Silvija Radzobe

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (4)

Darbi: Darba autors (104); Sastādītājs (14); Redaktors (16); Komentāra autors (8); Recepcijas persona (86)

Attēli: Persona attēlā(14)

VārdsSilvija Radzobe
PseidonīmsDāvids Drudzis, Hanss Pastarps
KopsavilkumsSilvija Radzobe (1950–2020) – teātra un literatūras zinātniece, kritiķe, profesore, Latvijas Zinātņu Akadēmijas korespondētājlocekle, filoloģijas doktore, habilitētā mākslas zinātņu doktore. Bija viena no vadošajām teātra kritiķēm Latvijā. Kopš 1973. gada periodikā publicējusi aptuveni divus tūkstošus rakstu un recenziju par teātra izrādēm, vairākus teorētiskus rakstus par literatūras un teātra problēmām. Bijusi almanaha "Teātris un dzīve" sastādītāja. Līdzautore monogrāfijām par Latvijas teātri 70., 80., 90. gados un gadsimtu mijā, pēc viņas iniciatīvas un viņas vadībā tapuši vairāki kolektīvie pētījumi – par 20. gadsimta teātra režiju pasaulē un Latvijā, grāmata "100 izcili Latvijas aktieri" u. c. Padziļināti pētījusi Aleksandra Čaka daiļradi (monogrāfijas "Brošūra par manu naidu", ""Kosmopolītu" lieta un Aleksandrs Čaks"). Kopš 1991. gada strādājusi Latvijas Universitātes Filoloģijas, vēlāk – Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas Teātra un kino vēstures un teorijas katedrā, bija tās vadītāja. Latvijas Universitātē izveidojusi teātra zinātnes studiju novirzienu. Saņēmusi Baltijas Asamblejas balvu par kolektīvā pētījuma "Teātra režija Baltijā" vadīšanu (2007), Triju Zvaigžņu IV šķiras ordeni (2009), Aleksandra Čaka balvu (2017), Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu kritikā (2020).
Profesionālā darbība1973, 22. dec.: pirmā publikācija – intervija ar aktrisi Astrīdu Kairišu laikrakstā "Literatūra un Māksla".
1982: filoloģijas zinātņu kandidāta disertācija "Cilvēks un laiks Gunāra Priedes lugās" (zinātniskā darba vadītājs Viktors Hausmanis).
1992: filoloģijas doktora grāds.
1997: "Misteriālā teātra tradīcija Rietumeiropas teātrī un latviešu skatuves mākslā (1970–1995)" pētījums mākslas zinātņu habilitētā doktora grāda iegūšanai.

Bijusi Latvijas amatierteātru un Latvijas profesionālo teātru skašu, Latvijas teātra Gada balvas "Spēlmaņu nakts" žūrijas locekle.

Zinātniskie darbi teātra un literatūrzinātnē

1982: Cilvēks un laiks G. Priedes lugās.
1983: Рижский театр русской драмы, 1940–1983 (Rīgas Krievu drāmas teātris, 1940–1983; līdzautore).
1990: Brošūra par manu naidu.
1993: Latvijas teātris. 70. gadi (līdzautore).
1995: Latvijas teātris. 80. gadi (līdzautore).
2002: 20. gadsimta teātra režija pasaulē un Latvijā (sastādītāja, zinātniskā redaktore, līdzautore).
2004: Postmodernisms teātrī un drāmā (sastādītāja, zinātniskā redaktore, līdzautore).
2006: Teātra režija Baltijā (sastādītāja, zinātniskās redaktore, līdzautore).
2007: Latvijas teātris: 20. gs. 90. gadi un gadsimtu mija (līdzautore).
2009: Teātra režija pasaulē (sastādītāja, līdzautore).
2011: Vēsture teātrī un drāmā (sastādītāja, zinātniskā redaktore, līdzautore).
2013: 1945–1950: teātris, drāma, kritika (sastādītāja, zinātniskā redaktore, līdzautore).
2015: Latvijas jaunā režija (sastādītāja, zinātniskā redaktore, līdzautore).
2017: "Kosmopolītu" lieta un Aleksandrs Čaks: dokumentāla hronika ar komentāriem.
2019: 100 izcili Latvijas aktieri (sastādītāja, zinātniskā redaktore, līdzautore).

