literatura.lv jūnija jubilāram Ilgonim Bērsonam – 90!

197982129_839207590040079_8364894787462785579_.jpg

Mūžīgais dzinējs un meklētājs – tā divos vārdos varētu raksturot šodienas jubilāru, kurš nopietnai un pamatīgai latviešu literārā mantojuma pētniecībai veltījis visu savu mūžu jau kopš vidusskolas gadiem. Tā ir viņa nepārejoša kaislība un sirds darbs, atstājot nozīmīgu devumu nākamajām literatūras pētnieku paaudzēm. Unikāls ir Ilgoņa Bērsona rūpīgi glabātais un sistematizētais privātais arhīvs un kartotēka, kas atgādina Krišjāņa Barona Dainu skapi, un glabā daudz pētniecisku pavedienu un faktu, ar kuriem viņš neskopojas, konsultējot literatūras pētniekus, interesentus un studentus, par ko lielu paldies saka arī šo rindu autore.


Precīzi Ilgoni Bērsonu raksturojis Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Ojārs Spārītis: “[..] valodas un vārda meistars, kurš vienā personā apvieno zinātnieku, hronikas autoru un laiku reģi. Viņa prāts un vērīgais skats ir fiksējis ikvienu, pat vissīkāko detaļu, kurai var būt jēdzieniska satura, mājiena vai laikmeta zīmes jēga.” (Ojārs Spārītis. Ilgoņa Bērsona grāmatas un smaga laikmeta raisītas domas. “Laiku nospiedumi: Ilgoņa Bērsona dzīve dienasgrāmatās, vēstulēs, atmiņās un attēlos 1947–1990”. Sast. Madara Eversone. Rīga: Zinātne, 2019, 15. lpp.)

Literatūrvēsturnieks un zinātnieks, dzejnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors Ilgonis Bērsons dzimis 1931. gada 11. jūnijā Zentenes pagasta “Mežgrēzās” Jāzepa un Natālijas Matildes Bērsonu ģimenē. Viņš ir vidējais no trim brāļiem. Vecākais brālis Tālivaldis Bērsons (1930) ir dārzkopis un bitenieks. Jaunākais brālis Imants Bērsons (1935) ir Dr. habil. fizikas doktors, Atomfizikas un spektroskopijas institūta vadošais pētnieks un Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis.

Skolas gaitas Ilgonis Bērsons uzsāk Dursupes pamatskolā, vēlāk tās turpina Cēres un Zentenes pamatskolā, ko 1947. gadā beidz kā teicamnieks, par izcilajām sekmēm saņemot LPSR Izglītības ministrijas uzslavas rakstu. Rudenī viņš mācības turpina Talsu vidusskolā. Tieši šajā laikā parādās nopietna un padziļināta interese par literatūru, tās pētniecību. Mājās top pirmais daidžests, gatavotas sienas avīzes skolā un pirmās publikācijas Talsu rajona laikrakstiem, līdztekus viņš sāk rakstīt dzeju un dienasgrāmatu, ko turpina darīt visu mūžu. Dienasgrāmatas ieraksti par Talsu vidusskolā pavadītajiem gadiem publicēti divos sējumos grāmatā “Savā nodabā savā novadā” (2001–2002), tie lasāmi arī grāmatā “Laiku nospiedumi. Ilgoņa Bērsona dzīve dienasgrāmatās, vēstulēs, atmiņās un attēlos 1947–1990” (2019).

Vidusskolas laiks ir arī pazemojuma un smagu notikumu pilns – 1948. gadā tēvu Jāzepu Bērsonu arestē un visa manta tiek aprakstīta, Ilgoņa Bērsona māte kādā izmisuma brīdī iesniedz pat lūgumu Zentenes izpildu komitejai pārņemt saimniecību līdz ar ēkām, bet tas neko nelīdz – pēc neilga laika, 1949. gada 25. martā, viņu kopā ar jaunāko brāli Imantu deportē uz Sibīriju, Tomskas apgabalu, nometināšanai uz mūžu. Ilgonis atrodas Talsos un paliek Latvijā, vecākais brālis Tālivaldis no deportācijas izbēg Kandavas stacijā un slēpjas mežā. Zaudētas arī dzimtās mājas. Sāpes par mātes smago likteni vēl daudzus gadus nospiedīs Ilgoņa sirdi, kā arī bažas, vai turpmākajiem profesionālajiem mērķiem nav pārvilkta svītra – “nepareizās” biogrāfijas dēļ.

