Janis Jansons

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (12); Recepcijas persona (26)

Attēli: Persona attēlā(7)

VārdsJanis Jansons
PseidonīmsBrauns, O. Brauns, J. Valters
KopsavilkumsJanis Jansons-Brauns (1878–1917) dzimis Kurzemē, Aizputes apriņķa Rāvas pagasta „Kauguros”. Beidzis Liepājas Nikolaja ģimnāziju. Studējis Maskavas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē, piedalās jaunstrāvnieku sabiedriskajās aktivitātēs. Kā vienu no pirmajām publikācijām 1893. gadā laikrakstā ''Dienas lapa'' publicē „Domas par jaunlaiku literatūru”, kategoriski un satīriski vēršoties pret tālaika latviešu literatūru un aicinot latviešu rakstniekus kļūt reālistiem, kā arī apgūt citzemju jaunlaiku idejas. Kopumā Jansona darbiem raksturīga prasība pēc reālisma, sociāli nozīmīgas tematikas un sabiedrības zemāko slāņu dzīves patiesa tēlojuma, kā arī sociālo parādību likumsakarību atklāšanas. Rakstā ''Mūsu vecai paaudzei (''Dienas Lapa, 1894) atbalstīta arī sieviešu emancipācija. Dzīves laikā vairākkārt ticis arestēts par dalību subversīvās aktivitātēs, atrodas politiskajā trimdā Slobodskā un Vitebskā, ieslodzīts Smoļenskas un Pēterburgas cietumos. Emigrācijas laikā Somijā top pazīstamais darbs „Fauni vai klauni?” (1908), kurā autors vēršas pret pēcrevolūcijas laika literatūrā pausto individuālismu, pesimismu un revolūcijas kritiku. Vēl citi pazīstami, literatūrai veltīti darbi – „Vēsturiskais materiālisms” (1910), „Baltijas revolūcija” (1912) un „Latviešu sabiedriski kulturālā attīstība un latviešu literatūra” (1916). Jansons strādā arī pie Engelsa darbu „Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās” un „Anti – Dīrings” tulkojumiem. Pārzinādams krievu, franču, vācu, zviedru, norvēģu, arī angļu valodu, Jansons aktīvi pievēršas tulkošanai, iecerējis tulkot Tolstoja, Igo, Gorkija un citu autoru darbus; atbalsta arī Turgeņeva un Čehova darbu tulkošanu.
Personiska informācija1888: Liepājas Nikolaja ģimnāzijā latviešu skolnieki izveido literāru pulciņu. Tajā ar Jansonu darbojas arī Fricis Roziņš un Miķelis Valters, kā arī Ernests Rolavs, Kanta darbu tulkotāja Ata (Otto) Rolava brālēns (tēva brāļa dēls), aktīvs marksists. Pulciņa dalībnieki, saskaņojuši darbību ar ģimnāzijas vadību, kopā apgūst latviešu valodu un literatūru, diskutē par nacionāliem jautājumiem. Bez latviešu autoriem Jansonam sevišķi tuvs ir vācu dzejnieks Heine.
1890: dalība tā sauktajos latviešu vakaros pie Friča Brīvzemnieka un Krišjāņa Valdemāra jaunās strāvas ideju ietekmē. Studiju laikā darbojas Maskavas latviešu savstarpējās palīdzības biedrībā un iepazīstas ar Marksa un Engelsa darbiem.
1894: iesniegumā rektoram Jansons pauž nespēju turpināt studijas Maskavā, par iemeslu norādot uz smagajiem materiālajiem apstākļiem un slimību, toties turpina publicēt literatūrkritiskus rakstus ''Dienas Lapā'', organizē strādnieku pasākumus, publiski uzstājas.
1895: septembrī tiek uzņemts Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē, iestājas studentu biedrībā „Pīpkalonija”. No Tērbatas bieži brauc uz Rīgu, lai darbotos „Dienas Lapā”.
1897: sākoties strādnieku un jaunstrāvnieku arestiem, Rīgā, Pētera Stučkas dzīvoklī, arestē arī Jansonu. Līdz 1898. gadam viņš uzturas cietumā Rīgā.
1899–1901: trimdas gadi Slobodskā.
1903: atgriezies no trimdas, pieņem pseidonīmu „Brauns“. Kā norāda viņa sieva, šo vārdu Jansons aizguva no Gerharta Hauptmaņa lugas „Vientuļi ļaudis“. Vārds “Janis” ir “Jāņa” izloksnes forma Kurzemē.
1904: nelegāli sāk darboties laikrakstā ''Cīņa'', piedalās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) programmas izveidē un 1. kongresā.
1906: līdz ar asu revolūcijas apspiešanu, dodas trimdā uz Pleskavas guberņu, pēc tam uz Pēterburgu un, bēgot no soda ekspedīcijām, uz Šveici. No Šveices šajā pašā gadā Jansons pārceļas uz Somiju.
1910: emigrācijas laikā Briselē darbojas kā ''Cīņas'' redaktors un Latvijas sociāldemokrātu ārzemju komitejas vadītājs, turpina strādāt pie „Vēsturiskā materiālisma” otrās daļas, ko iecerējis izdot ar apakšvirsrakstu „Māksla un filozofija”.
1914: dalība LSDSP kongresā. Jansons tiecas samierināt boļševikus un meņševikus, lai saglabātu partijas un domubiedru vienību. Jansona paša uzskati tomēr vairāk sakrīt ar boļševiku pozīciju, tāpēc 1915. gadā viņš pievienojas boļševikiem un iestājas Krievijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā (KSDSP).
Profesionālā darbība1893: pirmā publikācija - raksts ''Domas par jaunlaiku literatūru” laikrakstā ''Dienas Lapa''