Memuāri un kritika

2011: Uz skatuves un aiz kulisēm (grāmatas otrajā daļā arī Silvijas Radzobes recenzijas).

Pagodinājumi

1996, 16. maijs: Latvijas Republikas Kultūras ministrijas jaunrades veicināšanas stipendija, lai pētītu latviešu teātra vēsturi saistībā ar ārzemju dramaturģiju.
1998: Latvijas Kultūras fonda stipendija par "Sudraba laikmeta stāstiem".
Citātu galerija"Silvijai bija neticamas darba spējas. Nepazīstu otru cilvēku ar tādu jaudu. Milzīgās vairāksējumu grāmatas par teātra vēsturi un aktieriem ir titāniski misijas projekti – pilnībā Silvijas izdomāti un īstenoti. Savukārt pētījumi par Aleksandru Čaku un Mihailu Bulgakovu, kas palika nepabeigti, ir sirds darbi.
Silvijai piemita apskaužama spēja radoši aizrauties. Ar kādu teātri, režisoru, aktieri, basketbolistu, dzejnieku, puķi, ideju. Šajā ziņā viņa bija kaislīga un patiesa – gan pret tiem, ko mīlēja, gan pret tiem, ar kuriem nesapratās. Bet tajā brīdī tas vienmēr bija pa īstam.
Silvijā pārsteidzoši savienojās šķietami pretējas īpašības. Patiess dāsnums un sirsnība ar asu egocentrismu. Pati gājusi cauri grūtiem laikiem, viņa ļoti empātiski izturējās pret cilvēkiem ar veselības vai materiālām problēmām, nesavtīgi palīdzēja, rūpējās un raizējās. Ne vienmēr gan tas attiecās uz atšķirīgiem viedokļiem.
Silvija bija žilbinoši asprātīga un fascinējoši harismātiska. Virkne viņas izteicienu savējo vidū tā folklorizējušies, ka pat aizmirsusies to izcelsme. Ja Silvija bija labā garastāvoklī, viņa spēja padarīt par savu jebkuru auditoriju. Ja garastāvoklis bija slikts… arī to nevarēja nepamanīt.
Silvijai riebās formalitātes un tukša izrādīšanās, bet patika svinēt dzīvi. Studentus viņa aicināja sevi uzrunāt vārdā un pašironiski amizējās pie uzrunas "profesore" vai "kundze". Silvijai patika kaķi, kaut viņai no tiem bija alerģija. Viņa lasīja detektīvromānus, lai atpūstos, un skatījās basketbolu, lai iedvesmotos."

Ulberte, Līga. Silvijai. Satori, 2020, 23. apr.

"Kā pasniedzēja Silvija bija prasīga, katrs studiju uzdevums bija kā jauns posms kalnā kāpšanas maratonā, taču bez šī režīma un disciplīnas diez vai jaunie kritiķi spētu izaugt tā, kā to dara Silvijas vadībā. Pasniedzējas lekcijas bija kā milzu informācijas lauks, kura uztveršana lielā mērā bija atkarīga no rokas veiklības – joprojām plauktos stāv pierakstu klades, kurās sīki un smalki esmu konspektējusi lekcijas par lielajiem 20. gadsimta režisoriem un dramaturgiem, un ar katru semestri rokraksts rakstīšanas ātruma dēļ kļūst arvien nesalasāmāks. Ar īpašu apbrīnu atceros filigrānos lekciju kursus par Krievu sudraba laikmetu mākslā un Mihailu Bulgakovu, Silvijas “sirdstēmas” bija arī Vsevolods Meierholds, Makss Reinhards, Federiko Garsija Lorka... Katra tēma tika pasniegta kā aizraujošs stāsts. Tikpat saistoši Silvija prata pastāstīt par dažādajiem ārzemju ceļojumiem, un tikpat ļoti šis stāstnieces talants jūtams arī viņas recenzijās, rakstos, pētījumos, memuāros.
Dzīvot bez pelēkās krāsas – to Silvija prata vislabāk no visiem man pazīstamajiem cilvēkiem. Silvijas kaislība un enerģija izpaudās ne tikai akadēmiskajā vidē, iesākot un līdz galam aizvedot monumentālus projektus, kuru nozīme Latvijas kultūrvēsturē patiesībā būs novērtējama tikai ar laika distanci. Viņa bija arī kaislīga dārzniece, basketbola un detektīvromānu fane. [..]
Gan kā kritiķe, gan kā cilvēks Silvija bija ļoti tieša un godīga. Jā, iespējams, šis tiešums brīžiem sāpināja, taču vienmēr visas domstarpības tika izrunātas, un tieši Silvijas godīgums un atklātība bija īpašības, ko viņā visvairāk cienīju.