Bet ir arī skaisti un nozīmīgi brīži… Vidusskolas žetonu vakarā Ilgonis satuvinās ar Gunu Tombergu no paralēlklases, kura kļūst par viņa mūža mīlestību un tuvāko cilvēku. 1953. gada augustā abi svin kāzas. Abu laulībā piedzimst dēls Māris (1958) un meita Dace (1959).

Tālākais ceļš ved uz Rīgu, kur 1951. gadā Ilgonis Bērsons kļūst par Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes latviešu valodas un literatūras nodaļas studentu, bet Guna studē krievu filoloģiju. Ilgoņa Bērsona studiju un tuvāko biedru grupā ir Gunārs Bībers, Lija Brīdaka, Jānis Lūsis, Jāzeps Osmanis. Studiju laiks nav tas vieglākais, jo paiet materiālā šaurībā. Pa vasarām Ilgonis Bērsons strādā Talsu Mašīnu un traktora stacijas laikrakstā “Staļina Ceļš”. Viņš darbojas arī Latvijas Valsts universitātes izdevuma “Padomju Students” korespondents un Studentu zinātniskās biedrības padomes loceklis. 1953. gada 6. martā tiek publicēta viņa pirmā literatūras kritika – recenzija “Romāns par lietuviešu tautas cīņām” laikrakstā “Padomju Jaunatne” par Aleksandra Gudaiša-Guzeviča darbu “Kalēja Ignota taisnība”.

1956. gadā studijas Latvijas Valsts universitātē tiek pabeigtas. Šajā gadā paveikts arī pirmais nozīmīgais darbs – kopā ar kursabiedru Jāni Lūsi sastādīta Aspazijas dzejas izlase “Lirika”, kam seko vēl vairāku citu latviešu rakstnieku (Mākoņa, Edvarda Vulfa, Apsesdēla u. c.) darbu izlašu kārtošana un komentēšana.

Pēc studijām rodas iespēja strādāt laikraksta “Cīņa” redakcijā par literārās nodaļas līdzstrādnieku, vēlāk – nodaļas vadītāju. Savukārt 1959. gadā Ilgonis Bērsons kļūst par Andreja Baloža vadītā žurnāla “Karogs” kritikas un publicistikas daļas vadītāju. Septembrī uzņemts Latvijas Padomju rakstnieku savienībā. 1961. gadā Rakstnieku savienības valdes pirmais sekretārs Valdis Lukss rosina Ilgoni pāriet darbā uz Latvijas Valsts izdevniecības Daiļliteratūras redakciju. Viņš sākotnēji ir vecākais redaktors, bet vēlāk – galvenā redaktora Pētera Bauģa vietnieks.

Pa šo laiku Ilgonis Bērsons jau sevi pieteicis kā nopietnu un talantīgu literatūras kritiķi un pētnieku, kura autoritāte pamazām pieaug. Iznākusi viņa pirmā grāmata “Latviešu padomju rakstnieki” (1963). 1963. gada marta Latvijas PSR radošās inteliģences apspriedē viņš vienīgais uzdrīkstas iebilst pašam Augustam Vosam, ideoloģiskajā kampaņā aizstāvot Ēvaldu Vilku un Ojāru Vācieti. Pēc notikušā Latvijas Valsts izdevniecības galvenais redaktors Pēteris Bauģis rosina rakstīt atlūgumu no darba, ko Ilgonis nedara, bet spītīgi darbu turpina. Tas atsaucas viņa profesionālajā darbībā– redaktors Aivars Goris izrauj no žurnāla “Liesma” Ilgoņa Bērsona rakstu par jaunajiem autoriem, savukārt žurnāls “Вопросы литературы” neiespiež recenziju par literatūras vēstures grāmatu.

