Vilis Austrums

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (2)

Darbi: Darba autors (82); Sastādītājs (7); Komentāra autors (3); Recepcijas persona (5)

Attēli: Persona attēlā(3)

VārdsVilis Austrums
PseidonīmsV. Daugavietis, V. Rasa, V. Potrimps, Robis, Vietējais
Dzimtais vārdsAmbainis
Kopsavilkums

Vilis Austrums (arī Vilis Ambainis, 1911–1960) – bibliogrāfs un literatūras vēsturnieks. Interešu lokā – 19. gadsimta rakstnieki un kultūras norises, apceres izkaisītas periodikā. Izdevumam “Latviešu literatūras kritika” (1–5, 1956–1962) veidojis plašu bibliogrāfiju, kā arī personu un literatūras izdevumu rādītāju. Sastādījis Ausekļa “Izlasi” (1955), Jura Alunāna “Izlasi” (1956), kurām sarakstījis arī priekšvārdus.

Personiska informācijaDzimis 1911. gada 21. decembrī sīkzemnieka Andreja Ambaiņa un viņa sievas Lates ģimenē, ģim.
Pusbrālis – Valdemārs Ambainis.
Profesionālā darbība1934: pirmā publikācija – raksts par Ansi Lerhi-Puškaiti "Tautas gara mantu krājēja un kopotāja Anša Lercha-Puškaiša 75. dzimšanas dienas piemiņai" žurnālā "Izglītības Ministrijas Mēnešraksts" 9. numurā.
Publicējis rakstus par literatūras sakariem un vēsturi, recenzijas preiodikā.

Sakārtotie izdevumi

Izlases
1955: Auseklis. Izlase (arī priekšvārda autors)
1955: Brūklenājs, Augusts. Izlase (priekšvārda autors)
1956: Alunāns, Juris. Izlase (priekšvārda autors)

Bibliogrāfija
1939: Es viņu pazīstu (sastādījis Žanis Unams, bibliogrāfiha Vilis Ambainis (Austrums)
1956–1962: Latviešu literatūras kritika 5 sējumos (sastādījis Arvīds Grigulis)
Citātu galerija

Par Vili Austrumu (Ambaini)

"Publicista Viļa Ambaiņa spalva netver politiskas tēmas vai aktuālus dienas notikumus. V. Ambaiņa galvenā mīlestība ir rakstnieku biogrāfijas un materiālu vākšana un pētīšana par 19. g. s. 80. gadiem latviešu kultūras dzīvē. Šajā novadā viņš sniedzis smalkas studijas, it īpaši par atmodas laika darbiniekiem R. Tomsonu. Ausekli, Pumpuru, Šiliņu-Bangpūti u. c, kas publicētas "Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā", "Sējējā" un "Brīvā Zemē". Lielu vērību viņš veltījis savai dzimtai pusei – Vietalvai, savākdams plašus materiālus, kas skar Ausekļa uzturēšanos Vietalvā un par kultūras darbiniekiem Vietalvas-Odzienas pag. pirmo dziesmu svētku laikā. Bez šiem vērtīgajiem pakalpojumiem latviešu kultūrvēsturei un presei Ambainis čakli sekojis literatūras attīstībai. Allaž viņš laikrakstiem sniedza viena vai otra rakstnieka jubileias aprakstus, kas bija daudzpusīgi, ar lielu faktu bagātību. [..]
Savā laikā Rīgā mēdza uzskatīt, ka Ambainis ir nākamais Misiņš. Šim spriedumam bija divi pamatojumi – lieliskā atmiņa, ar kādu viņš tiešām varēja lepoties, jo zināja no galvas ne tikai visu rakstnieku dzimšanas un miršanas, gada skaitļus, bet arī viņu grāmatu iznākšanu, un otrs, lielā kaislība krāt grāmatas. Viņa mazais dzīvoklītis bija grāmatu pārpilns šī vārda tiešā nozīmē un to droši varētu teikt arī Pēteris Ērmanis, kam arī šīs kaislības ir devis pats Dievs."