Rodiņa, Ieva. Dzīvot bez pelēkās krāsas. IN MEMORIAM. Silvija Radzobe. Kroders.lv, 2020, 21. apr.

"Teātra kritikas aprindās Silvija Radzobe ir personība ar lielāko vērienu un iespaidu. Viņas parādīšanās zālē tiek pamanīta arī uz skatuves, viņas raksti aktieriem liek gan vaimanāt par kritiķu nežēlību, gan justies pagodinātiem, bet kolēģus nereti rosina uz kašķi. Viņa tiek apšaubīta un pelta, apbrīnota un cienīta. Silvijas darba spējas allaž bijušas fenomenālas – lekcijas augstskolā, aktīvā kritika, vairāki pašas ierosināti un sastādīti smagi sējumi par pasaules režijas vēsturi. Taču savu personisko dzīvi kritiķe nekad netika atklājusi.
Silvijas grāmata Uz skatuves un aiz kulisēm negaidīti viņai pašai skaļi noskanējusi Latvijas kultūrtelpā. Cilvēkus, kas Silviju pazīst vai vismaz ir lasījuši viņas rakstus, pārsteidz nesaudzīgā atklātība, ar kādu viņa raugās uz savu laiku, savu tapšanu, tumšajiem brīžiem ģimenes vēsturē. Manā studiju laikā līdzās līksmām intelektuālām dzīrēm, kad Silvijas vadībā ar kaifu ķidājām klasiķu darbus un teātra izrādes, atrodot neiedomājamus kontekstus un sakarības (pavisam noteikti man tas bija garīgi intensīvākais dzīves periods), pieredzējām arī to, ka viens kursa vadītājas skatiens varēja auditoriju sastindzināt šausmās par kādu mums nezināmu vainu. Viņas personības enerģētika bija tik ārkārtīgi stipra, ka noskaņojums momentā izplatījās telpā un pārņēma visus klātesošos. Silvijas spēja aizdegt cilvēkos vispretrunīgākās emocijas, neatstājot vienaldzīgu nevienu, kas ar viņu saskāries, ir patiešām unikāla."

Verhoustinska, Henrieta. Silvija Radzobe. Zilumi un puķes. Lilit. Nr. 5, 2012.
"Radzobes raksti analītiski, publicistiski kaismīgi, literatūras un teātra darbiem izvirza augstus kritērijus, domas izpausme emocionāla un tēlaina."

Hausmanis, Viktors. Silvija Radzobe. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.
SaiknesValda Čakare (1953) - Draudzene
Zane Radzobe (1984) - Meita
Nodarbesprofesore
literatūrzinātniece
teātra zinātniece
teātra kritiķe
Dzimšanas laiks/vieta29.04.1950
Talsi
Talsi, Talsu novads
Izglītībanezināms – 1992
Latvijas Zinātņu akadēmijas Literatūras, folkloras un mākslas institūts
Akadēmijas laukums 1, Rīga
Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050
Filoloģijas doktora grāds

nezināms – 1997
Latvijas Universitāte
Visvalža iela 4a, Rīga
Visvalža iela 4A, Rīga, LV-1050
Mākslas zinātņu habilitētā doktora grāds "Misteriālā teātra tradīcija Rietumeiropas teātrī un latviešu skatuves mākslā (1970–1995)" pētījums mākslas zinātņu habilitētā doktora grāda iegūšanai​.