Pirms tam šo rakstu kā referātu Jansons nolasa Liepājas Latviešu biedrībā, pēc tam arī Jelgavā - Kurzemes zemnieku brīvlaišanas svētku sarīkojumā. Šī uzstāšanās gūst plašu rezonansi, tāpēc to publicē laikrakstā un 1894. gadā izdod atsevišķā brošūrā. Vairāki latviešu literāti, kas runu klausījušies, atceras to kā nozīmīgu un iespaidīgu, piemēram, Ernests Birznieks-Upītis un Aspazija.

Kritika

1894: ''Mūsu vecai paaudzei'' (Dienas Lapa)
1899: ''Mūsu modernās jaunavas un viņu naidnieki literatūrā''
1908: ''Fauni vai klauni?''
1908: ''Tautiskā birģelība un māksla''
1909: ''Piezīmes par mūsu literatūru''
1913: ''Vai gaidāma mums proletariāta māksla?''
1913: ''Kāds vārds par vārdu''

Par vēsturi

1910: ''Vēsturiskais materiālisms : apcerējumi iz vēstures un vēstures filozofijas'' (T. Puriņa apgāds)
1912: ''Baltijas revolūcija: atskats uz 1905. un 1906. gadu. 1. daļa'' (Latvijas Sociāldemokrātijas apgāds)
1916: ''Latviešu sabiedriski kulturālā attīstība un latviešu literatūra”
1917: ''Latvijas Sociāldemokrātija kara laikā'' (Valkas organizācija)
Citātu galerija

Par Jansona personību un politisko pārliecību

''Tur Jansons, ne no viena nesaprasts, patētiski runāja par Jauno strāvu, jauniem ideāliem. Es redzēju viņā gara radinieku, bet izlikos ļoti naiva un runāju visādas muļķības, rādīju viņam ne savus sacerējumus, bet – rokdarbu ar izšūtu eņģeli un vārdiem „Ruhe Sanft!”. Man patika viņu provocēt, patika tā dedzība ar kādu viņš gribēja atgriezt mani no tā rokdarba eņģeļa un „Ruhe Sanft!”.”

Aspazija par Jaņa Jansona uzstāšanos Jelgavā, Kurzemes zemnieku brīvlaišanas svētku sarīkojumā, 1893.
''Bet no svara arī tas, ka šinīs apstākļos, uz šī fona parādijās jaunais Maskavas students J. Jansons ar dedzīgu temperamentu un veiklu publicista spalvu un atstāja milzigu iespaidu ne vien strādnieku pulciņos, bet ari plašākā sabeedribā. Jo viņš bija kompetents kā strādnieku ekonomiskās un politiskās cīņas lietās, tā ari literatūras jautājumos, kas varēja interesēt ir strādnieku pulciņus, ir plašākas masas. Un ciktālu šie jautājumi krustojās ar «tautiskuma" idejisko tukšumu un literārisko salkanību un banalitāti, tiktālu tas nozīmēja, ka iesākās patiesi plaša cīņa garīgā dzīvē.''

