumus un tiek tulkota vairākās valodās, starp tām arī – zviedriski un latviski. Pēdējo izdevumu sagatavo Smiltenes mācītājs Svante Gustavs Dīcs (Dietz) un laiž klajā Rīgā 1711. gadā. Līdzīgi kā oriģinālam, arī latviešu tulkojumam ir baroka laikmetam tipisks garš virsraksts: “Garīga pērļu rota jeb tās teicamas kristīgas sievišķas kārtas Dieva un labo tikumu mīļotājas visudārgais miesas un dvēseles glītums, pastāvēdams iekš izlasītām Dieva lūgšanām, Dieva rakstu gabaliņiem, atskaņām un daudz jaukām, līdz šim nedriķētām garīgām dziesmām astoņās savādās virknēs jeb nodaļās saņemts un vāces valodā priekš šim kopā sarakstīts no Johann Cundisius: Dievam par godu un tai latviešu draudzei par labi šās zemes valodā iztulkāts un ar vajadzīgām lūgšanām vairots”.

“Garīga pērļu rota” sastāv no dažādiem avotiem pārņemtām lūgšanām, dziesmām un padomiem, t.sk. paša Kundīzija tekstiem. Izdevuma iedomātā lasītāja ir sieviete, grāmatas nolūks – mierināt, iepriecināt un vadīt cauri dzīvei - no iesvētībām līdz kapam - dot padomus, palīdzēt raizēs un grūtībās, un sagatavot nāvei. Kultūrvēsturnieks Jānis Krēsliņš šo grāmatu ir trāpīgi nodēvējis par savdabīgu 17.gadsimta sieviešu klēpja vai plaukstas datoriņu [Diena, 2004, 16.02.].



Izdevums sastāv no astoņām nodaļām jeb pērļu virknēm. Pirmajā ir ievietoti teksti katrai nedēļas dienai; otrajā – rīta, vakara un ēdienreižu lūgšanas un dziesmas; trešās nodaļas teksti noder sociālu lomu pildīšanai – attiecībām ar vecākiem, ar kaimiņiem, ar slimniekiem, ar kalpotājiem utml.; ceturtā nodaļa ir domāta līgavām un jaunlaulātajām, grūtniecēm, dzemdētājām un atraitnēm. Šīs nodaļas lūgšanas un dziesmas stāsta par sāpēm un ciešanām, kas saistītas ar grūtām dzemdībām, slimībām, bērna un vīra zaudējumu, bet neaizmirst arī līksmi par jaundzimušo: “Visām mātēm, kas iekš radības bēdām cītās, tomēr pēc savādas iepriecināšanas pieder, ka pēc tās dažas kaukšanas, brēkšanas un vaidēšanas tām būs atkal smieties, gavilēt un priecīgi kliegt, un pēc tādām gaužām sāpēm ar priecīgu ieraudzīšanu ielīksminātām tapt” [Garīga pērļu rota, 1711, 478-479]. Piektā nodaļa ietver grēksūdzes un dievgalda tekstus, sestā uzmundrina un iedrošina, ja gadījies doties ceļā, bet septītā nodaļa palīdz pārciest slimību un sagatavo nāvei, “kad [tām] šī pasaule jāatstāj”. Baroka literatūra palīdz pārvarēt sāpes arī organizētā sociālā ietvarā. Šajā laikā vājinieces istaba ir arī publiska telpa, kurā pulcēties ģimenes locekļiem, radiem un kaimiņiem, lai ne tikai ziņkārīgi sekotu ciešanām, bet arī mierinātu, dziedot, skaitot lūgšanas un – ja iespējams - lasot priekšā. Līdzās trūcīgajai medicīniskajai palīdzībai garīgs atbalsts nereti ir galvenais līdzeklis sāpju pārvarēšanā. Tā piemēram, grāmata ietver arī dziesmu, “kurā tās apkārt stāvēdamas sievas Dieva priekšā gauži žēlojas par tām redzamām bēdām tās sievas, kas iekš grūtām radībām cītās” [GPR, 499.]

Astotā pērļu virkne ir dziesmu grāmata. To Svante Gustavs Dīcs kārto pēc citiem principiem, nekā oriģinālu. Šajā nodaļā ir iekļautas 43 jaunas dziesmas, starp tām vienpadsmit - paša Johana Kundīzija un 23 no zviedru valodas atdzejotas dziesmas. 1711.gadā tikko ir noslēdzies nepilnus 100 gadus garš t.s. zviedru laikmets Vidzemē un Rīga, bet dažus gadus vēlāk arī visa Vidzeme, nonāk Krievijas impērijas sastāvā.

Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā ir saglabājies Dīca tulkojuma uzmetums, t.sk. titullapa, kurā jaušamas vācu oriģināla titullapas aprises. Tās centrā ir kaklarota, kuras pērles simbolizē tikumus: ticību, cerību, dievbijību, šķīstību, devību, godu, mīlestību, pacietību, pastāvību, pazemību, pieticību, tikumību un godbijību. Acīmredzot tā brīža smagie sadzīves apstākļi – līdztekus Ziemeļu karam 1710.gadā Baltijā plosās arī mēris – lieguši piepildīt ideju par greznā oriģināla atdarinājumu latviešu valodā. “Garīga pērļu rota” nāk klajā visai pieticīgā izdevumā, tajā nav nevienas ilustrācijas, ārēji līdzību ar oriģinālu saglabā tikai garenformāts - t.s. nuka jeb nucene.

Varam tikai minēt, kas rosina Dīcu latviskot Kundīzija oriģinālu – iespējams, žanra popularitāte, bet iespējams līdzcietība un paša pieredze – paša Smiltenes mācītāja ģimenē aug trīspadsmit bērni.“Garīgas pēŗļu rotas”manuskriptā pie dziesmu kopas“No krusta un bēdām” ir īsa piezīme: “Barbara Beate nomira 12.martā septiņos no rīta”. Barbarai Beatai tai brīdī varētu būt deviņi gadi un viņa ir Dīca meitiņa. Turpat blakus lasāms Dīca pārtulkotās dziesmas teksts: “Ak Dievs! man grūtas Bēdas spiež / Daudz vaidi ap man krājas; / Tie manu sirdi apkārt griež, Tie apkārt man sastājas / Es raudādams tev piesaucu, ak, tētīt! / Ak, paklausi man, Uz Tev es tomēr lūkoju / Lai sirds man nogurusi gan”.

Bet iespējams, iemesls meklējams arī laikmeta kontekstā. 18. gadsimtā līdz laulībām zemnieki vēl neievēro stingrus seksuālus ierobežojumus - jo īpaši vasarā, kad karstuma dēļ nākas gulēt klētī, siena šķūnī vai pat stallī, daudz strādāt zem klajas debess un turpat arī atpūsties. Stāšanās laulībā šajā laikā visbiežāk ir saistāma ar grūtniecību, bet tas var arī nebūt iemesls, lai precētos, ja, piemēram, meitenes tēvs iespējamo znotu neuzskata par labu diezgan, vai arī viņa pati nevēlas ar bērna tēvu veidot ģimeni. Strādīgai meitenei ar ārlaulības bērnu nav lielu problēmu atrast vīru [M.Metsvahi, Journal of Baltic Studies, 2016, nr.3, p. 302-323]. Tajā pašā laikā draudzes mācītāji pūlas vaigi sviedros, lai meitenes līdz altārim aizvadītu, tā sakot, vēl vainagā. Izņēmums nav arī Dīca vadītā Smiltenes draudze - no 155 mācītāju piezīmēm par apkaimes zemniekiem no 1697. līdz 1727. gadam vairāk nekā puse ir saistītas ar ārpus laulības sakariem. Arī Svante Gustavs Dīcs ir fiksējis ziņas par palaidnīgām meitām, pārāk vēlu reģistrētām laulībām, ārlaulībā dzimušiem bērniem un netikumības dēļ no amata atceltiem skolotājiem. Baznīca vēlas izskaust vecos paradumus un noteikt skaidras un likumīgas seksualitātes robežas. Ar saderināšanos un laulībām baznīcā viennozīmīgi jāsaprot – nekādi ārpus laulību sakari netiks likumīgi atzīti. Tādējādi šo laikmetu Baltijā var saukt arī par, Fuko vārdiem runājot, “ķermeņa disciplinēšanas laikmetu”, kurā Dīca tulkotā Kundīzija “Garīga pērļu rota”, iespējams, kalpo kā viens no tā instrumentiem.
Māra Grudule

Ilustrācijas: “Garīga pērļu rota” (Rīga, 1711; LU AB); J.Cundisius “Geistlicher Perlen Schmuck” (Nirnberga, 1673; HAB, Volfenbitele); S.G.Dīca titullapas uzmetums (LU AB R LDB 5337).