Akmentiņš, Osvalds. Čakla preses darbinieka atcerei. Tēvzeme, 1946, 14. decembris.
SaiknesValdemārs Ambainis (1889–1946) - Brālis
Nodarbesliteratūrzinātnieks
bibliogrāfs
vēsturnieks
literatūrvēsturnieks
Dzimšanas laiks/vieta21.12.1911
Odziena
Odziena, Vietalvas pagasts, Pļaviņu novads
Vietalvas-Odzienas "Īvānos"

Izglītība1920 – 1925
Pļaviņu pilsētas 1. pamatskola
Pļaviņas
Pļaviņas, Pļaviņu novads

1926
Vietalvas un Odzienas II pakāpes pamatskola
Vietalva
Vietalva, Vietalvas pagasts, Pļaviņu novads

1926 – 1930
Pļaviņu ģimnāzija
Pļaviņas
Pļaviņas, Pļaviņu novads
Darbavieta1930 – 1935 (Datums nav precīzs)
Latvijas Republikas Finanšu ministrija
Rīga
Rīga
Nodokļu departamenta kontrolieris

1935 – 1939
Valsts akciju sabiedrība "Latvijas dzelzceļš"
Rīga
Rīga
Komercaģents

1939 – 1940
Bibliogrāfiskais arhīvs
Rīga
Rīga

Vecākais arhivārs


1941 – 1946
Latvijas PSR Valsts bibliotēka (1944–1966)
Rīga
Rīga

Bibliogrāfs


1944 – 1951
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālā bibliotēka
Riharda Vāgnera iela 4, Rīga
Riharda Vāgnera iela 4, Rīga, LV-1050
Galvenais bibliogrāfs, vēlāk ārštata darbinieks
Miršanas laiks/vieta28.12.1960
Rīga
Rīga
Apglabāts03.01.1961
Rīgas Pirmie Meža kapi
Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026

Kartes leģenda











Tiek rādīti ieraksti 1-11 no 11.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Odziena
(Odziena, Vietalvas pagasts, Pļaviņu novads)
21.12.1911Dzimšanas laiks/vietaCiems
2Rīga
(Rīga)
28.12.1960Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Rīgas Pirmie Meža kapi
(Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026)
03.01.1961ApglabātsKapsēta
4Pļaviņas
(Pļaviņas, Pļaviņu novads)
1920 - 1925IzglītībaPilsēta
5Vietalva
(Vietalva, Vietalvas pagasts, Pļaviņu novads)
1926IzglītībaCiems
6Pļaviņas
(Pļaviņas, Pļaviņu novads)
1926 - 1930IzglītībaPilsēta
7Rīga
(Rīga)
1930 - 1935DarbavietaPilsēta
8Rīga
(Rīga)
1935 - 1939DarbavietaPilsēta
9Rīga
(Rīga)
1939 - 1940DarbavietaPilsēta
10Rīga
(Rīga)
1941 - 1946DarbavietaPilsēta
11Riharda Vāgnera iela 4, Rīga
(Riharda Vāgnera iela 4, Rīga, LV-1050)
1944 - 1951DarbavietaĒka, māja

“Savā laikā Rīgā mēdza uzskatīt, ka Ambainis ir nākamais Misiņš. Šim spriedumam bija divi pamatojumi – lieliskā atmiņa, ar kādu viņš tiešām varēja lepoties, jo zināja no galvas ne tikai visu rakstnieku dzimšanas un miršanas gada skaitļus, bet arī viņu grāmatu iznākšanu, un otrs, lielā kaislība krāt grāmatas. Viņa mazais dzīvoklītis bija grāmatu pārpilns šī vārda tiešā nozīmē, un to droši varētu teikt arī Pēteris Ērmanis, kam arī šīs kaislības ir devis pats Dievs” – tā par bibliogrāfu Vili Ambaini (1911–1960) pirmajos trimdas gados rakstījis publicists Osvalds Akmentiņš (Tēvzeme, 1946, 14. decembris)