Kārlis Dziļleja. Jānis Jansons-Brauns. Domas, Nr. 4, 1927.04.01.
''Raksturodams Jansonu kā demokrātu, [Fēlikss] Cielēns uzsver, ka viņš „izcel demokrātijas un republikas lozungu svarigumu un asi apkaro anarhistus (piem. Jankavu), kas šos institūtus atzīst par strādnieku šķirai nevajadzigiem buržujiskiem iestādijumiem. No otras puses, Jansons, tikpat asi kā anarķistiem, uzbrūk latviešu pilsonībai. Nesaudzigi kritizēdams tās nevarību, gļēvumu, līdelību un piemērošanos, viņš ar savu griezīgo sarkasmu negrib nebūt to iedzīt reakcijas lēģerī, bet taisni izraut no tā ārā, mūcīt to nostāties kaut jel uz godīga, noteikta liberālisma un radikālisma viedokļa politiskā cīņā pret Baltijas muižniecību un carismu".''

Kārlis Dziļleja. Jānis Jansons-Brauns. Domas, Nr. 4, 1927.04.01.
F. Cielēna citējums: Fēlikss Cielēns. Jāņa Jansona piemiņai. Žurnāls Laika Domas, 1918, Nr.1, 48.lpp.

''Kā latvietis Jansons internacionālismu nav nekad sapratis kā anacionālismu. Viņš nekad nav izrādījis vienaldzību pret latviešu kultūras dzīves paradībam, bet jau sākot ar saviem pirmajiem rakstiem («Domas par jaunlaiku literatūru", «Tautiskie centieni un saimnieciskā nokārtošanās" u. c.) čakli pēta latvju literatūras pagātni un meklē ceļus tas turpmākai attīstībai uz lielāku pilnību. Bet arī Latvijas politiskais, saimnieciskais un kulturālais liktenis par sevi viņa domu nodarbinājis tāpat kā Raini. Un līdz ar Raini viņš dēvējams par apzinīgu autonomistu vēl tanīs laikos, kad partijas plašākās aprindas Latvijas politiskai autonomijai piegrieza ļoti maz vērības.''

Kārlis Dziļleja. Jānis Jansons-Brauns. Domas, Nr. 4, 1927.04.01.

Par darbu ''Fauni un klauni'' (1908)

''Emigrācijas laiks bija ari garīgās reakcijas un idejisku atplūdu laiks. Latviešu kultūras un mākslas dzīvē iesākās tā sauktā „dekadence", pret kuru arī J. Jansons nekavējās ieņemt stāvokli un laiž klajā savus „Faunus vai klaunus" (1908). Sabiedriskai domai pretī nostādija individuālismu, ar kuru «dekadenti" centās „arī kaut kā attaisnot savu atkrišanu no proletariāta lielās cīņas ideāliem". J. Jansons par tiem saka: „Ja no mums aiziet kāds ducis dekadentisku dzejnieku pie mūsu pretiniekiem, to nu tiešām neviens par zaudējumu neuzskatīs, bet lieta ir tā, ka šis dekadentisms spiežas iekšā ari mūsu sabiedriskā dzīvē. Mūsu dekadenti trauc ar steigu izmantot kontrrevolūcijas radīto garastāvokli masās, kur pēc tik briesmigeem upuriem, pēc tik daudz dragātām ilūzijām var dažreiz uzmākties ari pagurums, un tie tagad pieliek visas pūles, lai tikai vēl vairāk vājinātu sabiedrisko enerģiju un iedvestu panīkumu un slābanibas sajūtas. Kā piepe mitros ēku stūros, tā tagad dekadentisms ieperinājies mūsu sastrēgušā dzīvē un draud pārvilkt to ar gļotainu pelējumu kārtu."''

Kārlis Dziļleja. Jānis Jansons-Brauns. Domas, Nr. 4, 1927.04.01.
Jaņa Jansona citējums: ''Fauni vai klauni'', 6.lpp.

Jansona vēstule partijas biedram Konrādam Pētersonam*

Godājamais biedri!