1957 – 1968
Talsu vidusskola
Brīvības iela 29, Talsi
Brīvības iela 29, Talsi, Talsu novads, LV-3201

1968 – 1973
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte
Visvalža iela 4a, Rīga
Visvalža iela 4A, Rīga, LV-1050
Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļa

1974 – 1982
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Akadēmijas laukums 1, Rīga
Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050
Neklātienes aspirantūra.

1982. gadā filoloģijas zinātņu kandidāta grāds. Filoloģijas zinātņu kandidāta disertācija "Cilvēks un laiks Gunāra Priedes lugās" (zinātniskā darba vadītājs Viktors Hausmanis).

DarbavietaDaugavpils
Daugavpils, Daugavpils novads
Četrus gadus lasījusi lekcijas par literatūru un teātra vēsturi topošajiem aktieriem Daugavpilī.

1973 – 1974
Limbažu 1. vidusskola
Rīgas iela 28, Limbaži
Rīgas iela 28, Limbaži, Limbažu novads, LV-4001
Skolotāja

1974 – 1980
Izdevniecība "Liesma"
Aspazijas bulvāris 24, Rīga
Aspazijas bulvāris 24, Rīga, LV-1050
Redaktore

1980 – 1991
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Akadēmijas laukums 1, Rīga
Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050
Teātra, mūzikas un kinomākslas sektora līdzstrādniece

1981
Jāzepa Vītola Latvijas Valsts Konservatorija
Krišjāņa Barona iela 1, Rīga
Krišjāņa Barona iela 1, Rīga, LV-1050
Lasījusi latviešu literatūras kursu Teātra fakultātē. Vēlāk arī latviešu, ārzemju un krievu teātra vēstures un ārzemju literatūras kursus.

1983 – 1992
Almanahs "Teātris un Dzīve"
Rīga
Rīga
Bijusi almanaha "Teātris un dzīve" sastādītāja

1991 – 1992
Latvijas Zinātņu akadēmijas Literatūras, folkloras un mākslas institūts
Akadēmijas laukums 1, Rīga
Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050
Līdzstrādniece

1991 – 1999
Latvijas Universitāte
Visvalža iela 4a, Rīga
Visvalža iela 4A, Rīga, LV-1050
Filoloģijas fakultātes pasniedzēja.
Izveidojusi Latvijas Universitātē teātra studiju virzienu.

1999 – 2020
Latvijas Universitāte
Visvalža iela 4a, Rīga
Visvalža iela 4A, Rīga, LV-1050
Filoloģijas fakultātes, kopš 2010. gada – Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas profesore.
Teātra un kino vēstures un teorijas katedras vadītāja. Vadījusi arī latviešu literatūras katedru.
Dalība organizācijās1978 – 2020
Latvijas Teātra darbinieku savienība
Eduarda Smiļģa iela 37/39
Eduarda Smiļģa iela 37, Rīga, LV-1002
Biedre

1983 – 1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050
Biedre

1990 – 2020
Latvijas Rakstnieku savienība
Aleksandra Čaka iela 37 - 1, Rīga
Aleksandra Čaka iela 37 - 1, Rīga, LV-1011
Biedre
Miršanas laiks/vieta21.04.2020
Rīga
Rīga
ApglabātsMeža kapi
Friča Blumbaha iela 12, Talsi, Talsu novads, LV-3201
Pelnu urna apglabāta ģimenes kapavietā Talsu Meža kapos.
ApbalvojumiBaltijas Asamblejas balva
Teātra režija Baltijā
Balva piešķirta par ieguldījumu grāmatas "Teātra režija Baltijā" sagatavošanā.
Māksla
2007

