"Zdravko viegli un ātri sapratās ar latviešu dzejniekiem, ar citiem mūsu zemes ļaudīm, iepazina dažādus Latvijas novadus – ne tikai Rīgu. Sevišķi cieša draudzība viņam izveidojās ar Ojāru Vācieti. 1977. gadā Sofijā Zdravko Kisjovs izdeva publicistisku grāmatu par Latviju – "Starp sāļo ūdeni un saldūdeni". Latviski Vinifreda Krauča tulkojumā tā iznāca Rīgā 1980. gadā. Tomēr galvenais darba lauks Zdravko Kisjovam, protams, ir dzeja. Viņš ir atdzejojis bulgāriski ļoti daudz latviešu dzejas, turklāt atlasot galvenokārt vērtīgāko no tā, kas līdz astoņdesmito gadu beigām bija mums uzkrājies."
Baltvilks, Jānis. Liecinājumi. Karogs, Nr. 6, 1995, 1. jūn.,
"Latvija viņa dzīvē ienāk negaidīti — tikpat kā mīlestība mēdz ienākt cilvēka liktenī. Mīlestība bieži vien turas roku rokā ar dzeju. Ar Zdravko no tiek tāpat: viņu vispirms apbur latviešu dzeja, kurā atspulgo dzintars, jūtams priedes pavēnis un sadzirdama jūras bangu atbalss. Ar dzeju sasaucas draugu vēstules, par kurām nereti neizpratnē jāvaicā: vai tās maz ir vēstules, bet varbūt dzejoji? Un tad Rīga un Donavas krastu pilsēta, kur dzīvo Zdravko Kisjovs, ieraksta savus vārdus Vispasaules brāļu pilsētu federācijas reģistros. Dzejnieka draudzība ar Latviju kļūt arvien ciešāka, ierastāka, sirsnīgāka un pilnasinīgāka. Ruses draugi par Zdravko mēdz pat pazoboties: pēc katras viņa atgriešanās no Latvijas allaž jautājot — vai šoreiz esot atbraucis uz ilgāku laiku ... Un tad bulgāru dzejniekam šķiet, ka Donava ieplūst nevis Melnajā, bet gan Baltijas jūrā, bet Daugava ir pavērsusi straumi uz dienvidiem un plūst caur sirdi."
Vējāns, Andris. Sirds valodā. Karogs, Nr. 11, 1980, 1. nov., 169. lpp.