Jūsu vēstuli saņēma šeit laikā, kad biju izbraucis uz Londonu (es tur dažas nedēļas strādāju Britu muzejā). Sirsnīgi Jums pateicos par atsūtītajām grāmatām. Pēc tām es varu aptuveni spriest par to, kas notiek mūsu provinciālajā literatūrā. Lasīju Skalbi un sevišķi Fr. Bārdu — mūsu mierīgie «poēti» pārvērtušies par kaut kādiem asinskārīgiem Indiāņiem. Es saņēmu art Rolundes-Holstes brošūru – jauna tajā ļoti maz. Ja Jūs no manis gaidāt manuskriptu veselai brošūrai «Karš un literatūra», tad tas ir pārpratums. Es Jums apsolīju rakstu gadījumā, ja tiktu iespiests proletāriskās beletristikas krājums. Tā ka krājuma izdošana atlikta, tad izdot atsevišķi manis iecerēto rakstu nav nozīmes vēl jo vairāk tādēļ, ka viņa «neatkarīgo apstākļu»** dēļ par daudz ko nāktos klusēt. Tomēr savā laika es noteikti atgriezīšos pie šis tēmas — man gribas atkal tikties ar mūsu «poētiem».

Raksts par nacionālo jautājumu jau ir zem spalvas, un es drīz to nosūtīšu Pēterim lv.***

Pēc manām domām, izdevniecībai šajā momentā noteikti vajadzīgs savu vērību veltīt politiskiem un ekonomiskiem jautājumiem. Vajadzīgs vispusīgi iztirzāt sarežģīto un grūto jautājumu par imperiālismu — tagad visu bijušo un nākošo notikumu centrā atrodas imperiālisms! Par nožēlošanu mūsu publika pārāk maz pazīstama ar šo jautājumu, par to atrodama vesela virkne patstāvīgu un tulkotu darbu. Man iecerēta vesela grāmata par Eiropas politiku pēdējos desmit gados, bet es viņu rakstīšu tikai rudeni, kad. iespējams, pārvākšos uz Lordonu. Es ieteiktu, iai Jūs izdotu tagad dažus tulkojumus, un te pirmām kārtām man gribētos norādīt uz Pavloviča grāmatu «Sākotnes lielie dzelzceļi un jūras ceļi». Grāmata, bez šaubām, ļoti interesanta (var uzrakstīt vēl ievadu, pielikt redakcijas piezīmes un tā tālāk) un pie tam nesastaps nekādus cenzūras ierobežojumus. Ja Jūs butu ar mieru izdot šo grāmatu, tad es ar prieku ķertos pie tulkošanas.

Man jāpavada vēl vairāki mēneši Tucton House lauku vientulībā un klusumā. Es
sagatavoju dažus patstāvīgus darbus, bet ir dienas, kuras es izlietoju tulkošanai. Tā, piemēram, esmu vienojies ar ārzemju biedriem pārtulkot Engelsa «Anti Diringu». Svarīgi atrast izdevēju, un te es gaidu atbildi no Jums. Ja Jūsu izdevniecība (vai varbūt «Taurētājs»?) pieņemtu manu priekšlikumu, tad es lūgtu vienoties par honorāru un izsūtīt man regulāri avansu. Karš mani pamatīgi izputinājis, un mans materiālais stāvoklis ir ļoti grūts. Ja man izdotos vienoties ar mūsu izdevniecībām attiecībā uz paredzamajiem darbiem, tad tā vai citādi būtu iespējams kaut kā eksistēt.

No Londonas es rakstīju Aņai — vai viņa saņēmusi manu vēstuli?

Palieciet sveicināti, visu labu Jums — neaizmirstiet ari uz priekšu mani.

Gaidīšu atbildi —
ar draudzīgu sveicienu

Jūsu
J. Jansons.

P. S. Varbūt Jums ir kaut kādi citi noteikti literāri priekšlikumi? Esmu gatavs ķerties pie jebkura darba.

*Konrāds Pētersons – Latvijas Sociāldemokrātijas pārstāvis, tobrīdējais partijas legālās izdevniecības ''Izglītība'' vadītājs.
**Ar ''neatkarīgajiem apstākļiem'' revolucionāri saprata cariskā režīma cenzūras uzliktos ierobežojumu tālaika demokrātiskaijai un revolucionārajai presei.
***Pēteris Iv. – šajā gadījumā Pēteris Stučka, kurš, būdams Petrogradā, minēto rakstu saņēmis un nolasījis legālās biedrības ''Kultūra'' sanāksmē.