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece ar Ordeņa domes 2009. gada 12. oktobra lēmumu. Ordenis pasniegts 2009. gada 16. novembrī Rīgas pilī.
IV šķira
2009

Aleksandra Čaka balva
"Kosmopolītu" lieta un Aleksandrs Čaks
Balva piešķirta par pētījumu ""Kosmopolītu" lieta un Aleksandrs Čaks".
2017

Normunda Naumaņa Gada balva mākslas kritikā
2020

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-20 no 20.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Talsi
(Talsi, Talsu novads)
29.04.1950Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Rīga
(Rīga)
21.04.2020Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Meža kapi
(Friča Blumbaha iela 12, Talsi, Talsu novads, LV-3201)
(Nav norādīts)ApglabātsKapsēta
4Brīvības iela 29, Talsi
(Brīvības iela 29, Talsi, Talsu novads, LV-3201)
1957 - 1968IzglītībaĒka, māja
5Visvalža iela 4a, Rīga
(Visvalža iela 4A, Rīga, LV-1050)
1968 - 1973IzglītībaĒka, māja
6Akadēmijas laukums 1, Rīga
(Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050)
1974 - 1982IzglītībaĒka, māja
7Visvalža iela 4a, Rīga
(Visvalža iela 4A, Rīga, LV-1050)
1997IzglītībaĒka, māja
8Akadēmijas laukums 1, Rīga
(Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050)
1992IzglītībaĒka, māja
9Rīgas iela 28, Limbaži
(Rīgas iela 28, Limbaži, Limbažu novads, LV-4001)
1973 - 1974DarbavietaĒka, māja
10Aspazijas bulvāris 24, Rīga
(Aspazijas bulvāris 24, Rīga, LV-1050)
1974 - 1980DarbavietaĒka, māja
11Akadēmijas laukums 1, Rīga
(Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050)
1980 - 1991DarbavietaĒka, māja
12Akadēmijas laukums 1, Rīga
(Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050)
1991 - 1992DarbavietaĒka, māja
13Visvalža iela 4a, Rīga
(Visvalža iela 4A, Rīga, LV-1050)
1991 - 1999DarbavietaĒka, māja
14Visvalža iela 4a, Rīga
(Visvalža iela 4A, Rīga, LV-1050)
1999 - 2020DarbavietaĒka, māja
15Rīga
(Rīga)
1983 - 1992DarbavietaPilsēta
16Daugavpils
(Daugavpils, Daugavpils novads)
(Nav norādīts)DarbavietaPilsēta
17Krišjāņa Barona iela 1, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 1, Rīga, LV-1050)
1981DarbavietaĒka, māja
18Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1983 - 1990Dalība organizācijāsĒka, māja
19Aleksandra Čaka iela 37 - 1, Rīga
(Aleksandra Čaka iela 37 - 1, Rīga, LV-1011)
1990 - 2020Dalība organizācijāsĒka, māja
20Eduarda Smiļģa iela 37/39
(Eduarda Smiļģa iela 37, Rīga, LV-1002)
1978 - 2020Dalība organizācijāsĒka, māja
“Mūsu Silvija.

Silvija šai pasaulē ienāca, izauga pārveidojās, augstskolu beidza kā literatūrzinātniece, pēc kādiem gadiem kļuva par filoloģijas zinātņu kandidāti, bet viņas īstā, patiesā mīlestība bija teātris,tam viņa palika uzticīga visu mūžu un jau augstskolas beigšanas gadā parādījās viņas raksts par teātri. Drīz vien Silvija apliecināja sevi par teātra kritiķi,tāpēckļuvamūsu institūta Mākslas sektora darbiniece, un darbs te, strādājot līdzās Lilijai Dzenei, Līvijai Akurāterei, Valentīnai Freimanei, pārvērtās par sava veida augstskolu. Un Silvija savu domu pateica tieši, patiesi, atklāti, necenšoties kādam izpatikt. Viņa bija daudzveidīga: teātra kritiķe, skolotāja, kas izaudzinājusi visu mūsdienu teātra kritiķu saimi, izcilākā teātra zinātniece, kas latviešu teātri skatīja kontekstā ar pasaules teātri. Silvijas nu ļoti, ļoti pietrūks! Paldies Silvija!” (Viktors Hausmanis)

“Silvijas Radzobes gājums iezīmē veselu laikmetu latviešu teātra kritikā, teātra zinātnē, filoloģijā un pedagoģijā.

