Vija Upmale

3 bildes

14.10.1932 – 02.03.1996

Vija Upmale (1932–1996) — rakstniece, pedagoģe. Beigusi Cēsu skolotāju institūtu un Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu, strādājusi par skolotāju. Daiļrades sākumposmā rakstījusi prozu bērniem. Tajā raksturīgas asprātīgas un neparastas situācijas, spraigs dialogs, reljefi bērnu raksturi. 80. un 90. gados sākusi rakstīt pieaugušajiem — stāstu krājumā "Mežkroga gravīras" (1982) un romānos "Zemes sāpe" (1989), "Lauska" (1991) tēloti lauku cilvēku dramatiskie likteņi kara un pēckara laikā, iedziļinoties tēlu psiholoģijā un atklājot precīzu vides un raksturu tēlojumu.

Dzimšanas laiks/vieta

14.10.1932
Upmaļi

Miršanas laiks/vieta

02.03.1996

Profesionālā darbība

1960: pirmā publikācija – skice "Bitīte" (Padomju Jaunatne, 04.12.1960.).

Proza bērniem
1968: "Mazais Muks" (Liesma).
1970: "Brigas un kapteiņi" (Liesma).
1972: "Mans pasta balodis" (Liesma).
1973: "Jautrās nedienas" (Liesma).
1977: "Papagaiļa saulessvece" (Liesma). Ekranizēts 1987. gadā ar nosaukumu "Saulessvece".
1980: "Normunds un burvju mākslinieks Niko" (Liesma).
1981: "Arņa spēles" (Liesma).
1982: "Draudzības spieķi" (Liesma).
1988: "Slepenais rēbuss" (Liesma).

Stāsti
1982: "Mežkroga gravīras" (Liesma).

Romāni
1989: "Zemes sāpe" (Liesma). ( E. Veidenbauma prēmija)
1991: "Lauska" (Liesma).
1993: "Mēs dzīvosim vēstulēs" (Preses nams).
1996: romāns "Naudas vērpetēs" saīsinātā variantā publicēts laikrakstā "Neatkarīgā Rīta Avīze".

Citātu galerija



Par stāstu krājumu bērniem "Draudzības spieķi" (Liesma, 1982)
"Vijas Upmales jaunākā grāmata šajā uzskaitījumā labi iederas ne vien hronoloģiski, bet arī kā latviešu bērnu literatūras reālistisko tradīciju konsekvents turpinājums. Turpinājums vistiešākā veidā, realitātei rakstnieces darbos gandrīz nemaz nedeformējoties, paliekot kāda notikuma, dzīves fakta veidolā [..]. V. Upmales stāstos ir veiksmīgi savākti un sintezēti literārie tēli, kas ar savu darbību vairāk vai mazāk veiksmīgi sasaista šos realitātes blokus mākslas darbos. [..] rakstniece draudzību savos stāstos nereducē tikai uz bērnu savstarpējo draudzēšanos (šī jau ir tā viena apbružāta vasa!), bet gan draudzību rāda kā kontaktēšanās formu, kā bērnu attieksmi attiecībās ar pasauli. Un te jau ietverta bērnu literatūras specifika, kas izriet no šis mazā lasītāja attieksmes pozīcijas un uztveres spējām."

Rungulis, Māris. Trīs stāsti par bērniem – lasīšanai bērniem. Literatūra un Māksla, 7.10.1982.

Par garstāstu "Slepenais rēbuss" (Liesma, 1988)
"Pārsteidz autores lietpratība un plašā erudīcija tehnikas būšanās: garstāstā tā vien ņirb dažādu detaļu un mezglu nosaukumi, kā svētā rituālā aizturētu elpu un pavērtām mutēm pārējie vēro Jurīša pūles iedarbināt motoru vai Ričuka montāžas darbus, laiku pa laikam uzvirmo "izpūtēja saldie dūmi". Taču neuzlūkosim grāmatu par himnu divdesmitā gadsimta tehnikas brīnumiem, garajā un sarežģītajā ceļā, sākot no nekā, tikt pie braucamā, kas kust uz priekšu, atklājas arī zēnu raksturi, iezīmējas pieaugušo dzīves kolīzijas."

Aļķis, Ivars. Puikas vienmēr paliek puikas. Karogs, 01.08.1988.

Par stāstu krājumu "Mežkroga gravīras" (Liesma, 1982)
"Mežkroga gravīras" tā savu stāstu kopojumu nosaukusi autore. Tas veidots kā noteiktā vidē (laukos, Mežkroga apkaimē) dzīvojošu cilvēku likteņu zīmējums. Jāsaka gan, ka darbības vietas vienība ir vairāk ārēja un tāpēc neveic krājumā kompozicionālu uzdevumu nav saistības starp tēloto cilvēku dzīvēm, katrā no stāstiem ir sava mikrovide, līdz ar to neveidojas kopīga Mežkroga dzīves aina. [..] Tā mēs esam nonākuši pie vienas no recenzējamās grāmatas īpatnībām — tā nav īsti reālistiska proza, te raksturi nedarbojas reālistiski tvertā sociāli vēsturiskā telpā, tā autori neinteresē. Pāri visam dominē cilvēku pārdzīvojumi, jūtu pasaule, kas attēlota kāpināti romantiskā krāsu sabiezinājumā. [..] vairāk pievēršoties pašai dzīvajai dzīvei, Vija Upmale arī pieaugušajiem lasītājiem domātajos darbos var pateikt savu, vēl citu nepateiktu, bet mums visiem vajadzīgu par dzīvi un cilvēkiem."

Kiršentāle, Ingrīda. Jaunā jomā un lomā. Literatūra un Māksla, 22.07.1983.

Izglītība

–1952
Valkas 1. vidusskola
Raiņa iela 28A, Valka

Turna
Turnas pamatskola

1952–1954
Cēsu skolotāju institūts
Bērzaines iela 34, Cēsis

1954–1959
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Rīga
Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļa.

Darbavieta

1954–1971
Olaines 1. vidusskola
Olaine

Dalība organizācijās

Apglabāts

09.03.1996
Ērģemes kapi

Apbalvojumi

Eduarda Veidenbauma literārā prēmija
Prēmija piešķirta par romānu "Zemes sāpe".
1988

Pastariņa prēmija
Prēmija piešķirta par garstāstu "Slepenais rēbuss".
1990