Ojārs Niedre. Divas Jaņa Jansona-Brauna vēstules. Rīga, Karogs, nr.10, 01.10.1967.
SaiknesPēteris Stučka (1865–1932) - Domubiedrs
Anna Jansone (1873–1952) - Sieva
Maija Cielēna (1889–1988) - Draudzene
Klāra Kalniņa (1874–1964) - Draudzene
Kārlis Jansons (1882–1939) - Brālis
Nodarbespublicists
literatūrzinātnieks
literatūrkritiķis
politikas aktīvists
Dzimšanas laiks/vieta18.03.1872
Kauguri
Jūrmala, LV-2016
Dzimis Rāvas pagasta "Kauguros".

IzglītībaRāvas pagastskola
Puķes
"Puķes", Dunalkas pagasts, Dienvidkurzemes novads, LV-3452

Mācījies Rāvas pagastskolā.


Liepājas apriņķa skola
Liepāja
Liepāja

1887 – 1890
Liepājas Nikolaja ģimnāzija
Liepāja
Liepāja

1890 – 1895
Maskavas Universitāte
Maskava
Moscow, Russia

Studējis Vēstures un filoloģijas fakultātē


1895
Tērbatas Universitāte
Ülikooli 18, Tartu
Ülikooli 18, Tartu, Estonia, 51005

Pārgājis uz Tērbatas Universitātes Juridisko fakultāti, studijas nav beidzis

Darbavieta1893 – 1917
Laikraksts "Dienas Lapa"
Rīga
Rīga
Sākot ar 1905. gadu – laikraksta galvenais redaktors

1904 – 1905
Laikraksts "Cīņa"
Blaumaņa iela 38/40, Rīga
Blaumaņa iela 38/40, Rīga, LV-1011
Līdzstrādnieks un redaktors
Norādītā redakcijas adrese – no 21.10.1944 līdz 11.05.1978., kad redakcija pārceļas uz Preses namu Balasta dambī 3

1910 – 1915
Laikraksts "Cīņa"
Brisele
Brussels, Belgium
Redaktors laikraksta Briseles sekcijai
Emigrē1906
Pleskava
Pskov, Pskov Oblast, Russia

1906
Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia

Tobrīd – Pēterburga


1906
Šveice
Switzerland

1906 – 1910
Helsinki
Helsinki, Finland

1910 – 1914
Brisele
Brussels, Belgium

1914 – 1915
Bornmuta
Bournemouth, South West England, United Kingdom

1915 – 1917
Londona
London, Greater London, United Kingdom
Apcietinājums1897 – 1898
Rīga
Rīga

1901
Smoļenska
Smolensk, Smolensk Oblast, Russia

1902 – 1903
Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia
Deportācija1898 – 1901
Smoļenska
Smolensk, Smolensk Oblast, Russia

1902
Vitebska
Viciebsk, Belarus
Miršanas laiks/vieta13.04.1917
Ziemeļjūra
North Sea
Piemiņas vietasKauguri
"Kauguri", Dunalkas pagasts, Dienvidkurzemes novads, LV-3452

Pie Jansona-Brauna dzimtajām mājām ticis uzstādīts laukakmens, kurā esot iecirsti vārdi: "Šeit, Kauguros, dzimis Kārlis Jansons (1882.–1939.) – boļševiku partijas biedrs kopš 1904. gada, ievērojams internacionālists, draugs visiem, kas cīnījās Rietumos un Austrumos par brīvību un cilvēka cieņu."