Kolēģi, teātra ļaudis un studenti apbrīnoja viņas vitālo inteliģenci – nekādu kusluma un remdenības pazīmju. Cienīja viņas rosīgo intelektu, dziļās, plašās, kopsakarības tverošās zināšanas. Par sevi nepārliecinātie (vai – tieši otrādi – pārāk pārliecinātie) un diskutēt negatavie piesargājās no viņas bezkompromisa profesionālisma, tiešās, nepārprotamās, reizēm kategoriskās uzskatu izpausmes un subjektivitātes, kura atsvaram gaidīja argumentus, ne kailu noliegumu. Patiesību meklējošie iekvēlinājās, sastapušies ar viņas aizrautību un pārliecības spēku, ar viņas spēju būt patiesai (nejaukt ar vienīgās patiesības sludināšanu!) tik dabiski un neizbēgami.

Tie, kuri bija vērīgi ieklausījušies un lasījuši Silvijas pausto, zināja, ar kādu siltumu un pateicību viņa uzlūkoja savus raksturā un izpausmē tik atšķirīgos skolotājus Gunāru Bīberu un Liliju Dzeni, kas bija viņas autoritātes gan profesionālā, gan cilvēciskā ziņā. Cilvēciskais siltums un spēja palīdzēt, kad tas vajadzīgs, bija arī pašas Silvijas būtība. Viņa sēja, stādīja, laistīja, aprušināja, ravēja, norūdīja un ar prieku uzlūkoja visu un visus, kas auga, attīstījās un veidojās savadbīgi un stipri. Tie, kam laimējās būt tuvāk, pazīst Silvijas personiskās draudzības vērtību.

Silvijas pietrūks, un tas nozīmē, ka viņu mīlēja pat tie, kas paši to neapzinājās.” (Anita Rožkalne)

“Man patika uz Silviju raudzīties no attāluma – varbūt baidījos no viņas rakstura, varbūt no iespējamības tuvumā ieraudzīt kādas šķautnes, kas varētu pabojāt šo attālinātās perspektīvas koptēlu. Arvien ar milzīgu interesi lasīju viņas rakstīto, tikpat lielu baudījumu sagādāja viņas uzstāšanās. Tagad sev jautāju, kur slēpās šis magnētisms. Tā bija iespēja pieslēgties spēcīgas enerģijas avotam – uzlādēties, impulsēties, sapurināties. Lai arī reizēm mans viedoklis atšķīrās, pat izsauca iekšēju pretestību, tomēr nekad neatstāja vienaldzīgu. Bet vienaldzība, kā zināms, ir pielīdzināma nāvei. Arī tas ir Silvijas paradokss – neesot līdzās vairs fiziski, Silvijas enerģija joprojām dzīvo. Par to pārliecinājos, šajās dienās pārlasot dažu labu viņas rakstu un recenziju. Kaut publicēta, piemēram, kā tagad klišejiski raksta, “tālajā” 1994. gadā, laiks to nav skāris – joprojām tā ir dzīva, Silvijas dedzīguma un viņas patiesības piesātināta, godīga un tieša, drosmīga. Paldies, Silvij, un lai gaišs ceļš mūžībā!” (Ieva E. Kalniņa)