Drosmīgā uzstāšanās un pēc tam saņemtie aizrādījumi tomēr nav šķērslis, lai ar domubiedriem Rakstnieku savienībā 1965. gada kongresā izbalsotu savienības veco vadību, paverot iespējas un daudz lielāku ietekmi literārā procesa organizācijā jaunajai rakstnieku paaudzei. 1966. gadā viņš sāk pildīt Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdes sekretāra pienākumus. Viņš kārto rakstnieku sadzīviskos un materiālos jautājumus, 1967. gada nodibina Latviešu literārā mantojuma komisiju un ir tās vadītājs, darbojas Rakstnieku savienības Kritikas sekcijā, sastāda divpadsmit literārā mantojuma almanahus “Varavīksne” (1967–1979), par ko nereti saņem pārmetumus, ka pārāk lielu uzmanību veltot “buržuāziskajiem un reakcionārajiem” rakstniekiem. Pa šo laiku iznāk arī divas jaunas grāmatas – “Literārās pārdomas” (1965) un “Bagātība pati neatnāk: pārruna par literatūras lasīšanu” (1966).

Pēc Rakstnieku savienības 6. kongresa (1971) Ilgonis Bērsons kādu laiku algotu darbu savienībā nestrādā, lai gan turpina būt valdes un sekretariāta loceklis vēl daudzus gadus.

1972. gadā viņš darbu sāk Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūta literatūras teorijas nodaļā kā zinātniskais līdzstrādnieks, vēlāk pāriet uz literatūras vēstures nodaļu. Līdzās institūta darbam iznāk arī viņa nākamā grāmata “Padomju Latvijas rakstnieki” (1976). Bet ar citiem rakstu darbiem nevedas tik labi – pa laikam viņa rakstus iespiež sakropļotā un saīsinātā veidā, bet lielākais trieciens ir 1975. gadā, kad no institūta veidotā darbinieku rakstu krājuma “Kritika – teorija, vēsture, prakse” izņem rūpīgi gatavoto apceri “Dažas literatūras un dzīves salīdzināšanas problēmas”. Šai laikā Ilgonis Bērsons strādā arī pie disertācijas par Jāni Grotu (viņš arī sastādījis un komentējis Jāņa Grota kopotos rakstus 7 sējumos, 1968–1974), tomēr to neuzraksta gan tādēļ, ka tā jātulko krievu valodā un jāsūta uz Maskavu, gan arī tādēļ, ka 1977. gadā viņam piedāvā jaunu, vilinošu darbavietu – galvenā redaktora vietnieka vietu žurnālā “Karogs”. Tur viņš nostrādā līdz pat 1990. gadam. Bet doktora grādu iegūst vēlāk – 2003. gadā Latvijas Zinātņu akadēmija viņam piešķīra Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktora zinātnisko grādu (Dr. philol. h.c.).

80. gados jāatzīmē Ilgoņa Bērsona nozīmīgais darbs pie Jāņa Jaunsudrabiņa kopoto rakstu sastādīšanas kopā ar Pēteri Bauģi (1–15, 1981–1985, tajos arī biogrāfisks apskats un komentāri; papildsējumi “Trimdas raksti”, 1–3, 2000–2007). Tieši viņš panāca, ka Jaunsudrabiņa rakstus izdeva 15 sējumos no sākotnēji iecerētajiem pieciem sējumiem.

Atskatoties uz profesionālo darbību padomju laikā, Ilgonis Bērsons sacījis: “Es dzīvoju divējādas dzīves – domāju vienu, bet savā profesijā biju spiests pieņemt padomju terminoloģiju un rakstīt pavisam ko citu. Jo otra iespēja bija nerakstīt neko.” (Svens Kuzmins, Uldis Tīrons sarunā ar Ilgoni Bērsonu. Literatūras melnstrādnieks. “Rīgas Laiks”, 2018, nov., 25. lpp.)

Atmodas laikā uz brīdi Ilgonis Bērsons kļuva par Rakstnieku savienības valdes sekretāru (1989). 1988. gadā – piedalās Rakstnieku savienības Staļinisma ļaundarību apzināšanas komisijā, vēlāk – Rakstnieku reabilitācijas jautājumu ierosināšanas komisijā. Viņš sastāda arī staļinisma represēto rakstnieku un mākslinieku sarakstus un kārto Viktora Eglīša reabilitēšanu. Ir eksperts īpašā komisijā, kas izņēma no aizlieguma sarakstiem specfondos esošās grāmatas. Šis darbs viņam īpaši nozīmīgs: “Mana literatūrvēsturnieka būtība ir varas vajāto, cietušo, neieredzēto aprūpēšana (no Jūlija Dievkociņa, Mākoņa, Kārļa Skalbes līdz Linardam Laicenam, Leonīdam Breikšam, Harijam Skujam).” (“Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors Ilgonis Bērsons. Biobibliogrāfija”. Sast. Dzintra Zaķe. Rīga: Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, 2006, 25. lpp.)