Kartes leģenda

















Tiek rādīti ieraksti 1-23 no 23.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Kauguri
(Jūrmala, LV-2016)
18.03.1872Dzimšanas laiks/vietaPilsētas daļa
2Ziemeļjūra
(North Sea)
13.04.1917Miršanas laiks/vietaJūra, jūras līcis
3Smoļenska
(Smolensk, Smolensk Oblast, Russia)
1898 - 1901DeportācijaPilsēta
4Vitebska
(Viciebsk, Belarus)
1902DeportācijaPilsēta
5Pleskava
(Pskov, Pskov Oblast, Russia)
1906EmigrēPilsēta
6Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
1906EmigrēPilsēta
7Šveice
(Switzerland)
1906EmigrēValsts
8Helsinki
(Helsinki, Finland)
1906 - 1910EmigrēPilsēta
9Bornmuta
(Bournemouth, South West England, United Kingdom)
1914 - 1915EmigrēPilsēta
10Londona
(London, Greater London, United Kingdom)
1915 - 1917EmigrēPilsēta
11Brisele
(Brussels, Belgium)
1910 - 1914EmigrēPilsēta
12Puķes
("Puķes", Dunalkas pagasts, Dienvidkurzemes novads, LV-3452)
(Nav norādīts)IzglītībaViensēta
13Liepāja
(Liepāja)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
14Liepāja
(Liepāja)
1887 - 1890IzglītībaPilsēta
15Maskava
(Moscow, Russia)
1890 - 1895IzglītībaPilsēta
16Ülikooli 18, Tartu
(Ülikooli 18, Tartu, Estonia, 51005)
1895IzglītībaĒka, māja
17Rīga
(Rīga)
1893 - 1917DarbavietaPilsēta
18Blaumaņa iela 38/40, Rīga
(Blaumaņa iela 38/40, Rīga, LV-1011)
1904 - 1905DarbavietaĒka, māja
19Brisele
(Brussels, Belgium)
1910 - 1915DarbavietaPilsēta
20Rīga
(Rīga)
1897 - 1898ApcietinājumsPilsēta
21Smoļenska
(Smolensk, Smolensk Oblast, Russia)
1901ApcietinājumsPilsēta
22Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
1902 - 1903ApcietinājumsPilsēta
23Kauguri
("Kauguri", Dunalkas pagasts, Dienvidkurzemes novads, LV-3452)
(Nav norādīts)Piemiņas vietasViensēta
Janis Jansons-Brauns (1878 – 1917) ir latviešu rakstnieks, publicists un revolucionārs. Guvis ievērību kā literatūras un mākslas kritiķis, vairāku traktātu par latviešu vēsturi autors un kā viena no vadošajām revolucionārajām figūrām sociāldemokrātu aprindās 1905. gada revolūcijas laikā. Nodarbojies arī ar tulkošanu, tomēr dzīves laikā neviens no Jansona tulkojumiem netiek izdots.

Janis Jansons dzimis 1878. gada 18. martā Aizputes apriņķa Rāvas pagasta “Kauguros”. Mācījies Liepājas apriņķa skolā. 1890. gadā beidzis Liepājas Nikolaja ģimnāziju, vēlāk studējis Maskavas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, kā arī Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē.

Lai gan augstākās studijas Jansons nebeidz, pieredzei studiju gados bijusi būtiska loma rakstnieka politiskās un mākslinieciskās pārliecības formēšanā. Jau ģimnāzijas gados Jansons kopā ar domubiedriem Frici Roziņu “Āzi”, Iskolata republikas vadītāju Brīvības cīņu laikā, un topošajiem latviešu sociāldemokrātijas līderiem Miķeli Valteru un Ernestu Rolavu izveidojuši literāru pulciņu, kurā bez latviešu valodas un literatūras apsprieduši arī nacionālos jautājumus. Studējot Maskavas Universitātē, Jansons iepazinis jaunās strāvas idejas Friča Brīvzemnieka un Krišjāņa Valdemāra rīkotajos latviešu vakaros un iestājies Maskavas latviešu savstarpējās palīdzības biedrībā, kur pievērsies arī Marksa un Engelsa darbiem.

