literatura.lv jūlija jubilāram Guntim Berelim – 60!

Berelis.jpegGuntis Berelis dzimis 1961. gadā, mācījies Cēsu 1. vidusskolā, Latvijas Valsts Universitātē studējis fiziku (1979–1981) un bibliotēkzinātni (1981–1983), vadījis Cēsu rajona Skujenes ciema bibliotēku (1984–1986). Strādājis žurnāla “Karogs” redakcijā, vadījis tā kritikas nodaļu (1989–1992, 2003–2010), bijis Latvijas Rakstnieku savienības prozas konsultants un “Literārās akadēmijas” prozas meistardarbnīcas vadītājs (2007, 2013), no 2017. gada strādājis žurnāla “konTEKSTS” redakcijā.

Gunta Bereļa pirmā kritikas publikācija – recenzija par gleznotāju Kurta Fridrihsona un Ivara Bumbiera un keramiķa Pētera Martinsona darbu izstādi “Robežas” laikrakstā “Literatūra un Māksla” 1986. gada 19. decembrī, pirmā daiļliteratūras publikācija – stāsti “Deus ex machina” un “Specfonds” žurnāla “Avots” 1988. gada 6. numurā. Pirmais stāstu krājums “Mitomānija” iznācis 1989. gadā.

Gunta Bereļa aktīvā un 20. gadsimta 90. gadu kontekstā oriģinālā darbība kritikā lasāma grāmatā “Latviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam” (1999) un divos eseju un recenziju apkopojumos: “Klusums un vārds” (1997) un “Neēd šo ābolu. Tas ir mākslas darbs: postmodernisms un latviešu literatūra” (2001). Publicējis trīs stāstu krājumus – “Mitomānija” (1989), “Minotaura medības” (1999), “Es nekad nerunāju muļķības” (2018) –, stāstu bērniem “Agnese un Tumsas valdnieks” (1995), divus romānus: “Ugunīgi vērši ar zelta ragiem” (2007) un “Vārdiem nebija vietas” (2015). Atsevišķi stāsti publicēti kopkrājumos un periodikā angļu, somu un zviedru valodā. Gunta Bereļa prozu raksturo postmodernā skepse pret unificētu domāšanu, ironiska spēle ar kultūras kodiem, dekonstruējot tradicionālās prozas poētiku.

Apgāda “Dienas Grāmata” projektā “Es esmu...” top Gunta Bereļa romāns par Andreju Upīti (romāna fragments publicēts laikrakstā “konTEKSTS” 2019. gada martā). Jaunāko publikāciju vidū jāizceļ arī stāsts “Mēs uzvarēsim!” (“Punctum”, 16.01.2020.), fragments no romāna “Absolūtās nulles laikmets” (“konTEKSTS”, 2020. gada jūnijā) un plašā apcere ““Nezinu, vai vispār ir brīdis, kad nerakstu.” Par Paulu Bankovski” (“Punctum”, 18.02.2021.).

Interneta vietnē berelis.worpress.com autors izveidojis emuāru “Guntis Berelis vērtē: raksti par literatūru”, kur ievietotas intervijas ar literātiem, raksti un recenzijas.

Guntis Berelis saņēmis Klāva Elsberga prēmiju (1989) par stāstu krājumu “Mitomānija” un publikācijām presē, Latvijas Kultūras fonda balvu (1995) par kritiskās domas attīstības veicināšanu, Raiņa un Aspazijas fonda balvu (1996), laikraksta “Diena” balvu (2000) un Latvijas Rakstnieku savienības Kritiķa kausu par (2000) grāmatu “Latviešu literatūras vēsture”, divreiz Latvijas Literatūras gada balvu (2002 un 2008) – par eseju krājumu “Neēd šo ābolu. Tas ir mākslas darbs: postmodernisms un latviešu literatūra” un romānu “Ugunīgi vērši ar zelta ragiem”, savukārt par romānu “Vārdiem nebija vietas” 2015. gadā autoram piešķirta laikraksta “Diena” gada balva kultūrā un Egona Līva piemiņas balva “Krasta ļaudis”.

Grāmatas “Neēd šo ābolu. Tas ir mākslas darbs: postmodernisms un latviešu literatūra” noslēgumā Guntis Berelis raksta: “Šajā grāmatā it kā esmu mēģinājis sakārtot literatūru. Taču literatūras sakārtošana – tā ir ilūzija. Īstenībā jebkura sakārtošana nozīmē tikai to, ka pie jau tā milzīgajiem tekstu blāķiem nācis vēl viens teksts – un līdz ar to haoss pieaudzis vēl vairāk.”

Informāciju sagatavoja Jānis Oga. Foto: Ģirts Raģelis (Satori.lv).

Ar Gunta Bereļa profilu datubāzē aicinām iepazīties šeit: http://www.literatura.lv/lv/person/Guntis-Berelis/871643

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.