“Silvijai Radzobei piestāvētu būt prezidentei vai karalienei, jo, pat ja viņa tāda nebija oficiāli, sajūta, kad viņa ienāca lekcijā, konferences vai teātra zālē, bija gandrīz tāda, ka jāpieceļas un jāieņem goda stāja. No malas tā varēja šķist kā milzu pašpārliecība un apzināta paštēla uzturēšana, un arī tā bija daļa no Silvijas Radzobes būtības, jo viņas raksturā nebija vietas paviršībām, nepabeigtībai un remdenībai. Pēdējā tikšanās bija pērnā gada nogalē, braucot kopā uz konferenci. Pa ceļam uzzināju svaigāko un labāko detektīvliteratūrā, pāris teātra dzīves aizkulises un dzirdēju stāstījumu par to, kā tapa grāmata “100 izcili Latvijas aktieri”, kas sajūsmināja konferences klausītājus un arī mani ar savu dzirkstošo asprātību, trāpīgiem raksturojumiem, fundamentālajām zināšanām un nākotnes idejām. Cieņpilns klusuma brīdis un cerība uz satikšanos caur vēl vienu grāmatu par Čaku, pie kā tika intensīvi strādāts.” (Eva Eglāja-Kristsone)

“Profesorei Silvijai Radzobei aizejot, nākas aptvert, ka mūs atstājusi aizrautīga zinātniece, kuru līdzās pamata interešu lokam – teātrim – tikpat lielā mērā interesēja literatūra. Ne tikai dramaturģija, bet jo īpaši – rakstnieka un ikvienas radošas personas attiecības ar varu padomju periodā. Silvijas Radzobes pētījumos par Čaku fascinē absolūtā laikmeta izjūta. Pretrunas, konkrētu personu izvēles un konformismu pētniece izjuta ļoti personīgi, to apliecina gan nosaukums viņas pirmajai grāmatai par Čaku, gan nesenāki raksti un izteikumi. Paldies profesorei par pētniecisko aizrautību un arvien ļoti personīgo attieksmi, kas viņas veikumam teātra un literatūras zinātnē piešķir nezūdošu spožumu. Vissirsnīgākā līdzjūtība Zanei, visiem Silvijas Radzobes tuvajiem, draugiem, kolēģiem un studentiem.” (Jānis Oga)

“Es Silviju Radzobi atceros kā vienu no spilgtākajām pasniedzējām LU Humanitāro zinātņu fakultātē. No studiju laikiem atmiņā palicis, cik aizrautīgi viņa lekcijās stāstīja par M. Bulgakovu un cenzētiem latviešu dzejniekiem. Īpaši novērtēju to, ka viņas semināros tika uzdoti arī radoši uzdevumi, kas man licis uz mūžu iegaumēt, piemēram, kādi ir farsa žanra raksturlielumi. Lai viņai viegls tālākais ceļš, ja tāds ir. Om Ami Dewa Hri.” (Ivars Šteinbergs)

“Personīgi iepazinos ar Silviju Radzobi, kad viņā universitātē lasīja teātra vēstures ievadkursu. Viņa bija viens no prasīgākajiem, bet arī interesantākajiem pasniedzējiem. Katra lekcija un seminārs pie Silvijas bija neparedzama performance, viņa emocionāli uztvēra studentu nezināšanu vai neizdarību, taču dedzīgi atbalstīja arī ikviena idejas un radošos meklējumus. Starp studentiem folklorizējās profesores teiciens “joks, protams”, kas sekoja kādai provokatīvai piezīmei. Jā, Silvija mīlēja jokot un provocēt..

Neskatoties uz to, ka studēju literatūrzinātnes modelī un manā gadā nebija iespējas mācīties padziļināti teātri, tomēr ieguvu atļauju apmeklēt teātra kritikas praktiskos seminārus pie Silvijas Radzobes. Tas bija laiks, kad arvien vairāk iemīlēju un iedziļinājos teātra poētikā, tieši Silvija bija dzinulis vairāk izzināt un izprast pasauli, kultūru, vēsturi. Šo studiju laikā mums izveidojās draudzīgas attiecības, Silvija nekad neskopojās ar labiem un motivējošiem vārdiem (tāpat kā ar nopēlumiem, kad tie bija pelnīti) un vairākkārtīgi iedrošināja un iedvesmoja veikt gan profesionālas, gan personīgas dzīves izvēles. Es vienmēr apbrīnoju profesores zināšanas, talantu, asredzīgumu un asprātību, atmiņu, bet visvairāk to, ka viņa prata “aizdegties” idejas vārdā. Tieši šī dedzība ļāva viņai sasniegt tik daudz un būt īpašai.” (Ilze Ļaksa-Timinska)