Tobrīd Akmentiņš, protams, nevarēja zināt, ka pēc dažiem gadiem padomju Latvijas preses slejās un grāmatās Viļa Ambaiņa uzvārdu nomainīs pseidonīms “Austrums” un ka arī nozīmīgākais viņa veikums – plašā bibliogrāfija un rādītāji piecsējumu “Latviešu literatūras kritikas” sējumiem – tiks parakstīta tieši ar Austruma vārdu. Nevarēja zināt arī to, ka radikāli mainīsies temati, par ko Vilis Ambainis rakstīs padomju presē – iepriekš, kā uzsver Akmentiņš, “Ambaiņa spalva netver politiskas tēmas vai aktuālus dienas notikumus. V. Ambaiņa galvenā mīlestība ir rakstnieku biogrāfijas un materiālu vākšana un pētīšana par 19. g. s. 80. gadiem latviešu kultūras dzīvē. Šajā novadā viņš sniedzis smalkas studijas it īpaši par atmodas laika darbiniekiem R. Tomsonu. Ausekli, Pumpuru, Šiliņu-Bangpūti u. c.” (Op. cit.) Padomju laikā fokusam būs jāmainās, centrā paturot krievu revolucionāros rakstniekus, latviešu literatūras attīstības gaitu tieši atvasinot no “revolucionāriem”, “šķiru cīņas” noteiktiem “demokrātiskiem” un sociālistiskiem procesiem krievu literatūrā un kalpojot komunistiskajai ideoloģijai, kas 40. gadu otrajā pusē un 50. gadu pirmajā pusē sevišķi uzbāzīgi tika uztiepta kritikai, literatūras vēstures un rakstnieku daiļrades izpratnei. Par to, kāpēc Vilis Ambainis (Austrums) tik kardināli maina vai ir spiests mainīt savu rakstības stilu, bez sīkākiem pētījumiem var spriest tikai spekulatīvi.

Viens no iemesliem: kā labs vai pat izcils bibliogrāfs viņš bija nepieciešams, un šī varētu būt motivācija, kāpēc Arvīds Grigulis viņam piedāvāja veikt visu bibliogrāfisko darbu (un tas bija milzīgs), kopā sagatavojot “Latviešu literatūras kritikas” piecus sējumus (1956–1962), no kuriem pēdējie iznāca jau pēc Viļa Austruma nāves. Arvīds Grigulis raksta: “Būdams cilvēks gandrīz vai ar absolūtu atmiņu, viņš bija ne vien neatsverams bibliogrāfs, bet arī labs literatūras vēsturnieks. Ar rūpību un precizitāti raksturojas viņa sastādītās Jura Alunāna, Ausekļa un Brūklenāja darbu izlases, komentāri un bibliogrāfiski dati. Vērā ņemamas ir arī viņa sarakstītās šo rakstnieku biogrāfijas. Atsevišķi no visiem pārējiem Austruma darbiem ir mūsu kopējais darbs pie sējumu “Latviešu literatūras kritikas” kopojums. Bez Viļa Austruma zināšanām un darba spējām tāda veida kapitāldarbs vispār nebūtu iespējams, nemaz jau nerunājot par šī darba bibliogrāfiskām daļām, kas ir viņa viena paša veikums.” (Grigulis, Arvīds. Vilim Austrumam būtu sešdesmit. Literatūra un Māksla, 1971, 25. decembris) Te piebilstams, ka bibliogrāfija, personu un izdevumu rādītājs aptver 1546 lappuses! Vai Grigulim bija arī kāda cilvēciska motivācija, pasniedzot roku Austrumam? Gribētos ticēt.