Jaņa Jansona pirmās publikācijas lasāmas Friča Bergmaņa vadītajā laikrakstā “Dienas Lapa”. Sākotnēju ievērību no tālaika kreisi noskaņotās latviešu inteliģences aprindām izsaucis 1893. gadā publicētais raksts “Domas par jaunlaiku literatūru”, kuru Janis Jansons iepriekš referāta veidā bija paguvis nolasīt Liepājas Latviešu biedrībā un Jelgavā – Kurzemes zemnieku brīvlaišanas svētku ietvaros. 1894. gadā raksts ticis izdots atsevišķā brošūrā, aicinot latviešus neatpalikt no tālaika Rietumeiropas literārajām tendencēm. 1908. gadā Jansons brošūrā paustās idejas apjomīgāk izvērsis darbā “Fauni un klauni”. Bez minētajiem tekstiem atpazīstamību veicinājuši arī kritiski raksti “Mūsu vecai paaudzei” (1894) , kuros iezīmētas sieviešu emancipācijas idejas, “Tautiskā birģelība un māksla” (1908), “Vai gaidāma mums proletariāta māksla?” (1913) un citi. No Jaņa Jansona bibliogrāfijas izceļami arī lielformāta sacerējumi par latviešu vēsturi, no kuriem vairāki tapuši, autoram atrodoties trimdā, toties visos jaušama izteikta marksisma filozofijas ietekme. Par to liecina traktāti – “Vēsturiskais materiālisms” (1910), “Baltijas revolūcija” (1912), “Latviešu sabiedriski kulturālā attīstība un latviešu literatūra” (1916), kā arī “Latvijas Sociāldemokrātija kara laikā” (1917).

Pārzinādams krievu, franču, vācu, zviedru, norvēģu un angļu valodu, Jansons nodevies arī tulkošanai. Strādājis pie Engelsa darbiem “Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās” un “Anti-Dīrings”, kā arī bija iecerējis tulkot Ļeva Tolstoja, Viktora Igo, Maksima Gorkija un citu autoru darbus.

Neskatoties uz autora ieguldījumu latviešu kritikā un dokumentālajā prozā, Latvijas vēsturē Janis Jansons biežāk pieminēts 20. gadsimta sākuma sociālpolitisko pārmaiņu kontekstā, proti, kā ievērojams jaunstrāvnieks, viens no ietekmīgākajiem Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas dibinātājiem un biedriem, partijas politiskās programmas veidotājiem un 1905. gada revolūcijas aktoriem līdzās tādām personībām kā Jānis Luters Bobis, Ģederts Eliass, Jānis Žāklis un citi. Vērts atzīmēt, ka paralēli darbam laikrakstā “Dienas lapa”, kurā, sākot ar 1905. gadu, autors ieņēmis galvenā redaktora amatu, Jansons kopš 1904. gada kā līdzstrādnieks, vēlāk redaktors darbojies tobrīd aizliegtajā sociāldemokrātu laikrakstā “Cīņa”.

Jaņa Jansona politiskā līdzdalība allaž atradusies stingrā carisko varasiestāžu redzeslokā, kādēļ autors vairākkārt izcietis sodu ieslodzījumā un regulāri bijis spiests mainīt savu uzturēšanās vietu. Jau 1897. gadā Jansonu kopā ar citiem jaunstrāvniekiem arestē sociāldemokrāta Pētera Stučkas dzīvoklī, Rīgā. Gadam, kas pavadīts galvaspilsētas cietumā, seko trimdas gaitas Slobodskā, apcietinājums Sanktpēterburgā, un tikai ar 1903. gadu revolucionārs atgriežas Latvijā. Tomēr, melnsimtnieku vienībām ienākot Latvijas teritorijā, un sākoties 1906. gada soda akcijām, Janis apmetas Somijā, vispirms mērojot Pleskavas guberņu, Pēterburgu un Šveici. Emigrācijā Somijā tapuši vairāki no jau minētajiem aktīvista darbiem.

1910. gadā Jansons nonācis Briselē, kļūdams par laikraksta “Cīņa” Briseles sekcijas galveno redaktoru un Latvijas sociāldemokrātu ārzemju komitejas vadītāju. Zīmīgi, ka 1914. gada LSDSP kongresā Londonā Jansons-Brauns tiecies rast izlīgumu starp menševiku un boļševiku frakcijām. Iniciatīva cietusi neveiksmi, un gadu vēlāk Brauns iestājies Krievijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā (KSDSP), kuras vairākumu jau tolaik veidojis boļševiskais spārns.

Londonas gados Brauns joprojām turpinājis literāro darbu, strādādams pie “Vēsturiskā materiālisma” otrās daļas un tulkojumiem, taču 1917. gada 13. aprīlī, mērodams ceļu uz revolucionāro Krieviju ar preču tvaikoni ''Zāra'', autors devies traģiskā nāvē, kad tvaikoni nogremdējusi vācu zemūdene.

Informāciju apkopojis Eriks Dekoneks.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.