Silvija Radzobe (1950–2020) dzimusi Talsos. Mācījusies Talsu vidusskolā. Skolas laikā viņai patika lasīt grāmatas un aizrāva literatūras skolotājas Ilgas Sakares mācību stundas, kā rezultātā viņa iestājās Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē. Fakultātes harizmātiskais pasniedzējs Gunārs Bībers radīja lielu interesi par teātri. Parādījās pirmie mēģinājumi teātra kritikā – dalība laikraksta “Literatūras un Māksla” rīkotajā jauno kritiķu recenziju konkursā, 1973. gada beigās iznāca pirmā publikācija – intervija ar aktrisi Astrīdu Kairišu laikrakstā “Literatūra un Māksla” un aizsākās aktīva darbība teātra kritikā.

Pēc universitātes beigšanas, 1973. gadā, Silvija Radzobe tika norīkota strādāt par skolotāju Limbažu vidusskolā. Nostrādājusi tur gadu, viņa atgriezās Rīgā, kur darba gaitas turpināja izdevniecībā “Liesma”, paralēli studējot neklātienes aspirantūrā Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūtā. Tur 1980. gadā uzsāka arī darba gaitas Teātra, mūzikas un kinomākslas sektorā. Viņa bija arī almanaha “Teātris un dzīve” sastādītāja (1983–1992).

1982. gadā viņa aizstāvēja filoloģijas zinātņu kandidāta disertāciju “Cilvēks un laiks Gunāra Priedes lugās” (zinātniskā darba vadītājs Viktors Hausmanis), 1992. gadā – ieguva filoloģijas zinātņu doktora grādu.

Kopš 1991. gada Silvija Radzobe strādāja Latvijas Universitātes Filoloģijas, vēlāk – Humanitāro zinātņu fakultātē. Viņa vadīja Teātra un kino vēstures un teorijas katedru (kādu laiku arī Latviešu literatūras katedru). Latvijas Universitātē viņa izveidoja teātra studiju virzienu. 1999. gadā tika ievēlēta par profesori. Savukārt 1997. gadā ar pētījumu “Misteriālā teātra tradīcija Rietumeiropas teātrī un latviešu skatuves mākslā (1970–1995)” ieguva mākslas zinātņu habilitētā doktora grādu.

Silvija Radzobe periodikā publicējusi aptuveni pusotru tūkstoti recenziju par teātra izrādēm, līdzās tām arī teorētiskus rakstus par literatūras un teātra problēmām, kļūstot par vienu no vadošajām teātra kritiķēm un pētniecēm Latvijā.

Viņa ir līdzautore monogrāfijām par Latvijas teātri 70., 80., 90. gados un gadsimtu mijā, pēc viņas iniciatīvas un viņas vadībā tapuši vairāki kolektīvie pētījumi – “20. gadsimta teātra režija pasaulē un Latvijā”, “Postmodernisms teātrī un drāmā”, “Teātra režija Baltijā”, “Teātra režija pasaulē”, “Vēsture teātrī un drāmā”, “Latvijas jaunā režija”, grāmata “100 izcili Latvijas aktieri” (2 daļās). Padziļināti pētījusi Aleksandra Čaka daiļradi (monogrāfijas “Brošūra par manu naidu”, ““Kosmopolītu” lieta un Aleksandrs Čaks”). Noritēja darbs arī pie jaunas monogrāfijas par Aleksandru Čaku.

Silvija Radzobe saņēmusi Baltijas Asamblejas balvu par kolektīvā pētījuma “Teātra režija Baltijā” vadīšanu (2007), Triju Zvaigžņu IV šķiras ordeni (2009), Aleksandra Čaka balvu (2017), Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu kritikā (2020).

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.