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Ilgonis Bērsons kļūst par Rakstnieku savienības priekšsēdētāja pirmo vietnieku (1990–1992), ir laikraksta “Rakstnieka Vārds” galvenais redaktors (1991–1992). Viņa pētnieciskā darbība uzņem jaunu elpu un vainagojusies vairākos latviešu literatūras un kultūras vēsturei nozīmīgos pētījumos, kas nebūtu varējuši iznākt padomju laikā – latviešu rakstniecības totalitārisma apstākļos izpēte grāmatās “Deviņi likteņi” (2001) un “Auseklītis zem āmura un kāškrusta” (2006), Aleksandra Grīna (1994–1998), Leonīda Breikša (1998–2010) un Kārļa Skalbes (2001–2019) kopotu rakstu sastādīšana un aizraujošais, pētnieciskais detektīvs divās daļās “Segvārdi un segburti” (2014, 2016). Līdztekus pētnieciskajam darbam izdoti arī divi dzejoļu krājumi “Celšanās” (1991) un “Labestība” (2006).

Ilgus gadus turpinās saikne arī ar dzimto Talsu novadu. Ilgonis Bērsons pastiprināti pēta arī Talsu novada rakstniecību, bijis Talsu literātu apvienības konsultants, kā arī rajona laikraksta “Padomju Karogs” (vēlāk “Talsu Vēstis”) literārās lappuses “Avots” sastādītājs (1978–1993).

LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1981), Atzinības krusta ordeņa virsnieks (2005), Latvijas Literatūras gada balvas par mūža ieguldījumu literatūrzinātnē (2009) un Egona Līva piemiņas balvas “Krasta ļaudis” (2014) ieguvējs.

Ilgoņa Bērsona zinātnisko, populārzinātnisko, rediģēto, sastādīto darbu, dzejas, prozas, atdzejas, tulkojumu publikāciju saraksts ir apjomīgs un visu uzskaitīt nav iespējams. Izvērstāku ieskatu paveiktajā līdz 2006. gadam var gūt grāmatā “Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors Ilgonis Bērsons. Biobibliogrāfija” (Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, 2006), kā arī vortāla literatura.lv datubāzē. Savukārt 2019. gadā izdotajā dokumentāli biogrāfiskajā grāmatā “Laiku nospiedumi. Ilgoņa Bērsona dzīve dienasgrāmatās, vēstulēs, atmiņās un attēlos 1947–1990” (Sast. Madara Eversone. Rīga: Zinātne, 2019) varam iepazīt Ilgoņa Bērsona personīgās piezīmes un pārdzīvojumus, dzīvi un profesionālo darbību sarežģītajā un pretrunīgajā padomju laikā.

Ilgoņa Bērsona darba spējas ir apbrīnas vērtas un titāniskas. Viņa nenogurstošā zinātkāre, pedantiskums un entuziasms ir etalons un priekšzīme ikvienam mūsdienu zinātniekam. Arī šobrīd Ilgonis aktīvi strādā pie dažādiem projektiem, turpina Kārļa Skalbes kopotu rakstu sastādīšanu, ir Kārļa Dziļlejas fonda priekšsēdētājs, Latvijas Ordeņu brālības biedrs un domes loceklis, darbojas Rīgas Latviešu biedrības Literatūras komisijā un seko līdzi visām literārās dzīves un zinātnes aktualitātēm.

Sirsnīgi sveicam Ilgoni Bērsonu nozīmīgajā dzīves jubilejā!


Informāciju sagatavoja Madara Eversone.

Ar Ilgoņa Bērsona profilu datubāzē aicinām iepazīties šeit: https://www.literatura.lv/lv/person/Ilgonis-Bersons/871646

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.