No otras puses, savas kuplās ģimenes dēļ palicis okupētajā Latvijā un lai nodrošinātu līdzekļus tās uzturēšanai, iespējams, viņam bija “jāizpērk” iepriekš rakstītais Latvijas Republikas laikā par nacionālās atmodas laikmeta rakstniekiem un to virzīto nacionālo ideju, kas rezultējās neatkarīgā Latvijas valstī, kā arī tā laika rakstos jūtamā pozitīvā attieksme pret Ulmaņa politiku. Tā kā gluži brīvs no politikas jau Ambainis nebija, tikai ar to atšķirību, ka tolaik šie politiskie uzskati bija viņa pārliecība. Vai tā bija padomju laikā, jāšaubās. Trimdinieku acīs Ambaiņa tēla spozmi pabalināja arī viņa regulārās publikācijas laikrakstā “Par Atgriešanos Dzimtenē”, kas bija organizācijas ar tādu pašu nosaukumu izdevums un kas, mudinot trimdā atbraukušos atgriezties Latvijā, faktiski bija Valsts drošības komitejas piesegizdevums. Savdabīgu akcentu šajā lietā ienes arī fakts, ka Austruma 60 gadu jubilejā, ko viņš pat gan nepiedzīvoja, rakstu par viņu žurnālā “Karogs” (1971, Nr. 12) uzraksta “latviešu repatriācijas virsnieks”, VDK majors Bernhards Borgs. Iespējams, šīs iekšējās pretrunas arī saīsināja Viļa Austruma mūžu.

Vilis Ambainis (Austrums) dzimis 1911. gadā 21. decembrī Odzienā, mācījies Pļaviņu un Vietalvas pamatskolā (1920 – 1926), beidzis Pļaviņu ģimnāziju (1930). Jau skolas laikā iezīmējas Viļa Ambaiņa intereses par latviešu kultūras darbiniekiem – mācoties 3. klasē, viņš savācis odzieniešu atmiņas par Ausekli, ko publicējis skolēnu žurnālā “Darbs”, arī vēlāk savās publikācijās daudz vērības veltījis dzimtās puses kultūras dzīvei un darbiniekiem, sniedzot vērtīgu ieguldījumu latviešu kultūrvēsturei. Piepildīt savu sapni – studēt baltu filoloģiju Latvijas Universitātē – viņam neizdodas, 30. gados viņš strādā Latvijas dzelzceļā par ierēdni, dažādiem preses izdevumiem rakstaviena vai otra rakstnieka jubilejas aprakstus, kas izceļas ar lielu faktu bagātību. Viņu interesē 19. gadsimta kultūras darbinieki Jēkabs Zvaigznīte, Jānis Ruģēns, Jānis Cimze, Krišjānis Valdemārs, Rihards Tomsons. Stepermaņu Krustiņš un daudzi citi. Jau minētais Osvalds Akmentiņš par Ambaiņa kaislību rakstījis: “Atceros, ar kādu kaislību Ambainis sēdēja Misiņa un Valsts bibliotēkā. Nedēļām ilgi viņš urbās par kādu varbūt sīku lietu, apputējošos laikrakstu komplektos, līdz atrada meklēto. Viņš izbrauca uz lauku pagastiem, lai iztaujātu kādu vecu cilvēku, kam bijusi kāda saskare ar ievērojamiem atmodas laika tautiešiem un pat lauku kapsētās iegriezās. Pēdējās varēja kapu krustu uzrakstos atšifrēt viena otra tautas darbinieka dzimšanas un miršanas gada skaitļus, kas bieži citur nebija atrodami. Ceļojumos pa lauku sētām, kā arī Rīgas antikvariātos A. atrada vairākus vērtīgus bibliogrāfijas retumus – “Latviešu Avīzes”, “Pēterburgas Avīzes” sējumus u. c., ko nodeva Valsts bibliotēkai.” (Op. cit.) Tikai pašās 30. gadu beigās viņš sāk strādāt par bibliogrāfu Bibliogrāfiskajā arhīvā.

Nacistiskā okupācijas laikā Vilim Ambainim (Austrumam) bijusi iecere uzrakstīt grāmatu par Rīgu, atsevišķas tēmas iezīmējas rakstos periodikā, piemēram, “Kā vecie rīdzinieki brauca uz Jūrmalu”, “Kā Rīga tika pie dzelzceļa”, “Latviešu sabiedriskās dzīves sākumi Rīgā” un citi. Diemžēl to Vilis Ambainis (Austrums) neuzrakstīja.

Viļa Ambaiņa (Austruma) mūžs noslēdzās 1960. gada 28. decembrī. Apglabāts Rīgā Pirmajos Meža kapos.


Ieva Kalniņa, 21.12.2021.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.